Wednesday, September 13, 2017

Kur esam, kur ejam?


Pēc aiziešanas prom no LB, kādu laiku nesekoju LV makro-rādītājiem. Vienkārši vajadzēja nelielu atelpu no tā visa. Pievērsos dabas pētniecībai – sēņoju, ogoju, peldēju utt. + Pastiprināti pētīju Latvijas būvniecības pakalpojumu nozares īpatnības praksē. :)
Bet ne par to šis bloga ieraksts. No 1.septembra atgriežoties interneta paralēlajā pasaulē, paskatījos, kas pa šo laiku ir bijis aktuāls. Un ekonomikas jomā atkal uzvirmojusi vecā diskusija – ir vai nav pārkaršana? Nu jau kādu laiku šī diskusija nav bijusi aktuāla. Manuprāt, tas vien, ka šāda diskusija uzrodas un ir aktuāla, pati par sevi liecina par ekonomikas atrašanos zināmā cikla pozīcijā.
Mans redzējums par šā brīža situāciju ir gana vienkāršs. Šobrīd ekonomiku “silda” vairāki faktori. (i) Kā jau bija gaidāms, pēc visai dramatiska investīciju “iekritiena” 2015. un 2016. gados, šogad jūtams būtisks “atsitiens”. Par to liecina gan tas, ko redzam uz ielām (ar to es nedomāju tikai pārraktās Rīgas ielas), gan būvniecības dati, gan investīciju dati. Vai atsitiens rada pārkaršanas draudus? Jā, tas rada zināmas tirgus kroplības – saraustītais pasūtījumu apjoms būvniekiem lika meklēt tos ārpus LV, bet tagad aktuālas kapacitātes problēmas, kas lielākā vai mazākā mērā radīs darba tirgus kroplības. Būvniecībā trūks darba roku, atalgojums kāps, iespējams, daļu no nepieciešamajiem darbiniekiem “nozags” no citām nozarēm. Diez vai gan tas būs tik izteikti, kā tas bija iepriekšējā reizē. Offtopic: Interesanti, ka LV neviens joprojām nav uzņēmies atbildību par tik neizprotamu ekonomisko politiku. Jā, valstij, kas tik ļoti atkarīga no ES fondu finansējuma, ES fondu plānošana un ieviešana arī ir ekonomiskās politikas instruments. Manuprāt, normālā gadījumā par neizdarībām, kas saistītas ar ES fondiem bija jānoņem skalps atbildīgajām iestādēm, politiķiem. Bet...sabiedrības iesaiste ikdienas politiskajā dzīvē ir sasniegusi tik zemu punktu, ka pat šādas, it kā acīmredzamas neizdarības paliek nesodītas... (ii) Eiropā ir jūtams visai būtisks ekonomikas upswing, kas pavelk līdzi virkni LV atvērtāko nozaru. Protams, galvenā guvēja ir apstrādes rūpniecība, bet savs labums tiek arī transporta nozarei, tūrismam, IKT u.c. nozarēm. Ir grūti pateikt cik ilgi turpināsies “uzsilšanas” periods ārējā vidē, bet izskatās, ka šobrīd tas ir gana noturīgs un varam sagaidīt, ka dažus gadus tas turpināsies. Protams, ja vien nav kādas negaidītas kataklizmas. (iii) Arī kreditēšana pakāpeniski atjaunojas. Jā, pieauguma tempi joprojām ir zemi, īpaši vēsturiskā perspektīvā raugoties. Tomēr pēc-krīzes perioda perspektīvā, tie ir gana cienījami. Tātad, vai varētu teikt, ka ekonomika pārkarst? Īsā atbilde ir – nē. Šobrīd ir vērojama labvēlīga faktoru kombinācija, kas, visticamāk, ļaus tuvākos divus vai trīs gadus dzīvot ar ļoti solīdiem IKP pieauguma tempiem. 5%-6%-7% - absolūti nebrīnītos tādus pieauguma tempus ieraudzīt tuvākajos gados. LV ekonomikai vienmēr ir bijis raksturīgs savā ziņā ekstrēmisms (:), nespēju citu vārdu piemeklēt). Tādēļ domāju, ka “atsperes izstiepšanās” periodā pieauguma tempi var būt arī ļoti augsti. Vai tas radīs problēmas?Visticamāk, ka nē. Šobrīd “kārtis it sakritušas” tā, ka darbojas gandrīz visi iespējamie pozitīvie faktori. Ilgi tas tā neturpināsies - es teiktu maksimums 2-3 gadus. Pa to laiku diezvai mums izdosies LV ekonomiku padarīt tik nesabalansētu, ka tas radītu kādas būtiskas problēmas (kaut gan nedrīkst nenovērtēt mūsu ekonomiskās politikas veidotājus - labi pacenšoties ar prociklisku fiskālu politiku, protams, to var izdarīt). Labā ziņa, ka tekošais konts pagaidām arī nerada papildus bažas par ekonomikas nesabalansētību. Problēmas var rasties atsevišķās nozarēs, kur vērojama darba tirgus uzsilšana. Nedomāju, ka gaidāms izteikts boom-bust stila cikls, tam vismaz pagaidām nav pamata. Tajā pašā laikā - situācija var visai strauji mainīties - iepriekšējā pieredze rāda, ka no momenta, kad “ekonomika aug strauji” līdz “ekonomika ir recesijā” vai otrādi, var paiet vien 2 ceturkšņi. Turklāt parasti šos “pārliekuma punktus” visai vārgi uztver operatīvā statistika. Pēc n-revīzijām kļūst skaidrs, kur bija “pārliekuma punkts”, bet ko tas dod, ja par to uzzinām divus gadus post factum.
Tomēr tas, ka nav gaidāms vēl viens boom-bust, nenozīmē, ka nav problēmu. Vienīgā nopietnā baža, kas šobrīd saistīta ar LV ekonomiku, ir tās nominālā puse, jeb darba tirgus, uzņēmumu pelnītspējas un produktivitātes kopsakarības attīstība. Algu pieaugums ir sasniedzis sen neredzētus augstumus, kam netiek līdzi uzņēmumu produktivitātes kāpums. Tas nozīmē to, ka darba tirgus kļuvis par darba ņēmēju tirgu – spēles noteikumus diktē vairāk darba ņēmēji. Šādos apstākļos uzņēmējam ir divas izvēles iespējas – nodrošināt darbinieku atalgojuma kāpumu uz savas peļņas rēķina vai novirzīt izmaksu kāpumu uz galapatērētāju pleciem. Lasi – palielināt galaprodukcijas realizācijas cenu. Labi, ja uzņēmējam ir iespēja izvēlēties, bet mazāk efektīvos uzņēmumos situācija ir mazāk labvēlīga – nav vai nav pietiekamas peļņas, uz kuras rēķina varētu palielināt darbaspēka atalgojumu. Tāpēc tas notiek uz realizācijas cenu rēķina. Un tad ir kritiskais jautājums, kas nosaka to vai uzņēmums saglabās vietu tirgū vai tomēr bankrotēs – vai uzņēmuma produkcija (prece vai pakalpojums) ir gana pievilcīga patērētājiem (vienalga – vietējiem vai eksportā), lai to pirktu arī par augstāku cenu? Vai preces/pakalpojuma pieprasījums ir noturīgs pret cenu pārmaiņām (pieprasījuma elastība)? Tas ir mehānisms, kas darbojas ne tikai uzņēmumu, jeb mikro līmenī, bet arī makro līmenī. Kas notiek šobrīd un, visticamāk, notiks tuvākajā laikā? Algas augs straujāk par produktivitāti, ko papildus veicinās minimālās algas celšana. Uzņēmumi būs izvēles priekšā par to, kā noturēt darbaspēku savā rīcībā. Kāpināt atalgojumu varēs efektīvākie, ar lielākajām peļņas maržām utt. Citiem nāksies kāpināt galaprodukcijas cenu, kas pasliktinās šo uzņēmumu cenu konkurētspējas pozīciju. Ja vien necenu faktori nebūs ļoti labvēlīgi (kvalitatīva produkcija, labs tirgus segments, uzticīgi klienti utt.), tad būs problēmas.
Ko es ar šo visu, mazliet haotisko tekstu, gribu pateikt? Šī brīža cikla upswing, visticamāk, neradīs acīmredzamas ekonomikas problēmas. Manuprāt, nebūs īsti punkta, kur teiksim: “Jā, esam pārkarsuši”. Bet problēma būs neredzamāka, fona process. Kā cilvēkam, kas ilgstoši staigā ar paaugstinātu asinsspiedienu – acīmredzamu problēmu nav, bet ilgtermiņā process ir izteikti nelabvēlīgs.
Tajā pašā laikā, šis process ir jāiziet jebkurai tautsaimniecībai, kas vēlas tikt pāri vidēju ienākumu slazdam. Mēs taču gribam dzīvot labāk? Vienīgā atbilde ir produkcijas (ražoto preču, sniegto pakalpojumu) kvalitāte un produktivitāte. Jeb tas, cik unikāla ir tā produkcija, ko piedāvājam, un cik labi (lasi efektīvi) spējam to saražot labāk par citiem. Jautājums - kā to panākt? Atbildes ir ļoti labi zināmas, šķiet pēdējo gadu laikā par to vien esmu rakstījis, tāpēc neatkārtošos. Šis ir tas kritiskais punkts, kas ļautu pārdzīvot cenu konkurētspējas zudumu. Īsumā – īstermiņā ekonomika būs siltāka, ko, visticamāk, mājsaimniecības izjutīs pozitīvi. Ilgtermiņā ekonomikas uzsilšana uzliek ekonomikai pārbaudījumu – vai esam gana konkurētspējīgi un produktīvi? Šajā ziņā mani māc šaubas, bet ceru, ka kļūdos.
Pilnībā gan piekrītu tam, ko pauduši LB un FDP – šis nav laiks, lai nodarbotos ar prociklisku fiskālo politiku. Jā, algas ir jāpalielina, bet tam jābūt saistītam ar efektivitātes pieaugumu. Nevar kāpināt atalgojumu tādēļ, ka “gribas dzīvot labāk”. Neviens neapšauba to, ka, piemēram, veselības sistēmā strādājošo atalgojums ir traģiski zems. Bet neviens neapšauba (nu labi, daži prātu izkūkojuši ļautiņi twitterī teic, ka viss ok) arī to, ka sistēma ir nesakārtota un tās iekšienē slēpjas milzīgs efektivizācijas potenciāls. Es joprojām uzskatu, ka liet iekšā veselības sistēmā naudu ir neefektīvi. Atkal algu fonda pieauguma lielāko daļu savāks neiroķirurgi un citi augsti apmaksātie speciālisti, kamēr skalas apakšām tiks atmesti vien kauliņi. Ir beidzot jābūt skaidrībai par to, kas tiek saņemts par līdzekļiem, kas tiek pumpēti sistēmā.
Padzīvojot tik dažas nedēļas Somijā, nomācošās domas par Latvijas ekonomikas ilgtermiņa perspektīvu tikai pastiprinās... Jau iepriekš esmu teicis, ka neredzu ekonomisku potenciālu tuvākajās desmitgadēs būtiskam konverģences procesam (ok, tagad cikla ietekmē mazliet pakonverģēsim). Diemžēl Latvijā ir maz cilvēku politiskajā elitē, kas to varētu atklāti pateikt, lai arī skaidrs tas ir daudziem. Pēdējā laikā esmu dzirdējis daudz viedokļu no cilvēkiem, kas savulaik ir vērtējuši investēšanas iespējas Latvijā. Un ziniet, kas ir vienīgais iemesls, kas tiek minēts visos gadījumos? Nē, ne nodokļi. Un arī ne augstie enerģijas tarifi. Un pat ne darbaspēka piesaistes problēmas. Bet gan korupcija. Un šajā jomā LV tiek uzskatīta par mērenu banānu republiku. Igaunija arī ir tālu no Ziemeļvalstu standartiem, bet par Latviju atsauksmes ir vēl bēdīgākas. Diemžēl šim jautājumam LV ir bijusi pievērsta pārlieku maza uzmanība. Un tā ir korupcija visos sabiedrības līmeņos (maksātnespējas administrācijā, valdībā, ministrijās, iepirkumu procedūrās, skolās, slimnīcās iekšlietu struktūrās, būvvaldēs utt.). Jāteic, ka es, ilgstoši uzturoties “siltumnīcā” to tā īsti neredzēju vai nemaz negribēju redzēt. Pēc 10 dienām Somijā, man atveras acis un tik tagad saprotu tos apmērus, kādi ir LV korupcijā. Un korupciju nevajadzētu nonivelēt līdz kukuļu vai otkatu līmenim. Korupcija ir arī, ja Tu samaksā ārstam dvadcāru, lai ātrāk tiktu uz izmeklējumu vai aiznes konjaka pudeli uz būvvaldi, lai tavus papīrus izskatītu pirmos. Līdz ar to tā vairāk ir sabiedrības problēma, ko risināt palīdzēs laikam tikai laiks.
P.s. Par pārkaršanu, manuprāt, labs apkopojums (tas pats, kas šeit, tikai daaaaudz īsāk un strukturētāk) padevies Uldim: https://www.makroekonomika.lv/vai-parkarstam