Pāriet uz galveno saturu

Pavasara tīrīšana, jeb OIK paslaucīšana zem tepiķīša

(Šis gabals kā pārdomas uz pēdējo dienu A.Ašeradena aicinājumu atcelt OIK, bet arī nedaudz plašākā kontekstā. Nav īpaša iemesla rakstītajam, vnk gribas pārdomas uzlikt "uz papīra".)

Pēdējā laika debate par obligāto iepirkuma komponenti (OIK) manī izraisa nedaudz smīnu, bet tomēr gana daudz nevarīguma un bezspēcības sajūtu. Tā, protams, ir tikai sakritība, ka vēlēšanu gadā pēkšņi sāk dominēt jēdziens, ka “OIKs ir jālikvidē”. Pirms tam mētājām kā karstu kartupeli n-tos gadus, tagad mazliet aizraujamies populismā. Manuprāt, domājošiem cilvēkiem ir gana skaidrs tas, ka pat, ja galapatērētājs tiešā veidā par OIKu vairs nemaksātu, par to maksātu nodokļu maksātājs caur “Latvenergo” vai kādā citā tikpat (ne)rafinētā mehānismā. Un, visticamāk, iedzīvotājs vidējais tiešam nopriecāsies, ka OIKs ir atcelts, nemaz neaizdomājoties, ka par to pēc būtības turpina maksāt. Šādu konstrukciju esamību lieliski veicina apstāklis, ka iedzīvotājs vidējais joprojām savus samaksātos nodokļus un valsts budžetu uzskata kā kaut ko piederīgu “tiem tur, augšā”, nevis savējo un līdzcilvēku uzturēto. Tas paver lieliskas iespējas politikas veidotājiem veikt skaistus “fasādes krāsošanas darbus”, strukturāli māju atstājot tieši tādā pašā stāvoklī, ka iepriekš. OIK gadījumā man gribētos teikt - pietiks pārkrāsot fasādi katru pavasari. Es saprotu, ka tagad būtu baigi forši - samaksāt visiem OIK atļauju turētājiem vienreizēju maksājumu un aizmirst par OIK kā lielu ļaunu murgu. Tas būtu jauki no to politikas veidotāju redzesloka, kas šo putru ievārīja. Saki, nodzēšam vēsturiskās kļūdas, un sākam no jauna.

EkMin, šķiet, dara labu darbu, mazinot OIK slogu, izvērtējot izsniegto atļauju realizāciju un anulējot atļaujas komersantiem, kas krāpjas. Un šis darbs, izvērtējot kā komersanti izmanto to rīcībā esošās atļaujas, ir jāturpina. Es tikai ceru, ka šī darīšana šobrīd nenotiek uz nākotnes rēķina - tas ir šobrīd netiek imitēta cīņa ar sliktajiem OIK komersantiem liekēžiem, apzinoties to, ka juridiski ilgtermiņā nebūs izredžu. No sirds ceru, ka tā nav, bet atļaušos prognozēt, ka OIK komersanti jau drīzumā, visticamāk, apvienosies un iesniegs prasību tiesā pret EkMin lēmumiem. Ceru, ka EkMin zina, ko dara. 

Arī daļēja “Latvenergo” kapitāla/peļņas izmantošana OIK sloga mazināšanai, manuprāt, ir konceptuāli pieļaujama, bet jāatceras, ka “Latvenergo” katru gadu valsts budžeta veic būtiskas dividenžu iemaksas. Tātad de facto, izmantojot “Latvenergo” līdzekļus, tērējam valsts budžeta līdzekļus. Un to vajadzētu skaidri pasniegt komunikācijā ar sabiedrību/vēlētāju, infografikās, radio raidījumos utt. Nevis stāstīt, kā mistiski OIK maksājumi izgaist un vairs nebūs saistoši.

Lai arī nekad neesmu uzskatījis, ka OIK konstrukcija ir pilnīga un, ka tas bija pareizais veids, kā veicināt “zaļās” enerģijas attīstību LV, es neatbalstu pilnīgu OIK maksājuma atcelšanu. Manuprāt, tā būtu apzināta un nenovēršama iebraukšana pretējā grāvī. Iedzīvotājiem, ir jāzina, kas ir zaļā enerģija, cik tā maksā, utt. Tajā brīdī, kad virmo vēlme lietot wordingu par “zaļu Latviju”, ir diezgan dīvaini braukt otrā grāvī un teikt, nē - tagad mēs “zaļo” enerģiju vairs neatbalstām. Un ir jāsaprot to, ka, ja tagad OIK likvidēs pēc būtības, paies desmitgades līdz līdzīgu instrumentu vispār varēs ieviest - pārāk svaigā atmiņā būs OIK. Neviens politikas veidotājs negribēs krāmēties ar tik nepopulāru lietu. Es saprotu, ka iedzīvotājam vidējam vienīgā prioritāte ir rēķinā redzamā summa. Bet redzot to, kas notiek globāli, ļoti negribētos, ka Latvijā šīs durvis tagad aizcērtam pavisam. Jā, jādomā par jauniem mehānismiem, iespējams jau drīz tiešām “zaļā” enerģija spēs konkurēt brīvajā tirgū. Bet kamēr tas tā nav, tikmēr nevajadzētu nojaukt visu, kas uzbūvēts.

Tomēr kopumā viss OIK stāsts ir par sabiedrības politiskās līdzdalības un izpratnes trūkumu. Laikā, kad tapa OIK mehānismi, par to uzbūves trūkumiem tika gana daudz komunicēts, bet iedzīvotājam vidējam tādas lietas neinteresē - Eirovīzijā, “Ugunsgrēkā” un “Privātajā Dzīvē” par to neviens nestāstīja. Rezultātā “veikli darboņi” vidējā latvieša neieinteresētību šajos procesos, izmantoja sev par labu. Desmitgadi vēlāk, OIK, “zaļā" enerģija un "ilgtspēja" vidējam latvietim skan mazākajā mērā kā lamu vārdi, bet vairāk kā vārdi, kas uzjundī virkni agresīvu emociju pret “tiem tur, augšā” un “zaļu” enerģiju. Un tas tiešām ir bēdīgi. Jo šodien mēs esam tuvu tai dienai, kad varēs droši teikt, ka ne vienmēr “zaļš” = dārgs. Diemžēl tieši tāda asociācija visā šā stāsta rezultātā būs veselai paaudzei iesēdusies dziļi atmiņā.

Nebūšu populārs, bet uzskatu, ka EkMins pēdējā laikā ir izdarījis diezgan daudz, īpaši ņemot vērā apstākļus un atstāto mantojumu. In general, piekrītu, ka (i) jāmazina un vispār jālikvidē OIK maksājums par uzstādīto jaudu - šī konstrukcija rada tik negatīvu OIK uztveri, ka būtu jālikvidē pēc iespējas ātrāk; (ii) aktīvi jācīnās pret negodprātīgajiem komersantiem - OIK izkrāpējiem; (iii) jāturpina meklēt balansu OIK diferenciācijā dažādām patēriņa grupām (nesaku, ka tagad nav ok - bet varbūt optimālais punkts ir kaut kur citur); (iv) jau tagad ir jāsāk domāt par to, kas būs post-OIK periodā. Kāda būs valsts turpmākā stratēģija “zaļās” enerģijas kontekstā? Šo būtu vērts ieplānot laicīgi, lai atkal nepavērtu durvis “apzinīgiem darboņiem”.

Negribu teikt, ka pilnīgi nepiekrītu A.Ašeradenam. Iespējams arī var pilnībā likvidēt OIK. Bet tad skaidri un gaiši pasakot - cik tas izmaksā valsts budžetam. Un tad, kad sabiedrība ieraudzīs šo ciparu (OIK maksājumus nākamajā desmitgadē), pieņemu, ka viss nebūs tik viennozīmīgi, jo par to naudu var i Vanšu tiltu salabot, i vilcienus nopirkt, i Stradiņus uzbūvēt, i dzelzceļu noelektrificēt, i cirku atjaunot (lai arī Rīgā tādu ir vairāki, i ceļus salabot, un vēl paliks pāri zoodārzam un sāls iepirkumam ielu iesālīšanai. :) 

Vēl paliek jautājums par visas šīs putras ievārīšanas atbildību. Teikšu godīgi - es nezinu, kurš ir vainīgs. Visi zinām, kas bija pie stūres attiecīgajos gados, bet pieņemu, ka viss nav tik vienkārši - gan jau ir kādi "pelēkie kardināli" par kuru esamību plašākai tautas masai nav pat nojausmas...

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Kazeņu ievārījums - ziemas kārums

Tie, kas mani labi pazīst, zina, ka mans mīļākais ievārījums ir kazeņu ievārījums. Jau daudzus gadus katru augustu bubinu par to, ka Latvijā īsti nav izplatīta kazeņu kultūra. Pagājušajā gadā biju Ungārijā tieši kazeņu laikā, par ko rakstīju arī savā ceļojumu aprakstā . Toreiz ļoti lielu iespaidu atstāja tirgus apmeklējums, kur kazenes tika tirgotas kilogramiem, pārdevēji izkārtoja kazenes piramīdas formā, kā pie mums ābolus Rīgas Centrāltirgū. Tur jūdzos, gribējās nopirkt visu un paņemt līdzi uz LV. Toreiz nodomāju - ja man būtu iespēja šīs kazenes dabūt LV, tad tik es sev savārītu ievārījumus. Zinu, ka pēdējos gados arī LV pakāpeniski attīstās kazeņu audzēšana, arī pats esmu apsvēris domu par to audzēšanu. Tomēr šogad noveicās - atradu vietu, kur var salasīt daudz meža kazeņu ( jeb cūceņu, kā tās patiesībā sauc ; jā, jā - zinu, visiem "cūcenes" asociējas ar sēnēm). :) Tad nu šoreiz par kazeņu ievārījumu - pamēģiniet, kamēr ir sezona! :) Un, ja ir iespēja - izmantojiet meža

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog).  "Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “ Golden Circle ” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir , Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park ( Þi

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Azoru salas - vieta, kur atgriezties

Motivācija un gatavošanās Visu laiku kopš 2013. gada pavasara, kad mēs ar Polundru apmeklējām Portugālei piederošās Azoru salas, laiku pa laikam domās atgriezāmies tur. 9 salu arhipelāgs uz mums atstāja tik lielu iespaidu, ka nespējām tik vaļā no uzmācīgas domas turp doties vēlreiz. Šo divu gadu laikā, ar mums ir sazinājušies daudz cilvēku, kas sekojot mūsu ceļojuma aprakstam, ir atklājuši sev Azoru salas. Arī mūsu Azoru salu draugi ir ziņojuši, ka mūsu pēdās pēkšņi sākusies latviešu tūristu plūsma. Patīkami, ka izdevies latviešiem atklāt šo skaistumu. Šogad, plānojot ceļojumu septembra mēnesim, primārā doma bija par došanos uz Patagoniju. Bet savelkot kopā ceļojuma budžetu, sapratām, ka “pacelt” šogad to nespējam – jāplāno laicīgāk, jāmeklē lētās biļetes, jāmeklē “gali” paziņu lokā, kas var palīdzēt ar naktsmītnēm. Tad nu atlikām to uz citu reizi. Tad nu likās, ka šī varētu būt tā reize, kad vērts doties uz Azorām – aizbraukt uz salu arhipelāga tālāko stūri – Flores un Corvo , ai