Pāriet uz galveno saturu

Bērnības ainiņas

Vakar nevarēju iemigt, un kaut kā domas panesās atpakaļ bērnībā. Un pieķēru sevi pie domas, ka dažas ainiņas no bērnības atmiņā saglabājušas tik spilgti, cik mūsdienu notikumi atmiņā neiespiežas. Diez kādēļ tā? Un kas nosaka to, kuras atmiņas paliek, kuras nē? Vai tiešām ar vecumu maņu orgāni notrulinās? Vai mantrausība/komercializācija aizmiglo spēju saskatīt patīkamo vienkāršos notikumos/lietās? Nezinu. Es vispār no bērnības atceros ļoti daudz un detalizēti. No sarunām, zinu, ka citi cilvēki agro bērnību tik spilgti neatceras, bet man tā gandrīz ir acu priekšā.

* Atceros Ziemassvētku vakaru, kad pēkšņi zem egles parādījās dāvana (Lego)… prasīju mammai kā salavecis tika iekšā mājā. Neko citu, kā atbildi "Pa atslēgas caurumu" viņa ātrumā nepaspēja izdomāt. Tad pa kluso gāju novērtēt atslēgas caurumu un veicu padziļinātu analīzi. Tad laikam sapratu… :)
* Atceros pēc-Ziemassvētku rītu, kad vecāki man pasaka, ka šodien vedīs mani uz Ventspili. Man bija 3-4 gadi, bet atceros visu – istabas izkārtojumu, saulaino dienu, un, šķiet, pat brokastu smaržu. Tik ļoti ātrāk gribējās doties…
* Atceros to mirkli, kad pagalmā krītu no stalažām un ar pakausi atsitos pret metāla konstrukcijām. Atceros mammas pārdzīvojumus un ledu uz galvas. Atceros pārbijušos pārējos pagalma bērnus. 
* Atceros kā tēvs ļāva pastūrēt nesen iegādāto "LADA" pēdējā nogrieznī pirms mājām. Protams, paņemot klēpī un tik ļaujot rokas uz stūres uzlikt, bet mana sajūsma bija neizmērojama.
* Atceros kāds bija prieks, kad pēc visas dienas pavadītas redzes korekcijas bērnudārzā ar aizlīmētu aci, varēja noplēst to plāksteri un skatīties ar abām acīm.
* Atceros vilšanos, kad bērnudārzā man vakarā pakaļ neatnāk. Nāk vecāki pakaļ vienam, otram, trešajam…un beigās paliek vien neliela bērnu grupiņa, kam paredzēts palikt pa nakti. Šķiet tā bija tik vienreiz, bet atceros.
* Atceros mammas gatavoto šokolādes pudiņu. Pagatavošanas process bija galvenais – jo varēja izlaizīt bļodu ar šokolādes pudiņa masu. Un kotletes, un ābolmaizi. Un atceros, kā viņa gatavoja karbonādes, un sautētu vistu ar garšvielu, kurā spēcīgi jūt krustnagliņas.
* Atceros kā Garciemā ievēlos irigācijas kanālā, paķerot līdzi Katrīnu. Labi, ka bija Ansis – izvilka mūs abus (visiem kādi 4-5g).
* Atceros kā Ventspilī vecvecāki katrs pa kluso no otra deva man saldumus. Par spīti tam, ka vecāki bija aizlieguši man tos dot. :) Nav brīnums, ka atpakaļ braucu pumpains.
* Atceros visu Ventspils vectēva pusdienu rituālu – zupa, otrais. Kafija. Viena baltmaizes šķēle ar sviestu un sieru (Krievijas), otra ar zemeņu vai upeņu ievārījumu. Sieru ļoti ilgi un cītīgi piegrieza tā, lai noklātu katru maizītes kvadrātmilimetru. Kafija laba – no jūrnieku veikala.
* Atceros, kā ar Ventspils vectēvu spēlējām dambreti un šahu. Viņš man padevās. Es to zināju. Bet prieks par uzvaru tāpat bija liels.
* Atceros desu veikalu 3-4 tramvaja pieturu attālumā no mājām (10.tramvajs).
* Atceros Centrāltirgu. Saldskābo kāpostu sulu. Un zivju paviljonu. Man vienmēr patika Centrāltirgus apmeklējums, tur dzīve kūsāja. Un pēc tā apmeklējuma vienmēr gadījās kas gards. Cukurgailīši! Par tiem biju aizmirsis, bet rakstot šo pēkšņi atausa atmiņā – cik gan gardi tie šķita. :)
* Atceros, kā Ventspils vectēvs veda mani makšķerēt. Viņam nepadevās. Nē, tiešām nepadevās un neveicās.  Dažreiz vajadzēja stundu gaidīt, kamēr viņam izdevās sagatavot makšķeri. Un tad ar pirmo metienu noraut auklu. Mēs braucām bieži. Bet lielu zivju nebija. Nekad. Tas gan nemainīja prieku par mazajām. Un viņš pīpēja. Teica, lai vecmammai nesaku. Joprojām atceros visus tos dīķus Ventspils apkārtnē, kur makšķerējām – katru reizi braucot garām, uzzibsnī atmiņa.
* Atceros, kā tēvocis ar vilcienu veda mani uz Ventspili. Braucām glaunajā kupejā ar TV. Piesmēķēta, ar šaubīgu bojeviku fonā ar Van Dammi galvenajā lomā un aizspiestā deguna teksta ierunātāju. Un Fanta limonādi.
* Atceros kā Ventspils vecmamma dusmojās, kad mans tēvocis mājās pirmo reizi atveda līgavu. Tik dusmīgu vecmammu nebiju redzējis. :)
* Atceros kā vecmamma pirms darba Garciemā taisīja man brokastis. Dejojot un dziedot LR1 pavadībā. Kad es piecēlos brokastis bija uz galda. Olu kultenis un rupmaize ar sviestu un svaigiem zaļajiem lociņiem.
* Atceros Ventspils vecmammai apelsīnkokus un citronkokus uz palodzes. Kā karstā dienā istabā smaržoja pēc citroniem. Laikam tādēļ, man tagad ir 3 citronkoki.
* Atceros vectēva gastronomiskos šedevrus, ko iemācījos novērtēt vien pieaugot. Viņa taisīto auksto zupu, vareņikus, boršču, zivju zupu. Un jā – makaroni ar biezpienu – bērnības garša.
* Atceros kā vectēvs stundām rosījās garāžā. Man patika tur vienmēr esošā benzīna smarža. Un tie n-tie instrumenti likās tik sveši un nepazīstami. Un bija bail no sūkņa, kas laiku pa laikam ieslēdzās garāžas pagrabā.
* Atceros to dienu (pareizāk nakti), kad atveda mājās kaķīti. Atceros, ka nāca miegs, bet interese par kaķi bija milzīga. Dienu, kad kaķi aizveda, neatceros.
* Atceros universālveikalu (tagad – "Galerija centrs"). Tur bija (un joprojām ir) lielas koka trepes un atceros lampas. Un tā smarža otrajā/trešajā stāvā – pēc ādas/dermantīna. Bet pirmajā stāvā bija sulas un saldējumu kokteiļi, kurus katru reizi gribējās nobaudīt.
* Atceros slimnīcu Vienības gatvē. Neatceros, ko ar mani tur darīja (vai negribu atcerēties), bet atceros to, ka pēc tam mani veda uz netālo kafejnīcu, kur bija tās pašas sulas, kas universālveikalā – tādos lielos caurspīdīgos bunduļos, kur lēni griezās maisītājs.
* Atceros vecvecmammas bēres. Nezināju ko darīt, kur likties. Pazīstamie cilvēki likās nepazīstami.  
* Atceros kājminamās mašīnas, pie tēva darba vietas Jūrmalā. Man tās ļoti patika, tik reti dabūju ar tām izbraukt.
* Atceros vilcienu. Man patika braukt ar vilcienu. Koka soli. Un biezas stikla lampas. Bet bija bail kāpt pa stāvajām trepēm un iet starp vagoniem.
* Atceros pirmo skolas dienu. 1.septembris. Vilnas džemperis un ļoti karsta saule. Stadionā iesoļoju pie kaut kādas tantes rokas (12.klases skolnieces). Uz diviem gruzovikiem sporta laukuma vidū kaut kādi cilvēki kaut ko bezsakarīgu runāja (1991.gads, 1.sept. – spējat iedomāties). 

Atceros ļoti daudz. Interesanti, ka atmiņās ir elementi no visiem maņu orgāniem. Atceros smaržas, garšas, skaņas, bildi un pat tausti. Vai es ko tādu atceros no 4 gadus vecas pagātnes? Īsti nē. Varbūt atmiņām, kā labam vīnam, nepieciešams nogatavināties? Iespējams, atmiņām pakāpeniski dziestot, paliek tikai stiprākās un atmiņā paliekošākās. 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Ceļotāju un vēderprieku baudītāju sapņu galamērķis – Kampānija Itālijā (Neapole, Sorento, Amalfi)

Amalfi pludmale Cik es sevi atceros, man Itālija nekad nav asociējusies ar Romas kultūrvēsturi, Florences mākslas pārbagātību vai Milānas moderno šiku. Nē, tā vietā Itālija man galvenokārt saistās ar Neapoli un tās vareno ainu, kur virs pilsētas paceļas Vezuvs. Ar tomātiem, ar picu, ar sieru un šķiņķiem/desām, ar citroniem, ar neskaitāmiem pastu ēdieniem, ar vīniem, liķieriem utt. Ir strīdīgs jautājums par to, kura ir Itālijas gastronomiskākā daļa, bet manā uztverē tieši Kampānija ir viena no galvenajām – tajā cēlusies pica, arī pastas pirmsākumi meklējumi tur, nemaz nerunājot par ne tik izteiktiem kulta ēdieniem. Tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad nokļūšu Kampānijā. Laiks gan ir nepielūdzams... kaut kā sanāca krustu šķērsu izbraukāt pārējo Eiropu, izbraukt ārpus Eiropas, vairākas reizes paceļot pa Itāliju, bet Kampāniju neredzēt. Pēdējā laikā konstatēju, ka katrs nākamais mūsu ceļojums kļūst aizvien avantūriskāks. Izvēlamies vietu, nopērkam biļetes, pierezervējam v

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

La Spezia un Cinque terre – Ligūrijas pērles

Pēc pavadītajām dienām valsts "iekšienē", t.i. prom no jūras, devāmies uz Ligūriju, kur plānojām uz 3 dienām apmesties pie nu jau slavenajiem Cinque terre ciematiņiem. Pēdējās dienas rītā, ko pavadījām Florencē, aizdevāmies nedaudz pabrokastot, pēc kā devāmies uz staciju un stundas braucienā nokļuvām līdz Pizai. Uz vilcienu gan kārtējo reizi pamatīgi skrējām…lai pasēdētu un pagaidītu kamēr vilciens atkal kavējas savas 10-15 minūtes. J Tas jau bija kļuvis par normu – vilcieni laicīgi neatiet. Viena no retajām autora bildēm, Riomaggiore Ieteikums, ja izdomājat, tāpat kā mēs, tikai pieturēt Pizā uz dažām stundām. Ja dodaties turp ar visām ceļa somām, tad prātīgāk kāpt laukā Pisa Centrale stacijā, nevis Pisa S.Rossore , jo pirmajā ir pieejama mantu glabātava. Ja braucat no Florences puses, tad tā atrodas uz pirmā perona (stacijas ēkā) ar ieeju tajā galā, no kurienes pienāk vilciens no Florences. Iesaku pasteigties, jo viss vilciens meklē šo vietu un jau pēc pāris