Pāriet uz galveno saturu

Pavasara tīrīšana, jeb OIK paslaucīšana zem tepiķīša

(Šis gabals kā pārdomas uz pēdējo dienu A.Ašeradena aicinājumu atcelt OIK, bet arī nedaudz plašākā kontekstā. Nav īpaša iemesla rakstītajam, vnk gribas pārdomas uzlikt "uz papīra".)

Pēdējā laika debate par obligāto iepirkuma komponenti (OIK) manī izraisa nedaudz smīnu, bet tomēr gana daudz nevarīguma un bezspēcības sajūtu. Tā, protams, ir tikai sakritība, ka vēlēšanu gadā pēkšņi sāk dominēt jēdziens, ka “OIKs ir jālikvidē”. Pirms tam mētājām kā karstu kartupeli n-tos gadus, tagad mazliet aizraujamies populismā. Manuprāt, domājošiem cilvēkiem ir gana skaidrs tas, ka pat, ja galapatērētājs tiešā veidā par OIKu vairs nemaksātu, par to maksātu nodokļu maksātājs caur “Latvenergo” vai kādā citā tikpat (ne)rafinētā mehānismā. Un, visticamāk, iedzīvotājs vidējais tiešam nopriecāsies, ka OIKs ir atcelts, nemaz neaizdomājoties, ka par to pēc būtības turpina maksāt. Šādu konstrukciju esamību lieliski veicina apstāklis, ka iedzīvotājs vidējais joprojām savus samaksātos nodokļus un valsts budžetu uzskata kā kaut ko piederīgu “tiem tur, augšā”, nevis savējo un līdzcilvēku uzturēto. Tas paver lieliskas iespējas politikas veidotājiem veikt skaistus “fasādes krāsošanas darbus”, strukturāli māju atstājot tieši tādā pašā stāvoklī, ka iepriekš. OIK gadījumā man gribētos teikt - pietiks pārkrāsot fasādi katru pavasari. Es saprotu, ka tagad būtu baigi forši - samaksāt visiem OIK atļauju turētājiem vienreizēju maksājumu un aizmirst par OIK kā lielu ļaunu murgu. Tas būtu jauki no to politikas veidotāju redzesloka, kas šo putru ievārīja. Saki, nodzēšam vēsturiskās kļūdas, un sākam no jauna.

EkMin, šķiet, dara labu darbu, mazinot OIK slogu, izvērtējot izsniegto atļauju realizāciju un anulējot atļaujas komersantiem, kas krāpjas. Un šis darbs, izvērtējot kā komersanti izmanto to rīcībā esošās atļaujas, ir jāturpina. Es tikai ceru, ka šī darīšana šobrīd nenotiek uz nākotnes rēķina - tas ir šobrīd netiek imitēta cīņa ar sliktajiem OIK komersantiem liekēžiem, apzinoties to, ka juridiski ilgtermiņā nebūs izredžu. No sirds ceru, ka tā nav, bet atļaušos prognozēt, ka OIK komersanti jau drīzumā, visticamāk, apvienosies un iesniegs prasību tiesā pret EkMin lēmumiem. Ceru, ka EkMin zina, ko dara. 

Arī daļēja “Latvenergo” kapitāla/peļņas izmantošana OIK sloga mazināšanai, manuprāt, ir konceptuāli pieļaujama, bet jāatceras, ka “Latvenergo” katru gadu valsts budžeta veic būtiskas dividenžu iemaksas. Tātad de facto, izmantojot “Latvenergo” līdzekļus, tērējam valsts budžeta līdzekļus. Un to vajadzētu skaidri pasniegt komunikācijā ar sabiedrību/vēlētāju, infografikās, radio raidījumos utt. Nevis stāstīt, kā mistiski OIK maksājumi izgaist un vairs nebūs saistoši.

Lai arī nekad neesmu uzskatījis, ka OIK konstrukcija ir pilnīga un, ka tas bija pareizais veids, kā veicināt “zaļās” enerģijas attīstību LV, es neatbalstu pilnīgu OIK maksājuma atcelšanu. Manuprāt, tā būtu apzināta un nenovēršama iebraukšana pretējā grāvī. Iedzīvotājiem, ir jāzina, kas ir zaļā enerģija, cik tā maksā, utt. Tajā brīdī, kad virmo vēlme lietot wordingu par “zaļu Latviju”, ir diezgan dīvaini braukt otrā grāvī un teikt, nē - tagad mēs “zaļo” enerģiju vairs neatbalstām. Un ir jāsaprot to, ka, ja tagad OIK likvidēs pēc būtības, paies desmitgades līdz līdzīgu instrumentu vispār varēs ieviest - pārāk svaigā atmiņā būs OIK. Neviens politikas veidotājs negribēs krāmēties ar tik nepopulāru lietu. Es saprotu, ka iedzīvotājam vidējam vienīgā prioritāte ir rēķinā redzamā summa. Bet redzot to, kas notiek globāli, ļoti negribētos, ka Latvijā šīs durvis tagad aizcērtam pavisam. Jā, jādomā par jauniem mehānismiem, iespējams jau drīz tiešām “zaļā” enerģija spēs konkurēt brīvajā tirgū. Bet kamēr tas tā nav, tikmēr nevajadzētu nojaukt visu, kas uzbūvēts.

Tomēr kopumā viss OIK stāsts ir par sabiedrības politiskās līdzdalības un izpratnes trūkumu. Laikā, kad tapa OIK mehānismi, par to uzbūves trūkumiem tika gana daudz komunicēts, bet iedzīvotājam vidējam tādas lietas neinteresē - Eirovīzijā, “Ugunsgrēkā” un “Privātajā Dzīvē” par to neviens nestāstīja. Rezultātā “veikli darboņi” vidējā latvieša neieinteresētību šajos procesos, izmantoja sev par labu. Desmitgadi vēlāk, OIK, “zaļā" enerģija un "ilgtspēja" vidējam latvietim skan mazākajā mērā kā lamu vārdi, bet vairāk kā vārdi, kas uzjundī virkni agresīvu emociju pret “tiem tur, augšā” un “zaļu” enerģiju. Un tas tiešām ir bēdīgi. Jo šodien mēs esam tuvu tai dienai, kad varēs droši teikt, ka ne vienmēr “zaļš” = dārgs. Diemžēl tieši tāda asociācija visā šā stāsta rezultātā būs veselai paaudzei iesēdusies dziļi atmiņā.

Nebūšu populārs, bet uzskatu, ka EkMins pēdējā laikā ir izdarījis diezgan daudz, īpaši ņemot vērā apstākļus un atstāto mantojumu. In general, piekrītu, ka (i) jāmazina un vispār jālikvidē OIK maksājums par uzstādīto jaudu - šī konstrukcija rada tik negatīvu OIK uztveri, ka būtu jālikvidē pēc iespējas ātrāk; (ii) aktīvi jācīnās pret negodprātīgajiem komersantiem - OIK izkrāpējiem; (iii) jāturpina meklēt balansu OIK diferenciācijā dažādām patēriņa grupām (nesaku, ka tagad nav ok - bet varbūt optimālais punkts ir kaut kur citur); (iv) jau tagad ir jāsāk domāt par to, kas būs post-OIK periodā. Kāda būs valsts turpmākā stratēģija “zaļās” enerģijas kontekstā? Šo būtu vērts ieplānot laicīgi, lai atkal nepavērtu durvis “apzinīgiem darboņiem”.

Negribu teikt, ka pilnīgi nepiekrītu A.Ašeradenam. Iespējams arī var pilnībā likvidēt OIK. Bet tad skaidri un gaiši pasakot - cik tas izmaksā valsts budžetam. Un tad, kad sabiedrība ieraudzīs šo ciparu (OIK maksājumus nākamajā desmitgadē), pieņemu, ka viss nebūs tik viennozīmīgi, jo par to naudu var i Vanšu tiltu salabot, i vilcienus nopirkt, i Stradiņus uzbūvēt, i dzelzceļu noelektrificēt, i cirku atjaunot (lai arī Rīgā tādu ir vairāki, i ceļus salabot, un vēl paliks pāri zoodārzam un sāls iepirkumam ielu iesālīšanai. :) 

Vēl paliek jautājums par visas šīs putras ievārīšanas atbildību. Teikšu godīgi - es nezinu, kurš ir vainīgs. Visi zinām, kas bija pie stūres attiecīgajos gados, bet pieņemu, ka viss nav tik vienkārši - gan jau ir kādi "pelēkie kardināli" par kuru esamību plašākai tautas masai nav pat nojausmas...

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Dažas tēzes un pārdomas par Covid-19 efektiem

Mūsu pēdējo mēnešu ikdiena ir tik piesātināta ar visdažādāko analīzi un spriedelējumiem par Covid-19 efektiem, ka šķiet, visi šīs tēmas leņķi apskatīti. Tādēļ sekojošajā bloga ierakstā daži publiskajā telpā mazāk minēti aspekti. Protams, ņemot vērā manu background, tēmai ekonomisks “piesitiens”. Tāpat kā daudziem citiem kolēģiem, arī man, pēdējos mēnešos nācās “kara apstākļos” iziet crash course epidemioloģijā, jo ekonomiskie iznākumi šajā gadījumā ir tiešā veidā atkarīgi no vīrusa izplatības. Un tas ir ļoti interesanti no makroekonomiskā viedokļa, jo pārskatāmā pagātnē līdzīgu ekonomisko šoku īsti nav, attiecīgi ekonomisti-analītiķi "taustās tumsā", mēģinot izskaidrot notiekošo ekonomikā. Ekonomiskās prognozes šajā laikā vispār, šķiet, ir pielīdzināmas mērenam šarlatānismam, bet, protams, bez tām īsti nevar, cilvēce radusi dzīvot ar plānu par rītdienu. :) • Viena lieta, kas mani nedaudz izbrīna, ir, tas, ka (ekonomiskajā) analīzē par vīrusu dominē gandrīz vai bināra pieeja -…

Pandēmijas laiks Helsinkos

Eh, cik gan sen šeit nekas nav rakstīts. Jāatzīst, ka pēdējā laikā iestājies manāms radošais apsīkums. Pat tagad, kad pasaule sagriezusies kājām gaisā, iedvesmas trūkst, lai arī liktos, tik daudz jauna par ko rakstīt. :)
Tāpat kā daudziem, pandēmija diezgan sačakarēja arī mūsu plānus. Ilgāku laiku bijām plānojuši 2020.gada pavasarī izņemt ilgi taupīto paternitātes atvaļinājumu un doties blandīties pa pasauli. Plānos sākumā bija Āzija, tad Dominikāna, tad "piezemētāki" mērķi kā Itālija (yeah, right), Šveice, Austrija... Beigās paspējām aizceļot uz Tenerifi (mazliet paspējām pabaudīt marta sauli, Līva izbaudīt pludmales smiltis, bet pēc būtības dzīvojām lockdown režīmā), un "evakuēties" atpakaļ uz Helsinkiem, kur godprātīgi pavadījām 2 nedēļas pašizolācijā. Žēl, bijām šo atvaļinājumu ilgi plānojuši un organizējuši visu tā, lai mums ir 7 nedēļas kopā ceļojot skaistās vietās, prom no ikdienas un ierastajiem skatiem. Bet nu ok, vietai nav tik daudz nozīmes - galvenais, k…

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog). 


"Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “Golden Circle” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir, Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park (Þingvellir).


Some time ago (…

Sāremā - ātrais ceļojums "uz salām"

Kā jau rakstīju savā Pērnavas ceļojuma aprakstā, kaut kā ir sanācis, ka esmu izceļojis gan tuvākas, gan tālākas zemes, bet tepat kaimiņzemes zinu visai maz. Šogad tā nopietnāk ķērāmies klāt Igaunijas apsekošanai. Ja vasaras sākumā devāmies vienas dienas ceļojumā uz Pērnavu, tad nesen izlēmām doties tālāk - uz salām. Vispār skan neslikti. "Kur biji atvaļinājumā?" - "Salās". Automātiski nāk prātā kādas siltās zemes... bet ne šoreiz. Devāmies uz Sāremā (Saaremaa) un Muhu (Muhu) salām. Ar ko asociējas Sāremā man? Ar krāteri, ar SPA centru, ar seklu ūdeni jūrā. Atceros arī epizodi no LV ekstravagantā pavāra M.Sirmā raidījuma "Kulta ēdieni"  par Igauniju. Lai arī epizode bija būvēta ap Igauņu Kamu, atceros arī par Sāremā kadiķogām. Un faktiski tas arī viss - asociāciju vairs īsti nebija.
Šis mini-ceļojums bija interesants ar to, ka īpaši to neplānojām. Tā kā Latvijā rudens šogad iestājās tikpat ātri un negaidīt kā vasara, tad līdz pēdējam mirklim vispār domājām…

Ziemeļu Investīciju banka - mana jaunā darba vieta

Tuvojoties gada beigām, atcerējos, ka saviem lasītājiem esmu parādā vienu bloga ierakstu. Lai jauno gadu neuzsāktu ar nepadarīta darba sajūtu, nolēmu izpildīt solījumu, ko devu savā ierakstā “Jauni profesionālie izaicinājumi”. Pēc nelielas atpūtas vasarā, ko ieplānoju, lai varētu nedaudz “pārslēgt smadzenes” starp abām darbavietām, devos uz Helsinkiem, kur 1.septembrī sāku strādāt par vecāko ekonomistu Ziemeļu Investīciju bankā.
Ziemeļu Investīciju banka (turpmāk tekstā - NIB) ir starptautiska finanšu institūcija - tās īpašnieki ir Ziemeļvalstis (Somija, Zviedrija, Norvēģija, Islande un Dānija), kā arī no 2005. gada arī Baltijas valstis (Latvija, Lietuva, Igaunija). Ar ko NIB atšķiras no klasiskas bankas? Par īpašniekiem jau uzrakstīju, bet galvenais bankas darbības stūrakmenis ir tās vīzija un misija. Zinu, zinu - LV pierasts “vīziju” un “misiju” ierakstīt biznesa plānā, ilgtermiņa stratēģijā un par tiem veiksmīgi aizmirst. Šis nav tas gadījums - bankas ne tikai stratēģiskā, bet ar…