Pāriet uz galveno saturu

Rix – Hel – Rix (2): Iedzīvošanās, valoda un vēsture



Kaut kā pēdējā laikā iet pagrūti ar jauniem bloga ierakstiem. Kopš pirmā ieraksta par Helsinkiem pagājis vairāk par mēnesi. Kopš esmu sācis strādāt jaunajā darbā, ikdienā tik daudz jālasa, ka vakaros vairs īsti nevaru savākties rakstīšanai. Visai paradoksāli – iepriekšējā darbavietā rakstīju daudz vairāk, es teiktu 10x vairāk, nekā šobrīd, bet izrādās, ka lasīšana arī atņem rakstīšanas iedvesmu. Laikam tomēr iepriekš tik daudz rakstīju darba tekstus, ka bloga rakstīšana bija zināma “izlādēšanās”.


  • Nu jau vairāk nekā divus mēnešus esmu nostrādājis jaunajā darbavietā (par to kādā atsevišķā bloga ierakstā uzrakstīšu). Katra diena joprojām ir ar to nelielo “stresiņu”, jo viss jauns, lielu daļu kolēģu nepazīstu. Small talk katrā stūrī, visu laiku esi uzmanības centrā, un jūties tā kā neveikli, jo apzinies, ka vismaz pagaidām, neko daudz nejēdz par procesiem un apkārt notiekošo. Regulāri neveiklas situācijas, kad iepazīstinu ar sevi, bet izrādās, ka ar šo kolēģi jau esam pazīstami, esam pat kopā pie pusdienu galda sēdējuši un runājuši. Tā ir, kad ātri jāiepazīstas ar daudz cilvēkiem. Profesionālā ziņā gan pagaidām esmu sajūsmā. Pēc dažiem pēdējiem gadiem, kad darbojos tukšgaitā un bez lielas motivācijas, šā brīža darbs, šķiet, kā patīkams hobijs. Katru dienu kaut kas jauns, katru dienu jauni izaicinājumi. 2 mēnešu laikā esmu pabijis pasaules klases uzņēmumu rūpnīcās un redzējis to par ko sociālajos medijos stāsta futūristi. Patiesībā tagad redzu, ka IKT revolūcija ir nevis kaut kad nākotnē, bet notiek tieši šobrīd.

  • Kļūst arvien tumšāks, vietējie pamazām kļūst depresīvāki. Lietainais oktobris un tumšais novembris dara savu (lai arī īstenībā novembris šogad bija “tīri tā neko”). Tas gan netraucē somiem dzert alu kafejnīcu terasēs jebkuras laika apstākļos. Ārā -1°C. Kafejnīca, āra terase. Somi pilnīgi mierīgi turpina dzert aukstu alu. Dāma sēž ar kafiju un portatīvo un strādā. Man reāli interesē pie cik grādiem somi tomēr ievāksies atpakaļ telpās. Un tas nav kā britiem Londonā, kad pie paba apdzērušies ļautiņi pīpē, dzer un skaļi bļauj. Te visai civilizēti iedzer aliņu, parunā, strādā un pat lasa grāmatu.

  • Helsinkos jau no novembra sākuma ir Ziemassvētku trakums. Es zinu, arī LV jau sākas, bet te tas ir citā līmenī. Jau no pirmās novembra dienas ielas tiek izrotātas, veikalos skatlogos nomainās dekorācijas, Stockmann veikalā jau stūris iekārtots, kas veltīts aktuālajai tematikai. Man, kā Ziemassvētku grinčam, šis ir mēreni traumējoši. Tajā pašā laikā, jāteic, ka ir praktisks labums - tumšajā diennakts daļā ziemassvētku rotājumi pilsētas centrā piedod vismaz kaut kādu gaišumu.

  • Pamazām mācos somu valodu. Nav tik traki kā sākumā biju domājis. Darbā pirmie divi mēneši pagāja aktīvi apgūstot jauno arodu. Tik daudz regulējumus nekad nebiju lasījis – domāju, ka izlasīju kaut kur 200-300 lpp. dažādu iekšējo kārtību, noteikumu, vadlīniju, rekomendāciju utt. Ne jau es to visu atceros, bet vismaz aptuveni zinu, un pats galvenais – zinu kur meklēt. Bet attiecīgi tajā periodā tā pilnvērtīgi pievērsties kaut kam citam nevarēju – vakaros regulāri mājās blenzu TV – lietu, ko neesmu darījis laikam desmitgadi. :D Tomēr nav arī tā, ka pavisam neko neesmu darījis. Aptuveni 200 vārdus somiski esmu iemācījies. Pamazām sāku veidot teikumus, pamazām ziņās, ko katru rītu, kamēr taisos uz darbu, fonā skan, saklausu pazīstamus vārdus, kas ļauj atsevišķos gadījumos pat kontekstu uztvert. Kolēģi gan smejas, un netic, ka es spēšu iemācīties somu valodu. Man gan ir apņemšanās iemācīties līdz līmenim, kad varu lasīt avīzi un izprast kontekstu. Tālāk mācīties laikam nav liela jēga, jo profesionālajā dzīvē diez vai man noderēs.

  • Kad ierodos jaunā valstī uz ilgāku laiku par dažām dienām, man vienmēr ir morāla atbildība pašam pret sevi ievērot divus principus – mācīties valodu un valsts vēsturi. Ar valodu pamazām eju uz priekšu, ar vēsturi – arī. Jau pirmajās dienās nopirku Somijas vēstures grāmatu (angliski), ko tagad pa vakariem pakāpeniski lasu. Tā paša iemesla dēļ, kā valodas apguves gadījumā, sākumā gāja lēnu, bet tagad jau ir ok. Esmu ticis līdz 19.gs. vidum un jau diezgan daudz atziņu. Mani gan, visvairāk, interesē 20.gs. otrā daļa, bet nu līdz tam vēl jātiek. Kāpēc man tas ir svarīgi? Jo domāju, ka caur vēsturi var labāk izprast to, kur atrodies šodien. Kāpēc lietas notiek tā, kā tās notiek. Vispār Somijas vēsturē ir ļoti daudz līdzību ar Latvijas vēsturi - īpaši fakts, ka līdz pat 19.gs. otrajai pusei nav spēcīgas neatkarības kustības, teritorijā pārsvarā dominē iebrucēji. Somijai gan ir veicies vairāk tajā ziņā, ka iebrucēji tik traki neposta teritoriju, bet gan attīsta to.

  • Nav noslēpums, ka Latvijā karjeras ziņā šobrīd ir zināms jaunības kults. Jaunieši ātri kāpj pa karjeras kāpnēm, jo tajās īstu pretestību nesastop. Mūsdienās jauniešiem sniegtās iespējas ir nesalīdzināmas ar tām, kas bija iepriekšējām iedzīvotāju kohortām. Tāpēc es jau biju apradis ar situāciju, ka man apkārt strādāja pārsvarā mana vecuma cilvēki. Un tad es ierados jaunajā darbā, kur vidējais vecums ir 47, bet, ja izņem laukā daļu administratīvo darbinieku, kur dominē jaunieši, tad profesionāļu vidū vidējais vecums varētu būt arī virs 50... Man tā ir nepierasta situācija divējādā ziņā. Pirmkārt, neierasti, ka pārsvarā visiem ir vismaz par 20 gadiem vairāk pieredzes nekā man. Bet tam ir savas pozitīvās puses – kolēģi ir zinoši, ar milzīgu korporatīvo atmiņu. Otrkārt, tīri sadzīviski ir dīvaini. Iepriekš kolēģi atradās aptuveni tajā pašā dzīves cikla pozīcijā kur es – dažs pabeidz universitāti, dažs ceļo, dažam dzimst pirmais bērns, dažs pērk nekustamo īpašumu. Un te, pēkšņi kolēģi viens otru sveic apaļajās 50 gadu jubilejās, dzimst mazbērni, un dodas pensijā. 10 gados, ko nostrādāju LV, man neviens kolēģis nav aizgājis pensijā... Bet ziniet ko? Ir tik patīkami, ka kolēģi ir pieredzējuši. Nav panikas tur, kur tā nav vajadzīga. Ir darbība vērsta uz rezultātu. Ir pārliecība par kopējo mērķi.

  • Helsinkos esmu sācis skriet. Dažādu iemeslu dēļ nebiju skrējis aptuveni 10 gadus (ja neskaita skriešanu pakaļ tramvajam vai pa lidostu mēģinot noķert lidmašīnu). Sāku ļoti pamazām - ar nepilnu vienu kilometru. Ar reizēm, kad pēc 300m elpa trūka, kājas sāpēja utt. Divi mēnešus vēlāk varu komfortabli skriet 3-4 km, ar mocībām kādus 6-7 km. Elpošana un sirdsdarbība ir normalizējusies, pagaidām īsti kājas netiek līdzi - sāp apakšstilbi. Vai nu apavi nepiemēroti, vai nu virsma pa citu vai arī vnk nepareizi tehniski skrienu. Jebkurā gadījumā sajūta pagaidām laba - ceru, ka neatgriezīsies iemesli, kādēļ tik ilgi neskrēju. Labā ziņa - asinsspiedienu izdodas samazināt par aptuveni 10 mmHg.

  • Kad pārvācos uz Helsinkiem, vienā no pirmajām dienām sēdēju Hietalahden kappahalli portugāļu veikaliņā, kur īpašnieks cep Pastel de nata. Sākām runāt sīkāk par detaļām, kā pareizi cept un viņš sāka sūdzēties par somu sviestu - teica, ka kaut kāds dīvains, viņam šķietot, ka tiek pievienots ūdens. Toreiz nodomāju, ka sazvērestība teorija. Līdz pats saskāros ar to, ka parastākais Valio voi uz pannas sāk vārīties… Sajūta tāda pati, ka sviestā augsta mitruma pakāpe. Šis ir kaut kas jauns man. Būs jāmēģina citi ražojumi.

  • Helsinkos apbrīnoju sen aizmirstu mākslu LV - veikalu skatlogu dekorācijas. Var redzēt, ka daudzi veikali centrā ļoti kārtīgi piedomā pie savu skatlogu noformējuma. Rīgā tik uz vienas rokas pirkstiem saskaitītiem veikaliem ir regulāri skaisti, ar domu noformēti skatlogi. Te savukārt viens skatlogs interesantāks par otru. Savā ziņā tas piedod šarmu pilsētai - pastaigājoties pa to, redzi kā tā pakāpeniski mainās.

  • Mājās vēl neesmu īsti ieslēdzis apkuri - radiatori auksti. Pietiek ar pāris remdeniem stāvvadiem un apkārtējo kaimiņu apkurēm. Renovētā māja siltumu tur tik labi, ka dažreiz pietiek ar to vien, ka pats ar savu ķermeņa siltumu uzsildu telpu.

Tieši tik daudz gaismas paliek, ja laicīgi izeju no darba un ir skaidras debesis...




ZSV rotājumi pie Stockmann

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog). 


"Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “Golden Circle” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir, Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park (Þingvellir).


Some time ago (…

Kazeņu ievārījums - ziemas kārums

Tie, kas mani labi pazīst, zina, ka mans mīļākais ievārījums ir kazeņu ievārījums. Jau daudzus gadus katru augustu bubinu par to, ka Latvijā īsti nav izplatīta kazeņu kultūra. Pagājušajā gadā biju Ungārijā tieši kazeņu laikā, par ko rakstīju arī savā ceļojumu aprakstā. Toreiz ļoti lielu iespaidu atstāja tirgus apmeklējums, kur kazenes tika tirgotas kilogramiem, pārdevēji izkārtoja kazenes piramīdas formā, kā pie mums ābolus Rīgas Centrāltirgū. Tur jūdzos, gribējās nopirkt visu un paņemt līdzi uz LV. Toreiz nodomāju - ja man būtu iespēja šīs kazenes dabūt LV, tad tik es sev savārītu ievārījumus. Zinu, ka pēdējos gados arī LV pakāpeniski attīstās kazeņu audzēšana, arī pats esmu apsvēris domu par to audzēšanu. Tomēr šogad noveicās - atradu vietu, kur var salasīt daudz meža kazeņu (jeb cūceņu, kā tās patiesībā sauc; jā, jā - zinu, visiem "cūcenes" asociējas ar sēnēm). :) Tad nu šoreiz par kazeņu ievārījumu - pamēģiniet, kamēr ir sezona! :) Un, ja ir iespēja - izmantojiet meža ka…

Drakulas zeme - Transilvānija

Ievads  Pēc reorganizācijas darbā uzzināju, ka esmu iekļauts Eiropas Komisijas darbagrupā, kura tiekas aptuveni 8 reizes gadā. Un viena no tām ir neformālā tikšanās ar kolēģiem kādā no dalībvalstīm. Tad nu paspēju vienu reizi aizbraukt uz birokrātijas galvaspilsētu Briseli un uzzināju, ka būs jābrauc arī uz neformālo pasākumu Rumānijā. Pie tam nevis galvaspilsētā, bet gan Transilvānijas pilsētā SIBIU. Protams, īpaši priecīgs par to nebiju – es, kā cilvēks, kas necieš karstumu, nespēju sevi iedomāties Rumānijā jūnija vidū. Pēcāk uzzināju, ka uz neformālo pasākumu var ņemt līdzi arī savas otrās puses, tad nu izdomāju, ka šo pasākumu varu uztaisīt par nelielu ceļojumu kopā ar savu līgavu. :) Asociācijas Kas normālam cilvēkam asociējas ar Rumāniju? Man – čigāni, futbols (Rumānijas izlase vienmēr ir patikusi), karstums un nabadzība, ja skatāmies ES-27 līmenī. Par Bukaresti man priekšstats bija, ka varētu būt post-padomju telpai līdzīga pilsēta, tik ar dienvidu zemju elementiem…iedomājos k…

Podkāsti par ekonomikas tēmu

Pēdējos gados podkāsti ir kļuvuši par ierastu lietu daudzu cilvēku ikdienā. (Uzreiz atkāpe: diez šis termins ir latviskots? Ok, paskatījos - "podraide" un "aplāde". Nē, sorry, tos es nelietošu.) Mani podkāsti nekad tā īsti nav "paķēruši", jo, acīmredzot, tie, kurus mēģināju klausīties, īsti neuzrunāja. Tik laika gaitā sapratu, ka izklaides rakstura podkāsti īsti nav man - brīvajā laikā es varu atrast labākas lietas, ko darīt. Bet, ir savādāk, ja runājam par podkāstiem par manu profesionālo nodarbi - ekonomiku. Šajā ierakstā gribēju padalīties par tiem dažiem, ko klausos, un kas man sniedz vērtīgu informāciju kondensētā veidā. Tieši apstāklis, ka dienas/nedēļas ziņas vai kādu specifisku tēmu varu paklausīties pastaigā mājas-darbs-mājas, ir galvenais iemesls, kādēļ podkāstus sāku klausīties.  Nevienu podkāstu neklausos no A līdz Z tikai tādēļ, ka jānoklausās. Bieži tēma nav tik saistoša vai veids, kā tā pasniegta nešķiet gana interesants vai izzinošs. Dažreiz…

Restorāns kā ierocis

Kinfildiešu sāgas kontekstā atcerējos sarunu ar vienu ārzemnieku, kuram Rīgā pieder ēdināšanas iestāde. Katru reizi, kad tikāmies uz kādu alu, agri vai vēlu saruna nonāca pie nodokļiem. Un nē - viņš nesūdzējās, ka Latvijā būtu pārāk augsti nodokļi. Un nē - nesūdzējās, ka būtu pārāk liela birokrātija. Tieši otrādi - dažreiz pa uzslavēja, teica ka salīdzinājumā ar savu mītnes zemi, LV ir vieglāk. Bet viņš sūdzējās…par kafejnīcu pāri ielai. Un to, kas nākamajā ielā. Un visām tām pārējām. Tām, par kurām viņš zināja, ka tās nemaksā nodokļus. Un dažreiz viņš bija izmisis - jo nolaidās rokas cīnīties dažādu spēles noteikumu spēlē. Katru reizi, kad vajadzēja noalgot darbinieku - faktiskā neto alga, ko varēja piedāvāt bija, zemāka, nekā spēja tās citas bodes - jo tur neto alga ir vienāda ar bruto algu.  Man ir žēl, ka kaut kāds uzpūsts neaizvietojama restorāna stāsts tiek veiksmīgi izmantots (un to dara tie paši cilvēki, kas jau piedalījušies visādu interesantu stāstu tapšanā), lai pastāstītu…