Pāriet uz galveno saturu

Dažas tēzes un pārdomas par Covid-19 efektiem


Mūsu pēdējo mēnešu ikdiena ir tik piesātināta ar visdažādāko analīzi un spriedelējumiem par Covid-19 efektiem, ka šķiet, visi šīs tēmas leņķi apskatīti. Tādēļ sekojošajā bloga ierakstā daži publiskajā telpā mazāk minēti aspekti. Protams, ņemot vērā manu background, tēmai ekonomisks “piesitiens”. Tāpat kā daudziem citiem kolēģiem, arī man, pēdējos mēnešos nācās “kara apstākļos” iziet crash course epidemioloģijā, jo ekonomiskie iznākumi šajā gadījumā ir tiešā veidā atkarīgi no vīrusa izplatības. Un tas ir ļoti interesanti no makroekonomiskā viedokļa, jo pārskatāmā pagātnē līdzīgu ekonomisko šoku īsti nav, attiecīgi ekonomisti-analītiķi "taustās tumsā", mēģinot izskaidrot notiekošo ekonomikā. Ekonomiskās prognozes šajā laikā vispār, šķiet, ir pielīdzināmas mērenam šarlatānismam, bet, protams, bez tām īsti nevar, cilvēce radusi dzīvot ar plānu par rītdienu. :)
• Viena lieta, kas mani nedaudz izbrīna, ir, tas, ka (ekonomiskajā) analīzē par vīrusu dominē gandrīz vai bināra pieeja - saslimis/izveseļojies. Tajā pašā laikā arvien vairāk (vismaz masu medijos - neesmu jomas speciālists; šeit viens piemērs no Somijas - somiski, bet labi tulkojas ar google translate uz angļu val.) parādās informācija par tiem gadījumiem, ka cilvēki formāli izveseļojas, bet sekas veselībai vēl ilgstoši (cik nu tagad par to var spriest) jūtamas. Tā var būt problēma ne tikai no sabiedrības veselības viedokļa, bet arī ekonomiski. Šobrīd ir ļoti agri runāt par Covid-19 ilgtermiņa ietekmi uz cilvēku ilgtermiņa veselību un tādējādi uz to produktivitāti ilgtermiņā, bet būtu jāpatur prātā, ka pie šiem jautājumiem mirklī, kad sākotnējas ugunsgrēks būs apdzēsts, būs jāatgriežas (lai pēc kura vīrusa izplatības viļņa tas būtu). Un te nav runa tikai par fizisko veselību, bet arī mentālo veselību kā arī indivīdu un sabiedrības rīcības modeļu maiņu. Nevar pilnībā izslēgt, ka Covid-19 daļā sabiedrības atstās tik dziļas "rētas", ka to rīcība tirgū būs savādāka nekā pirms Covid-19. Vieglākais piemērs, nevēlēšanās doties ceļojumā ar autobusu vai lidmašīnu, jo atrašanās telpā ar daudziem cilvēkiem ir nekomfortabla.
 • Visi esam dzirdējuši, ka krīze ir iespēju un pārmaiņu laiks. Krīzēs parasti sabiedrība sasparojas un bieži ļoti ierobežotā laikā tiek izdarītas lietas, ko dažreiz muļļā gadiem un pat gadu desmitiem. Piemēri, nav tālu jāmeklē, izrādās daudzi tīri labi var strādāt attālināti, mācīties attālināti un pat vadīt valsti attālināti. Tāpat, krīze ir pārmaiņu laiks ekonomikai. Krīzē mirst uzņēmumi, tas ir fakts. Mazi, vidēji, lieli, dažādās nozarēs, ar dažādu vēsturisko heritage, utt. Atbrīvojas resursi, kas var tikt izmantoti citos uzņēmumos, nozarēs. Ideālā gadījumā, krīzē mirst mazāk produktīvie uzņēmumi, bet izdzīvo produktīvākie. Tā tam teorētiski vajadzētu būt. Tādā gadījumā ir iespējama situācija, ka no krīzes tautsaimniecība iznāk ilgtermiņa perspektīvā pat spēcīgāka (lasi - produktīvāka) nekā iepriekš. Šeit gan ir vismaz viens liels BET. Pieņēmums par to, ka krīzē mirst mazāk produktīvie uzņēmumi. Šīs krīzes gadījumā (arī citu krīžu gadījumā) liela nozīme ir uzņēmumu likviditātei jeb brīvajiem naudas (vai viegli par tādu pārvēršamiem) līdzekļiem. Atkarībā no tā, kā pirms krīzes tika vadīta uzņēmuma likviditāte, var gadīties situācija, ka, brīdī, kad krīze sākās, produktīvākā uzņēmuma rīcībā ir mazāk likvīdu līdzekļu, nekā mazāk produktīvā uzņēmuma rīcībā (piemēram, produktīvākai uzņēmums uzsāka lielāku investīciju projektu), kā rezultātā tas nonāk likviditātes slazdā, kura nelabvēlīgākajā iespējamo iznākumu spektra galā uzņēmums ir spiests bankrotēt. Tas var radīt situāciju, ka tirgu pamet produktīvākais uzņēmums, kas, protams, ir nevēlamā situācija. Šajā gadījumā īpaši svarīga ir kreditoru (visbiežāk, komercbanku, bet arī, piemēram, VID) spēja nākt pretī uzņēmumiem, kas iekļuvuši likviditātes slazdā. Labā ziņa, ka vismaz tiktāl, cik es varu spriest, tas arī notiek (bankas atliek kredītu maksājumus, VID atliek nodokļu maksājumus; var spriest vai visos gadījumos efektīvi un laicīgi un vai nav pārāk lielu birokrātisko šķēršļu, bet tomēr tas notiek). Atsevišķos gadījumos svarīga ir arī īpašnieku spēja investēt papildu kapitālu, arī valsts uzņēmumu gadījumā. Lielā māksla tikai noteikt, kuri uzņēmumi jāstutē, bet kuriem jāļauj dabīgi mirt. 
 • Ja atgriežamies pie iepriekšējā piemēra, tad ir vēl viens aspekts kam vērts pievērst uzmanību. Krīzē, kad šķietami jaudīgi uzņēmumi iekrīt likviditātes slazdos, var pieaugt M&A aktivitāte, tas ir nozares konsolidācija. Nevar viennozīmīgi teikt vai tas ir labi vai slikti. Dažreiz economies of scale var būtiski veicināt produktivitātes kāpumu, īpaši eksportējošajās nozarēs. Bet var gadīties, ka vairāku “lielo spēlētāju” apvienošanās noved pie konkurences mazināšanās, no kā rezultātā cieš patērētājs vai citi tirgus dalībnieki. Tāpēc šis ir moments, kad īpaši svarīga konkurenci uzraugošo iestāžu kompetence un spēja “turēt roku uz pulsu”. Tādēļ šobrīd ir jo īpaši sāpīgi, ka Konkurence Padome ir bez pilntiesīgas vadības un, šķiet, arī bez pilnvērtīgas politiskās izpratnes par institūcijas nozīmību. Par Konkurences Padomes stiprināšanas nepieciešamību līdz šim izteikušās arī starptautiskās institūcijas, kā piemēram, OECD.
 • Ņemot vērā iepriekšējā krīzes mācības, šobrīd ir lieliska iespēja darīt savādāk. Un viena liela iepriekšējās krīzes mācība man, kā ekonomistam bija tā, ka tautsaimniecībā nav nekā vērtīgāka par cilvēku. Tā varētu šķist vispārzināma tēze, bet dažreiz ekonomiskās politikas veidotājiem ir tendence par to piemirst. Negribās šeit trivializēt un lietot jēdzienu “cilvēkkapitāls”, bet tieši tā arī ir - cilvēks ir galvenais tautsaimniecības kapitāls, jo ir ideju ģenerētājs, risinātājs, domātājs un beigu beigās darītājs. Jā, fiziskais kapitāls, mehanizācija, automatizācija un robotizācija skan ļoti trendy, bet bez cilvēkiem, kas šos procesus virzīs, nebūs nekā. Kādēļ es to rakstu? Jo manā ieskatā, gan iepriekšējā krīzē, gan esošajā (cik nu tālu to var vērtē šobrīd), ekonomiskās politikas veidotāji nav spējuši būt pietiekami sociāli atbildīgi un fleksibli savos risinājumos. Ir jādara viss, lai atbalstītu iedzīvotājus, neatkarīgi no viņu vecuma, tautības, sociālā vai ekonomiskā statusa. Var debatēt par to vai atbalstīt tos, kas nodokļus nav maksājuši vai maksājuši nepilnā apjomā, bet šajā situācijā cilvēcīgam garantētajam minimumam jābūt nodrošinātam jebkurā gadījumā. Tāpēc šobrīd nedaudz sāp, kad redzu, ka kāpjam tajā pašā upē… lielajām uzņēmēju/darba devēju organizācijām ir “tiešā līnija” uz MK, kur var nedaudz padīkt par to cik nozarei ir slikti, cik ļoti vajadzīgas dažnedažādākie atbalsta instrumenti. Nepārprotiet, nenosodu - normāls lobijs, turklāt gan jau daļa no atbalsta uzņēmumam tieši vai pastarpināti nonāk līdz darba ņēmējam (kaut vai tādā formā, ka atbalstu saņēmušais uzņēmums var turpināt savu darbu un nodarbināt darba ņēmējus). Tik žēl, ka Latvijā nav organizācijas (formāli skaitās, ka ir, bet to "svars" pret darba devēju organizācijām ir nebūtisks), kas pilnvērtīgi aizstāvētu arī darba ņēmēju prasības, kā arī MVU, t.sk. dažādās pašnodarbināto formas. Protams, šobrīd to īpaši akūti redzu, jo pats ikdienā strādāju valstī, kur darba ņēmēju tirgošanās spējas ir būtiski augstākas un vārdiem "sociālais kontrakts" ir pavisam konkrēta nozīme. 
• Covid-19 skar asimetriski, un tādēļ ir liela nozīme tā saucamajai "krīzes demogrāfijai" (zemāk minētajā podkāstu listē ir virkne epizožu, kas apskata krīzi no dažādiem rakursiem). Šobrīd “lielajās” ekonomikās vērtē Covid-19 ietekmes demogrāfiju, un ir interesanti secinājumi. Tā, piemēram, pretstatā ierastajām krīzēm, darba tirgū cietējas vairāk ir sievietes (parasti vairāk cieš cikliskajās nozarēs kā būvniecība un rūpniecība nodarbinātie vīrieši; neesmu šo gan pārbaudījis uz LV datiem), kas veido lielāku īpatsvaru pakalpojumu sektoros, ko tieši ietekmē Covid-19. Tāpat arī disproporcionāla ietekme ir uz tiem jauniešiem, kas tikai nesen pievienojās vai šobrīd mēģina pievienoties darba tirgum. Tas, ko es ar šo mēģinu pateikt, izstrādājot policy response būtu vēlams arī pievērst uzmanību krīzi izraisījušā šoka demogrāfiskajam profilam visdažādākajos griezumos. Iespējams tādā veidā var labāk formulēt instrumentus, kas ir sociāli atbilstošāki.  
• Es nepiederu pie tiem, kas domā, ka “pēc Covid-19 viss būs savādāk”. Jā, Covid-19 atstās paliekošas sekas, tāpat kā to ir izdarījušas iepriekšējās pandēmijas, bet teikt, ka viss būs citādāk gan es nesteigtos. Pasaule pie stāvokļa pirms Covid-19 ir nonākusi gana ilgstošā nejaušu un jaušu notikumu virknē. Attiecīgi, arī spriedelējumi par to, ka izmirs restorāni, aviācija, teātri, kino, ceļojumu biroji u.c. šobrīd smagi cietušas nozares, mani nepārliecina. Jā, iespējams, ka šīm nozarēm priekšā ir daudzi gadi ar izlaides līmeņiem zem pirms-Covid-19 līmeņiem, bankroti, konsolidācijas, restrukturizācijas un biznesa modeļu maiņas. Jā, iespējams nozarēm būs jāmainās un būtiski jāpielāgojas. Arī ofisos mēs visi agri vai vēlu atgriezīsimies, tomēr skaidrs, ka šī situācija būs iedevusi grūdienu tam, ka strādāšana no mājām kā forma vairs nebūs tabu. 
 • Šobrīd virkne ES valstu nāk klajā ar saviem “recovery package”. Un, ja līdz šim, LV valdības iespētais Covid-19 krīzes kontekstā mani ir vairāk vai mazāk priecējis, tad šobrīd, šķiet, ka nedaudz iepaliekam. Gribētos redzēt vairāk uzsvaru uz ilgtspēju - investīcijām, kas nav vērstas uz tagadējo vai vēl sliktāk iepriekšējo ekonomisko modeli, bet gan uz to, ar kuru būs jādzīvo nākamajām paaudzēm. Manuprāt, būtu jāvelta lielāka uzmanība ekonomikas CO2 intensitātes mazināšanai. Tam būtu jābūt jāaptver plašs jomu loks - enerģētiku, transportu, mājokļus, lauksaimniecību, mežsaimniecību utt. Tomēr no tā, kas redzēts vismaz šobrīd, izskatās, ka līdzekļus investēsim esošajā ekonomiskajā modelī, faktiski turpinot stutēt modeli, kurš sevi jau bija izsmēlis un virzīja Latviju taisnā ceļā uz vidēju ienākumu slazdu. Laikā, kad pasaulē dzirdami saucieni pēc "green recovery" un "global reset" un virkne valstu spriež par to, kā izmantot momentu (un arī finanses), lai veiktu ekonomiku pāreju uz ilgtspējīgu modeli (economy transition) un adaptāciju klimata pārmaiņām (adaptation), mēs tikmēr "spiežam" uz eksporta garantijām,  būvniecību un darbaspēka apmācībām. Nepārprotiet, plānā minētie risinājumi neapšaubāmi ir vajadzīgi, bet nepamet sajūta, ka trūkst uz priekšu vērsta skatījuma... Gribētos redzēt vairāk zaļās enerģijas ģenerācijas, vairāk zaļā transporta (ok, pasažieru dzelzceļa pārvadājumu investīcijas ir iekļautas, tas labi), viedākas pilsētas, ieguldījumus veselības aprūpē un izglītībā, vairāk digitalizācijas, ieguldījumus R&D kā arī vairāk horizontāla atbalsta apstrādes rūpniecībai, nodrošinot piekļuvi kvalitatīvai infrastruktūrai. 
 • Interesanti notikumi notiek arī Eiropas līmenī. Francijas/Vācija piedāvātais risinājumu kopums Covid-19 seku mazināšanai novedīs pie ļoti interesantām ES dalībvalstu diskusijām par faktiski vienota parāda veidošanu, kas ir būtisks solis ne tikai monetāras, bet arī fiskālas savienības virzienā (te Politico podkāsta epizode par šo tēmu). Tas būtu ļoti nozīmīgs "milestone" Eiropas Savienības līdzšinējā vēsturē. Būs ļoti interesanti pasekot tam, kā šīs diskusijas attīstīsies, bet skaidrs, ka dalībvalstu viedokļi ir visdažādākie. Tomēr tas vien, ka divi ES smagsvari kā DE un FR ir spējuši par šo vienoties, liecina, ka kaut kāda kustība šajā virzienā notiks. Var gadīties, ka Covid-19 būs ilgi gaidītais grūdiens Eiropas Savienībai. Tik jautājums kam - papildus destabilizācija un nacionālisma ideju izaugsmei vai tomēr ciešākai integrācijai?

P.s. Un vēl, ja šīs tēma interesē (un arī ekonomikas tēmas in general), tad te daži interesanti ekonomikas podkāsti, ko vērts paklausīties, ja interesē Covid-19 ekonomiskā ietekme:
https://open.spotify.com/show/4fzV3z3LgeFhcL5Sg8xnoh (Sustainalytics; pārsvarā par ilgtspēju, zaļo ekonomiku utt.)
https://open.spotify.com/show/36D1oLAmsRimw70XV19Cdf (World Economic Forum; ikdienā visdažādākie temati saistībā ar ekonomiku, bet tagad speciāli Covid-19 veltīti izlaidumi)
https://open.spotify.com/show/2Yvo8QxZf7WlSEsIwKjtX4 (Economist; Economist žurnālam ir vairāki podkāsti, bet šis ir tas, ko klausos visbiežāk, jo parocīgs formāts - 20 minūtēs par aktuālo)
https://open.spotify.com/show/3wjOOIbMqHXiruZhNBHUZS (Politico; Mazliet "smagāks" podkāsts, kur papildus ekonomikai iepinas arī politiskie temati no ES virtuves)
https://open.spotify.com/show/2stM36FW9kDwybHetyFqpA (IMF; Varbūt man pašam ne ļoti tīk tas formāts, bet forši, ka apskata dažādus aktuālos tematus no ikdienā varbūt mazāk dzirdētiem reģioniem, temati arī visdažādākie) 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog).  "Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “ Golden Circle ” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir , Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park ( Þi

Azoru salas - vieta, kur atgriezties

Motivācija un gatavošanās Visu laiku kopš 2013. gada pavasara, kad mēs ar Polundru apmeklējām Portugālei piederošās Azoru salas, laiku pa laikam domās atgriezāmies tur. 9 salu arhipelāgs uz mums atstāja tik lielu iespaidu, ka nespējām tik vaļā no uzmācīgas domas turp doties vēlreiz. Šo divu gadu laikā, ar mums ir sazinājušies daudz cilvēku, kas sekojot mūsu ceļojuma aprakstam, ir atklājuši sev Azoru salas. Arī mūsu Azoru salu draugi ir ziņojuši, ka mūsu pēdās pēkšņi sākusies latviešu tūristu plūsma. Patīkami, ka izdevies latviešiem atklāt šo skaistumu. Šogad, plānojot ceļojumu septembra mēnesim, primārā doma bija par došanos uz Patagoniju. Bet savelkot kopā ceļojuma budžetu, sapratām, ka “pacelt” šogad to nespējam – jāplāno laicīgāk, jāmeklē lētās biļetes, jāmeklē “gali” paziņu lokā, kas var palīdzēt ar naktsmītnēm. Tad nu atlikām to uz citu reizi. Tad nu likās, ka šī varētu būt tā reize, kad vērts doties uz Azorām – aizbraukt uz salu arhipelāga tālāko stūri – Flores un Corvo , ai

Vēlais pavasaris

Klāt jau aprīlis, bet Helsinkos joprojām gana ziemīgi skati. Nedēļu atpakaļ bijām "izbēguši" uz nedēļas nogali Vīnē (kur bija lieliski +20C), pēc kuras, pilnīgi neticās, ka, paraugoties ārā pa logu, joprojām sniega čupas un aizsalis kanāls, pa kuru pat cilvēki mēģina šļūkāt. Šis ir bijis daudzejādā ziņā dīvains pavasaris ar daudz notikumiem gan globāli, gan arī mūsu pašu ikdienā. Vēl nepaspējuši īsti atgūties no Covid mocībām, jau piedzīvojam kara šausmas tepat tuvumā.  Man pašam interesanti vērot to, cik ļoti dažādi kara šausmas "virpuļo" abās informatīvajās telpās - Latvijā un Somijā. Lai arī abās valstīs Krievijas kā agresora risks ir sen zināms un prognozēts, pastāv atšķirības kaut vai tādēļ, ka Somija nav NATO locekle. Tad nu jauājumi nav tik daudz par to, kurš nāks palīgā, cik par to - kā sevi aizsargāt. Protams, karš uzjundījis arī diskusiju par NATO. Un lai arī atbalsts Somijai NATO ir audzis, sabiedrībā tāpat virmo gana asas diskusijas . Tas, kas mani neda

Islande ziemā - kāpēc gan ne?

Šis ir mūsu Islandes ceļojuma apraksts. Šoreiz ceļojums bija relaksētāks, mazliet iekļāvāmies "lielajās tūristu masās" un atļāvāmies baudīt valsti nesteidzoties. Tādēļ tik ļoti daudz kā parasti neskraidījām riņķī, nemeklējām piedzīvojumus un nemetāmies avantūrās. Tomēr raksts var noderēt tiem, kas šaubās - vai vērts apmeklēt Islandi ziemā. Mēs viennozīmīgi sakām - jā, ir vērts. Jo tieši ziemā ir virkne tādu priekšrocību, kuras nevar baudīt vasarā. Ja man personīgi prasa, kas ir viens lielākais iespaids no Islandes, tad varu tikai pateikt - ziemotie kalni, īpaši Eijafjallajokula apkārtnē. Teiksiet Alpi iespaidīgi? Jā, neapšaubāmi - Šveicē, Austrijā un Francijā skati ir iespaidīgi, bet Islandē - papildus ir apziņa un pierādījumi tam, ka katrs no šiem kalniem jebkurā brīdī var uzsprāgt vai vēl nesen tā arī ir darījis. Pie vulkāniem redzamas pazīmes, kā tie ir izvirduši, aprakuši mājas un beigu beigās veidojuši jaunu zemi. Islandē, ceļojot starp kalnu grēdām, prāts pats nesas u

São Miguel, zaļā sala - govis, ananāsi, tējas plantācijas un fantastiski skati, 2.daļa

Ok, šis ir mūsu ceļojuma uz Azoru salām apraksta turpinājums. Kā jau rakstīju ievaddaļā - padegustējām portvīnu un pasalām Porto. Tagad bija kārta pašām Azoru salām. Azoru salas - ir 9 vulkāniskas izcelsmes salas. Kā var redzēt 1.attēlā, tās atrodas Atlantijas okeāna vidū. Ok, ne vidū, bet aptuveni 1/3 distancē no Lisabonas līdz Ņujorkai (1500 km līdz Lisabonai, 1900 līdz Ņūfaundlendai). Vēl pievērsiet uzmanību "plaisām" attēlā - tās ir tektonisko plātņu lūzuma vietas. Azoru salas atrodas vietā, kur savienojas trīs plātnes  - Ziemeļamerikas, Āfrikas un Eirāzijas plātnes. No šī, protams, izriet, ka tā ir seismiski aktīva zona. Arī mūsdienās notiek zemestrīces un vulkānu izvirdumi. Nesenākā zemestrīce bija 2013.gada aprīlī - tātad pavisam neilgi pirms mūsu ierašanās. Zemestrīce bija 6 balles stipra - vietējie stāsta, ka tik spēcīgu ilgu laiku nav jutuši. Mūsu ceļojuma laikā gan neko nekratīja, vai arī vīna daudzums asinīs amortizēja pazemes grūdienu spēku. :)  1.attēls