Pāriet uz galveno saturu

Pavasara tīrīšana, jeb OIK paslaucīšana zem tepiķīša

(Šis gabals kā pārdomas uz pēdējo dienu A.Ašeradena aicinājumu atcelt OIK, bet arī nedaudz plašākā kontekstā. Nav īpaša iemesla rakstītajam, vnk gribas pārdomas uzlikt "uz papīra".)

Pēdējā laika debate par obligāto iepirkuma komponenti (OIK) manī izraisa nedaudz smīnu, bet tomēr gana daudz nevarīguma un bezspēcības sajūtu. Tā, protams, ir tikai sakritība, ka vēlēšanu gadā pēkšņi sāk dominēt jēdziens, ka “OIKs ir jālikvidē”. Pirms tam mētājām kā karstu kartupeli n-tos gadus, tagad mazliet aizraujamies populismā. Manuprāt, domājošiem cilvēkiem ir gana skaidrs tas, ka pat, ja galapatērētājs tiešā veidā par OIKu vairs nemaksātu, par to maksātu nodokļu maksātājs caur “Latvenergo” vai kādā citā tikpat (ne)rafinētā mehānismā. Un, visticamāk, iedzīvotājs vidējais tiešam nopriecāsies, ka OIKs ir atcelts, nemaz neaizdomājoties, ka par to pēc būtības turpina maksāt. Šādu konstrukciju esamību lieliski veicina apstāklis, ka iedzīvotājs vidējais joprojām savus samaksātos nodokļus un valsts budžetu uzskata kā kaut ko piederīgu “tiem tur, augšā”, nevis savējo un līdzcilvēku uzturēto. Tas paver lieliskas iespējas politikas veidotājiem veikt skaistus “fasādes krāsošanas darbus”, strukturāli māju atstājot tieši tādā pašā stāvoklī, ka iepriekš. OIK gadījumā man gribētos teikt - pietiks pārkrāsot fasādi katru pavasari. Es saprotu, ka tagad būtu baigi forši - samaksāt visiem OIK atļauju turētājiem vienreizēju maksājumu un aizmirst par OIK kā lielu ļaunu murgu. Tas būtu jauki no to politikas veidotāju redzesloka, kas šo putru ievārīja. Saki, nodzēšam vēsturiskās kļūdas, un sākam no jauna.

EkMin, šķiet, dara labu darbu, mazinot OIK slogu, izvērtējot izsniegto atļauju realizāciju un anulējot atļaujas komersantiem, kas krāpjas. Un šis darbs, izvērtējot kā komersanti izmanto to rīcībā esošās atļaujas, ir jāturpina. Es tikai ceru, ka šī darīšana šobrīd nenotiek uz nākotnes rēķina - tas ir šobrīd netiek imitēta cīņa ar sliktajiem OIK komersantiem liekēžiem, apzinoties to, ka juridiski ilgtermiņā nebūs izredžu. No sirds ceru, ka tā nav, bet atļaušos prognozēt, ka OIK komersanti jau drīzumā, visticamāk, apvienosies un iesniegs prasību tiesā pret EkMin lēmumiem. Ceru, ka EkMin zina, ko dara. 

Arī daļēja “Latvenergo” kapitāla/peļņas izmantošana OIK sloga mazināšanai, manuprāt, ir konceptuāli pieļaujama, bet jāatceras, ka “Latvenergo” katru gadu valsts budžeta veic būtiskas dividenžu iemaksas. Tātad de facto, izmantojot “Latvenergo” līdzekļus, tērējam valsts budžeta līdzekļus. Un to vajadzētu skaidri pasniegt komunikācijā ar sabiedrību/vēlētāju, infografikās, radio raidījumos utt. Nevis stāstīt, kā mistiski OIK maksājumi izgaist un vairs nebūs saistoši.

Lai arī nekad neesmu uzskatījis, ka OIK konstrukcija ir pilnīga un, ka tas bija pareizais veids, kā veicināt “zaļās” enerģijas attīstību LV, es neatbalstu pilnīgu OIK maksājuma atcelšanu. Manuprāt, tā būtu apzināta un nenovēršama iebraukšana pretējā grāvī. Iedzīvotājiem, ir jāzina, kas ir zaļā enerģija, cik tā maksā, utt. Tajā brīdī, kad virmo vēlme lietot wordingu par “zaļu Latviju”, ir diezgan dīvaini braukt otrā grāvī un teikt, nē - tagad mēs “zaļo” enerģiju vairs neatbalstām. Un ir jāsaprot to, ka, ja tagad OIK likvidēs pēc būtības, paies desmitgades līdz līdzīgu instrumentu vispār varēs ieviest - pārāk svaigā atmiņā būs OIK. Neviens politikas veidotājs negribēs krāmēties ar tik nepopulāru lietu. Es saprotu, ka iedzīvotājam vidējam vienīgā prioritāte ir rēķinā redzamā summa. Bet redzot to, kas notiek globāli, ļoti negribētos, ka Latvijā šīs durvis tagad aizcērtam pavisam. Jā, jādomā par jauniem mehānismiem, iespējams jau drīz tiešām “zaļā” enerģija spēs konkurēt brīvajā tirgū. Bet kamēr tas tā nav, tikmēr nevajadzētu nojaukt visu, kas uzbūvēts.

Tomēr kopumā viss OIK stāsts ir par sabiedrības politiskās līdzdalības un izpratnes trūkumu. Laikā, kad tapa OIK mehānismi, par to uzbūves trūkumiem tika gana daudz komunicēts, bet iedzīvotājam vidējam tādas lietas neinteresē - Eirovīzijā, “Ugunsgrēkā” un “Privātajā Dzīvē” par to neviens nestāstīja. Rezultātā “veikli darboņi” vidējā latvieša neieinteresētību šajos procesos, izmantoja sev par labu. Desmitgadi vēlāk, OIK, “zaļā" enerģija un "ilgtspēja" vidējam latvietim skan mazākajā mērā kā lamu vārdi, bet vairāk kā vārdi, kas uzjundī virkni agresīvu emociju pret “tiem tur, augšā” un “zaļu” enerģiju. Un tas tiešām ir bēdīgi. Jo šodien mēs esam tuvu tai dienai, kad varēs droši teikt, ka ne vienmēr “zaļš” = dārgs. Diemžēl tieši tāda asociācija visā šā stāsta rezultātā būs veselai paaudzei iesēdusies dziļi atmiņā.

Nebūšu populārs, bet uzskatu, ka EkMins pēdējā laikā ir izdarījis diezgan daudz, īpaši ņemot vērā apstākļus un atstāto mantojumu. In general, piekrītu, ka (i) jāmazina un vispār jālikvidē OIK maksājums par uzstādīto jaudu - šī konstrukcija rada tik negatīvu OIK uztveri, ka būtu jālikvidē pēc iespējas ātrāk; (ii) aktīvi jācīnās pret negodprātīgajiem komersantiem - OIK izkrāpējiem; (iii) jāturpina meklēt balansu OIK diferenciācijā dažādām patēriņa grupām (nesaku, ka tagad nav ok - bet varbūt optimālais punkts ir kaut kur citur); (iv) jau tagad ir jāsāk domāt par to, kas būs post-OIK periodā. Kāda būs valsts turpmākā stratēģija “zaļās” enerģijas kontekstā? Šo būtu vērts ieplānot laicīgi, lai atkal nepavērtu durvis “apzinīgiem darboņiem”.

Negribu teikt, ka pilnīgi nepiekrītu A.Ašeradenam. Iespējams arī var pilnībā likvidēt OIK. Bet tad skaidri un gaiši pasakot - cik tas izmaksā valsts budžetam. Un tad, kad sabiedrība ieraudzīs šo ciparu (OIK maksājumus nākamajā desmitgadē), pieņemu, ka viss nebūs tik viennozīmīgi, jo par to naudu var i Vanšu tiltu salabot, i vilcienus nopirkt, i Stradiņus uzbūvēt, i dzelzceļu noelektrificēt, i cirku atjaunot (lai arī Rīgā tādu ir vairāki, i ceļus salabot, un vēl paliks pāri zoodārzam un sāls iepirkumam ielu iesālīšanai. :) 

Vēl paliek jautājums par visas šīs putras ievārīšanas atbildību. Teikšu godīgi - es nezinu, kurš ir vainīgs. Visi zinām, kas bija pie stūres attiecīgajos gados, bet pieņemu, ka viss nav tik vienkārši - gan jau ir kādi "pelēkie kardināli" par kuru esamību plašākai tautas masai nav pat nojausmas...

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog). 


"Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “Golden Circle” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir, Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park (Þingvellir).


Some time ago (…

Kazeņu ievārījums - ziemas kārums

Tie, kas mani labi pazīst, zina, ka mans mīļākais ievārījums ir kazeņu ievārījums. Jau daudzus gadus katru augustu bubinu par to, ka Latvijā īsti nav izplatīta kazeņu kultūra. Pagājušajā gadā biju Ungārijā tieši kazeņu laikā, par ko rakstīju arī savā ceļojumu aprakstā. Toreiz ļoti lielu iespaidu atstāja tirgus apmeklējums, kur kazenes tika tirgotas kilogramiem, pārdevēji izkārtoja kazenes piramīdas formā, kā pie mums ābolus Rīgas Centrāltirgū. Tur jūdzos, gribējās nopirkt visu un paņemt līdzi uz LV. Toreiz nodomāju - ja man būtu iespēja šīs kazenes dabūt LV, tad tik es sev savārītu ievārījumus. Zinu, ka pēdējos gados arī LV pakāpeniski attīstās kazeņu audzēšana, arī pats esmu apsvēris domu par to audzēšanu. Tomēr šogad noveicās - atradu vietu, kur var salasīt daudz meža kazeņu (jeb cūceņu, kā tās patiesībā sauc; jā, jā - zinu, visiem "cūcenes" asociējas ar sēnēm). :) Tad nu šoreiz par kazeņu ievārījumu - pamēģiniet, kamēr ir sezona! :) Un, ja ir iespēja - izmantojiet meža ka…

Drakulas zeme - Transilvānija

Ievads  Pēc reorganizācijas darbā uzzināju, ka esmu iekļauts Eiropas Komisijas darbagrupā, kura tiekas aptuveni 8 reizes gadā. Un viena no tām ir neformālā tikšanās ar kolēģiem kādā no dalībvalstīm. Tad nu paspēju vienu reizi aizbraukt uz birokrātijas galvaspilsētu Briseli un uzzināju, ka būs jābrauc arī uz neformālo pasākumu Rumānijā. Pie tam nevis galvaspilsētā, bet gan Transilvānijas pilsētā SIBIU. Protams, īpaši priecīgs par to nebiju – es, kā cilvēks, kas necieš karstumu, nespēju sevi iedomāties Rumānijā jūnija vidū. Pēcāk uzzināju, ka uz neformālo pasākumu var ņemt līdzi arī savas otrās puses, tad nu izdomāju, ka šo pasākumu varu uztaisīt par nelielu ceļojumu kopā ar savu līgavu. :) Asociācijas Kas normālam cilvēkam asociējas ar Rumāniju? Man – čigāni, futbols (Rumānijas izlase vienmēr ir patikusi), karstums un nabadzība, ja skatāmies ES-27 līmenī. Par Bukaresti man priekšstats bija, ka varētu būt post-padomju telpai līdzīga pilsēta, tik ar dienvidu zemju elementiem…iedomājos k…

Podkāsti par ekonomikas tēmu

Pēdējos gados podkāsti ir kļuvuši par ierastu lietu daudzu cilvēku ikdienā. (Uzreiz atkāpe: diez šis termins ir latviskots? Ok, paskatījos - "podraide" un "aplāde". Nē, sorry, tos es nelietošu.) Mani podkāsti nekad tā īsti nav "paķēruši", jo, acīmredzot, tie, kurus mēģināju klausīties, īsti neuzrunāja. Tik laika gaitā sapratu, ka izklaides rakstura podkāsti īsti nav man - brīvajā laikā es varu atrast labākas lietas, ko darīt. Bet, ir savādāk, ja runājam par podkāstiem par manu profesionālo nodarbi - ekonomiku. Šajā ierakstā gribēju padalīties par tiem dažiem, ko klausos, un kas man sniedz vērtīgu informāciju kondensētā veidā. Tieši apstāklis, ka dienas/nedēļas ziņas vai kādu specifisku tēmu varu paklausīties pastaigā mājas-darbs-mājas, ir galvenais iemesls, kādēļ podkāstus sāku klausīties.  Nevienu podkāstu neklausos no A līdz Z tikai tādēļ, ka jānoklausās. Bieži tēma nav tik saistoša vai veids, kā tā pasniegta nešķiet gana interesants vai izzinošs. Dažreiz…

Restorāns kā ierocis

Kinfildiešu sāgas kontekstā atcerējos sarunu ar vienu ārzemnieku, kuram Rīgā pieder ēdināšanas iestāde. Katru reizi, kad tikāmies uz kādu alu, agri vai vēlu saruna nonāca pie nodokļiem. Un nē - viņš nesūdzējās, ka Latvijā būtu pārāk augsti nodokļi. Un nē - nesūdzējās, ka būtu pārāk liela birokrātija. Tieši otrādi - dažreiz pa uzslavēja, teica ka salīdzinājumā ar savu mītnes zemi, LV ir vieglāk. Bet viņš sūdzējās…par kafejnīcu pāri ielai. Un to, kas nākamajā ielā. Un visām tām pārējām. Tām, par kurām viņš zināja, ka tās nemaksā nodokļus. Un dažreiz viņš bija izmisis - jo nolaidās rokas cīnīties dažādu spēles noteikumu spēlē. Katru reizi, kad vajadzēja noalgot darbinieku - faktiskā neto alga, ko varēja piedāvāt bija, zemāka, nekā spēja tās citas bodes - jo tur neto alga ir vienāda ar bruto algu.  Man ir žēl, ka kaut kāds uzpūsts neaizvietojama restorāna stāsts tiek veiksmīgi izmantots (un to dara tie paši cilvēki, kas jau piedalījušies visādu interesantu stāstu tapšanā), lai pastāstītu…