Navigation

Ex-post novērtējums: Vai vērts izrauties no savas komforta zonas?

Pusotru gadu atpakaļ, izdarīju iespējams trakāko, bet pie reizes arī apdomātāko lēmumu savā dzīvē - 32 gadu vecumā izkāpu no savas komforta zonas - aizgāju no darba, kurš man nodrošināja komfortu un pārskatāmu nākotni, lai sekotu saviem sapņiem un vismaz uz laiku dotos ārpus Latvijas, lai strādātu jaunā darbā un jomā. Tādos brīžos, kad jāpieņem tik svarīgi lēmumi, parasti ir ārkārtīgi grūti izvēlēties. Domāju, katrs no mums ir bijis situācijā, kad jo vairāk cenšas izdomāt - kāds ir pareizais lēmums, jo grūtāk kļūst nonākt pie šķietami “īstās izvēles” (jo, kas gan ir pareizs šajā gadījumā?). Tādos gadījumos parasti svaru kausu vienā pusē ir stabila/nodrošināta dzīve un ļoti izteikta komforta zona - galvenokārt jau tādēļ, ka apzinies, kas Tevi sagaida šodien un rīt. Bet savā ziņā ir garlaicīgi un ir iestājusies pamatīga rutīna. Svaru kausu otrā pusē ir kaut kas ļoti aizraujošs, kas noteikti nomāc garlaicību un rutīnu, bet… to pavada lielais nezināmais - “kā nu būs?”. Un jā, manā gadījumā bija tieši tik vienkārša izvēle - tāda pati kā katram no mums dzīvē kādreiz ir (protams, ne obligāti saistīta ar darbu). Bet, pat tad, kad esi “izmalis” visus par un pret n-tās reizes, izrunājies ar visām savām autoritātēm (kas nu kuram ir), 3x izlēmis un pārdomājis, uztaisījis SVID analīzi, dzīves cikla analīzi utt. Tu joprojām iespējams nezini atbildi. :) Tāpēc nav pārsteigums, ka lielākoties šajās situācijas cilvēks, kā jau racionāla būtne, paliek pie drošākā lēmuma, kas nodrošinās esošo dzīves komfortu (ne tik daudz finansiāli, cik sadzīviski vispār). Man pārsteidzoši daudz pazīstamu cilvēku ir, nonākot šādās krustcelēs, izvēlējušies stabilitāti. Atceroties savas pārdomas pusotru gadu atpakaļ, laiku pa laikam analizēju - vai bija vērts? Vai es izdarīju pareizo lēmumu? Viennozīmīgas atbildes man uz šo jautājumu protams nav, jo es nezinu kā būtu attīstījusies mana dzīve, ja arī būtu izvēlējies konservatīvāko risinājumu, bet aizdomas ir. 
 • Vienmēr zināju, ka gribu kādu laiku pastrādāt ārvalstīs. Redzēt, kā dzīve rit TUR. Savā ziņā galvā bija savs varbūt nedaudz romantizētais redzējums, ka TUR viss būs savādāk. Tajā pašā laikā apzinājos, ka leiputrijas nebūs. Šķita - kā nu būs - katru dienu doties uz vietu, kur būs jāstrādā angliski un kur būsi vien maza skrūvīte no kopējā darba? Gribējās redzēt, kā strādā bankas, kā tiek organizēts ikdienas darbs, kā strādāts pie vidēja termiņa stratēģijas, kā tiek komunicēts ar īpašniekiem, kā ar klientiem, kā organizēta ārējā komunikācija, kā darbojas personālpārvalde. Un no šodienas perspektīvas varu teikt – pirmie 18 mēneši šajā ziņā ir bijuši ārkārtīgi izzinoši. Laiku pa laikam apstājos, izanalizēju, turpinu. Vai viss ir labāk nekā LV? Nebūt nē. Kur nu! Bet daudzās jomās var just to, ka mehānismi un pieejas ir gadu desmitiem noslīpētas. LV ir priekšrocība, ka tās var kopēt/pārņemt, bet tas arī aizņem laiku. Jebkurā gadījumā, interesanti padarboties starptautiskā vidē. Šajā laikā esmu analizējis virkni pasaulē atpazīstamu Ziemeļvalstu uzņēmumu darbību, ticies ar to CFO, analizējis to R&D programmas un/vai investīciju projektus. Dažreiz tas šķiet kā sapnis, no kā kādā brīdī uzmodīšos. Protams, darbā neiztikt bez ziņojumu rakstīšanas, garlaicīgu ES birokrātisku papīru lasīšanas utt. Bet kā jau jebkurā darbā – ir savas gaišās, un savas ēnas puses. :) 
• Biju domājis, ka vēl ilgi nevarēšu “atlaist” savu iepriekšējo darbu. Domāju, ka regulāri turpināšu sekot LV ekonomikas notikumiem, vēršu vaļā CSP mājaslapu utt. Nebūt ne, faktiski viena, divu ceturkšņu laikā esmu “atslēdzies” no fundamentālas LV ekonomikas analizēšanas. Protams, laiku pa laikam ko palasu, paskatos pēdējos ekon. rādītājus, bet tas vien, ka jaunāko IKP datu relīzi pamanu divas ar pusi nedēļas pēc tās iznākšanas, laikam par kaut ko liecina. 
• Sākot strādāt jaunajā darbā, es ne tuvu neapzinājos to kalnu, kurā man jāuzkāpj jaunu zināšanu apguvē. No sākuma likās, ka gan jau ātri iemanīšos. Bet informācijas apjoms, kas man gāžas pāri ikdienā ir milzīgs un jomās, par kurām iepriekš tā nopietni interesējies nebiju. Jā, protams, es zināju pamatlietas, bet ne detaļas. Klimata pārmaiņas, notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, darbaspēka produktivitāte uzņēmumu līmenī, R&D intensīvi uzņēmumi, atjaunojamie energoresursi Ziemeļvalstu enerģijas sektors, sašķidrinātā dabasgāze, inovācijas, CO2, SOx, NOx, energointensitāte, “zaļo ēku” sertifikācija, “green bonds”, kuģošana, ceļubūve, ieguves rūpniecība, cieto daļiņu piesārņojums “blue bonds” un tā tālāk un vēl joprojām. Faktiski katru dienu saskaros ar ko tādu, ko pēc mītiņa ar kolēģiem ir jāiet pagūglēt un tad - “Ā, viņi par to runāja”. :D Tādā ziņā ir ļoti, ļoti “steep learning curve”, kam ir divas implikācijas. Viena, pozitīvā, daudz iemācies. Obviously. Otrā, ne tik pozitīvā, kādu laiku izskaties (un laikam arī esi) absolūts nezinītis kolēģu acīs. 
• Zināma barjera ir valoda. Pat, ja valodas zināšanas ir pietiekamas savu profesionālo pienākumu pildīšanai, ar to nepietiek. Ir brīži, kad prasās, lai valodas zināšanas būtu smalkākas un izteikties spētu niansētāk. Tam vajag laiku. Mācos arī somu valodu – ne tik daudz, lai tas noderētu darbam, cik savam smadzeņu treniņam un izaicinājumam :) Kā iet? Grūti. Ne tādēļ, ka nepadotos šī valoda, bet tādēļ, ka trūkst mazliet intensitātes – ar vienu reizi nedēļā pagrūti progresēt, bet īsti laika resursa intensīvākai apguvei šobrīd nav. Vēl viena nianse attiecībā uz valodām – pamazām zūd latviešu valodas raitums. Arī rakstot šo ierakstu, “ķeras” valoda. Aizmirstas vārdi, sanāk neveiklas gramatiskas konstrukcijas. Bieži vajadzīgais vārds no sākuma atnāk citās valodās – angliski vai pat somiski. Tas man šķiet nedaudz dīvaini, bet ceru, ka tas ir pārejošs efekts. :) 
• Tā nu ir sanācis, ka 18 mēnešu laikā faktiski esmu strādājis pie 3 priekšniekiem. Visi ļoti lādzīgi, katrs atšķirīgs savā stilā, bet to jau var saprast. Īpaši, ja katrs pārstāv citu tautību – zviedrs, dānis un itālis. Bet tas, kas raksturo katru no tiem ir absolūta mikromenedžmenta neesamība un iedziļināšanās un klausīšanās it visā, ko saka padotais. Lai arī es noteikti nevarētu sūdzēties par savu iepriekšējo LV priekšnieku uzticību man, šeit piedzīvoju pavisam citu līmeni. Galvenais to neekspluatēt savtīgos nolūkos, kā arī attaisnot uz sevi liktās cerības. 
• Kolēģi. Visās vietās, kur esmu stradājis LV – darba kolēģis agrāk vai vēlāk ir kļuvis, ja ne par draugu, tad par labu paziņu, ar kuru var parunāt par lietām ārpus darba, iedzert alu piektdienas pēcpusdienā vai pat saplānot kādas kopējas aktivitātes brīvajā laikā. Šeit tam neesmu pat tuvu. Iespējams to nosaka vecums – vairums no maniem kolēģiem ir aizņemti ar savām ģimenēm, tāpēc ir darbs un ir privātā dzīve. Kopā nejaukt. Bet nezinu vai tas ir kas Somijai specifisks, tik mana konkrētā situācija. 
• Lai arī ikdienā par to nedomāju, laiku pa laikam atgriežos pie jautājuma – ko tālāk un kad? Pagaidām ir interesanti un vērtīgi, bet kāds būs nākamais solis? Līdz šim dzīvē vienmēr ir bijis tā, ka ir aptuvena nojausma par to, kāds būs mans nākamais solis, uz ko tiekšos. Teikšu godīgi, šobrīd man šādas izpratnes īsti nav. Acīmredzot nedaudz jāpaļaujas uz likteni un jāskatās kur dzīve mani aizgādās. :) 
Kopumā, lai arī ir aprasts ar dzīvi Helsinkos (par to rakstu savos pārējos bloga ierakstos par Helsinkiem) un jauno darbu, vēl joprojām brīžiem nepamet sajūta, ka šis ir tikai garāks komandējums. Ka tūlīt būs jādodas atpakaļ uz LV uz savu iepriekšējo darba vietu un jāturpina tur strādāt. Vai es nožēloju savu lēmumu? Noteikti nē. Šī iespēja man ir devusi iespēju redzēt, kā dzīve rit citur. Tīri profesionālā ziņā es varbūt neesmu ieguvis tik daudz, cik es būtu gribējis. Manā darbavietā procesi un mana loma tajos ir mazliet savādāki nekā es tos biju iedomājies. Tajā pašā laikā, dzīves pieredze ir iegūta neatsverama. Gan redzēts kā dzīve rit Somijā – valstī, kas virknē dažādu topu un indeksu, atrodas pašā galvgalī. Dzīves kvalitāte neapšaubāmi šeit ir augsta. Tāpēc ir interesanti būt šeit un analizēt, kas to nosaka, kā tas ietekmē cilvēkus utt. Un, kas nav mazsvarīgi – darba/personīgās dzīves balanss man noteikti ir uzlabojies. Esmu iemācījies pēc darba pārstāt domāt par darbu (nu, gandrīz). Esmu pievērsies vairāk saviem hobijiem un veselības sakārtošanai. Esmu atsācis lasīt grāmatas. Mācos valodu. Mācos kulināriju. Viena lieta paliek nemainīgi – es došos atpakaļ uz LV un izmantošu savas jauniegūtās zināšanas, pieredzi un redzējumu.



Rītu pastaigā uz darbu var izbaudīt 
ziemīgos Helsinku skatus
Share

Post A Comment:

0 comments: