Navigation

RIX-HEL-RIX(7): Pusgads Somijā, spēļu automāti un ziema

Vēl viens no starpmērķiem sasniegts – 180 dienas Somijā, ziema varētu teikt ir pārdzīvota. Ok, vēl joprojām ir gana vēsi, bet gaismas ir kļuvis nesalīdzināmi vairāk un saule jau pamatīgi silda. Šobrīd, atskatoties atpakaļ, grūti noticēt, ka esmu bijis Somijā jau pusgadu. Lai arī brīžiem kļūst grūti, joprojām kopumā izbaudu šo piedzīvojumu. Interesanti ir tas, kā ikdienas darbs “iesūc” sevī. Pirms braucu uz Helsinkiem stingri nosolījos sev, ka šī avantūra man ir piedzīvojums, kas nozīmē, ka viss, t.sk. darbs ir jātver mierīgāk. Bet laiku pa laikam jau pieķeru sevi pie domas, ka tā tomēr īsti neprotu – brīžiem pārāk emocionāli atdodos darbam, gribas sevi pierādīt utt. Un tad atkal apraujos – atceros, ka jādara tik daudz, cik no manis tiek prasīts un cik daudz man pašam šķiet interesanti. Un tad atkal aizmirstos :D 

* Pie Helsinku ikdienas ir ļoti pierasts. Ejot uz darbu, veikalu vai pastaigāties – vairs pie sevis nedomāju par to, kur atrodos, kā nokļūt uz galamērķi. Helsinku centrālā daļa ir iepazīta krustu šķērsu, ielu nosaukumus arī jau sāku iepazīt. Zinu, kuros veikalos ko var dabūt, kur pirkt kaut ko specifisku. Vienvārdsakot, Helsinkos esmu pazīstamā jau vidē. Arvien biežāk savā ikdienas saziņā ar citiem vārdu “dzīvoklis” automātiski aizvietoju ar vārdu “mājas”. Vienīgā lieta, kas ir visu expat lāsts, absolūts socializācijas trūkums. Ne tik daudz saistīts ar faktu, ka nav iespēju, bet īsti nav gribēšanas laikam. It kā ir visādas organizācijas, kas palīdz iedzīvoties expatiem (Internations utt.), bet kaut kā mani īsti nevelk iet uz pasākumiem, kur tiekas savstarpēji nepazīstami cilvēki. 
* Interesanti, ka jūtu, ka Somijas periods man izraisa personības pārmaiņas. Nav pirmā reize, kad ilgāku laiku pavadu laiku viens pats. Automātiski kļūsti noslēgtāks, ārēji varbūt izskatās, ka sapņaināks. Kļūst grūtāk savaldīt un sastrukturēt domas, jo faktiski malies pats savās domās bez ārējas reakcijas, t.i. komunikācijas. Bet ir savas priekšrocības – ir laiks domāt. Teikšu godīgi, kopš sāku strādāt atbildīgos darbos, t.i. nu jau 10 gadi pagājuši, nav bijis brīža, kad būtu bijis laiks būt pašam ar sevi un vienkārši domāt. Tagad es to daru. Un jūtu, kā mainos. Tikai tagad redzu, cik ļoti biju iestrēdzis kaut kādā attīstības stadijā, nespējot pāriet nākamajā posmā. Šajā kontekstā smieklīgi, ka vienu dienu piesēdu rajona kafejnīcā izdzert kafijas krūzi. Sēdēju, dzēru savu kafiju, vēros pa logu un domāju. Pienāca aptuveni pensijas vecuma kundze, kas tur strādāja (īsti nepievērsu uzmanību – šķiet, ka brīdī, kad biju tur, slaucīja galdus). Un no sākuma somiski, bet pēcāk, kad saprata, ka esmu ārzemnieks, arī diezgan labā angļu mēlē teica, ka nu jau laikam 10 gadi gandrīz pagājuši kopš viņa redzējusi klientu, kas tāpat kā agrāk, vienkārši dzer kafiju un skatās pa logu. “Tagad mūsdienās visi iegrimuši savos telefonos un nemaz neredz, ka dzīve paslīd garām, tur ārā”, viņa teica. Atbildēju, ka vienkārši vēroju garām ejošos cilvēkus, un domāju. “Varbūt pasaulei vēl ir cerības”, viņa pasmaidīja un devās tālāk, pirms tam novēlot man veiksmīgu dienu. Kafija bija negaršīga. 
* Viens no Helsinku (Somijas?) paradoksiem, ko pagaidām neesmu līdz galam izpratis, ir spēļu automāti. Jā, Latvijā spēļu zāles, jeb laimētavas neapšaubāmi ir liela sociāla problēma, bet Helsinkos redzu pavisam savādāku “izpildījumu”. Proti, ja LV tās ir speciālas vietas (laimētavas, spēļu zāles), kur pieļaujama spēļu automātu uzstādīšana, tad Helsinkos faktiski katrā pārtikas veikalā atradīsi 2-4 spēļu automātus. Nedaudz sasmējos vienu dienu pagājušajā nedēļā, kad ārā bija tuvu pie -15°C. Ieeju savā S-Market (aļa LV Maxima/Rimi), tur cilvēku rinda – kādi 10 cilvēki gaida savu rindu... uz spēļu automātiem. WTF? :D Gandrīz vai arī jāsāk spēlēt, lai saprastu lietas būtību. 
* Varbūt man nav paveicies ar izlasi vai kaut kā pārāk šai tēmai savā galvā “uzsēdos”, bet man tāda sajūta, ka Helsinku ielās ir apgriezta sakarība starp āra temperatūru un ubagu skaitu uz ielām. T.i. jo aukstāk kļūst, jo vairāk ubagu pie veikaliem, uz ielām. Līdz šim vispār faktiski nebiju Helsinkos redzējis ubagus uz ielām, bet te, pie -20°C vienā dienā pa ceļam no darba uz mājām – 5. Nākamajā dienā – 4 (citās vietās). Vēl viens paradokss, kam īsti loģisku izskaidrojumu nevaru atrast. Varbūt viņi tādējādi cer, ka izdosies vairāk iežēlināt gājējus? Ja tā, tad darbojas, jo man tiešām ārkārtīgi žēl šo cilvēku – es ejot ātrā tempā un kārtīgi saģērbies salstu, bet viņi tur – kaut kādās lupatās ietinušies sēž uz ledainas zemes... 
* Satiku pirmos latviešus. Bija vajadzīgs gandrīz pusgads, lai es nejauši Helsinkos izdzirdētu latviešu valodu. Kā jau bija gaidāms, prāmju termināla tuvumā, veikalā Verkkokauppa (kaut kas līdzīgs Latvijas 1a.lv). Biju tur aizklīdis ideālās pankūku pannas meklējumos. Atradu, tagad tik jāsāk cept pankūkas, kas izrādās nemaz tik viegli nav, ja dzīvo viens... 
* Dienās, kad kļuva patiešām pavēsi (zem -20°C + mitrums + vējš), izmantoju tramvaju. Kopumā izbraucu 10 reizes – visas reizes gāju laukā uz pieturu ar pusminūtes rezervi pirms tramvajam vajadzētu būt pēc saraksta. Visas 10 reizes tramvajs ieradās laicīgi. Nākamajā ziemā iešu ar 15 sek. rezervi. :) Ja nopietni, jau reiz rakstīju, ka Helsinkos sabiedriskais transports ir lielisks, bet tagad vēlreiz par to pārliecinājos. Īpaši, ja salīdzina ar Rīgā pierasto. 
* Neesmu empīriski pārbaudījis, bet distance starp pēdējām tramvaja pieturām pirms manām mājām, šķiet, ir īsākā ko esmu pieredzējis jebkurā valstī. Google maps teic, ka starp Hietalahdentori un Hietalahdenkatu pieturām ir 170 metri... Īsti nesaprotu kāda bija maršruta plānotājiem doma, bet gan jau kaut kāda loma šīm pieturām vēsturē bija. 
* Pēdējo nedēļu laikā, tāpat kā LV, varēja izbaudīt nedaudz īstās ziemas. Rīti bija vēsi, šķiet zemākais, ko redzēju Helsinkos bija ap -25°C. Kopumā diezgan izturams – vienīgi pāris dienas, kad parādījās vējš un atnesa jūras mitro gaisu – tad gan pūta cauri visām apģērba kārtām. Un pat šajā laikā gadījās uz ielas pa kādam somam, kas nav papūlējies savā drēbju skapja tālākajā plauktā atrast sen nobāztos cimdus un cepuri...mierīgi iet pa ielu un kailām rokām baksta telefonu. Man pirksti par cimdos atsala līdz nejūtīguma. Uz beigām tā pieradu pie aukstuma, ka rīta tramvaju braucienu nomainīju uz pastaigu līdz darbam. Vienu rītu izgāju laukā, un likās, ka ir būtiski siltāk – vismaz vējš nepūta, mitrums zems, saulīte spīd. Gāju līdz darbam tikai lai pēc 10 minūtēm sāktu just, ka tomēr kaut kas nav. Tik atnākot uz darbu paskatījos cik rāda temperatūru... -22°C. Tieši tik slikti bija tajās dienās, kad pūta vējš, ka uz kontrastu -22°C šķita pastaigu temperatūra. :) 
* Jaunajā (cik nu vairs jaunajā) darbā kopumā iet labi, bet jāteic ir pirmie reality check momenti, kad ieraugi darbavietu no iekšienes, t.i. “aiz fasādes”. Tajā brīdī tā pa īstam saproti, kur esi nokļuvis. Nevarētu teikt, ka kaut kas ļoti pārsteidz, bet ir zināmas pārdomas par in general par jomu, kurā strādāju. 
* Kādā no iepriekšējiem ierakstiem jau rakstīju par lakricu. Nesen atklāju my new favourite – Rennie (zāles skābes noņemšanai) ar lakricas garšu... Tā jau nav diez ko garšīgi, bet vēl ar lakricas garšu :D 

Nobeigumam – nesen man kāds pajautāja – vai pietrūkst Latvijas? Īsā atbilde – jā. Vai braukšu atpakaļ? Noteikti, un būšu gudrāks, spējīgāks, lai palīdzētu Latvijai augt. Bet kad, to rādīs laiks.

























Share

Post A Comment: