Rix – Hel – Rix (2): Iedzīvošanās, valoda un vēsture

Kaut kā pēdējā laikā iet pagrūti ar jauniem bloga ierakstiem. Kopš pirmā ieraksta par Helsinkiem pagājis vairāk par mēnesi. Kopš esmu sācis strādāt jaunajā darbā, ikdienā tik daudz jālasa, ka vakaros vairs īsti nevaru savākties rakstīšanai. Visai paradoksāli – iepriekšējā darbavietā rakstīju daudz vairāk, es teiktu 10x vairāk, nekā šobrīd, bet izrādās, ka lasīšana arī atņem rakstīšanas iedvesmu. Laikam tomēr iepriekš tik daudz rakstīju darba tekstus, ka bloga rakstīšana bija zināma “izlādēšanās”.

• Nu jau vairāk nekā divus mēnešus esmu nostrādājis jaunajā darbavietā (par to kādā atsevišķā bloga ierakstā uzrakstīšu). Katra diena joprojām ir ar to nelielo “stresiņu”, jo viss jauns, lielu daļu kolēģu nepazīstu. Small talk katrā stūrī, visu laiku esi uzmanības centrā, un jūties tā kā neveikli, jo apzinies, ka vismaz pagaidām, neko daudz nejēdz par procesiem un apkārt notiekošo. Regulāri neveiklas situācijas, kad iepazīstinu ar sevi, bet izrādās, ka ar šo kolēģi jau esam pazīstami, esam pat kopā pie pusdienu galda sēdējuši un runājuši. Tā ir, kad ātri jāiepazīstas ar daudz cilvēkiem. Profesionālā ziņā gan pagaidām esmu sajūsmā. Pēc dažiem pēdējiem gadiem, kad darbojos tukšgaitā un bez lielas motivācijas, šā brīža darbs, šķiet, kā patīkams hobijs. Katru dienu kaut kas jauns, katru dienu jauni izaicinājumi. 2 mēnešu laikā esmu pabijis pasaules klases uzņēmumu rūpnīcās un redzējis to par ko sociālajos medijos stāsta futūristi. Patiesībā tagad redzu, ka IKT revolūcija ir nevis kaut kad nākotnē, bet notiek tieši šobrīd.
  
  

• Kļūst arvien tumšāks, vietējie pamazām kļūst depresīvāki. Lietainais oktobris un tumšais novembris dara savu (lai arī īstenībā novembris šogad bija “tīri tā neko”). Tas gan netraucē somiem dzert alu kafejnīcu terasēs jebkuras laika apstākļos. Ārā -1°C. Kafejnīca, āra terase. Somi pilnīgi mierīgi turpina dzert aukstu alu. Dāma sēž ar kafiju un portatīvo un strādā. Man reāli interesē pie cik grādiem somi tomēr ievāksies atpakaļ telpās. Un tas nav kā britiem Londonā, kad pie paba apdzērušies ļautiņi pīpē, dzer un skaļi bļauj. Te visai civilizēti iedzer aliņu, parunā, strādā un pat lasa grāmatu.
  
  

• Helsinkos jau no novembra sākuma ir Ziemassvētku trakums. Es zinu, arī LV jau sākas, bet te tas ir citā līmenī. Jau no pirmās novembra dienas ielas tiek izrotātas, veikalos skatlogos nomainās dekorācijas, Stockmann veikalā jau stūris iekārtots, kas veltīts aktuālajai tematikai. Man, kā Ziemassvētku grinčam, šis ir mēreni traumējoši. Tajā pašā laikā, jāteic, ka ir praktisks labums - tumšajā diennakts daļā ziemassvētku rotājumi pilsētas centrā piedod vismaz kaut kādu gaišumu.
  
  

• Pamazām mācos somu valodu. Nav tik traki kā sākumā biju domājis. Darbā pirmie divi mēneši pagāja aktīvi apgūstot jauno arodu. Tik daudz regulējumus nekad nebiju lasījis – domāju, ka izlasīju kaut kur 200-300 lpp. dažādu iekšējo kārtību, noteikumu, vadlīniju, rekomendāciju utt. Ne jau es to visu atceros, bet vismaz aptuveni zinu, un pats galvenais – zinu kur meklēt. Bet attiecīgi tajā periodā tā pilnvērtīgi pievērsties kaut kam citam nevarēju – vakaros regulāri mājās blenzu TV – lietu, ko neesmu darījis laikam desmitgadi. :D Tomēr nav arī tā, ka pavisam neko neesmu darījis. Aptuveni 200 vārdus somiski esmu iemācījies. Pamazām sāku veidot teikumus, pamazām ziņās, ko katru rītu, kamēr taisos uz darbu, fonā skan, saklausu pazīstamus vārdus, kas ļauj atsevišķos gadījumos pat kontekstu uztvert. Kolēģi gan smejas, un netic, ka es spēšu iemācīties somu valodu. Man gan ir apņemšanās iemācīties līdz līmenim, kad varu lasīt avīzi un izprast kontekstu. Tālāk mācīties laikam nav liela jēga, jo profesionālajā dzīvē diez vai man noderēs.
  
  

• Kad ierodos jaunā valstī uz ilgāku laiku par dažām dienām, man vienmēr ir morāla atbildība pašam pret sevi ievērot divus principus – mācīties valodu un valsts vēsturi. Ar valodu pamazām eju uz priekšu, ar vēsturi – arī. Jau pirmajās dienās nopirku Somijas vēstures grāmatu (angliski), ko tagad pa vakariem pakāpeniski lasu. Tā paša iemesla dēļ, kā valodas apguves gadījumā, sākumā gāja lēnu, bet tagad jau ir ok. Esmu ticis līdz 19.gs. vidum un jau diezgan daudz atziņu. Mani gan, visvairāk, interesē 20.gs. otrā daļa, bet nu līdz tam vēl jātiek. Kāpēc man tas ir svarīgi? Jo domāju, ka caur vēsturi var labāk izprast to, kur atrodies šodien. Kāpēc lietas notiek tā, kā tās notiek. Vispār Somijas vēsturē ir ļoti daudz līdzību ar Latvijas vēsturi - īpaši fakts, ka līdz pat 19.gs. otrajai pusei nav spēcīgas neatkarības kustības, teritorijā pārsvarā dominē iebrucēji. Somijai gan ir veicies vairāk tajā ziņā, ka iebrucēji tik traki neposta teritoriju, bet gan attīsta to.
  
  

• Nav noslēpums, ka Latvijā karjeras ziņā šobrīd ir zināms jaunības kults. Jaunieši ātri kāpj pa karjeras kāpnēm, jo tajās īstu pretestību nesastop. Mūsdienās jauniešiem sniegtās iespējas ir nesalīdzināmas ar tām, kas bija iepriekšējām iedzīvotāju kohortām. Tāpēc es jau biju apradis ar situāciju, ka man apkārt strādāja pārsvarā mana vecuma cilvēki. Un tad es ierados jaunajā darbā, kur vidējais vecums ir 47, bet, ja izņem laukā daļu administratīvo darbinieku, kur dominē jaunieši, tad profesionāļu vidū vidējais vecums varētu būt arī virs 50... Man tā ir nepierasta situācija divējādā ziņā. Pirmkārt, neierasti, ka pārsvarā visiem ir vismaz par 20 gadiem vairāk pieredzes nekā man. Bet tam ir savas pozitīvās puses – kolēģi ir zinoši, ar milzīgu korporatīvo atmiņu. Otrkārt, tīri sadzīviski ir dīvaini. Iepriekš kolēģi atradās aptuveni tajā pašā dzīves cikla pozīcijā kur es – dažs pabeidz universitāti, dažs ceļo, dažam dzimst pirmais bērns, dažs pērk nekustamo īpašumu. Un te, pēkšņi kolēģi viens otru sveic apaļajās 50 gadu jubilejās, dzimst mazbērni, un dodas pensijā. 10 gados, ko nostrādāju LV, man neviens kolēģis nav aizgājis pensijā... Bet ziniet ko? Ir tik patīkami, ka kolēģi ir pieredzējuši. Nav panikas tur, kur tā nav vajadzīga. Ir darbība vērsta uz rezultātu. Ir pārliecība par kopējo mērķi.
  
  

• Helsinkos esmu sācis skriet. Dažādu iemeslu dēļ nebiju skrējis aptuveni 10 gadus (ja neskaita skriešanu pakaļ tramvajam vai pa lidostu mēģinot noķert lidmašīnu). Sāku ļoti pamazām - ar nepilnu vienu kilometru. Ar reizēm, kad pēc 300m elpa trūka, kājas sāpēja utt. Divi mēnešus vēlāk varu komfortabli skriet 3-4 km, ar mocībām kādus 6-7 km. Elpošana un sirdsdarbība ir normalizējusies, pagaidām īsti kājas netiek līdzi - sāp apakšstilbi. Vai nu apavi nepiemēroti, vai nu virsma pa citu vai arī vnk nepareizi tehniski skrienu. Jebkurā gadījumā sajūta pagaidām laba - ceru, ka neatgriezīsies iemesli, kādēļ tik ilgi neskrēju. Labā ziņa - asinsspiedienu izdodas samazināt par aptuveni 10 mmHg.
  
  

• Kad pārvācos uz Helsinkiem, vienā no pirmajām dienām sēdēju Hietalahden kappahalli portugāļu veikaliņā, kur īpašnieks cep Pastel de nata. Sākām runāt sīkāk par detaļām, kā pareizi cept un viņš sāka sūdzēties par somu sviestu - teica, ka kaut kāds dīvains, viņam šķietot, ka tiek pievienots ūdens. Toreiz nodomāju, ka sazvērestība teorija. Līdz pats saskāros ar to, ka parastākais Valio voi uz pannas sāk vārīties… Sajūta tāda pati, ka sviestā augsta mitruma pakāpe. Šis ir kaut kas jauns man. Būs jāmēģina citi ražojumi.
  
  

• Helsinkos apbrīnoju sen aizmirstu mākslu LV - veikalu skatlogu dekorācijas. Var redzēt, ka daudzi veikali centrā ļoti kārtīgi piedomā pie savu skatlogu noformējuma. Rīgā tik uz vienas rokas pirkstiem saskaitītiem veikaliem ir regulāri skaisti, ar domu noformēti skatlogi. Te savukārt viens skatlogs interesantāks par otru. Savā ziņā tas piedod šarmu pilsētai - pastaigājoties pa to, redzi kā tā pakāpeniski mainās.
  
  

• Mājās vēl neesmu īsti ieslēdzis apkuri - radiatori auksti. Pietiek ar pāris remdeniem stāvvadiem un apkārtējo kaimiņu apkurēm. Renovētā māja siltumu tur tik labi, ka dažreiz pietiek ar to vien, ka pats ar savu ķermeņa siltumu uzsildu telpu.
  
  

Tieši tik daudz gaismas paliek, ja laicīgi izeju no darba un ir skaidras debesis...

ZSV rotājumi pie Stockmann