Pāriet uz galveno saturu

Rīdzinieki vasarnīcā (1.daļa)

Divi tīrasiņu pilsētnieki pārvākušies uz 4 mēnešiem uz vasarnīcu Pierīgā. Nav tā, ka rīdzinieki nav lāpstu turējuši rokās, bet tomēr - labāk orientējas branču, kafejnīcu un koncertu/kino pasaulē. Taisnības labad gan jāsaka, ka Rīdzinieks lielu daļu bērnības pavadīja blakus ciematā, tādēļ apkārtnes meži un jūra pazīstami. Zina kur meklēt sēnes, kur mellenes un kazenes, zina arī īsākās takas utt. Pagājušas divas nedēļās, pirmie puni, pārsteigumi, sajūsma un neizpratne. Lieku "1.daļa", jo nešaubos, kas tas tikai sākums, un turpinājums noteikti sekos.

Garo (patiesībā īso) vakaru sabiedrotais - kamīns

  • Vasarnīca tiek meklēta ilgi un sistemātiski. Līdz "paralyzed by analysis" statusam, kad šķiet, ka vairs neko nedabūs. Pēc n-tajiem braucieniem lūkoties vasaras mītni, tomēr viens īpašums iekrīt acīs. Koka mājele, ar visu, kas nepieciešams - ir ūdens, ir elektrība, ir kamīns, salīdzinoši liels pagalms. Liekas, ka derēs. Nevienas durvis pašā mājā aiztaisīt līdz galam nevar, vējš svilpo, bet ko tad vasarai vairāk vajag?
  • Ievākšanās notiek raiti, faktiski visa iedzīve tiek pārcelta uz vasarnīcu. Pārceļas arī uz palodzes augošie zaļumi, citronkoki, orhidejas utt. Pēc Kr. Valdemāra ielas siltumnīcas, augi brīvā dabā redzami atdzīvojas. Cerams, ka tas pats notiks ar Rīdziniekiem.
  • Virs mājas priede ar visām no tām izrietošajām sekām. Pagalms pilns ar čiekuriem. Rīdziniecei, naktī neviltos pārsteigums par skaņu, kas rodas čiekuram triecoties pret jumta segumu - šķiet, ka kāds staigā pa istabu.
  • Pļaujmašīna. Elektriskā pļaujmašīna ar vadu. 20 minūtes līdz pirmajai reizei, kad Rīdzinieks gandrīz pārbrauc pāri vadam. Vēl 5 minūtes un pūliņi vainagojas panākumiem. Noveicas - tikai izolācija pabojāta. Rīdzinieks noteipo izolāciju un mauc tālāk. Gabals absolūti nelīdzens, pļaujot zāli Rīdzinieks vismaz daļēji sajūtas kā Dakāras rallija pilots. Kurmja rakumi ik pēc 10m, arī svaigi.
  • Teritorijai nav sētas. No kaimiņiem to šķir vien nelieli krūmiņi. Attiecīgi dzīvnieku pasaules takas šķērso teritoriju. Teiksim tā, divās nedēļās atnākt nokārtoties Rīdzinieku zālājā par absolūtu nepieciešamību uzskatīja lielākā daļa kaimiņu suņu. Daži pat rūc uz Rīdziniekiem- no sērijas: "Ko Jūs te darāt manā teritorijā?".
  • Aukstums. Siltumizolācijas īsti nav. Ko nu tur - šķirbas durvju un logu ailēs ir tik lielas, ka iekštelpu temperatūra ir +/- 3 grādu amplitūdā no āra temperatūras. Uz nakti iekurinot kamīnu un ieslēdzot elektrisko sildītāju, guļamistabā var iegūt komfortablu temperatūru. Bet iznākšana no guļamistabas katru rītu līdzinās kontrastdušai.
  • Netālu no vasarnīcas ir ciemata galvenais (nu labi, labi - vienīgais) veikals. Viss ir kārtībā. Ir viss, kas nepieciešams un pat vairāk. Katrā no piejūras ciematiem veikalā ir arī vietējā marinējuma šašliks. Ja blakus ciematā ir pavisam klasiska recepte, kur izņemot sīpolus, piparus, sāli un etiķi, šķiet, nekas netiek lietots, tad Rīdzinieku apdzīvotā ciemata veikala šašliks ir daudz advancētāks - šķiet Kaukāza tipa šašliks adžikas mērcē. Bet stāsts ne par to. Visplašākajā izvēlē ir pieejams alkohols. Tik plašā klāstā lētā gala stipro alkoholu es līdz šim nebiju redzējis. Un piektdienas vakari/sestdienas rīti, kad Rīdzinieks aiziet uz veikalu pakaļ gardai biezpienmaizei, liecina, ka pieprasījums pēc šā alkohola ir liels. 3 pircēji no 4 rindā priekšā gaida uz "plakano". Rīdzinieks analītiski novērtē, ka plauktos ir 26 veidu dažādi "plakanie". Krējums viens.
  • No rītiem vilciena stacijā ir vien 4-5 cilvēki...un blusains vietējais kaķis bez astes. Kaķis ļoti komunikabls - parunājas ar visiem vilciena gaidītājiem. Stacijā biļešu kase nedarbojas, laikam neracionāli tādu turēt vaļā tik mazam braucēju skaitam. Ja braukt ar vilcienu, tad jārēķinās, ka nokļūšana no/līdz darbam aizņem laiku un spēkus. Nav kā Rīgā, kad Rīdzinieks 20 minūšu laikā varēja aizstaigāt līdz darbam. Tagad tikai nokļūšana līdz ciemata stacijai aizņem 20 minūtes, tad 35 minūšu brauciens un vēl 20 minūšu pastaiga. Un vakarā pretējā virzienā. Pretī atkal bezastainais kaķis...
  • Vienu dienu Rīdzinieks twitterī izlasīja, ka jūrā ūdens ļoti silts. Paskatījās arī LVĢMC prognozi/novērtējumu. Tiešām - rāda +20°C. Vilcienā atpakaļceļā no darba  Rīdzinieks pierunāja kolēģi, kurš dzīvo blakus ciematā, ka jāiet peldēties. Kolēģis bija bažīgs, šosezon vēl nepeldējies, arī šajā apvidū dzīvo tik pirmo gadu, bet piekrita. Pēc kāda laika Rīdzinieks un kolēģis tiekas pie jūras starp abiem ciematiem. Brienot iekšā jūrā Rīdzinieks tik saskatījās ar kolēģa draudzeni, kura šajā apvidū dzīvo jau sen, un ļoti labi saprot kāda ir patiesā situācija, t.i. ūdens temperatūra... Vairāk par +14°C nebija. Rīdziniekam kājas stindzināja. Bet nu jābrien tālāk, jātēlo, ka viss ok - lai jau kolēģis atklāj peldsezonu :). Dažas dienas vēlāk gan ūdens tiešām bija 18°C, gandrīz kā vasaras tipiskā ūdens temperatūra jūrā.
  • Ideja par vasarnīcu liekas romantiska. Bet vakaros pēc darba abi Rīdzinieki knapi spēj sevi piespiest aiziet līdz jūrai. It kā 15-20 minūšu gājiens pa kāpām, no kurām dažas varētu pretendēt uz Latvijas kalnu statusu, bet ne vienmēr izdodas pārvarēt slinkumu. Bet gājiens pa mežu smuks - tas tiesa. Cilvēku pie jūras faktiski nav, acīmredzot 20 minūšu pārgājiens pa kāpām ir par grūtu vairumam ciemata iedzīvotāju (skaidra lieta - 26 veidu "plakanie"...) Moržus, jeb roņus arī īsti neredz, ja neskaita pašu Rīdzinieku.
  • Kamīns tiek kurināts gandrīz katru dienu. Rīdzinieks ātri vien sapratis, kā atšķiras ļoti sausa malka no ne ļoti sausas malkas. Ilgstošais sausuma periods gan ļauj mežā savākt kokmateriālus iekuram. 
  • Kaimiņi mīl tusēt. Pagājušajā nedēļā Rīdziniekus pusdivpadsmitos vakarā pārsteidza krievu popmūzikas žanra "koncerts" blakus pagalmā. Gods kam gods - deju vakars tika aizvadīts ekspres-manierē - pusstundas laikā bija miers.
  • Veļu žāvēt saulē un vējā taču esot vislabāk - tā bija dzirdējuši Rīdzinieki. Tiešām, tā ir. Vien pie nosacījuma, ka kaimiņi nav tikko pa vējam uzlikuši grillu un sākuši grillēt cūkgaļas ribiņas. Rīdzinieks joprojām darbā sēžot jūt ribiņu smarža. 
  • Rīdzinieki ātri vien iestājušies arī vasarnieku ordenī, t.i. apmeklējuši "Depo" veikalu, noformējuši klienta karti, un atstājuši tur bezjēdzīgi daudz naudas. Tagad Rīdzinieki jūtas gatavi vasarai. 
Turpinājums sekos...

Pie jūras

Mežonīgā Langas upe

Pasaku mežs

Komentāri

  1. Nopirkāt vai īrējat? Ja otrais variants, kā reāli izskatās tas piedāvājums? Ir vairāki sakarīgi varianti, vai arī ķērāt pirmo, kas bija kaut cik ok?
    Vispār, kad var baukt desas cept? :D

    AtbildētDzēst
  2. Ar laiku tas kusteshanas nogurums pariet, kermenis pierod/uztrenejas

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Vēlais pavasaris

Klāt jau aprīlis, bet Helsinkos joprojām gana ziemīgi skati. Nedēļu atpakaļ bijām "izbēguši" uz nedēļas nogali Vīnē (kur bija lieliski +20C), pēc kuras, pilnīgi neticās, ka, paraugoties ārā pa logu, joprojām sniega čupas un aizsalis kanāls, pa kuru pat cilvēki mēģina šļūkāt. Šis ir bijis daudzejādā ziņā dīvains pavasaris ar daudz notikumiem gan globāli, gan arī mūsu pašu ikdienā. Vēl nepaspējuši īsti atgūties no Covid mocībām, jau piedzīvojam kara šausmas tepat tuvumā.  Man pašam interesanti vērot to, cik ļoti dažādi kara šausmas "virpuļo" abās informatīvajās telpās - Latvijā un Somijā. Lai arī abās valstīs Krievijas kā agresora risks ir sen zināms un prognozēts, pastāv atšķirības kaut vai tādēļ, ka Somija nav NATO locekle. Tad nu jauājumi nav tik daudz par to, kurš nāks palīgā, cik par to - kā sevi aizsargāt. Protams, karš uzjundījis arī diskusiju par NATO. Un lai arī atbalsts Somijai NATO ir audzis, sabiedrībā tāpat virmo gana asas diskusijas . Tas, kas mani neda

Negaidītais Turkmēņu plovs Dubajā

Decembra otrajā pusē beidzot izrāvāmies no sava darbs-mājas-bērna slimošana trijstūra. Šoreiz izbēgām uz Dubaju, Apvienotajos Arābu Emirātos. Pēc ilgākiem laikiem izbēgām no Eiropas. Teikšu godīgi, Dubaja nekad ne tuvu nav bijusi mans sapņu galamērķis. Pilsēta, kas izaugusi mazliet nekurienes vidū, tuksnešu ieskauta, mani neuzrunāja. Tajā pašā laikā, šoreiz izvēli noteica faktoru kombinācija - “logs” Covid ierobežojumos (knapi, knapi paspējām), nu jau gandrīz trīsgadnieces faktors un attiecīgi vēlme pēc ērta transporta, kā arī vēlme pēc silta klimata pēc n-to rudens vīrusu pārslimošanas. Šādām prasībām no Helsinkiem nemaz tik daudz opciju nav - Kanāriju salas/Malaga (bet laikapstākļi var būt visādi decembrī), Taizeme - bet patāls lidojums, ja ir tik nedēļa laika, tad īsti neatmaksājas), kā arī Dubaja. Izvēle krita par labu Dubajai, jo 6-7h tiešais lidojums ar Finnair, ap 25-28C gaisa temperatūra un ap 23-24C ūdens temperatūra. Lidojām ar Finnair, par biļešu cenām nemācēšu teikt, iz