Pāriet uz galveno saturu

Pavasara tīrīšana, jeb OIK paslaucīšana zem tepiķīša

(Šis gabals kā pārdomas uz pēdējo dienu A.Ašeradena aicinājumu atcelt OIK, bet arī nedaudz plašākā kontekstā. Nav īpaša iemesla rakstītajam, vnk gribas pārdomas uzlikt "uz papīra".)

Pēdējā laika debate par obligāto iepirkuma komponenti (OIK) manī izraisa nedaudz smīnu, bet tomēr gana daudz nevarīguma un bezspēcības sajūtu. Tā, protams, ir tikai sakritība, ka vēlēšanu gadā pēkšņi sāk dominēt jēdziens, ka “OIKs ir jālikvidē”. Pirms tam mētājām kā karstu kartupeli n-tos gadus, tagad mazliet aizraujamies populismā. Manuprāt, domājošiem cilvēkiem ir gana skaidrs tas, ka pat, ja galapatērētājs tiešā veidā par OIKu vairs nemaksātu, par to maksātu nodokļu maksātājs caur “Latvenergo” vai kādā citā tikpat (ne)rafinētā mehānismā. Un, visticamāk, iedzīvotājs vidējais tiešam nopriecāsies, ka OIKs ir atcelts, nemaz neaizdomājoties, ka par to pēc būtības turpina maksāt. Šādu konstrukciju esamību lieliski veicina apstāklis, ka iedzīvotājs vidējais joprojām savus samaksātos nodokļus un valsts budžetu uzskata kā kaut ko piederīgu “tiem tur, augšā”, nevis savējo un līdzcilvēku uzturēto. Tas paver lieliskas iespējas politikas veidotājiem veikt skaistus “fasādes krāsošanas darbus”, strukturāli māju atstājot tieši tādā pašā stāvoklī, ka iepriekš. OIK gadījumā man gribētos teikt - pietiks pārkrāsot fasādi katru pavasari. Es saprotu, ka tagad būtu baigi forši - samaksāt visiem OIK atļauju turētājiem vienreizēju maksājumu un aizmirst par OIK kā lielu ļaunu murgu. Tas būtu jauki no to politikas veidotāju redzesloka, kas šo putru ievārīja. Saki, nodzēšam vēsturiskās kļūdas, un sākam no jauna.

EkMin, šķiet, dara labu darbu, mazinot OIK slogu, izvērtējot izsniegto atļauju realizāciju un anulējot atļaujas komersantiem, kas krāpjas. Un šis darbs, izvērtējot kā komersanti izmanto to rīcībā esošās atļaujas, ir jāturpina. Es tikai ceru, ka šī darīšana šobrīd nenotiek uz nākotnes rēķina - tas ir šobrīd netiek imitēta cīņa ar sliktajiem OIK komersantiem liekēžiem, apzinoties to, ka juridiski ilgtermiņā nebūs izredžu. No sirds ceru, ka tā nav, bet atļaušos prognozēt, ka OIK komersanti jau drīzumā, visticamāk, apvienosies un iesniegs prasību tiesā pret EkMin lēmumiem. Ceru, ka EkMin zina, ko dara. 

Arī daļēja “Latvenergo” kapitāla/peļņas izmantošana OIK sloga mazināšanai, manuprāt, ir konceptuāli pieļaujama, bet jāatceras, ka “Latvenergo” katru gadu valsts budžeta veic būtiskas dividenžu iemaksas. Tātad de facto, izmantojot “Latvenergo” līdzekļus, tērējam valsts budžeta līdzekļus. Un to vajadzētu skaidri pasniegt komunikācijā ar sabiedrību/vēlētāju, infografikās, radio raidījumos utt. Nevis stāstīt, kā mistiski OIK maksājumi izgaist un vairs nebūs saistoši.

Lai arī nekad neesmu uzskatījis, ka OIK konstrukcija ir pilnīga un, ka tas bija pareizais veids, kā veicināt “zaļās” enerģijas attīstību LV, es neatbalstu pilnīgu OIK maksājuma atcelšanu. Manuprāt, tā būtu apzināta un nenovēršama iebraukšana pretējā grāvī. Iedzīvotājiem, ir jāzina, kas ir zaļā enerģija, cik tā maksā, utt. Tajā brīdī, kad virmo vēlme lietot wordingu par “zaļu Latviju”, ir diezgan dīvaini braukt otrā grāvī un teikt, nē - tagad mēs “zaļo” enerģiju vairs neatbalstām. Un ir jāsaprot to, ka, ja tagad OIK likvidēs pēc būtības, paies desmitgades līdz līdzīgu instrumentu vispār varēs ieviest - pārāk svaigā atmiņā būs OIK. Neviens politikas veidotājs negribēs krāmēties ar tik nepopulāru lietu. Es saprotu, ka iedzīvotājam vidējam vienīgā prioritāte ir rēķinā redzamā summa. Bet redzot to, kas notiek globāli, ļoti negribētos, ka Latvijā šīs durvis tagad aizcērtam pavisam. Jā, jādomā par jauniem mehānismiem, iespējams jau drīz tiešām “zaļā” enerģija spēs konkurēt brīvajā tirgū. Bet kamēr tas tā nav, tikmēr nevajadzētu nojaukt visu, kas uzbūvēts.

Tomēr kopumā viss OIK stāsts ir par sabiedrības politiskās līdzdalības un izpratnes trūkumu. Laikā, kad tapa OIK mehānismi, par to uzbūves trūkumiem tika gana daudz komunicēts, bet iedzīvotājam vidējam tādas lietas neinteresē - Eirovīzijā, “Ugunsgrēkā” un “Privātajā Dzīvē” par to neviens nestāstīja. Rezultātā “veikli darboņi” vidējā latvieša neieinteresētību šajos procesos, izmantoja sev par labu. Desmitgadi vēlāk, OIK, “zaļā" enerģija un "ilgtspēja" vidējam latvietim skan mazākajā mērā kā lamu vārdi, bet vairāk kā vārdi, kas uzjundī virkni agresīvu emociju pret “tiem tur, augšā” un “zaļu” enerģiju. Un tas tiešām ir bēdīgi. Jo šodien mēs esam tuvu tai dienai, kad varēs droši teikt, ka ne vienmēr “zaļš” = dārgs. Diemžēl tieši tāda asociācija visā šā stāsta rezultātā būs veselai paaudzei iesēdusies dziļi atmiņā.

Nebūšu populārs, bet uzskatu, ka EkMins pēdējā laikā ir izdarījis diezgan daudz, īpaši ņemot vērā apstākļus un atstāto mantojumu. In general, piekrītu, ka (i) jāmazina un vispār jālikvidē OIK maksājums par uzstādīto jaudu - šī konstrukcija rada tik negatīvu OIK uztveri, ka būtu jālikvidē pēc iespējas ātrāk; (ii) aktīvi jācīnās pret negodprātīgajiem komersantiem - OIK izkrāpējiem; (iii) jāturpina meklēt balansu OIK diferenciācijā dažādām patēriņa grupām (nesaku, ka tagad nav ok - bet varbūt optimālais punkts ir kaut kur citur); (iv) jau tagad ir jāsāk domāt par to, kas būs post-OIK periodā. Kāda būs valsts turpmākā stratēģija “zaļās” enerģijas kontekstā? Šo būtu vērts ieplānot laicīgi, lai atkal nepavērtu durvis “apzinīgiem darboņiem”.

Negribu teikt, ka pilnīgi nepiekrītu A.Ašeradenam. Iespējams arī var pilnībā likvidēt OIK. Bet tad skaidri un gaiši pasakot - cik tas izmaksā valsts budžetam. Un tad, kad sabiedrība ieraudzīs šo ciparu (OIK maksājumus nākamajā desmitgadē), pieņemu, ka viss nebūs tik viennozīmīgi, jo par to naudu var i Vanšu tiltu salabot, i vilcienus nopirkt, i Stradiņus uzbūvēt, i dzelzceļu noelektrificēt, i cirku atjaunot (lai arī Rīgā tādu ir vairāki, i ceļus salabot, un vēl paliks pāri zoodārzam un sāls iepirkumam ielu iesālīšanai. :) 

Vēl paliek jautājums par visas šīs putras ievārīšanas atbildību. Teikšu godīgi - es nezinu, kurš ir vainīgs. Visi zinām, kas bija pie stūres attiecīgajos gados, bet pieņemu, ka viss nav tik vienkārši - gan jau ir kādi "pelēkie kardināli" par kuru esamību plašākai tautas masai nav pat nojausmas...

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Ceļotāju un vēderprieku baudītāju sapņu galamērķis – Kampānija Itālijā (Neapole, Sorento, Amalfi)

Amalfi pludmale Cik es sevi atceros, man Itālija nekad nav asociējusies ar Romas kultūrvēsturi, Florences mākslas pārbagātību vai Milānas moderno šiku. Nē, tā vietā Itālija man galvenokārt saistās ar Neapoli un tās vareno ainu, kur virs pilsētas paceļas Vezuvs. Ar tomātiem, ar picu, ar sieru un šķiņķiem/desām, ar citroniem, ar neskaitāmiem pastu ēdieniem, ar vīniem, liķieriem utt. Ir strīdīgs jautājums par to, kura ir Itālijas gastronomiskākā daļa, bet manā uztverē tieši Kampānija ir viena no galvenajām – tajā cēlusies pica, arī pastas pirmsākumi meklējumi tur, nemaz nerunājot par ne tik izteiktiem kulta ēdieniem. Tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad nokļūšu Kampānijā. Laiks gan ir nepielūdzams... kaut kā sanāca krustu šķērsu izbraukāt pārējo Eiropu, izbraukt ārpus Eiropas, vairākas reizes paceļot pa Itāliju, bet Kampāniju neredzēt. Pēdējā laikā konstatēju, ka katrs nākamais mūsu ceļojums kļūst aizvien avantūriskāks. Izvēlamies vietu, nopērkam biļetes, pierezervējam v

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

La Spezia un Cinque terre – Ligūrijas pērles

Pēc pavadītajām dienām valsts "iekšienē", t.i. prom no jūras, devāmies uz Ligūriju, kur plānojām uz 3 dienām apmesties pie nu jau slavenajiem Cinque terre ciematiņiem. Pēdējās dienas rītā, ko pavadījām Florencē, aizdevāmies nedaudz pabrokastot, pēc kā devāmies uz staciju un stundas braucienā nokļuvām līdz Pizai. Uz vilcienu gan kārtējo reizi pamatīgi skrējām…lai pasēdētu un pagaidītu kamēr vilciens atkal kavējas savas 10-15 minūtes. J Tas jau bija kļuvis par normu – vilcieni laicīgi neatiet. Viena no retajām autora bildēm, Riomaggiore Ieteikums, ja izdomājat, tāpat kā mēs, tikai pieturēt Pizā uz dažām stundām. Ja dodaties turp ar visām ceļa somām, tad prātīgāk kāpt laukā Pisa Centrale stacijā, nevis Pisa S.Rossore , jo pirmajā ir pieejama mantu glabātava. Ja braucat no Florences puses, tad tā atrodas uz pirmā perona (stacijas ēkā) ar ieeju tajā galā, no kurienes pienāk vilciens no Florences. Iesaku pasteigties, jo viss vilciens meklē šo vietu un jau pēc pāris