Pāriet uz galveno saturu

Iespēju paradokss, jeb prokrastinācijas aizstāvības runa

Pēdējā laikā aizdomājos par fenomenu, kuram es dotu nosaukumu “iespēju paradokss”. Gan jau profesionāļiem šis paradokss kaut kā ir nodefinēts, bet slinkums meklēt. Tas ir, kad rīcības iespēju ir tieši tik daudz, ka apjūc starp tām un tā vietā dari kaut ko pilnīgi citu, bieži - neracionālu. Vieniem tas ir “kaķu video”, citam “meksikāņu seriāla” skatīšanās, vēl citam politisko debašu skatīšanās utt.
Pēdējā laikā, arī es esmu saskāries ar šo situāciju. Atnākot mājās, no darba it kā salīdzinoši daudz brīva laika, ko veltīt sevis izglītošanai, jaunu prasmju attīstībai, sportošanai utt. It kā varētu palasīt žurnālu, ko abonēju (bet neesmu pat attaisījis iepriekšējo 2-3 mēnešu numurus). Vai varētu palasīt kādu no nopirktajām grāmatām, kas mani tik ļoti uzrunāja pirkšanas brīdī un joprojām ļoti interesē, kas tad tajās rakstīts (stāv grāmatu plauktā, putekļu kārtiņa 2mm). Vai varētu pabeigt klausītos Gordon Ramsay kulinārijas kursu, ko iesāku kaut kad pagājušajā mēnesī (paliku pie vistu atkaulošanas). Vai pamācīties somu valodu, vai palasīt kaut ko savas jaunās darba vietas vajadzībām, vai izpētīt nākamā ceļojuma iespējas vai doties paskriet, vai…vai…vai… Visu šo iespēju rezultātā dažreiz tiešām “uzkaros” un neizdaru ne vienu no minētajām lietām, bet pēkšņi aizeju pa alternatīvo taku, kas noteikti nav starp manām iepriekš definētajām prioritātēm (ieslēdzu filmu).
Pie vainas varētu būt vienkārša prokrastinācija, bet es teiktu, ka ir nedaudz sarežģītāk. Ar vienkāršas prokrastinācijas pārvarēšanu man nekad nav bijis jāpiepūlas.
Eksplozīvā tehnoloģiskā attīstība pēdējās desmitgades laikā ir radījusi tik daudz iespēju, par kurām agrāk pat iedomāties nevarēja, ka Tu sāc arvien vairāk apzināties - iespēju ir tik daudz, bet laika maz. Bet interesanti ir tas, ka tad, kad Tev iespēju ir tik daudz, ka nākas izvēlēties, Tu izvēlies kaut ko citu - prokrastinējošu. Visticamāk, tas saistīts ar to, ka ir jāizvēlas. Jebkura izvēlēšanās ir smadzeņu piepūlēšana. Bet cilvēks pēc dabas ir būtne, kas izvairīsies no liekas domāšanas, ja tā var tikt uz priekšu. Attiecīgi, arī gadījumā, ja iespēju ir pārāk daudz un izvēle kļūst sarežģīta, cilvēks var “aiziet pa vieglāko taciņu”.
Labā ziņa – šī paradoksa pārvarēšana ir salīdzinoši vienkārša - plāno savu brīvo laiku, jau iepriekš. Ieplāno, kad lasīsi grāmatu, kad mācīsies valodu, kad kulināriju utt. Bet jebkurā gadījumā jāapzinās arī tas, ka visas pasaules zināšanas neiemācīsies, un ir jāatrod tas smalkais balanss starp zināšanām, kas ir noderīgas, bet varbūt tieši Tev ne tik interesantas (manā gadījumā finanšu analīze) un zināšanām, kas ir interesantas, bet mazāk noderīgas karjerai, ģimenei Tev pašam (somu valoda).
Šajā gadījumā situāciju sarežģī apstāklis, ka interneta revolūcija ir absolūti nobrucinājusi jebkādas pastāvošās sienas zināšanu apguvē. Tas informācijas apjoms, pie kura pat par brīvu mūsdienās piekļūt ir prātam neaptverams. Kaut vai tikai apskatot bezmaksas tiešsaistes izglītošanās vietnes (kā Coursera, edX, MIT un citas, daži šajā listē), iespējas ir bezgalīgas un noteikti pārāk daudz vienai dzīvei. Un tieši pēdējā frāze dažreiz “nokauj” vēlmi kaut ko darīt.
Pēdējā laikā pats jūtos tā, ka esmu pazaudējis to balansu starp daudzajām izvēlēm. No vienas puses, gribas veikt izvēles, kas ir racionālas un ilgtermiņā vērtīgas, bet no otras puses – fonā visu laiku ir domas, ka: “Vajadzētu vēl programmēšanu pamācīties, vēl Zviedru valoda noderētu, franču virtuves 5 pamatmērču gatavošanas prakse jāattīsta, jāatrod lielisks nākamā ceļojuma galamērķis, jāpalasa par siltumsūkņu uzbūvi, jāizpēta SDG tirgu Baltijas Jūras reģionā un...un...un...”.
Izklausās pēc “vāveres riteņa”, vai ne? Mazliet... gandrīz vai brīžiem liekas, ka iespēju ir par daudz. Bet tad atkal liekas fantastiski – mūsdienās Tu faktiski vari apgūt ko vien vēlies un kļūt par ko vien vēlies. Vajadzīga tik izvēle, uzcītība un mērķtiecība.

Ok, atpakaļ pie Gordon Ramsay un vistas. Un D.Rodrik “Straight Talk on Trade

Pavasaris gaisā, ziema ūdenī... Lauttasaari, Helsinki, 18.03.2018.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog). 


"Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “Golden Circle” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir, Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park (Þingvellir).


Some time ago (…

Kazeņu ievārījums - ziemas kārums

Tie, kas mani labi pazīst, zina, ka mans mīļākais ievārījums ir kazeņu ievārījums. Jau daudzus gadus katru augustu bubinu par to, ka Latvijā īsti nav izplatīta kazeņu kultūra. Pagājušajā gadā biju Ungārijā tieši kazeņu laikā, par ko rakstīju arī savā ceļojumu aprakstā. Toreiz ļoti lielu iespaidu atstāja tirgus apmeklējums, kur kazenes tika tirgotas kilogramiem, pārdevēji izkārtoja kazenes piramīdas formā, kā pie mums ābolus Rīgas Centrāltirgū. Tur jūdzos, gribējās nopirkt visu un paņemt līdzi uz LV. Toreiz nodomāju - ja man būtu iespēja šīs kazenes dabūt LV, tad tik es sev savārītu ievārījumus. Zinu, ka pēdējos gados arī LV pakāpeniski attīstās kazeņu audzēšana, arī pats esmu apsvēris domu par to audzēšanu. Tomēr šogad noveicās - atradu vietu, kur var salasīt daudz meža kazeņu (jeb cūceņu, kā tās patiesībā sauc; jā, jā - zinu, visiem "cūcenes" asociējas ar sēnēm). :) Tad nu šoreiz par kazeņu ievārījumu - pamēģiniet, kamēr ir sezona! :) Un, ja ir iespēja - izmantojiet meža ka…

Drakulas zeme - Transilvānija

Ievads  Pēc reorganizācijas darbā uzzināju, ka esmu iekļauts Eiropas Komisijas darbagrupā, kura tiekas aptuveni 8 reizes gadā. Un viena no tām ir neformālā tikšanās ar kolēģiem kādā no dalībvalstīm. Tad nu paspēju vienu reizi aizbraukt uz birokrātijas galvaspilsētu Briseli un uzzināju, ka būs jābrauc arī uz neformālo pasākumu Rumānijā. Pie tam nevis galvaspilsētā, bet gan Transilvānijas pilsētā SIBIU. Protams, īpaši priecīgs par to nebiju – es, kā cilvēks, kas necieš karstumu, nespēju sevi iedomāties Rumānijā jūnija vidū. Pēcāk uzzināju, ka uz neformālo pasākumu var ņemt līdzi arī savas otrās puses, tad nu izdomāju, ka šo pasākumu varu uztaisīt par nelielu ceļojumu kopā ar savu līgavu. :) Asociācijas Kas normālam cilvēkam asociējas ar Rumāniju? Man – čigāni, futbols (Rumānijas izlase vienmēr ir patikusi), karstums un nabadzība, ja skatāmies ES-27 līmenī. Par Bukaresti man priekšstats bija, ka varētu būt post-padomju telpai līdzīga pilsēta, tik ar dienvidu zemju elementiem…iedomājos k…

Podkāsti par ekonomikas tēmu

Pēdējos gados podkāsti ir kļuvuši par ierastu lietu daudzu cilvēku ikdienā. (Uzreiz atkāpe: diez šis termins ir latviskots? Ok, paskatījos - "podraide" un "aplāde". Nē, sorry, tos es nelietošu.) Mani podkāsti nekad tā īsti nav "paķēruši", jo, acīmredzot, tie, kurus mēģināju klausīties, īsti neuzrunāja. Tik laika gaitā sapratu, ka izklaides rakstura podkāsti īsti nav man - brīvajā laikā es varu atrast labākas lietas, ko darīt. Bet, ir savādāk, ja runājam par podkāstiem par manu profesionālo nodarbi - ekonomiku. Šajā ierakstā gribēju padalīties par tiem dažiem, ko klausos, un kas man sniedz vērtīgu informāciju kondensētā veidā. Tieši apstāklis, ka dienas/nedēļas ziņas vai kādu specifisku tēmu varu paklausīties pastaigā mājas-darbs-mājas, ir galvenais iemesls, kādēļ podkāstus sāku klausīties.  Nevienu podkāstu neklausos no A līdz Z tikai tādēļ, ka jānoklausās. Bieži tēma nav tik saistoša vai veids, kā tā pasniegta nešķiet gana interesants vai izzinošs. Dažreiz…

Restorāns kā ierocis

Kinfildiešu sāgas kontekstā atcerējos sarunu ar vienu ārzemnieku, kuram Rīgā pieder ēdināšanas iestāde. Katru reizi, kad tikāmies uz kādu alu, agri vai vēlu saruna nonāca pie nodokļiem. Un nē - viņš nesūdzējās, ka Latvijā būtu pārāk augsti nodokļi. Un nē - nesūdzējās, ka būtu pārāk liela birokrātija. Tieši otrādi - dažreiz pa uzslavēja, teica ka salīdzinājumā ar savu mītnes zemi, LV ir vieglāk. Bet viņš sūdzējās…par kafejnīcu pāri ielai. Un to, kas nākamajā ielā. Un visām tām pārējām. Tām, par kurām viņš zināja, ka tās nemaksā nodokļus. Un dažreiz viņš bija izmisis - jo nolaidās rokas cīnīties dažādu spēles noteikumu spēlē. Katru reizi, kad vajadzēja noalgot darbinieku - faktiskā neto alga, ko varēja piedāvāt bija, zemāka, nekā spēja tās citas bodes - jo tur neto alga ir vienāda ar bruto algu.  Man ir žēl, ka kaut kāds uzpūsts neaizvietojama restorāna stāsts tiek veiksmīgi izmantots (un to dara tie paši cilvēki, kas jau piedalījušies visādu interesantu stāstu tapšanā), lai pastāstītu…