Melnā pantera vārdā "Sāra" no patversmes

Iepazīstieties – šī ir Sāra. Nu jau gandrīz mēnesis, kā viņa ir atradusi jaunu mājvietu – pie mums. Nekad tā īsti nebiju domājis, ka man būs kaķis – man vairāk patika suņi. Bet šajā gadījumā varu teikt, ka man ir noveicies – kaķis pakāpeniski lauž manus stereotipus par šo sugu. Redzu to, ka arī kaķis var būt draugs, redzu to, ka ne visi kaķi uz Tevi skatās no augšas.

Pirmais mēnesis ir bijis neapšaubāmi jautrs. Pirmā fāze – “uzmini nu, kur es esmu” ir pagājusi. Pirmo nedēļu kaķis faktiski pavadīja aiz dīvāna, aiz krēsla, aiz skapja utt. Tagad ir socializācijas process – pamazām pierod pie cilvēkiem, kļūst arvien drošāks. Ar Polundru kaķis saprotas labi jau no pirmās dienas, pret mani laikam vēl ir piesardzība (un vice versa). Ēd visu, ko dodam. Neko saplēsis nav, uzvedas ļoti kārtīgi un pieklājīgi (ok, tik vienā brīdī iedomājās, ka ir Pantera, un metās palmā, to apgāžot). Brīžiem pat nāk mīļoties. No rītiem sagaida mani pie guļamistabas durvīm, jo zina, ka tūlīt būs barošanas laiks. J Sapnis, ne kaķis. Ok, dažas reizes ieskrāpējis, bet pats vien esmu vainīgs – pārāk mēģinu draudzēties. :D

Vienkārši tāpat nebūtu šo ierakstu rakstījis. Gribu padalīties ar to, kā tikām pie kaķa. Kaķis ir no patversmes. Vienā dienā, kad beidzot saņēmāmies (ja ņem, tad atpakaļ ceļa nav – to der atcerēties), devāmies uz Juglas dzīvnieku patversmi. Es nekad nebiju bijis dzīvnieku patversmē. Biju patīkami pārsteigts par (i) apstākļiem un (ii) darbinieku attieksmi. Tas, protams, nav nekāds kūrorts, bet var redzēt, ka par dzīvniekiem ir padomāts, visi ir labi apkopti, visiem nodrošināta sava un publiskā telpa, spēļu zonas, pastaigas telpas svaigā gaisā utt. Darbinieki savukārt ļoti izpalīdzīgi un zinoši, bet tajā pašā laikā stingri, šā vārda vislabākajā nozīmē. Darbinieki nepūš miglu acīs par to, kāda leiputrija būs paņemot dzīvnieku, tieši otrādi, vēl un vēl mēģina pārliecināties par to, vai Tu tiešām esi gatavs šim solim. Acīmredzot skarbā ikdiena atstāj savas sekas – cilvēki pārvērtē savas spējas.

Kaķa izvēle ir mokošs process. Ir tik daudz kaķu, katram savs “es”. Vieni glaunāki, citi “izspūrušāki”, citi draudzīgi (smējos, ka daži gandrīz kā suņi luncina astes Tevi ieraugot), citi ļoti atturīgi. Daži miermīlīgi, citi agresīvi. Lieli, mazi, jauni, veci, bez vienas acs, bez vienas kājas, veseli un slimi. Bet visus vieno viena lieta – vēlme doties uz mājām. Īstām mājām. Mums izvēles process aizņēma 2-3h. Izvēlējāmies vienu kaķi, bet faktiski jau pie izejas, parādījās Sāra un iekļuva Polundras sirdī. Darbiniece brīnījās par savstarpējo ķīmiju, jo līdz tam Sāra nebija no komunikablākajiem un sociālākajiem kaķiem. Sārai bija aptuveni 5-6 mēneši, nāca no kāda Rīgas daudzdzīvokļu māju dzīvojamajiem rajoniem. Pēc ilgām un sāpīgām pārdomām, izvēlējāmies Sāru. Bet domas dažreiz joprojām aizklīst pie tā mazā kaķīša, ko taisījāmies ņemt no sākuma (cerams, ka kāds to jau ir paņēmis). Darbinieki apskaidroja visu procedūru, un pat aizdeva mums uz dažām dienu transportēšanas konteineri un dvieli, kurā Sāra pēdējās dienas dzīvojusies (lai smarža pazīstama). Parakstījām papīrus (apņemšanas sterilizēt kaķi – tādi ir spēles noteikumi, ņemot kaķi no patversmes), apņemāmies rūpēties par kaķi, veikt potes, veselības pārbaudes utt. Ziedojums 25 Eur (jāatceras, ka kaķis ir atblusots, attārpots, ar veiktām potēm utt.). Un nu mums ir kaķis.

Un jā – aizbrauciet uz patversmi. Aizvediet kādu pārtiku (vēlams gan sazināties ar darbiniekiem par to, kāda tajā brīdī nepieciešama) vai kādu ziedojumu, paspēlējieties ar tiem, paglāstiet, un kas zina – varbūt kādu arī aizvediet mājās. J

P.s. Kāpēc Sāra? Nezinu, tas bija patversmes dotais vārds, to arī atstājām.