Pāriet uz galveno saturu

Ex-post novērtējums: Vai vērts izrauties no savas komforta zonas?

Pusotru gadu atpakaļ, izdarīju iespējams trakāko, bet pie reizes arī apdomātāko lēmumu savā dzīvē - 32 gadu vecumā izkāpu no savas komforta zonas - aizgāju no darba, kurš man nodrošināja komfortu un pārskatāmu nākotni, lai sekotu saviem sapņiem un vismaz uz laiku dotos ārpus Latvijas, lai strādātu jaunā darbā un jomā. Tādos brīžos, kad jāpieņem tik svarīgi lēmumi, parasti ir ārkārtīgi grūti izvēlēties. Domāju, katrs no mums ir bijis situācijā, kad jo vairāk cenšas izdomāt - kāds ir pareizais lēmums, jo grūtāk kļūst nonākt pie šķietami “īstās izvēles” (jo, kas gan ir pareizs šajā gadījumā?). Tādos gadījumos parasti svaru kausu vienā pusē ir stabila/nodrošināta dzīve un ļoti izteikta komforta zona - galvenokārt jau tādēļ, ka apzinies, kas Tevi sagaida šodien un rīt. Bet savā ziņā ir garlaicīgi un ir iestājusies pamatīga rutīna. Svaru kausu otrā pusē ir kaut kas ļoti aizraujošs, kas noteikti nomāc garlaicību un rutīnu, bet… to pavada lielais nezināmais - “kā nu būs?”. Un jā, manā gadījumā bija tieši tik vienkārša izvēle - tāda pati kā katram no mums dzīvē kādreiz ir (protams, ne obligāti saistīta ar darbu). Bet, pat tad, kad esi “izmalis” visus par un pret n-tās reizes, izrunājies ar visām savām autoritātēm (kas nu kuram ir), 3x izlēmis un pārdomājis, uztaisījis SVID analīzi, dzīves cikla analīzi utt. Tu joprojām iespējams nezini atbildi. :) Tāpēc nav pārsteigums, ka lielākoties šajās situācijas cilvēks, kā jau racionāla būtne, paliek pie drošākā lēmuma, kas nodrošinās esošo dzīves komfortu (ne tik daudz finansiāli, cik sadzīviski vispār). Man pārsteidzoši daudz pazīstamu cilvēku ir, nonākot šādās krustcelēs, izvēlējušies stabilitāti. Atceroties savas pārdomas pusotru gadu atpakaļ, laiku pa laikam analizēju - vai bija vērts? Vai es izdarīju pareizo lēmumu? Viennozīmīgas atbildes man uz šo jautājumu protams nav, jo es nezinu kā būtu attīstījusies mana dzīve, ja arī būtu izvēlējies konservatīvāko risinājumu, bet aizdomas ir. 
 • Vienmēr zināju, ka gribu kādu laiku pastrādāt ārvalstīs. Redzēt, kā dzīve rit TUR. Savā ziņā galvā bija savs varbūt nedaudz romantizētais redzējums, ka TUR viss būs savādāk. Tajā pašā laikā apzinājos, ka leiputrijas nebūs. Šķita - kā nu būs - katru dienu doties uz vietu, kur būs jāstrādā angliski un kur būsi vien maza skrūvīte no kopējā darba? Gribējās redzēt, kā strādā bankas, kā tiek organizēts ikdienas darbs, kā strādāts pie vidēja termiņa stratēģijas, kā tiek komunicēts ar īpašniekiem, kā ar klientiem, kā organizēta ārējā komunikācija, kā darbojas personālpārvalde. Un no šodienas perspektīvas varu teikt – pirmie 18 mēneši šajā ziņā ir bijuši ārkārtīgi izzinoši. Laiku pa laikam apstājos, izanalizēju, turpinu. Vai viss ir labāk nekā LV? Nebūt nē. Kur nu! Bet daudzās jomās var just to, ka mehānismi un pieejas ir gadu desmitiem noslīpētas. LV ir priekšrocība, ka tās var kopēt/pārņemt, bet tas arī aizņem laiku. Jebkurā gadījumā, interesanti padarboties starptautiskā vidē. Šajā laikā esmu analizējis virkni pasaulē atpazīstamu Ziemeļvalstu uzņēmumu darbību, ticies ar to CFO, analizējis to R&D programmas un/vai investīciju projektus. Dažreiz tas šķiet kā sapnis, no kā kādā brīdī uzmodīšos. Protams, darbā neiztikt bez ziņojumu rakstīšanas, garlaicīgu ES birokrātisku papīru lasīšanas utt. Bet kā jau jebkurā darbā – ir savas gaišās, un savas ēnas puses. :) 
• Biju domājis, ka vēl ilgi nevarēšu “atlaist” savu iepriekšējo darbu. Domāju, ka regulāri turpināšu sekot LV ekonomikas notikumiem, vēršu vaļā CSP mājaslapu utt. Nebūt ne, faktiski viena, divu ceturkšņu laikā esmu “atslēdzies” no fundamentālas LV ekonomikas analizēšanas. Protams, laiku pa laikam ko palasu, paskatos pēdējos ekon. rādītājus, bet tas vien, ka jaunāko IKP datu relīzi pamanu divas ar pusi nedēļas pēc tās iznākšanas, laikam par kaut ko liecina. 
• Sākot strādāt jaunajā darbā, es ne tuvu neapzinājos to kalnu, kurā man jāuzkāpj jaunu zināšanu apguvē. No sākuma likās, ka gan jau ātri iemanīšos. Bet informācijas apjoms, kas man gāžas pāri ikdienā ir milzīgs un jomās, par kurām iepriekš tā nopietni interesējies nebiju. Jā, protams, es zināju pamatlietas, bet ne detaļas. Klimata pārmaiņas, notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, darbaspēka produktivitāte uzņēmumu līmenī, R&D intensīvi uzņēmumi, atjaunojamie energoresursi Ziemeļvalstu enerģijas sektors, sašķidrinātā dabasgāze, inovācijas, CO2, SOx, NOx, energointensitāte, “zaļo ēku” sertifikācija, “green bonds”, kuģošana, ceļubūve, ieguves rūpniecība, cieto daļiņu piesārņojums “blue bonds” un tā tālāk un vēl joprojām. Faktiski katru dienu saskaros ar ko tādu, ko pēc mītiņa ar kolēģiem ir jāiet pagūglēt un tad - “Ā, viņi par to runāja”. :D Tādā ziņā ir ļoti, ļoti “steep learning curve”, kam ir divas implikācijas. Viena, pozitīvā, daudz iemācies. Obviously. Otrā, ne tik pozitīvā, kādu laiku izskaties (un laikam arī esi) absolūts nezinītis kolēģu acīs. 
• Zināma barjera ir valoda. Pat, ja valodas zināšanas ir pietiekamas savu profesionālo pienākumu pildīšanai, ar to nepietiek. Ir brīži, kad prasās, lai valodas zināšanas būtu smalkākas un izteikties spētu niansētāk. Tam vajag laiku. Mācos arī somu valodu – ne tik daudz, lai tas noderētu darbam, cik savam smadzeņu treniņam un izaicinājumam :) Kā iet? Grūti. Ne tādēļ, ka nepadotos šī valoda, bet tādēļ, ka trūkst mazliet intensitātes – ar vienu reizi nedēļā pagrūti progresēt, bet īsti laika resursa intensīvākai apguvei šobrīd nav. Vēl viena nianse attiecībā uz valodām – pamazām zūd latviešu valodas raitums. Arī rakstot šo ierakstu, “ķeras” valoda. Aizmirstas vārdi, sanāk neveiklas gramatiskas konstrukcijas. Bieži vajadzīgais vārds no sākuma atnāk citās valodās – angliski vai pat somiski. Tas man šķiet nedaudz dīvaini, bet ceru, ka tas ir pārejošs efekts. :) 
• Tā nu ir sanācis, ka 18 mēnešu laikā faktiski esmu strādājis pie 3 priekšniekiem. Visi ļoti lādzīgi, katrs atšķirīgs savā stilā, bet to jau var saprast. Īpaši, ja katrs pārstāv citu tautību – zviedrs, dānis un itālis. Bet tas, kas raksturo katru no tiem ir absolūta mikromenedžmenta neesamība un iedziļināšanās un klausīšanās it visā, ko saka padotais. Lai arī es noteikti nevarētu sūdzēties par savu iepriekšējo LV priekšnieku uzticību man, šeit piedzīvoju pavisam citu līmeni. Galvenais to neekspluatēt savtīgos nolūkos, kā arī attaisnot uz sevi liktās cerības. 
• Kolēģi. Visās vietās, kur esmu stradājis LV – darba kolēģis agrāk vai vēlāk ir kļuvis, ja ne par draugu, tad par labu paziņu, ar kuru var parunāt par lietām ārpus darba, iedzert alu piektdienas pēcpusdienā vai pat saplānot kādas kopējas aktivitātes brīvajā laikā. Šeit tam neesmu pat tuvu. Iespējams to nosaka vecums – vairums no maniem kolēģiem ir aizņemti ar savām ģimenēm, tāpēc ir darbs un ir privātā dzīve. Kopā nejaukt. Bet nezinu vai tas ir kas Somijai specifisks, tik mana konkrētā situācija. 
• Lai arī ikdienā par to nedomāju, laiku pa laikam atgriežos pie jautājuma – ko tālāk un kad? Pagaidām ir interesanti un vērtīgi, bet kāds būs nākamais solis? Līdz šim dzīvē vienmēr ir bijis tā, ka ir aptuvena nojausma par to, kāds būs mans nākamais solis, uz ko tiekšos. Teikšu godīgi, šobrīd man šādas izpratnes īsti nav. Acīmredzot nedaudz jāpaļaujas uz likteni un jāskatās kur dzīve mani aizgādās. :) 
Kopumā, lai arī ir aprasts ar dzīvi Helsinkos (par to rakstu savos pārējos bloga ierakstos par Helsinkiem) un jauno darbu, vēl joprojām brīžiem nepamet sajūta, ka šis ir tikai garāks komandējums. Ka tūlīt būs jādodas atpakaļ uz LV uz savu iepriekšējo darba vietu un jāturpina tur strādāt. Vai es nožēloju savu lēmumu? Noteikti nē. Šī iespēja man ir devusi iespēju redzēt, kā dzīve rit citur. Tīri profesionālā ziņā es varbūt neesmu ieguvis tik daudz, cik es būtu gribējis. Manā darbavietā procesi un mana loma tajos ir mazliet savādāki nekā es tos biju iedomājies. Tajā pašā laikā, dzīves pieredze ir iegūta neatsverama. Gan redzēts kā dzīve rit Somijā – valstī, kas virknē dažādu topu un indeksu, atrodas pašā galvgalī. Dzīves kvalitāte neapšaubāmi šeit ir augsta. Tāpēc ir interesanti būt šeit un analizēt, kas to nosaka, kā tas ietekmē cilvēkus utt. Un, kas nav mazsvarīgi – darba/personīgās dzīves balanss man noteikti ir uzlabojies. Esmu iemācījies pēc darba pārstāt domāt par darbu (nu, gandrīz). Esmu pievērsies vairāk saviem hobijiem un veselības sakārtošanai. Esmu atsācis lasīt grāmatas. Mācos valodu. Mācos kulināriju. Viena lieta paliek nemainīgi – es došos atpakaļ uz LV un izmantošu savas jauniegūtās zināšanas, pieredzi un redzējumu.



Rītu pastaigā uz darbu var izbaudīt 
ziemīgos Helsinku skatus

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Ceļotāju un vēderprieku baudītāju sapņu galamērķis – Kampānija Itālijā (Neapole, Sorento, Amalfi)

Amalfi pludmale Cik es sevi atceros, man Itālija nekad nav asociējusies ar Romas kultūrvēsturi, Florences mākslas pārbagātību vai Milānas moderno šiku. Nē, tā vietā Itālija man galvenokārt saistās ar Neapoli un tās vareno ainu, kur virs pilsētas paceļas Vezuvs. Ar tomātiem, ar picu, ar sieru un šķiņķiem/desām, ar citroniem, ar neskaitāmiem pastu ēdieniem, ar vīniem, liķieriem utt. Ir strīdīgs jautājums par to, kura ir Itālijas gastronomiskākā daļa, bet manā uztverē tieši Kampānija ir viena no galvenajām – tajā cēlusies pica, arī pastas pirmsākumi meklējumi tur, nemaz nerunājot par ne tik izteiktiem kulta ēdieniem. Tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad nokļūšu Kampānijā. Laiks gan ir nepielūdzams... kaut kā sanāca krustu šķērsu izbraukāt pārējo Eiropu, izbraukt ārpus Eiropas, vairākas reizes paceļot pa Itāliju, bet Kampāniju neredzēt. Pēdējā laikā konstatēju, ka katrs nākamais mūsu ceļojums kļūst aizvien avantūriskāks. Izvēlamies vietu, nopērkam biļetes, pierezervējam v

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

La Spezia un Cinque terre – Ligūrijas pērles

Pēc pavadītajām dienām valsts "iekšienē", t.i. prom no jūras, devāmies uz Ligūriju, kur plānojām uz 3 dienām apmesties pie nu jau slavenajiem Cinque terre ciematiņiem. Pēdējās dienas rītā, ko pavadījām Florencē, aizdevāmies nedaudz pabrokastot, pēc kā devāmies uz staciju un stundas braucienā nokļuvām līdz Pizai. Uz vilcienu gan kārtējo reizi pamatīgi skrējām…lai pasēdētu un pagaidītu kamēr vilciens atkal kavējas savas 10-15 minūtes. J Tas jau bija kļuvis par normu – vilcieni laicīgi neatiet. Viena no retajām autora bildēm, Riomaggiore Ieteikums, ja izdomājat, tāpat kā mēs, tikai pieturēt Pizā uz dažām stundām. Ja dodaties turp ar visām ceļa somām, tad prātīgāk kāpt laukā Pisa Centrale stacijā, nevis Pisa S.Rossore , jo pirmajā ir pieejama mantu glabātava. Ja braucat no Florences puses, tad tā atrodas uz pirmā perona (stacijas ēkā) ar ieeju tajā galā, no kurienes pienāk vilciens no Florences. Iesaku pasteigties, jo viss vilciens meklē šo vietu un jau pēc pāris