Gandrīz 5 mēneši Somijā - pat neticās, ka jau tik ilgi. Vienā brīdī bija man neliela expat-krīze. Decembrī
darbā temps strauji palēninājās, apslimu ar kaut kādu vīrusu, attiecīgi mazāk
skrēju, mazāk mācījos somu valodu, grāmatas gandrīz nelasīju un vispār mazāk
kaut ko jēdzīgu darīju. Tādā kā nelielā vāveres ritenī iekļuvu. Attiecīgi decembris varētu teikt diezgan neproduktīvs mēnesis ir
bijis. Bet tā jau ir - nevar visu laiku bez kāpumiem un kritumiem. Janvārī gan “dzīvība” pamazām atgriežas. Acīmredzot par labu nāk arī fakts, ka dienas kļūst garākas (dienas gaismu gan joprojām redzu tikai pa darba logu).
- Ar somu valodas apguvi ir zināmas problēmas. Esmu nokļuvis līdz punktam, kad ir jāsāk runāt. Lai arī cik man tas pašam neizklausītos neticami. Ar to pusotru stundu nedēļā, ko pavadu runājot ar savu skolotāju, ir krietni par maz. Un tagad es saprotu tos expatus, kuri teic, ka latviešu valodu ir grūti iemācīties, jo latvietis uzreiz pārslēdzas uz citu valodu (krievu, angļu, vācu utt.). Te tas pats. Atradu gan situācijas risinājumu. Pa ceļam uz darbu, ir maza bodīte, kur no rītiem tiek tirgota kafija, sendviči un smalkmaizītes. Tiešām maza vietiņa, bet ļoti garšīgi sendviči ar dažādiem pildījumiem - var redzēt, ka ļoti piedomāts pie izpildījuma. No rītiem vieta pilna, pārsvarā rajonā strādājošie sētnieki, būvnieki, u.c. darbaļaudis darba apģērbā tur ietur savu kahvi ja pulla. Īpašniece (vai darbiniece, bet izskatās pēc mazā biznesa īpašnieces) ir Āzijas izcelsmes kundze. Angliski viņa īsti labi nerunā, tāpēc ir ideāls kandidāts man. Vienu dienu, ienācu iekšā, un tā vietā, lai prasītu vajadzīgo angliski, nedroši paprasīju somiski. Tavu prieku - smaids atplauka līdz ausīm, un līdz vēl iedeva smalkmaizīti, lai labi veicoties ar somu valodas apguvi. :D Tagad eju uz turieni regulāri ne tik daudz maizītes dēļ, bet gan cerībā, ka vismaz nedaudz varēšu papraktizēties. Lasīju, ka expat vidē esot tādi kā saieti, kur ārzemnieki savā starpā mēģina runāt somiski. Šo pamēģināšu, bet laikam nedaudz vēlāk - vēl nav tas līmenis. Šobrīd zinu ap 250-300 vārdiem somiski, sanāk veidot pirmos teikumus.
- Pēc 3 nedēļu skriešanas izlaišanas, mērenā bedrē esmu atpakaļ. 3km liekas kā mega-distance, kājas sāp. Bet motivāciju rast nav pārāk grūti - atceros, ka šim periodam var tikt pāri.
- Divas reizes taisīju šokolādes cepumus. 1.reizē pilnīgs fail - pa daudz cukura, pa lielu temperatūra krāsnī utt. Lielāko daļu izmetu. 2.reizē jau ir daudz labāk, bet joprojām mazliet nesaprotu ko daru nepareizi. Bet gana labi, lai nobarotu kolēģiem. Tas, ka somu sviests ir savādāks, tas man ir skaidrs, bet tagad jau šķiet, ka pat olas savādākas un cukurs saldāks. :D Un jā - eksperimentējot ar sviestiem, iebraucu pilnīgā “sviestā”, nopērkot sālīto sviestu.
- Vispār ar kolēģu "nobarošanu" ir interesanti. Kad pamazām sāku uz darbu stiept visādus gardumus, tie no sākuma bija izbrīnīti - tāda prakse īsti šeit nebija. Visu laiku bira jautājumi vai man kādi svētki, ka kaut ko atnesu. Tad izskaidroju, ka gatavoju sev, bet pie reizes pacienāju arī kolēģus - ja jau taisu, man nav grūti uztaisīt mazliet vairāk. Tagad redzu, ka šī prakse sāk pieņemties spēkā - arī pārējie kaut ko pamazām sāk stiept uz darbu. Svarā pieņēmušies darbinieki - tāds būs mans pienesums organizācijai. :)
- Pagājušajā nedēļā beidzot izbraucu ar izslavētajiem Helsinki-Tallina-Helsinki prāmjiem. Turklāt uzreiz izmēģināju gan Tallink, gan Viking Line. Tā kā tas bija darba nedēļas vidus, tad nevarētu teikt, ka redzēju kaut ko no leģendām apvītajiem stāstiem par alko-vājprātu, kas darās uz šiem kuģiem. Ļoti civilizēti, mierīgi un gana komfortabli. Pieņemu gan, ka mana pieredze būtu savādāka, ja brauktu piektdien vai svētdien vakarā…
- Helsinkos pēc 1.janvāra uzreiz sākās ļoti aktīva izpārdošanas sezona. Turklāt atlaides ir visam, un tiešām visai jēdzīgas. Sapirkos dažādus virtuvē trūkstošos pribambasus. Tagad vismaz nav jāimprovizē un jāizdomā virtuves rīki no citiem priekšmetiem :)
- Lidostā nepatīkams moments ar laimīgām beigām. Izkāpjot no vilciena redzēju, ka daudz cilvēku ar palieliem koferiem dodas uz eskalatoriem. Pirms kāpt uz eskalatora, pagaidīju kamēr šie uzbrauc augšā. Šī, dažreiz šķietami pataloģiskā piesardzība, man šoreiz atmaksājās. Meitenei, kas bija sasniegusi pašu augšu, koferis (ko viņa neapdomīgi bija nolikusi aiz sevis) sāka krist lejā pa eskalatoru… 20kg koferis, kas nekontrolēti kūleņo lejā un paātrinās ir nāvīga kombinācija. Koferis man izšķīda tieši pie kājām, mantas pa eskalatoru utt. Vienmēr pie aizdomīgām situācijām, pie eskalatora nogaidu. Šis paradums laikam turpmāk būs vēl izteiktāks. Bail iedomāties, kas būtu, ja kāds būtu šī kofera ceļā…
- Janvārī devos divos bildēšanas gājienos. Viens bija Helsinku analogs “Staro Rīga”, jeb “Lux Helsinki”, otrs - kad beidzot atnāca ilgi gaidītā ziema (izskatās gan, ka ne uz ilgu…). Sanāca dažas tīri jēdzīgas bildes. “Lux Helsinki” objektu mazāk nekā Rīgā, bet gana kvalitatīvi un interesi rosinoši. Labi, ka Helsinku gadījumā viss maršruts ir norobežots no ielām, t.i. cilvēku plūsma tiek kontrolēta, kam ir nozīme tumšajā diennakts laikā. Dažas no janvāra bildēm - zemāk. Vienu no tām pat vēlas pārpublicēt (prasīja manu atļauju) myhelsinki.fi (Helsinku tūrisma promocijas kantoris).
- Janvāra otrajā pusē Helsinkos beidzot iestājusies pilvērtīga ziema - vairākas dienas temperatūra bija ap -10C, rīta pusē pat līdz -15C. Tagad pamatīgi sasnidzis. Un lieta, ko gribu teikt (laikam mazliet atkārtošos) - ir tik patīkami no rīta brist uz darbu. Jā, brist, jo pilsētas centrā sniega pietiek, un tas netiek pārvērsts par bezjēdzīgu putru ar sāls (un smilšu maisījuma) palīdzību. Šodien pa ceļam uz darbu redzēju ļoti raksturīgu skatu - sētniece uz kāpnītēm bēra sāli. Bet izskatījās tas drīzāk kā Jamie Oliver vai Gordon Ramsey sāla zivi, cenšoties to nepārsālīt. Tas ir, uz trepēm krita precīzi saskaitīti sāls graudiņi, nevis kā Rīgā - pusspainis. Sniegs pilsētā tiek sašķūrēts lielākās kaudzēs (ar mazu ielas traktoriņu palīdzību), pēc tam - vests laukā ārpus centra. Un nedaudz iesālīts vien vietās, kur tiešām izveidojies ledus. Slidenākajās vietās tiek uzbērta grants, kas pavasarī tiekot savākta. Visi priecīgi - ziemas sajūta pilsētā, slīdēt neslīdz, vidē netiek sagāzta sāls, suņi neplēš ķepas uz sāls kristāliem.
- Ceļošana nedēļas nogalēs no vienas puses ir atstrādāta līdz pilnīgai automātikai. No darba durvīm līdz mājām Carnikavā 4h, dažreiz pat nedaudz mazāk. Lidmašīnu uztveru kā tramvaju, bieži vairs nepamanu, ka paceļamies, ka dod ēst/dzert, ka nolaižamies. Iekāpjot lidmašīnā sāku kaut ko lasīt, un viss pārējais “pazūd”. No otras puses - tomēr ir nogurdinoši. Ne tik daudz ceļš, bet pārslēgšanās no vienas realitātes uz otru. Jāteic godīgi, Helsinku dzīvoklis man joprojām rada viesnīcas sajūtu. Lai kā to necenstos labiekārtot, joprojām uz to atbraucot, tā sajūta kā viesnīcā, kad pirmo reizi ver vaļā durvis, lai ienāktu savā viesnīcas istabiņā. Un tad “otrā galā”, atbrauc mājās, bet īsti nesaproti - kas tagad jādara. Atceries, ka pagājušajā nedēļā domāji, ka vesela kaudze ar lietām jāizdara, bet tagad - kā izmests no laivas. Un tā dīvainā sajūta, ka Tev ir divas paralēlas dzīves - darbienās uzvalciņā ar čemodānu uz ofisu, tēlot ļoti nozīmīgu klerku, un tad brīvdienās trennūzenēs un izplēstos vilnas cimdos ar cirvi skaldot malku. :) Jautri, bet pagaidām nevarētu teikt, ka esmu iemācījies ātrāk pārslēgties starp abiem režīmiem. (kā piemērs, ofisā katru lieko papīrīti automātiski gribu likt savā traukā, kur glabāju papīrus Jotul krāsniņas iekurināšanai…)
Komentāri
Ierakstīt komentāru