Pāriet uz galveno saturu

Restorāns kā ierocis

Kinfildiešu sāgas kontekstā atcerējos sarunu ar vienu ārzemnieku, kuram Rīgā pieder ēdināšanas iestāde. Katru reizi, kad tikāmies uz kādu alu, agri vai vēlu saruna nonāca pie nodokļiem. Un nē - viņš nesūdzējās, ka Latvijā būtu pārāk augsti nodokļi. Un nē - nesūdzējās, ka būtu pārāk liela birokrātija. Tieši otrādi - dažreiz pa uzslavēja, teica ka salīdzinājumā ar savu mītnes zemi, LV ir vieglāk. Bet viņš sūdzējās…par kafejnīcu pāri ielai. Un to, kas nākamajā ielā. Un visām tām pārējām. Tām, par kurām viņš zināja, ka tās nemaksā nodokļus. Un dažreiz viņš bija izmisis - jo nolaidās rokas cīnīties dažādu spēles noteikumu spēlē. Katru reizi, kad vajadzēja noalgot darbinieku - faktiskā neto alga, ko varēja piedāvāt bija, zemāka, nekā spēja tās citas bodes - jo tur neto alga ir vienāda ar bruto algu. 
Man ir žēl, ka kaut kāds uzpūsts neaizvietojama restorāna stāsts tiek veiksmīgi izmantots (un to dara tie paši cilvēki, kas jau piedalījušies visādu interesantu stāstu tapšanā), lai pastāstītu, cik valsts ir slikta, ka mēģina iekasēt nodokļus. Un man ir žēl, ka sabiedrībā nav pilnvērtīgi izveidojusies izpratne par to, ka nemaksājot nodokļus, paši rokam sev kapu. Jā, dažāda veida korupcijas skandāli nevairo vēlmi maksāt nodokļus, jo saprotu, ka daļa no nodokļiem aiziet kādam mahinatoram villas iegādei Jūrmalā. Bet tas nemaina manu pārliecību, ka, ja vēlamies kļūt par ilgtspējīgu un uz vērtībām balstītu tautsaimniecību, tad nodokļu nomaksas disciplīna ir prioritāra. Man, Tev, lielam uzņēmumam un mazam uzņēmumam. Ja uzņēmums nav spējīgs nomaksāt nodokļus, tam ir jālikvidējas, dodot vietu tiem uzņēmumiem, kas ir spējīgi nomaksāt nodokļus. Tirgus mehānismi ar to lieliski tiks galā. Nemaz nerunājot par to, ka man ir žēl par to, ka viens nepieredzējis un neveiksmīgs ēdināšanas biznesa projekts tiek izmantots kaut kāda (politiska?) projekta ietvaros ar kārtējo mēģinājumu pierādīt, ka valstī “viss ir slikti”. 
Es nedaudz brīnos, ka arī pašā ēdināšanas nozarē beidzot nav notikusi kāda konsolidācija - ka “baltie uzņēmumi” nav apvienojušies un sākuši žņaugt “melnos uzņēmumus”. Iespējams, ka negodprātīgo vienkārši ir pārāk daudz. Tāpēc aicinu ikvienu padomāt, ko mēs finansējam ar savu naudu, ko tērējam ēdināšanas iestādēs. No vienas puses kliedzam par to, ka veselības aprūpes kvalitāte ir zema, darbinieki soc. neaizsargāti utt. No otras - labāk nopirkt dienišķās “kotletes un alķīti” par cenu, kas acīmredzami zem pašizmaksas. 

Padalieties, lūdzu, ar ēstuvēm LV, par kurām esat pārliecināti, ka tie godprātīgi nomaksā nodokļus par piegādēm un darbiniekiem? Par kuriem ziniet, ka normāli attiecas pret darbiniekiem? Negribu ar savu naudu finansēt visādus Kinfīldiešus. Gandrīz vai prasītos baltais un melnais saraksts...

Komentāri

  1. Cik man zināms, Big Bad Bagels maksā pilnu algu oficiāli.

    AtbildētDzēst
  2. neizskatās, ka šis būs garš saraksts :D

    varu pateikt, ka tāds atpūtas komplekss Miķelis maksāja godīgi. pieredze gan pirms gadiem, bet domāju, ka viņi tādi ir joprojām, jo vispār jau viņu aizmugure ir pats lielais lauksaimniecības uzņēmums, kas var zaudējumus (kuru gan, visticamāk, vairs nav, kopš viņi ir upmarket) nosegt.

    AtbildētDzēst
  3. Šo komentāru ir noņēmis emuāra administrators.

    AtbildētDzēst
  4. Anonīmi raksti (it īpaši tie, kuru story sākas ar "atcerējos sarunu ar vienu ārzemnieku, kuram Rīgā pieder ēdināšanas iestāde" ir tie uzticāmākie.

    AtbildētDzēst
  5. Esmu pārliecināts, ka Lido ir vienīgais, kurā var droši ēst! Stils, ēdienu izvēle un pat mūzika ir pašmāju! Darbiniekiem arī iespējas pastrādāt un gūt pieredzi ik pa laikam apmaiņas braucienos uz Berlīni. No ārzemniekiem patīk Makdonaldi!

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Vēlais pavasaris

Klāt jau aprīlis, bet Helsinkos joprojām gana ziemīgi skati. Nedēļu atpakaļ bijām "izbēguši" uz nedēļas nogali Vīnē (kur bija lieliski +20C), pēc kuras, pilnīgi neticās, ka, paraugoties ārā pa logu, joprojām sniega čupas un aizsalis kanāls, pa kuru pat cilvēki mēģina šļūkāt. Šis ir bijis daudzejādā ziņā dīvains pavasaris ar daudz notikumiem gan globāli, gan arī mūsu pašu ikdienā. Vēl nepaspējuši īsti atgūties no Covid mocībām, jau piedzīvojam kara šausmas tepat tuvumā.  Man pašam interesanti vērot to, cik ļoti dažādi kara šausmas "virpuļo" abās informatīvajās telpās - Latvijā un Somijā. Lai arī abās valstīs Krievijas kā agresora risks ir sen zināms un prognozēts, pastāv atšķirības kaut vai tādēļ, ka Somija nav NATO locekle. Tad nu jauājumi nav tik daudz par to, kurš nāks palīgā, cik par to - kā sevi aizsargāt. Protams, karš uzjundījis arī diskusiju par NATO. Un lai arī atbalsts Somijai NATO ir audzis, sabiedrībā tāpat virmo gana asas diskusijas . Tas, kas mani neda

Negaidītais Turkmēņu plovs Dubajā

Decembra otrajā pusē beidzot izrāvāmies no sava darbs-mājas-bērna slimošana trijstūra. Šoreiz izbēgām uz Dubaju, Apvienotajos Arābu Emirātos. Pēc ilgākiem laikiem izbēgām no Eiropas. Teikšu godīgi, Dubaja nekad ne tuvu nav bijusi mans sapņu galamērķis. Pilsēta, kas izaugusi mazliet nekurienes vidū, tuksnešu ieskauta, mani neuzrunāja. Tajā pašā laikā, šoreiz izvēli noteica faktoru kombinācija - “logs” Covid ierobežojumos (knapi, knapi paspējām), nu jau gandrīz trīsgadnieces faktors un attiecīgi vēlme pēc ērta transporta, kā arī vēlme pēc silta klimata pēc n-to rudens vīrusu pārslimošanas. Šādām prasībām no Helsinkiem nemaz tik daudz opciju nav - Kanāriju salas/Malaga (bet laikapstākļi var būt visādi decembrī), Taizeme - bet patāls lidojums, ja ir tik nedēļa laika, tad īsti neatmaksājas), kā arī Dubaja. Izvēle krita par labu Dubajai, jo 6-7h tiešais lidojums ar Finnair, ap 25-28C gaisa temperatūra un ap 23-24C ūdens temperatūra. Lidojām ar Finnair, par biļešu cenām nemācēšu teikt, iz