Pāriet uz galveno saturu

Iespēju paradokss, jeb prokrastinācijas aizstāvības runa

Pēdējā laikā aizdomājos par fenomenu, kuram es dotu nosaukumu “iespēju paradokss”. Gan jau profesionāļiem šis paradokss kaut kā ir nodefinēts, bet slinkums meklēt. Tas ir, kad rīcības iespēju ir tieši tik daudz, ka apjūc starp tām un tā vietā dari kaut ko pilnīgi citu, bieži - neracionālu. Vieniem tas ir “kaķu video”, citam “meksikāņu seriāla” skatīšanās, vēl citam politisko debašu skatīšanās utt.
Pēdējā laikā, arī es esmu saskāries ar šo situāciju. Atnākot mājās, no darba it kā salīdzinoši daudz brīva laika, ko veltīt sevis izglītošanai, jaunu prasmju attīstībai, sportošanai utt. It kā varētu palasīt žurnālu, ko abonēju (bet neesmu pat attaisījis iepriekšējo 2-3 mēnešu numurus). Vai varētu palasīt kādu no nopirktajām grāmatām, kas mani tik ļoti uzrunāja pirkšanas brīdī un joprojām ļoti interesē, kas tad tajās rakstīts (stāv grāmatu plauktā, putekļu kārtiņa 2mm). Vai varētu pabeigt klausītos Gordon Ramsay kulinārijas kursu, ko iesāku kaut kad pagājušajā mēnesī (paliku pie vistu atkaulošanas). Vai pamācīties somu valodu, vai palasīt kaut ko savas jaunās darba vietas vajadzībām, vai izpētīt nākamā ceļojuma iespējas vai doties paskriet, vai…vai…vai… Visu šo iespēju rezultātā dažreiz tiešām “uzkaros” un neizdaru ne vienu no minētajām lietām, bet pēkšņi aizeju pa alternatīvo taku, kas noteikti nav starp manām iepriekš definētajām prioritātēm (ieslēdzu filmu).
Pie vainas varētu būt vienkārša prokrastinācija, bet es teiktu, ka ir nedaudz sarežģītāk. Ar vienkāršas prokrastinācijas pārvarēšanu man nekad nav bijis jāpiepūlas.
Eksplozīvā tehnoloģiskā attīstība pēdējās desmitgades laikā ir radījusi tik daudz iespēju, par kurām agrāk pat iedomāties nevarēja, ka Tu sāc arvien vairāk apzināties - iespēju ir tik daudz, bet laika maz. Bet interesanti ir tas, ka tad, kad Tev iespēju ir tik daudz, ka nākas izvēlēties, Tu izvēlies kaut ko citu - prokrastinējošu. Visticamāk, tas saistīts ar to, ka ir jāizvēlas. Jebkura izvēlēšanās ir smadzeņu piepūlēšana. Bet cilvēks pēc dabas ir būtne, kas izvairīsies no liekas domāšanas, ja tā var tikt uz priekšu. Attiecīgi, arī gadījumā, ja iespēju ir pārāk daudz un izvēle kļūst sarežģīta, cilvēks var “aiziet pa vieglāko taciņu”.
Labā ziņa – šī paradoksa pārvarēšana ir salīdzinoši vienkārša - plāno savu brīvo laiku, jau iepriekš. Ieplāno, kad lasīsi grāmatu, kad mācīsies valodu, kad kulināriju utt. Bet jebkurā gadījumā jāapzinās arī tas, ka visas pasaules zināšanas neiemācīsies, un ir jāatrod tas smalkais balanss starp zināšanām, kas ir noderīgas, bet varbūt tieši Tev ne tik interesantas (manā gadījumā finanšu analīze) un zināšanām, kas ir interesantas, bet mazāk noderīgas karjerai, ģimenei Tev pašam (somu valoda).
Šajā gadījumā situāciju sarežģī apstāklis, ka interneta revolūcija ir absolūti nobrucinājusi jebkādas pastāvošās sienas zināšanu apguvē. Tas informācijas apjoms, pie kura pat par brīvu mūsdienās piekļūt ir prātam neaptverams. Kaut vai tikai apskatot bezmaksas tiešsaistes izglītošanās vietnes (kā Coursera, edX, MIT un citas, daži šajā listē), iespējas ir bezgalīgas un noteikti pārāk daudz vienai dzīvei. Un tieši pēdējā frāze dažreiz “nokauj” vēlmi kaut ko darīt.
Pēdējā laikā pats jūtos tā, ka esmu pazaudējis to balansu starp daudzajām izvēlēm. No vienas puses, gribas veikt izvēles, kas ir racionālas un ilgtermiņā vērtīgas, bet no otras puses – fonā visu laiku ir domas, ka: “Vajadzētu vēl programmēšanu pamācīties, vēl Zviedru valoda noderētu, franču virtuves 5 pamatmērču gatavošanas prakse jāattīsta, jāatrod lielisks nākamā ceļojuma galamērķis, jāpalasa par siltumsūkņu uzbūvi, jāizpēta SDG tirgu Baltijas Jūras reģionā un...un...un...”.
Izklausās pēc “vāveres riteņa”, vai ne? Mazliet... gandrīz vai brīžiem liekas, ka iespēju ir par daudz. Bet tad atkal liekas fantastiski – mūsdienās Tu faktiski vari apgūt ko vien vēlies un kļūt par ko vien vēlies. Vajadzīga tik izvēle, uzcītība un mērķtiecība.

Ok, atpakaļ pie Gordon Ramsay un vistas. Un D.Rodrik “Straight Talk on Trade

Pavasaris gaisā, ziema ūdenī... Lauttasaari, Helsinki, 18.03.2018.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Ceļotāju un vēderprieku baudītāju sapņu galamērķis – Kampānija Itālijā (Neapole, Sorento, Amalfi)

Amalfi pludmale Cik es sevi atceros, man Itālija nekad nav asociējusies ar Romas kultūrvēsturi, Florences mākslas pārbagātību vai Milānas moderno šiku. Nē, tā vietā Itālija man galvenokārt saistās ar Neapoli un tās vareno ainu, kur virs pilsētas paceļas Vezuvs. Ar tomātiem, ar picu, ar sieru un šķiņķiem/desām, ar citroniem, ar neskaitāmiem pastu ēdieniem, ar vīniem, liķieriem utt. Ir strīdīgs jautājums par to, kura ir Itālijas gastronomiskākā daļa, bet manā uztverē tieši Kampānija ir viena no galvenajām – tajā cēlusies pica, arī pastas pirmsākumi meklējumi tur, nemaz nerunājot par ne tik izteiktiem kulta ēdieniem. Tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad nokļūšu Kampānijā. Laiks gan ir nepielūdzams... kaut kā sanāca krustu šķērsu izbraukāt pārējo Eiropu, izbraukt ārpus Eiropas, vairākas reizes paceļot pa Itāliju, bet Kampāniju neredzēt. Pēdējā laikā konstatēju, ka katrs nākamais mūsu ceļojums kļūst aizvien avantūriskāks. Izvēlamies vietu, nopērkam biļetes, pierezervējam v

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

La Spezia un Cinque terre – Ligūrijas pērles

Pēc pavadītajām dienām valsts "iekšienē", t.i. prom no jūras, devāmies uz Ligūriju, kur plānojām uz 3 dienām apmesties pie nu jau slavenajiem Cinque terre ciematiņiem. Pēdējās dienas rītā, ko pavadījām Florencē, aizdevāmies nedaudz pabrokastot, pēc kā devāmies uz staciju un stundas braucienā nokļuvām līdz Pizai. Uz vilcienu gan kārtējo reizi pamatīgi skrējām…lai pasēdētu un pagaidītu kamēr vilciens atkal kavējas savas 10-15 minūtes. J Tas jau bija kļuvis par normu – vilcieni laicīgi neatiet. Viena no retajām autora bildēm, Riomaggiore Ieteikums, ja izdomājat, tāpat kā mēs, tikai pieturēt Pizā uz dažām stundām. Ja dodaties turp ar visām ceļa somām, tad prātīgāk kāpt laukā Pisa Centrale stacijā, nevis Pisa S.Rossore , jo pirmajā ir pieejama mantu glabātava. Ja braucat no Florences puses, tad tā atrodas uz pirmā perona (stacijas ēkā) ar ieeju tajā galā, no kurienes pienāk vilciens no Florences. Iesaku pasteigties, jo viss vilciens meklē šo vietu un jau pēc pāris