Pāriet uz galveno saturu

RIX-HEL-RIX(8): Tramvajam pa pēdām Helsinkos, sniega-paranoiķis kaimiņš un somu glezniecības īpatnības

222 dienas Somijā. Ziema nu jau gandrīz garām, 67 lidojumi aiz muguras. Sāku apsvērt domu pieteikties pilotu akadēmijā - intervijā teikšu, ka ir liela lidošanas pieredze. :)

Daži notikumi/pārdomas kopš iepriekšējā rakstiņa:
• Kaut kad vēl martā konstatēju, ka virs manis dzīvo kaimiņš “sniega-paranoiķis”. Katru dienu, kad ārā snieg, čalis (hmm..varbūt dāma?) tīra savu ar 2cm kārtiņu apsnigušo balkonu. Skan gana jaudīgi, īpaši vēlajās diennakts stundās. Interesanti tas, ka sniegu notīra ap 19tiem (atnāk no darba?), tad ap 21iem (paēdis vakariņas?) un tad ap 23iem (pirms gulētiešanas?). Es savējo balkonu šogad ne reizi neesmu tīrījis, kas mani uzvedināja uz domu - varbūt ir kaut kādi normatīvie akti vai vismaz iekšējie kārtības noteikumi mājai? Nodomāju arī notīrīt balkonu - attaisīju durvis, konstatēju, ka sniega kārta ir labi, ja 3cm, aiztaisīju durvis un gāju dzert tēju. Lai tač’ viņš/-a iet “ieskrieties” - es nepiebiedrošos paranoiķu klubiņam. :)
• Pirms pārvācos uz Helsinkiem, domāju, ka nedēļas nogalēs, svētdienā dodoties uz lidostu Rīgā, visgrūtāk būs braukt prom no ģimenes locekļiem. Neapšaubāmi - tā tas arī ir. Bet, ir arī viens “bet”. Man par nelielu pārsteigumu “tur” ir vēl kaut kas. Kaut kas, ko īsti nevar definēt un aprakstīt, bet laikam vislabāk to tomēr raksturo vārds “dzimtene”. Lai arī cik ļoti man patiktu tagadējais darbs, Helsinki, Somija, ceļošana pa Ziemeļvalstīm, es tomēr joprojām jūtos ārzemēs kā viesis. Un to nevar izmainīt ātri, vismaz ne tik ātri un dziļi cik gribētos. Tomēr 33 gadi nodzīvoti LV atstāj savu nospiedumu - Tu zini kur/ko atrast, tu zini kā vieglāk tikt cauri ikdienas dzīves līkločiem. Tev ir uzkrāta milzīga “lokālā pieredze”, ko nevar aizstāt ne ar ko. Ierodoties citā vietā, tā visa vairs nav. Es pieņemu, ka par spīti tam, ka es aktīvi mēģinu integrēties Somijas ikdienas dzīvē, tam tāpat būtu vajadzīgas vairākas desmitgades. Arī profesionālajā ziņā es tagad saprotu cik ļoti tomēr nozīmīgas ir vietējās zināšanas. Brīžiem ir bailīgi apzināties to, cik ļoti nenozīmīgs es kā ekonomists/analītiķis esmu vidē ārpus savas komforta zonas, tas ir, LV. Latvijā viss bija vienkārši - lielākā daļā informācijas ir galvā, nemaz nekur nav pēc tās jālūkojas. Latvijas mazajā analītikas tirgū ir arī zināma reputācija. Šeit situācija ir diametrāli pretēja - salīdzinājumā ar vietējiem analītiķiem, man ir jāiegulda 150% pūļu, jo jāapzina viss tas “background”, kas ir zināms vietējiem. Visu laiku sevi jāpierāda, jācīnās, jāuztur sevi pastāvīgā gatavības režīmā. Jebkurā brīdī kāds var iedomāties pārbaudīt mani. Vienīgais, kas vismaz mazliet silda sirdi ir apstāklis, ka katru rītu un vakaru redzu pie darba vietas galvenās ieejas sarkanbaltsarkano kā atgādinājumu, kādēļ esmu šeit un ko es te daru. Ja tā tur nebūtu, arī es, visticamāk, šeit nebūtu.
• Sākoties nedaudz labākiem laikapstākļiem, atsāku savu tramvaja tīkla izpēti. Tā ir mana personīgā teorija par to, ka, ja vēlies kārtīgi apskatīt pilsētu, saprast kā un kur dzīvo cilvēki - viss, kas Tev jādara - jāizstaigā pilsētā esošie tramvaja maršruti. Lielāko daļu maršrutu jau esmu izstaigājis. Pagājušajā nedēļā bija kārta maršrutiem “4” un “6”. Ceturtais aizveda mani uz Munkkiniemi - no kura nācu kājām atpakaļ uz centru. Izstaigāju Munkinpuisto (parku), pastaigāju pa promenādi gar jūru, bet visvairāk man patika rajons starp Munkkiniemi un Töölö - mazliet atgādināja Rīgas Mežaparku - priedes, svaigs gaiss un greznas mājas, t.sk. koka apbūve. Seurasaari, kur atrodas vietējais brīvdabas muzejs, gan neapmeklēju - atstāju to labākiem laikapstākļiem vasarā, ja tāda šogad būs. Jāteic, ka šis gājiens bija gana jautrs no laikapstākļu viedokļa - iesāku to pa sauli un zilām debesīm, pabeidzu pilnīgi slapjš, 2-3 reizes pilnībā apsnidzis, noguris, jo kaut kādā mistiskā veidā Töölö rajonā puteņa laikā kaut kur apgriezos par 180 grādiem un nogāju aptuveni 2km nepareizā virzienā. :D Otrs brauciens bija uz Arabia galu. Protams, iegāju Arabia/Iittala/Fiskars veikalā, pastaigāju tur gandrīz vai kā pa dizaina muzeju. Teikšu godīgi, Arabiakeskus tiešām atstāja uz mani lielāku iespaidu nekā Dizaina muzeja apmeklējums - vismaz redzams praktiskais ikdienas somu dizains. Tad no turienes kājām devos atpakaļ uz centru, pa ceļam apskatot galvenokārt vietējos mazdārziņus (biju pārsteigts, ka tādi šeit eksistē, bet jāteic ka daudz civilizētāka un organizētāka paskata nekā tie, kas redzami Rīgā) un 1952.gada olimpiskos spēļu objektus. Nejauši iebridu arī bijušajā olimpiskajā ciematā (cik saprotu tagad vienkārši dzīvojamās mājas) no kura mani apsargs nezin’ kādēļ ļauni smaidīdams izveda laukā. :D

Vēl divi rajoni, ko pa šo laiku esmu detalizētāk izpētījis - Kruununhaka un Katajanokka. Lai arī abi atrodas faktiski centrā, pa tiem tā īsti klaiņojis nebiju bijis, jo tie īsti neatrodas uz manas mājas-darbs-mājas “trases”. :) Vispār staigājot pa Helsinkiem arvien vairāk pamanu to, kas pirms tam likās neinteresants un triviāls - Helsinku arhitektūru. Proti, Helsinkos ir ārkārtīgi daudz interesantu arhitektonisku risinājumu, bet tie nav tik koncentrēti kā Rīgā. Proti, Rīgā visa esence ir Vecrīgā, Jūgendstila kvartāls, koka apbūve Maskačkā un Āgenskalnā un varbūt vēl kaut kas. Helsinkos “arhitektūras daudzveidība” ir izsvaidīta lielākā areālā + zināma ietekme ir bijusi 2.Pasaules karam, kas atsevišķas pilsētas daļas ir pamatīgi papostījis. Interesanti ir tas, ka pilsētas centrs tieši ir tā garlaicīgākā pilsētas daļa. Tāpēc ne reizi vieni esmu no cilvēkiem dzirdējis, ka Helsinkos jau nekas interesants nav. Piekrītu, tāda sajūta var rasties, ja pavadi Helsinkos 1-2-3 dienas.
Ah jā, Vienu dienu biju aizstaigājis arī līdz Lauttasaari - laba vieta, ja gribas atslēgties no pilsētas dunoņas - cik nu tās te ir Helsinkos.




































• Vienā nedēļas nogalē bija atbraucis ciemos Polundrs. Paklīdām pa vietējām kafejnīcām, aizgājām uz Helsinku de facto galveno mākslas muzeju - Ateneum. Labs mākslas muzejs - izbaudīju tā pastāvīgo ekspozīciju, kur izstādītas Somijas gleznotāju meistardarbi. Interesanti, ka somiem ir kaut kāds mērens fetišs uz kailu vīriešu gleznošanu. Ja Rietumeiropā tās galvenokārt ir sievietes, tad somiem gana bieži gleznās parādās arī kaili vīrieši. Modernās mākslas stāvā gan kāds mākslinieks no Irākas nodarbojās ar interpretāciju par tēmu “šausmas”. Nekad neesmu sapratis moderno mākslu…un nesapratu arī šoreiz. Nākamreiz, kad atbrauks Polundrs laikam dosimies uz “Sinebrychoff museo”.


Skats pa logu no darbavietas - atvadas no ziemas

P.s. Brīvdienās Rīgā aizgāju uz izstādi “100 priekšmeti no Somijas”. Tiešām interesanti, īpaši no manas šodienas perspektīvas raugoties. Visvairāk patika čiekuru lasītāja aizsargcepure - iedomājos, ka man tāda dažreiz noderētu Carnikavā.
P.p.s. Šajās brīvdienās plāns pirmo reizi aizdoties uz Turku - vilciena biļetes jau iegādātas, jācer vienīgi, ka būs labs laiks. Ieteikumi, anyone?

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog).  "Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “ Golden Circle ” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir , Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park ( Þi

Ceļotāju un vēderprieku baudītāju sapņu galamērķis – Kampānija Itālijā (Neapole, Sorento, Amalfi)

Amalfi pludmale Cik es sevi atceros, man Itālija nekad nav asociējusies ar Romas kultūrvēsturi, Florences mākslas pārbagātību vai Milānas moderno šiku. Nē, tā vietā Itālija man galvenokārt saistās ar Neapoli un tās vareno ainu, kur virs pilsētas paceļas Vezuvs. Ar tomātiem, ar picu, ar sieru un šķiņķiem/desām, ar citroniem, ar neskaitāmiem pastu ēdieniem, ar vīniem, liķieriem utt. Ir strīdīgs jautājums par to, kura ir Itālijas gastronomiskākā daļa, bet manā uztverē tieši Kampānija ir viena no galvenajām – tajā cēlusies pica, arī pastas pirmsākumi meklējumi tur, nemaz nerunājot par ne tik izteiktiem kulta ēdieniem. Tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad nokļūšu Kampānijā. Laiks gan ir nepielūdzams... kaut kā sanāca krustu šķērsu izbraukāt pārējo Eiropu, izbraukt ārpus Eiropas, vairākas reizes paceļot pa Itāliju, bet Kampāniju neredzēt. Pēdējā laikā konstatēju, ka katrs nākamais mūsu ceļojums kļūst aizvien avantūriskāks. Izvēlamies vietu, nopērkam biļetes, pierezervējam v

Azoru salas - vieta, kur atgriezties

Motivācija un gatavošanās Visu laiku kopš 2013. gada pavasara, kad mēs ar Polundru apmeklējām Portugālei piederošās Azoru salas, laiku pa laikam domās atgriezāmies tur. 9 salu arhipelāgs uz mums atstāja tik lielu iespaidu, ka nespējām tik vaļā no uzmācīgas domas turp doties vēlreiz. Šo divu gadu laikā, ar mums ir sazinājušies daudz cilvēku, kas sekojot mūsu ceļojuma aprakstam, ir atklājuši sev Azoru salas. Arī mūsu Azoru salu draugi ir ziņojuši, ka mūsu pēdās pēkšņi sākusies latviešu tūristu plūsma. Patīkami, ka izdevies latviešiem atklāt šo skaistumu. Šogad, plānojot ceļojumu septembra mēnesim, primārā doma bija par došanos uz Patagoniju. Bet savelkot kopā ceļojuma budžetu, sapratām, ka “pacelt” šogad to nespējam – jāplāno laicīgāk, jāmeklē lētās biļetes, jāmeklē “gali” paziņu lokā, kas var palīdzēt ar naktsmītnēm. Tad nu atlikām to uz citu reizi. Tad nu likās, ka šī varētu būt tā reize, kad vērts doties uz Azorām – aizbraukt uz salu arhipelāga tālāko stūri – Flores un Corvo , ai