Pāriet uz galveno saturu

Melnā pantera vārdā "Sāra" no patversmes

Iepazīstieties – šī ir Sāra. Nu jau gandrīz mēnesis, kā viņa ir atradusi jaunu mājvietu – pie mums. Nekad tā īsti nebiju domājis, ka man būs kaķis – man vairāk patika suņi. Bet šajā gadījumā varu teikt, ka man ir noveicies – kaķis pakāpeniski lauž manus stereotipus par šo sugu. Redzu to, ka arī kaķis var būt draugs, redzu to, ka ne visi kaķi uz Tevi skatās no augšas.


Pirmais mēnesis ir bijis neapšaubāmi jautrs. Pirmā fāze – “uzmini nu, kur es esmu” ir pagājusi. Pirmo nedēļu kaķis faktiski pavadīja aiz dīvāna, aiz krēsla, aiz skapja utt. Tagad ir socializācijas process – pamazām pierod pie cilvēkiem, kļūst arvien drošāks. Ar Polundru kaķis saprotas labi jau no pirmās dienas, pret mani laikam vēl ir piesardzība (un vice versa). Ēd visu, ko dodam. Neko saplēsis nav, uzvedas ļoti kārtīgi un pieklājīgi (ok, tik vienā brīdī iedomājās, ka ir Pantera, un metās palmā, to apgāžot). Brīžiem pat nāk mīļoties. No rītiem sagaida mani pie guļamistabas durvīm, jo zina, ka tūlīt būs barošanas laiks. J Sapnis, ne kaķis. Ok, dažas reizes ieskrāpējis, bet pats vien esmu vainīgs – pārāk mēģinu draudzēties. :D

Vienkārši tāpat nebūtu šo ierakstu rakstījis. Gribu padalīties ar to, kā tikām pie kaķa. Kaķis ir no patversmes. Vienā dienā, kad beidzot saņēmāmies (ja ņem, tad atpakaļ ceļa nav – to der atcerēties), devāmies uz Juglas dzīvnieku patversmi. Es nekad nebiju bijis dzīvnieku patversmē. Biju patīkami pārsteigts par (i) apstākļiem un (ii) darbinieku attieksmi. Tas, protams, nav nekāds kūrorts, bet var redzēt, ka par dzīvniekiem ir padomāts, visi ir labi apkopti, visiem nodrošināta sava un publiskā telpa, spēļu zonas, pastaigas telpas svaigā gaisā utt. Darbinieki savukārt ļoti izpalīdzīgi un zinoši, bet tajā pašā laikā stingri, šā vārda vislabākajā nozīmē. Darbinieki nepūš miglu acīs par to, kāda leiputrija būs paņemot dzīvnieku, tieši otrādi, vēl un vēl mēģina pārliecināties par to, vai Tu tiešām esi gatavs šim solim. Acīmredzot skarbā ikdiena atstāj savas sekas – cilvēki pārvērtē savas spējas.



Kaķa izvēle ir mokošs process. Ir tik daudz kaķu, katram savs “es”. Vieni glaunāki, citi “izspūrušāki”, citi draudzīgi (smējos, ka daži gandrīz kā suņi luncina astes Tevi ieraugot), citi ļoti atturīgi. Daži miermīlīgi, citi agresīvi. Lieli, mazi, jauni, veci, bez vienas acs, bez vienas kājas, veseli un slimi. Bet visus vieno viena lieta – vēlme doties uz mājām. Īstām mājām. Mums izvēles process aizņēma 2-3h. Izvēlējāmies vienu kaķi, bet faktiski jau pie izejas, parādījās Sāra un iekļuva Polundras sirdī. Darbiniece brīnījās par savstarpējo ķīmiju, jo līdz tam Sāra nebija no komunikablākajiem un sociālākajiem kaķiem. Sārai bija aptuveni 5-6 mēneši, nāca no kāda Rīgas daudzdzīvokļu māju dzīvojamajiem rajoniem. Pēc ilgām un sāpīgām pārdomām, izvēlējāmies Sāru. Bet domas dažreiz joprojām aizklīst pie tā mazā kaķīša, ko taisījāmies ņemt no sākuma (cerams, ka kāds to jau ir paņēmis). Darbinieki apskaidroja visu procedūru, un pat aizdeva mums uz dažām dienu transportēšanas konteineri un dvieli, kurā Sāra pēdējās dienas dzīvojusies (lai smarža pazīstama). Parakstījām papīrus (apņemšanas sterilizēt kaķi – tādi ir spēles noteikumi, ņemot kaķi no patversmes), apņemāmies rūpēties par kaķi, veikt potes, veselības pārbaudes utt. Ziedojums 25 Eur (jāatceras, ka kaķis ir atblusots, attārpots, ar veiktām potēm utt.). Un nu mums ir kaķis.

Un jā – aizbrauciet uz patversmi. Aizvediet kādu pārtiku (vēlams gan sazināties ar darbiniekiem par to, kāda tajā brīdī nepieciešama) vai kādu ziedojumu, paspēlējieties ar tiem, paglāstiet, un kas zina – varbūt kādu arī aizvediet mājās. J

P.s. Kāpēc Sāra? Nezinu, tas bija patversmes dotais vārds, to arī atstājām.


Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Tēva lomai - 4

Kādu laiku atpakaļ rakstīju šo tekstu par randiņu ar meiteni . Meitai šonedēļ dzimšanas diena - 4 gadi. Attiecīgi arī manai tēva lomai - 4. Man pašam īsti vairs netop skaidrs, kur tas laiks ir palicis. Un jubileja šoreiz ir vismaz mazliet saldskāba. No vienas puses forši, ka jau liela meitene, ar spēcīgu "ES", savām interesēm, spējām, iebildumiem utt. Forši, ka var sarunāt lietas. Pamazām laika un vietas dimensija nostiprinās – saprot kas ir Carnikava, kas ir Helsinki. Saprot, gadalaikus un gaida lielākus notikumus. No otras puses - tik ļoti gribās, lai vēl kaut mazliet nesteigtos ar pieaugšanu. Lai  tētis vēl kādu brīdi būtu draugs, palīgs un varonis. Lai joprojām var priecāties kā par lielām lietā, tā maziņām. Lai joprojām viņu var pārsteigt ar ko tādu, kas mums ir ikdiena. Ar prātu gan saprotu, ka šis vilciens pamazām aizdodas.  Šodien domāju, kādi ir bijuši šie četri gadi. Interesanti ir tas, ka smadzenes dzēš vai vismaz pamatīgi bloķē visu negatīvo - negulētās naktis, ta

Vēlais pavasaris

Klāt jau aprīlis, bet Helsinkos joprojām gana ziemīgi skati. Nedēļu atpakaļ bijām "izbēguši" uz nedēļas nogali Vīnē (kur bija lieliski +20C), pēc kuras, pilnīgi neticās, ka, paraugoties ārā pa logu, joprojām sniega čupas un aizsalis kanāls, pa kuru pat cilvēki mēģina šļūkāt. Šis ir bijis daudzejādā ziņā dīvains pavasaris ar daudz notikumiem gan globāli, gan arī mūsu pašu ikdienā. Vēl nepaspējuši īsti atgūties no Covid mocībām, jau piedzīvojam kara šausmas tepat tuvumā.  Man pašam interesanti vērot to, cik ļoti dažādi kara šausmas "virpuļo" abās informatīvajās telpās - Latvijā un Somijā. Lai arī abās valstīs Krievijas kā agresora risks ir sen zināms un prognozēts, pastāv atšķirības kaut vai tādēļ, ka Somija nav NATO locekle. Tad nu jauājumi nav tik daudz par to, kurš nāks palīgā, cik par to - kā sevi aizsargāt. Protams, karš uzjundījis arī diskusiju par NATO. Un lai arī atbalsts Somijai NATO ir audzis, sabiedrībā tāpat virmo gana asas diskusijas . Tas, kas mani neda