Pāriet uz galveno saturu

Hurmas maize

Vakar nedaudz mainījās plāni nedēļas nogalei, kā rezultātā nācās kaut kā izmantot mājās ļoti nogatavinātās hurmas. Atcerējos, par Lindas Virtuves hurmas maizes recepti. Tā kā tagad ir hurmas laiks - varbūt kādam noder.
Lai ar ēst gatavošanu esmu uz Tu, konditoreja man tā īsti nekad nav padevusies. Visticamāk, tādēļ, ka gatavojot nekad īsti nepieturos pie receptes, bet visu lieku "uz aci" un sajūtām. Konditorejā tomēr laikam nepieciešama neliela disciplīna un darba organizācija (ja negribi virtuvi pārvērst par haosu).

Arī šoreiz mocījos procesā, bet beigās nemaz tik slikti nav. Problēmas radīja apstāklis, ka maize cepu savā Helsinku virtuvē. Un manā prātā virtuves piederumi, kas man ir pieejami Carnikavas un Helsinku virtuvēs ir pamatīgi sajaukušies. Rezultātā, brīdī, kad sāku gatavot, un esmu absolūti pārliecināts, ka ātri tikšu galā, viss izvēršas garā pasākumā uz visu vakaru.

1. Saprotu, ka no Carnikavas neesmu paņēmis nevienu cepamo formu... biju pārliecināts, ka vismaz silikona formu esmu paķēris, bet neatrodu (noteikti atradīšu vēlāk). Skrienu uz veikalu, 5 min. pirms veikala slēgšanas ieskrienu iekšā (Bulevardi un Fredrekinkatu krustojumā ir lielisks virtuves piederumu veikals). Atlikušās 5 minūtes domāju par to, cik lielu formu man vajag. Izvēlos gandrīz uz dullo, bet kaut kāds matemātiskais prāts man tomēr ir, jo beigās, kad mīkla gatava, saprotu, ka esmu izvēlējies vnk ideāli.
2. pārsteigums - mājās nav cukura... es to tīrā veidā pie tējas vai kafijas nelietoju, attiecīgi nebija ienācis prātā, ka tāda mājās nav, jo Carnikavā ir 5kg maiss. :D Izraku visus plauktus, jo saprotu, ka ārā neiešu - Helsinku ierastais laiks 20 m/s un sejā pūš slapjas sniega pikas (tik lielas pārslas vēl nebiju redzējis). Viena plaukta dziļumā, aiz miltiem, ieraugu glābiņu...Farina cukurs. Hmm...atceros, ka to kaut kad pirku eksperimentiem. Problēma, apstāklī, ka nezinu cik tas jāliek salīdzinājumā pret regular cukuru. Lieku uz čuju, ņuhu un poņu - kā vienmēr. Tas, ka cukurs mitrs (Farina ir cukura un sīrupa sajaukums) pat nāk par labu maizei - būs mitrāka.
3. pārsteigums - receptē rakstīts "lielā bļodā iesijā miltus"... tas, ka jāiesijā milti protams nav pārsteigums... pārsteigums ir tas, ka nav ar ko iesijāt miltus un nav lielas bļodas. Ir viena maza bļodiņa. Hmm...bet ir kastrolis! Beru pēc iespējas "gaisīgāk". :D
4. pārsteigums - kur ir mans cepamais pulveris? Hmm...raugs, vēl viens...vēl viens... un vēl viens. Kam pie velna man mājās Helsinkos ir 4 veidu raugi, bet neviena cepamā pulvera. Zinu, ka var aizvietot ar sodas un kādas skābes savienojumu. Soda ir, bet skābei nekas nav... citronskābes nav, citrusaugļu nav...wait a moment - diez apelsīnu sula derēs? Uzpilinu mazliet sulas sodai, un reakcija aiziet - derēs :D
5. Sablenderētas hurmas... Aha. Ņemu dakšiņu, nazīti un aktīvi "blenderēju" lielākajā krūzē, kas man ir. Tad, kad ielieku jauniegūto masu mīklā, atveru plauktu, lai paņemtu karoti, un ieraugu...no Carnikavas atvesto blenderi... fail.

Gala rezultāts attēlā zemāk. Atšķirībā no oriģinālreceptes mīklas maisījumam tematiski vēl piemetu klāt nedaudz kardamona, kanēļa un krustnagliņu. Cukuru aizvietoju ar Farina cukuru (bet liku vēl mazāk nekā receptē), rozīņu vietā izmantoju kaltētas dzērvenes, cepamā pulvera vietā lietoju paša meistarotu kaut ko... beigās apbēru visu ar Absolūts ēd rabarberu pulveri, lai nedaudz kontrasta garšā - jau bija aizdomas, ka būs visai pasalds.
Tā kā jau bija vakars, nebija laiks kamēr pavisam atdzisīs, testēšanai nogriezu gabalu. Pirmais - izsita nedaudz sodas garšu (pus-tējkarote izrādījās par daudz), tiesa tad, kad maize atdzisa, piegarša bija zudusi. Otrais - diezgan saldi. Hurmas bija ļoti gatavas + kaltētās dzērvenes (kuras arī sacukurotas) + Farina cukurs darīja savu. Bet kopumā ļoti decent variants kā utilizēt hurmas. Šo nobarošu kolēģiem, lai domā, ka šis ir tipisks LV ēdiens. :D

P.s. Paldies Lindai par recepti
Gala rezultāts


Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog). 


"Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “Golden Circle” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir, Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park (Þingvellir).


Some time ago (…

Kazeņu ievārījums - ziemas kārums

Tie, kas mani labi pazīst, zina, ka mans mīļākais ievārījums ir kazeņu ievārījums. Jau daudzus gadus katru augustu bubinu par to, ka Latvijā īsti nav izplatīta kazeņu kultūra. Pagājušajā gadā biju Ungārijā tieši kazeņu laikā, par ko rakstīju arī savā ceļojumu aprakstā. Toreiz ļoti lielu iespaidu atstāja tirgus apmeklējums, kur kazenes tika tirgotas kilogramiem, pārdevēji izkārtoja kazenes piramīdas formā, kā pie mums ābolus Rīgas Centrāltirgū. Tur jūdzos, gribējās nopirkt visu un paņemt līdzi uz LV. Toreiz nodomāju - ja man būtu iespēja šīs kazenes dabūt LV, tad tik es sev savārītu ievārījumus. Zinu, ka pēdējos gados arī LV pakāpeniski attīstās kazeņu audzēšana, arī pats esmu apsvēris domu par to audzēšanu. Tomēr šogad noveicās - atradu vietu, kur var salasīt daudz meža kazeņu (jeb cūceņu, kā tās patiesībā sauc; jā, jā - zinu, visiem "cūcenes" asociējas ar sēnēm). :) Tad nu šoreiz par kazeņu ievārījumu - pamēģiniet, kamēr ir sezona! :) Un, ja ir iespēja - izmantojiet meža ka…

Drakulas zeme - Transilvānija

Ievads  Pēc reorganizācijas darbā uzzināju, ka esmu iekļauts Eiropas Komisijas darbagrupā, kura tiekas aptuveni 8 reizes gadā. Un viena no tām ir neformālā tikšanās ar kolēģiem kādā no dalībvalstīm. Tad nu paspēju vienu reizi aizbraukt uz birokrātijas galvaspilsētu Briseli un uzzināju, ka būs jābrauc arī uz neformālo pasākumu Rumānijā. Pie tam nevis galvaspilsētā, bet gan Transilvānijas pilsētā SIBIU. Protams, īpaši priecīgs par to nebiju – es, kā cilvēks, kas necieš karstumu, nespēju sevi iedomāties Rumānijā jūnija vidū. Pēcāk uzzināju, ka uz neformālo pasākumu var ņemt līdzi arī savas otrās puses, tad nu izdomāju, ka šo pasākumu varu uztaisīt par nelielu ceļojumu kopā ar savu līgavu. :) Asociācijas Kas normālam cilvēkam asociējas ar Rumāniju? Man – čigāni, futbols (Rumānijas izlase vienmēr ir patikusi), karstums un nabadzība, ja skatāmies ES-27 līmenī. Par Bukaresti man priekšstats bija, ka varētu būt post-padomju telpai līdzīga pilsēta, tik ar dienvidu zemju elementiem…iedomājos k…

Podkāsti par ekonomikas tēmu

Pēdējos gados podkāsti ir kļuvuši par ierastu lietu daudzu cilvēku ikdienā. (Uzreiz atkāpe: diez šis termins ir latviskots? Ok, paskatījos - "podraide" un "aplāde". Nē, sorry, tos es nelietošu.) Mani podkāsti nekad tā īsti nav "paķēruši", jo, acīmredzot, tie, kurus mēģināju klausīties, īsti neuzrunāja. Tik laika gaitā sapratu, ka izklaides rakstura podkāsti īsti nav man - brīvajā laikā es varu atrast labākas lietas, ko darīt. Bet, ir savādāk, ja runājam par podkāstiem par manu profesionālo nodarbi - ekonomiku. Šajā ierakstā gribēju padalīties par tiem dažiem, ko klausos, un kas man sniedz vērtīgu informāciju kondensētā veidā. Tieši apstāklis, ka dienas/nedēļas ziņas vai kādu specifisku tēmu varu paklausīties pastaigā mājas-darbs-mājas, ir galvenais iemesls, kādēļ podkāstus sāku klausīties.  Nevienu podkāstu neklausos no A līdz Z tikai tādēļ, ka jānoklausās. Bieži tēma nav tik saistoša vai veids, kā tā pasniegta nešķiet gana interesants vai izzinošs. Dažreiz…

Restorāns kā ierocis

Kinfildiešu sāgas kontekstā atcerējos sarunu ar vienu ārzemnieku, kuram Rīgā pieder ēdināšanas iestāde. Katru reizi, kad tikāmies uz kādu alu, agri vai vēlu saruna nonāca pie nodokļiem. Un nē - viņš nesūdzējās, ka Latvijā būtu pārāk augsti nodokļi. Un nē - nesūdzējās, ka būtu pārāk liela birokrātija. Tieši otrādi - dažreiz pa uzslavēja, teica ka salīdzinājumā ar savu mītnes zemi, LV ir vieglāk. Bet viņš sūdzējās…par kafejnīcu pāri ielai. Un to, kas nākamajā ielā. Un visām tām pārējām. Tām, par kurām viņš zināja, ka tās nemaksā nodokļus. Un dažreiz viņš bija izmisis - jo nolaidās rokas cīnīties dažādu spēles noteikumu spēlē. Katru reizi, kad vajadzēja noalgot darbinieku - faktiskā neto alga, ko varēja piedāvāt bija, zemāka, nekā spēja tās citas bodes - jo tur neto alga ir vienāda ar bruto algu.  Man ir žēl, ka kaut kāds uzpūsts neaizvietojama restorāna stāsts tiek veiksmīgi izmantots (un to dara tie paši cilvēki, kas jau piedalījušies visādu interesantu stāstu tapšanā), lai pastāstītu…