Navigation

T.Kreicberga "Lopu ekspresis"

Ņemts no: Zvaigzne.lv
Ilgāku laiku gribēju izlasīt finansistu vidū zināmu interesi izraisījušo taisnīguma cīnītāja Toma Kreicberga grāvēju “Lopu ekspresis”. Izlasīju. Patika.

Grāmata viegli lasās, ātri “ievelk sevī”. Apbrīnoju Toma spēju rakstīt dialogus, paralēli sulīgi aprakstot to, kas darās varoņu galvās. Tā ir apskaužama spēja grāmatā atainot gan to, kas notiek verbālā līmenī, gan to, kas paliek galvās. Un sižeta “pinums” arī izcils. Galvenais iemesls, kādēļ mani šī grāmata ir uzrunāja, galvenokārt, ir pārdomas par finanšu pasaules uzbūvi, ētiku, lietderīgumu un racionalitāti. Manuprāt, Toms, ir izcili uztvēris finanšu pasaules paradoksus un dzīves ironiju ar ko saskaries, kad esi kļuvis par “līdzbraucēju”. Mana līdzšinējā profesionālā pieredze ir bijusi līdzīga un aptuveni līdzīgu iemeslu dēļ arī es esmu atteicies no piedāvājumiem strādāt pasaules finanšu centros. Grāmata ir interesanta speciālistiem arī ar to, ka tajā iekļauta Toma interpretācija par vienu no pēdējo desmitgažu lielākajām finanšu krīzēm – kas ir bijuši iemesli, kas pie tās noveda, un kā tā attīstījās. Tomēr tā noteikti nav dominējošā grāmatas līnija, tā meistarīgi ir ievērpta pamatsižetā.

Grāmatu var vērtēt no diviem skatpunktiem. No izklaidējošā viedokļa, man grāmatai nav kur piesieties – laba grāmata dažiem brīvdienu vakariem (dažiem, jo izlasīsi ātri, un ne tādēļ, ka grāmata būtu plāna :D). No izzinošā viedokļa grāmata būs vērtīga galvenokārt tiem, kas tikai sāk savu ceļu finansistu pasaulē. Es neesmu drošs vai jaunietis, kas tikko beidzis universitāti, izķers Toma vēstījumus, bet gan jau kaut kas paliks atmiņā. Pieredzējušākiem finansistiem grāmata, visticamāk, tikai apstiprinās iekšēji nostiprinājušos pārliecību.

Grāmatu savā ziņā unikālu padara Toma mēģinājums sasiet divus it kā savstarpēji nesaistāmus procesus. Un vismaz man, paralēles starp šiem procesiem liekas pārāk tālas – darbs Volstrītā tomēr ir paša izvēle, kamēr lopu vagons... Tomēr šis salīdzinājums ir veikts kvalitatīvi tajā ziņā, ka tas netraucē, pat, ja īsti tam nepiekrīti. Potenciāli sliktā ziņa – ne visi lasītāji, šķiet, uztvers smalko ironiju, kas saistīta ar to grāmatas daļu, kurā aprakstīta Volstrītas ikdiena. Nav tā, ka grāmata ne-speciālistam būtu nelasāma, bet daļa vēstījumu varētu zust.
Īsumā – iesaku izlasīt, gan izklaidei, gan izziņai, bet negaidiet, ka atklāsiet lielo patiesību par Volstrītu vai deportāciju šausmām. Mums zināmas lietas, citā, bet neapšaubāmi garšīgā mērcē.

Pēc izlasīšanas mani nomoka tik viens jautājums – cik daudz no grāmatas ir Toma paša pieredze, cik – fantāzijas rezultāts. 

P.s. Cerams, ka pēc kāda laika nebūs līdzīgs garadarbs arī par Indexo. :)
Share

Post A Comment: