Pēdējā laikā aizdomājos par fenomenu, kuram es dotu nosaukumu “iespēju paradokss”. Gan jau profesionāļiem šis paradokss kaut kā ir nodefinēts, bet slinkums meklēt. Tas ir, kad rīcības iespēju ir tieši tik daudz, ka apjūc starp tām un tā vietā dari kaut ko pilnīgi citu, bieži - neracionālu. Vieniem tas ir “kaķu video”, citam “meksikāņu seriāla” skatīšanās, vēl citam politisko debašu skatīšanās utt.
Pēdējā laikā, arī es esmu saskāries ar šo situāciju. Atnākot mājās, no darba it kā salīdzinoši daudz brīva laika, ko veltīt sevis izglītošanai, jaunu prasmju attīstībai, sportošanai utt. It kā varētu palasīt žurnālu, ko abonēju (bet neesmu pat attaisījis iepriekšējo 2-3 mēnešu numurus). Vai varētu palasīt kādu no nopirktajām grāmatām, kas mani tik ļoti uzrunāja pirkšanas brīdī un joprojām ļoti interesē, kas tad tajās rakstīts (stāv grāmatu plauktā, putekļu kārtiņa 2mm). Vai varētu pabeigt klausītos Gordon Ramsay kulinārijas kursu, ko iesāku kaut kad pagājušajā mēnesī (paliku pie vistu atkaulošanas). Vai pamācīties somu valodu, vai palasīt kaut ko savas jaunās darba vietas vajadzībām, vai izpētīt nākamā ceļojuma iespējas vai doties paskriet, vai…vai…vai… Visu šo iespēju rezultātā dažreiz tiešām “uzkaros” un neizdaru ne vienu no minētajām lietām, bet pēkšņi aizeju pa alternatīvo taku, kas noteikti nav starp manām iepriekš definētajām prioritātēm (ieslēdzu filmu).
Pie vainas varētu būt vienkārša prokrastinācija, bet es teiktu, ka ir nedaudz sarežģītāk. Ar vienkāršas prokrastinācijas pārvarēšanu man nekad nav bijis jāpiepūlas.
Eksplozīvā tehnoloģiskā attīstība pēdējās desmitgades laikā ir radījusi tik daudz iespēju, par kurām agrāk pat iedomāties nevarēja, ka Tu sāc arvien vairāk apzināties - iespēju ir tik daudz, bet laika maz. Bet interesanti ir tas, ka tad, kad Tev iespēju ir tik daudz, ka nākas izvēlēties, Tu izvēlies kaut ko citu - prokrastinējošu. Visticamāk, tas saistīts ar to, ka ir jāizvēlas. Jebkura izvēlēšanās ir smadzeņu piepūlēšana. Bet cilvēks pēc dabas ir būtne, kas izvairīsies no liekas domāšanas, ja tā var tikt uz priekšu. Attiecīgi, arī gadījumā, ja iespēju ir pārāk daudz un izvēle kļūst sarežģīta, cilvēks var “aiziet pa vieglāko taciņu”.
Labā ziņa – šī paradoksa pārvarēšana ir salīdzinoši vienkārša - plāno savu brīvo laiku, jau iepriekš. Ieplāno, kad lasīsi grāmatu, kad mācīsies valodu, kad kulināriju utt. Bet jebkurā gadījumā jāapzinās arī tas, ka visas pasaules zināšanas neiemācīsies, un ir jāatrod tas smalkais balanss starp zināšanām, kas ir noderīgas, bet varbūt tieši Tev ne tik interesantas (manā gadījumā finanšu analīze) un zināšanām, kas ir interesantas, bet mazāk noderīgas karjerai, ģimenei Tev pašam (somu valoda).
Šajā gadījumā situāciju sarežģī apstāklis, ka interneta revolūcija ir absolūti nobrucinājusi jebkādas pastāvošās sienas zināšanu apguvē. Tas informācijas apjoms, pie kura pat par brīvu mūsdienās piekļūt ir prātam neaptverams. Kaut vai tikai apskatot bezmaksas tiešsaistes izglītošanās vietnes (kā Coursera, edX, MIT un citas, daži šajā listē), iespējas ir bezgalīgas un noteikti pārāk daudz vienai dzīvei. Un tieši pēdējā frāze dažreiz “nokauj” vēlmi kaut ko darīt.
Pēdējā laikā pats jūtos tā, ka esmu pazaudējis to balansu starp daudzajām izvēlēm. No vienas puses, gribas veikt izvēles, kas ir racionālas un ilgtermiņā vērtīgas, bet no otras puses – fonā visu laiku ir domas, ka: “Vajadzētu vēl programmēšanu pamācīties, vēl Zviedru valoda noderētu, franču virtuves 5 pamatmērču gatavošanas prakse jāattīsta, jāatrod lielisks nākamā ceļojuma galamērķis, jāpalasa par siltumsūkņu uzbūvi, jāizpēta SDG tirgu Baltijas Jūras reģionā un...un...un...”.
Izklausās pēc “vāveres riteņa”, vai ne? Mazliet... gandrīz vai brīžiem liekas, ka iespēju ir par daudz. Bet tad atkal liekas fantastiski – mūsdienās Tu faktiski vari apgūt ko vien vēlies un kļūt par ko vien vēlies. Vajadzīga tik izvēle, uzcītība un mērķtiecība.
Ok, atpakaļ pie Gordon Ramsay un vistas. Un D.Rodrik “Straight Talk on Trade”
 |
| Pavasaris gaisā, ziema ūdenī... Lauttasaari, Helsinki, 18.03.2018. |
Komentāri
Ierakstīt komentāru