Pāriet uz galveno saturu

Bērnības ainiņas

Vakar nevarēju iemigt, un kaut kā domas panesās atpakaļ bērnībā. Un pieķēru sevi pie domas, ka dažas ainiņas no bērnības atmiņā saglabājušas tik spilgti, cik mūsdienu notikumi atmiņā neiespiežas. Diez kādēļ tā? Un kas nosaka to, kuras atmiņas paliek, kuras nē? Vai tiešām ar vecumu maņu orgāni notrulinās? Vai mantrausība/komercializācija aizmiglo spēju saskatīt patīkamo vienkāršos notikumos/lietās? Nezinu. Es vispār no bērnības atceros ļoti daudz un detalizēti. No sarunām, zinu, ka citi cilvēki agro bērnību tik spilgti neatceras, bet man tā gandrīz ir acu priekšā.

* Atceros Ziemassvētku vakaru, kad pēkšņi zem egles parādījās dāvana (Lego)… prasīju mammai kā salavecis tika iekšā mājā. Neko citu, kā atbildi "Pa atslēgas caurumu" viņa ātrumā nepaspēja izdomāt. Tad pa kluso gāju novērtēt atslēgas caurumu un veicu padziļinātu analīzi. Tad laikam sapratu… :)
* Atceros pēc-Ziemassvētku rītu, kad vecāki man pasaka, ka šodien vedīs mani uz Ventspili. Man bija 3-4 gadi, bet atceros visu – istabas izkārtojumu, saulaino dienu, un, šķiet, pat brokastu smaržu. Tik ļoti ātrāk gribējās doties…
* Atceros to mirkli, kad pagalmā krītu no stalažām un ar pakausi atsitos pret metāla konstrukcijām. Atceros mammas pārdzīvojumus un ledu uz galvas. Atceros pārbijušos pārējos pagalma bērnus. 
* Atceros kā tēvs ļāva pastūrēt nesen iegādāto "LADA" pēdējā nogrieznī pirms mājām. Protams, paņemot klēpī un tik ļaujot rokas uz stūres uzlikt, bet mana sajūsma bija neizmērojama.
* Atceros kāds bija prieks, kad pēc visas dienas pavadītas redzes korekcijas bērnudārzā ar aizlīmētu aci, varēja noplēst to plāksteri un skatīties ar abām acīm.
* Atceros vilšanos, kad bērnudārzā man vakarā pakaļ neatnāk. Nāk vecāki pakaļ vienam, otram, trešajam…un beigās paliek vien neliela bērnu grupiņa, kam paredzēts palikt pa nakti. Šķiet tā bija tik vienreiz, bet atceros.
* Atceros mammas gatavoto šokolādes pudiņu. Pagatavošanas process bija galvenais – jo varēja izlaizīt bļodu ar šokolādes pudiņa masu. Un kotletes, un ābolmaizi. Un atceros, kā viņa gatavoja karbonādes, un sautētu vistu ar garšvielu, kurā spēcīgi jūt krustnagliņas.
* Atceros kā Garciemā ievēlos irigācijas kanālā, paķerot līdzi Katrīnu. Labi, ka bija Ansis – izvilka mūs abus (visiem kādi 4-5g).
* Atceros kā Ventspilī vecvecāki katrs pa kluso no otra deva man saldumus. Par spīti tam, ka vecāki bija aizlieguši man tos dot. :) Nav brīnums, ka atpakaļ braucu pumpains.
* Atceros visu Ventspils vectēva pusdienu rituālu – zupa, otrais. Kafija. Viena baltmaizes šķēle ar sviestu un sieru (Krievijas), otra ar zemeņu vai upeņu ievārījumu. Sieru ļoti ilgi un cītīgi piegrieza tā, lai noklātu katru maizītes kvadrātmilimetru. Kafija laba – no jūrnieku veikala.
* Atceros, kā ar Ventspils vectēvu spēlējām dambreti un šahu. Viņš man padevās. Es to zināju. Bet prieks par uzvaru tāpat bija liels.
* Atceros desu veikalu 3-4 tramvaja pieturu attālumā no mājām (10.tramvajs).
* Atceros Centrāltirgu. Saldskābo kāpostu sulu. Un zivju paviljonu. Man vienmēr patika Centrāltirgus apmeklējums, tur dzīve kūsāja. Un pēc tā apmeklējuma vienmēr gadījās kas gards. Cukurgailīši! Par tiem biju aizmirsis, bet rakstot šo pēkšņi atausa atmiņā – cik gan gardi tie šķita. :)
* Atceros, kā Ventspils vectēvs veda mani makšķerēt. Viņam nepadevās. Nē, tiešām nepadevās un neveicās.  Dažreiz vajadzēja stundu gaidīt, kamēr viņam izdevās sagatavot makšķeri. Un tad ar pirmo metienu noraut auklu. Mēs braucām bieži. Bet lielu zivju nebija. Nekad. Tas gan nemainīja prieku par mazajām. Un viņš pīpēja. Teica, lai vecmammai nesaku. Joprojām atceros visus tos dīķus Ventspils apkārtnē, kur makšķerējām – katru reizi braucot garām, uzzibsnī atmiņa.
* Atceros, kā tēvocis ar vilcienu veda mani uz Ventspili. Braucām glaunajā kupejā ar TV. Piesmēķēta, ar šaubīgu bojeviku fonā ar Van Dammi galvenajā lomā un aizspiestā deguna teksta ierunātāju. Un Fanta limonādi.
* Atceros kā Ventspils vecmamma dusmojās, kad mans tēvocis mājās pirmo reizi atveda līgavu. Tik dusmīgu vecmammu nebiju redzējis. :)
* Atceros kā vecmamma pirms darba Garciemā taisīja man brokastis. Dejojot un dziedot LR1 pavadībā. Kad es piecēlos brokastis bija uz galda. Olu kultenis un rupmaize ar sviestu un svaigiem zaļajiem lociņiem.
* Atceros Ventspils vecmammai apelsīnkokus un citronkokus uz palodzes. Kā karstā dienā istabā smaržoja pēc citroniem. Laikam tādēļ, man tagad ir 3 citronkoki.
* Atceros vectēva gastronomiskos šedevrus, ko iemācījos novērtēt vien pieaugot. Viņa taisīto auksto zupu, vareņikus, boršču, zivju zupu. Un jā – makaroni ar biezpienu – bērnības garša.
* Atceros kā vectēvs stundām rosījās garāžā. Man patika tur vienmēr esošā benzīna smarža. Un tie n-tie instrumenti likās tik sveši un nepazīstami. Un bija bail no sūkņa, kas laiku pa laikam ieslēdzās garāžas pagrabā.
* Atceros to dienu (pareizāk nakti), kad atveda mājās kaķīti. Atceros, ka nāca miegs, bet interese par kaķi bija milzīga. Dienu, kad kaķi aizveda, neatceros.
* Atceros universālveikalu (tagad – "Galerija centrs"). Tur bija (un joprojām ir) lielas koka trepes un atceros lampas. Un tā smarža otrajā/trešajā stāvā – pēc ādas/dermantīna. Bet pirmajā stāvā bija sulas un saldējumu kokteiļi, kurus katru reizi gribējās nobaudīt.
* Atceros slimnīcu Vienības gatvē. Neatceros, ko ar mani tur darīja (vai negribu atcerēties), bet atceros to, ka pēc tam mani veda uz netālo kafejnīcu, kur bija tās pašas sulas, kas universālveikalā – tādos lielos caurspīdīgos bunduļos, kur lēni griezās maisītājs.
* Atceros vecvecmammas bēres. Nezināju ko darīt, kur likties. Pazīstamie cilvēki likās nepazīstami.  
* Atceros kājminamās mašīnas, pie tēva darba vietas Jūrmalā. Man tās ļoti patika, tik reti dabūju ar tām izbraukt.
* Atceros vilcienu. Man patika braukt ar vilcienu. Koka soli. Un biezas stikla lampas. Bet bija bail kāpt pa stāvajām trepēm un iet starp vagoniem.
* Atceros pirmo skolas dienu. 1.septembris. Vilnas džemperis un ļoti karsta saule. Stadionā iesoļoju pie kaut kādas tantes rokas (12.klases skolnieces). Uz diviem gruzovikiem sporta laukuma vidū kaut kādi cilvēki kaut ko bezsakarīgu runāja (1991.gads, 1.sept. – spējat iedomāties). 

Atceros ļoti daudz. Interesanti, ka atmiņās ir elementi no visiem maņu orgāniem. Atceros smaržas, garšas, skaņas, bildi un pat tausti. Vai es ko tādu atceros no 4 gadus vecas pagātnes? Īsti nē. Varbūt atmiņām, kā labam vīnam, nepieciešams nogatavināties? Iespējams, atmiņām pakāpeniski dziestot, paliek tikai stiprākās un atmiņā paliekošākās. 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog).  "Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “ Golden Circle ” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir , Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park ( Þi

Drakulas zeme - Transilvānija

Ievads  Pēc reorganizācijas darbā uzzināju, ka esmu iekļauts Eiropas Komisijas darbagrupā, kura tiekas aptuveni 8 reizes gadā. Un viena no tām ir neformālā tikšanās ar kolēģiem kādā no dalībvalstīm. Tad nu paspēju vienu reizi aizbraukt uz birokrātijas galvaspilsētu Briseli un uzzināju, ka būs jābrauc arī uz neformālo pasākumu Rumānijā. Pie tam nevis galvaspilsētā, bet gan Transilvānijas pilsētā SIBIU. Protams, īpaši priecīgs par to nebiju – es, kā cilvēks, kas necieš karstumu, nespēju sevi iedomāties Rumānijā jūnija vidū. Pēcāk uzzināju, ka uz neformālo pasākumu var ņemt līdzi arī savas otrās puses, tad nu izdomāju, ka šo pasākumu varu uztaisīt par nelielu ceļojumu kopā ar savu līgavu. :) Asociācijas Kas normālam cilvēkam asociējas ar Rumāniju? Man – čigāni, futbols (Rumānijas izlase vienmēr ir patikusi), karstums un nabadzība, ja skatāmies ES-27 līmenī. Par Bukaresti man priekšstats bija, ka varētu būt post-padomju telpai līdzīga pilsēta, tik ar dienvidu zemju elementiem…iedom

Interneta veikali, kas sūta preces uz Latviju

Šodien iedomājos, ka nu jau ir pagājuši aptuveni 10 gadi kopš veicu savu pirmo pirkumu ārzemju interneta veikalā un ar to iesāku savu "starptautiskā šopinga" karjeru. :) Kopš tā laika esmu iepricies un tirgojis neskaitāmos i-neta veikalos - iedomājos, ka varbūt kādam mana pieredze var noderēt. eBay Protams, pasaulē populārākais interneta veikals ir eBay.com (vai attiecīgi .co.uk, .de, .it utt.). Caur eBay savulaik esmu pircis visu, ko vien var iedomāties - portatīvos datorus, fotoaparātus, drēbes, dažadas rezerves daļas sadzīves tehnikai, grāmatas un daudz, daudz ko citu. Iepērkoties ar eBay jāatcerās šādas lietas: Sūtot no Eiropas var nedomāt par PVN un muitas nodokli, bet sūtot no valstīm, kas nav ES, būs jāmaksā nodokļi. Par to vairāk šajā rakstā , jo sākot 2013.gadu atkal nelielas izmaiņas. Visbiežāk eBay vidē darīšana ir nevis ar profesionālu pārdevēju (uzņēmēju, vai kādu, kurš ar to regulāri nodarbojas), bet gan vienkārši cilvēku, kurš grib pārdot savā īpašumā e

Trīs gadi pielāgošanās

3 gadi ir palidojuši nemanot. Bet kā jau tas bieži ir šādos gadījumos, ja palūkojas atpakaļ, tad daudz, kas ir noticis un mainījies. Šo trīs gadu laikā nācies adaptēties dzīvei citā vietā, sabiedrība. Nācies pierast pie dažādām nacionālajām īpatnībām. Sanācis nedaudz iemācīties somu valodu - ne tik daudz, lai kaut ko runātu, bet vismaz tik daudz, lai saprastu vienkāršākus uzrakstus un kontekstu rakstos. Arī ikdiena ir sakārtota tik tālu, ka nemaz nav vairs tās sajūtas, ka esi ārpus "savas vides". Kultūršoka nekad īsti nav bijis, bet šobrīd ir sajūta, ka viss ir tā, kā tam ir jābūt. Visam pāri gan, protams, stāv apstāklis, ka tagad mājās katru dienu mani gaida meita. Un esmu neizsakāmi pateicīgs par to, ka viņa ir vesela un dzīvo drošā un attīstību veicinošā vidē. Bet ne par to šoreiz.  Šoreiz vairāk par to, kā mana pārvākšanās ir noritējusi profesionālā ziņā. Kaut kad iepriekš savos bloga ierakstos rakstīju par savu avantūru , pametot lauciņu, kurā strādāju 10 gadus (makroeko

Dažas tēzes un pārdomas par Covid-19 efektiem

Mūsu pēdējo mēnešu ikdiena ir tik piesātināta ar visdažādāko analīzi un spriedelējumiem par Covid-19 efektiem, ka šķiet, visi šīs tēmas leņķi apskatīti. Tādēļ sekojošajā bloga ierakstā daži publiskajā telpā mazāk minēti aspekti. Protams, ņemot vērā manu background , tēmai ekonomisks “piesitiens”. Tāpat kā daudziem citiem kolēģiem, arī man, pēdējos mēnešos nācās “kara apstākļos” iziet crash course epidemioloģijā, jo ekonomiskie iznākumi šajā gadījumā ir tiešā veidā atkarīgi no vīrusa izplatības. Un tas ir ļoti interesanti no makroekonomiskā viedokļa, jo pārskatāmā pagātnē līdzīgu ekonomisko šoku īsti nav, attiecīgi ekonomisti-analītiķi "taustās tumsā", mēģinot izskaidrot notiekošo ekonomikā. Ekonomiskās prognozes šajā laikā vispār, šķiet, ir pielīdzināmas mērenam šarlatānismam, bet, protams, bez tām īsti nevar, cilvēce radusi dzīvot ar plānu par rītdienu. :) • Viena lieta, kas mani nedaudz izbrīna, ir, tas, ka (ekonomiskajā) analīzē par vīrusu dominē gandrīz vai bināra pieeja