Pāriet uz galveno saturu

Hurmas maize

Vakar nedaudz mainījās plāni nedēļas nogalei, kā rezultātā nācās kaut kā izmantot mājās ļoti nogatavinātās hurmas. Atcerējos, par Lindas Virtuves hurmas maizes recepti. Tā kā tagad ir hurmas laiks - varbūt kādam noder.
Lai ar ēst gatavošanu esmu uz Tu, konditoreja man tā īsti nekad nav padevusies. Visticamāk, tādēļ, ka gatavojot nekad īsti nepieturos pie receptes, bet visu lieku "uz aci" un sajūtām. Konditorejā tomēr laikam nepieciešama neliela disciplīna un darba organizācija (ja negribi virtuvi pārvērst par haosu).

Arī šoreiz mocījos procesā, bet beigās nemaz tik slikti nav. Problēmas radīja apstāklis, ka maize cepu savā Helsinku virtuvē. Un manā prātā virtuves piederumi, kas man ir pieejami Carnikavas un Helsinku virtuvēs ir pamatīgi sajaukušies. Rezultātā, brīdī, kad sāku gatavot, un esmu absolūti pārliecināts, ka ātri tikšu galā, viss izvēršas garā pasākumā uz visu vakaru.

1. Saprotu, ka no Carnikavas neesmu paņēmis nevienu cepamo formu... biju pārliecināts, ka vismaz silikona formu esmu paķēris, bet neatrodu (noteikti atradīšu vēlāk). Skrienu uz veikalu, 5 min. pirms veikala slēgšanas ieskrienu iekšā (Bulevardi un Fredrekinkatu krustojumā ir lielisks virtuves piederumu veikals). Atlikušās 5 minūtes domāju par to, cik lielu formu man vajag. Izvēlos gandrīz uz dullo, bet kaut kāds matemātiskais prāts man tomēr ir, jo beigās, kad mīkla gatava, saprotu, ka esmu izvēlējies vnk ideāli.
2. pārsteigums - mājās nav cukura... es to tīrā veidā pie tējas vai kafijas nelietoju, attiecīgi nebija ienācis prātā, ka tāda mājās nav, jo Carnikavā ir 5kg maiss. :D Izraku visus plauktus, jo saprotu, ka ārā neiešu - Helsinku ierastais laiks 20 m/s un sejā pūš slapjas sniega pikas (tik lielas pārslas vēl nebiju redzējis). Viena plaukta dziļumā, aiz miltiem, ieraugu glābiņu...Farina cukurs. Hmm...atceros, ka to kaut kad pirku eksperimentiem. Problēma, apstāklī, ka nezinu cik tas jāliek salīdzinājumā pret regular cukuru. Lieku uz čuju, ņuhu un poņu - kā vienmēr. Tas, ka cukurs mitrs (Farina ir cukura un sīrupa sajaukums) pat nāk par labu maizei - būs mitrāka.
3. pārsteigums - receptē rakstīts "lielā bļodā iesijā miltus"... tas, ka jāiesijā milti protams nav pārsteigums... pārsteigums ir tas, ka nav ar ko iesijāt miltus un nav lielas bļodas. Ir viena maza bļodiņa. Hmm...bet ir kastrolis! Beru pēc iespējas "gaisīgāk". :D
4. pārsteigums - kur ir mans cepamais pulveris? Hmm...raugs, vēl viens...vēl viens... un vēl viens. Kam pie velna man mājās Helsinkos ir 4 veidu raugi, bet neviena cepamā pulvera. Zinu, ka var aizvietot ar sodas un kādas skābes savienojumu. Soda ir, bet skābei nekas nav... citronskābes nav, citrusaugļu nav...wait a moment - diez apelsīnu sula derēs? Uzpilinu mazliet sulas sodai, un reakcija aiziet - derēs :D
5. Sablenderētas hurmas... Aha. Ņemu dakšiņu, nazīti un aktīvi "blenderēju" lielākajā krūzē, kas man ir. Tad, kad ielieku jauniegūto masu mīklā, atveru plauktu, lai paņemtu karoti, un ieraugu...no Carnikavas atvesto blenderi... fail.

Gala rezultāts attēlā zemāk. Atšķirībā no oriģinālreceptes mīklas maisījumam tematiski vēl piemetu klāt nedaudz kardamona, kanēļa un krustnagliņu. Cukuru aizvietoju ar Farina cukuru (bet liku vēl mazāk nekā receptē), rozīņu vietā izmantoju kaltētas dzērvenes, cepamā pulvera vietā lietoju paša meistarotu kaut ko... beigās apbēru visu ar Absolūts ēd rabarberu pulveri, lai nedaudz kontrasta garšā - jau bija aizdomas, ka būs visai pasalds.
Tā kā jau bija vakars, nebija laiks kamēr pavisam atdzisīs, testēšanai nogriezu gabalu. Pirmais - izsita nedaudz sodas garšu (pus-tējkarote izrādījās par daudz), tiesa tad, kad maize atdzisa, piegarša bija zudusi. Otrais - diezgan saldi. Hurmas bija ļoti gatavas + kaltētās dzērvenes (kuras arī sacukurotas) + Farina cukurs darīja savu. Bet kopumā ļoti decent variants kā utilizēt hurmas. Šo nobarošu kolēģiem, lai domā, ka šis ir tipisks LV ēdiens. :D

P.s. Paldies Lindai par recepti
Gala rezultāts


Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Tēva lomai - 4

Kādu laiku atpakaļ rakstīju šo tekstu par randiņu ar meiteni . Meitai šonedēļ dzimšanas diena - 4 gadi. Attiecīgi arī manai tēva lomai - 4. Man pašam īsti vairs netop skaidrs, kur tas laiks ir palicis. Un jubileja šoreiz ir vismaz mazliet saldskāba. No vienas puses forši, ka jau liela meitene, ar spēcīgu "ES", savām interesēm, spējām, iebildumiem utt. Forši, ka var sarunāt lietas. Pamazām laika un vietas dimensija nostiprinās – saprot kas ir Carnikava, kas ir Helsinki. Saprot, gadalaikus un gaida lielākus notikumus. No otras puses - tik ļoti gribās, lai vēl kaut mazliet nesteigtos ar pieaugšanu. Lai  tētis vēl kādu brīdi būtu draugs, palīgs un varonis. Lai joprojām var priecāties kā par lielām lietā, tā maziņām. Lai joprojām viņu var pārsteigt ar ko tādu, kas mums ir ikdiena. Ar prātu gan saprotu, ka šis vilciens pamazām aizdodas.  Šodien domāju, kādi ir bijuši šie četri gadi. Interesanti ir tas, ka smadzenes dzēš vai vismaz pamatīgi bloķē visu negatīvo - negulētās naktis, ta

Vēlais pavasaris

Klāt jau aprīlis, bet Helsinkos joprojām gana ziemīgi skati. Nedēļu atpakaļ bijām "izbēguši" uz nedēļas nogali Vīnē (kur bija lieliski +20C), pēc kuras, pilnīgi neticās, ka, paraugoties ārā pa logu, joprojām sniega čupas un aizsalis kanāls, pa kuru pat cilvēki mēģina šļūkāt. Šis ir bijis daudzejādā ziņā dīvains pavasaris ar daudz notikumiem gan globāli, gan arī mūsu pašu ikdienā. Vēl nepaspējuši īsti atgūties no Covid mocībām, jau piedzīvojam kara šausmas tepat tuvumā.  Man pašam interesanti vērot to, cik ļoti dažādi kara šausmas "virpuļo" abās informatīvajās telpās - Latvijā un Somijā. Lai arī abās valstīs Krievijas kā agresora risks ir sen zināms un prognozēts, pastāv atšķirības kaut vai tādēļ, ka Somija nav NATO locekle. Tad nu jauājumi nav tik daudz par to, kurš nāks palīgā, cik par to - kā sevi aizsargāt. Protams, karš uzjundījis arī diskusiju par NATO. Un lai arī atbalsts Somijai NATO ir audzis, sabiedrībā tāpat virmo gana asas diskusijas . Tas, kas mani neda