Pāriet uz galveno saturu

Dažas tēzes un pārdomas par Covid-19 efektiem


Mūsu pēdējo mēnešu ikdiena ir tik piesātināta ar visdažādāko analīzi un spriedelējumiem par Covid-19 efektiem, ka šķiet, visi šīs tēmas leņķi apskatīti. Tādēļ sekojošajā bloga ierakstā daži publiskajā telpā mazāk minēti aspekti. Protams, ņemot vērā manu background, tēmai ekonomisks “piesitiens”. Tāpat kā daudziem citiem kolēģiem, arī man, pēdējos mēnešos nācās “kara apstākļos” iziet crash course epidemioloģijā, jo ekonomiskie iznākumi šajā gadījumā ir tiešā veidā atkarīgi no vīrusa izplatības. Un tas ir ļoti interesanti no makroekonomiskā viedokļa, jo pārskatāmā pagātnē līdzīgu ekonomisko šoku īsti nav, attiecīgi ekonomisti-analītiķi "taustās tumsā", mēģinot izskaidrot notiekošo ekonomikā. Ekonomiskās prognozes šajā laikā vispār, šķiet, ir pielīdzināmas mērenam šarlatānismam, bet, protams, bez tām īsti nevar, cilvēce radusi dzīvot ar plānu par rītdienu. :)
• Viena lieta, kas mani nedaudz izbrīna, ir, tas, ka (ekonomiskajā) analīzē par vīrusu dominē gandrīz vai bināra pieeja - saslimis/izveseļojies. Tajā pašā laikā arvien vairāk (vismaz masu medijos - neesmu jomas speciālists; šeit viens piemērs no Somijas - somiski, bet labi tulkojas ar google translate uz angļu val.) parādās informācija par tiem gadījumiem, ka cilvēki formāli izveseļojas, bet sekas veselībai vēl ilgstoši (cik nu tagad par to var spriest) jūtamas. Tā var būt problēma ne tikai no sabiedrības veselības viedokļa, bet arī ekonomiski. Šobrīd ir ļoti agri runāt par Covid-19 ilgtermiņa ietekmi uz cilvēku ilgtermiņa veselību un tādējādi uz to produktivitāti ilgtermiņā, bet būtu jāpatur prātā, ka pie šiem jautājumiem mirklī, kad sākotnējas ugunsgrēks būs apdzēsts, būs jāatgriežas (lai pēc kura vīrusa izplatības viļņa tas būtu). Un te nav runa tikai par fizisko veselību, bet arī mentālo veselību kā arī indivīdu un sabiedrības rīcības modeļu maiņu. Nevar pilnībā izslēgt, ka Covid-19 daļā sabiedrības atstās tik dziļas "rētas", ka to rīcība tirgū būs savādāka nekā pirms Covid-19. Vieglākais piemērs, nevēlēšanās doties ceļojumā ar autobusu vai lidmašīnu, jo atrašanās telpā ar daudziem cilvēkiem ir nekomfortabla.
 • Visi esam dzirdējuši, ka krīze ir iespēju un pārmaiņu laiks. Krīzēs parasti sabiedrība sasparojas un bieži ļoti ierobežotā laikā tiek izdarītas lietas, ko dažreiz muļļā gadiem un pat gadu desmitiem. Piemēri, nav tālu jāmeklē, izrādās daudzi tīri labi var strādāt attālināti, mācīties attālināti un pat vadīt valsti attālināti. Tāpat, krīze ir pārmaiņu laiks ekonomikai. Krīzē mirst uzņēmumi, tas ir fakts. Mazi, vidēji, lieli, dažādās nozarēs, ar dažādu vēsturisko heritage, utt. Atbrīvojas resursi, kas var tikt izmantoti citos uzņēmumos, nozarēs. Ideālā gadījumā, krīzē mirst mazāk produktīvie uzņēmumi, bet izdzīvo produktīvākie. Tā tam teorētiski vajadzētu būt. Tādā gadījumā ir iespējama situācija, ka no krīzes tautsaimniecība iznāk ilgtermiņa perspektīvā pat spēcīgāka (lasi - produktīvāka) nekā iepriekš. Šeit gan ir vismaz viens liels BET. Pieņēmums par to, ka krīzē mirst mazāk produktīvie uzņēmumi. Šīs krīzes gadījumā (arī citu krīžu gadījumā) liela nozīme ir uzņēmumu likviditātei jeb brīvajiem naudas (vai viegli par tādu pārvēršamiem) līdzekļiem. Atkarībā no tā, kā pirms krīzes tika vadīta uzņēmuma likviditāte, var gadīties situācija, ka, brīdī, kad krīze sākās, produktīvākā uzņēmuma rīcībā ir mazāk likvīdu līdzekļu, nekā mazāk produktīvā uzņēmuma rīcībā (piemēram, produktīvākai uzņēmums uzsāka lielāku investīciju projektu), kā rezultātā tas nonāk likviditātes slazdā, kura nelabvēlīgākajā iespējamo iznākumu spektra galā uzņēmums ir spiests bankrotēt. Tas var radīt situāciju, ka tirgu pamet produktīvākais uzņēmums, kas, protams, ir nevēlamā situācija. Šajā gadījumā īpaši svarīga ir kreditoru (visbiežāk, komercbanku, bet arī, piemēram, VID) spēja nākt pretī uzņēmumiem, kas iekļuvuši likviditātes slazdā. Labā ziņa, ka vismaz tiktāl, cik es varu spriest, tas arī notiek (bankas atliek kredītu maksājumus, VID atliek nodokļu maksājumus; var spriest vai visos gadījumos efektīvi un laicīgi un vai nav pārāk lielu birokrātisko šķēršļu, bet tomēr tas notiek). Atsevišķos gadījumos svarīga ir arī īpašnieku spēja investēt papildu kapitālu, arī valsts uzņēmumu gadījumā. Lielā māksla tikai noteikt, kuri uzņēmumi jāstutē, bet kuriem jāļauj dabīgi mirt. 
 • Ja atgriežamies pie iepriekšējā piemēra, tad ir vēl viens aspekts kam vērts pievērst uzmanību. Krīzē, kad šķietami jaudīgi uzņēmumi iekrīt likviditātes slazdos, var pieaugt M&A aktivitāte, tas ir nozares konsolidācija. Nevar viennozīmīgi teikt vai tas ir labi vai slikti. Dažreiz economies of scale var būtiski veicināt produktivitātes kāpumu, īpaši eksportējošajās nozarēs. Bet var gadīties, ka vairāku “lielo spēlētāju” apvienošanās noved pie konkurences mazināšanās, no kā rezultātā cieš patērētājs vai citi tirgus dalībnieki. Tāpēc šis ir moments, kad īpaši svarīga konkurenci uzraugošo iestāžu kompetence un spēja “turēt roku uz pulsu”. Tādēļ šobrīd ir jo īpaši sāpīgi, ka Konkurence Padome ir bez pilntiesīgas vadības un, šķiet, arī bez pilnvērtīgas politiskās izpratnes par institūcijas nozīmību. Par Konkurences Padomes stiprināšanas nepieciešamību līdz šim izteikušās arī starptautiskās institūcijas, kā piemēram, OECD.
 • Ņemot vērā iepriekšējā krīzes mācības, šobrīd ir lieliska iespēja darīt savādāk. Un viena liela iepriekšējās krīzes mācība man, kā ekonomistam bija tā, ka tautsaimniecībā nav nekā vērtīgāka par cilvēku. Tā varētu šķist vispārzināma tēze, bet dažreiz ekonomiskās politikas veidotājiem ir tendence par to piemirst. Negribās šeit trivializēt un lietot jēdzienu “cilvēkkapitāls”, bet tieši tā arī ir - cilvēks ir galvenais tautsaimniecības kapitāls, jo ir ideju ģenerētājs, risinātājs, domātājs un beigu beigās darītājs. Jā, fiziskais kapitāls, mehanizācija, automatizācija un robotizācija skan ļoti trendy, bet bez cilvēkiem, kas šos procesus virzīs, nebūs nekā. Kādēļ es to rakstu? Jo manā ieskatā, gan iepriekšējā krīzē, gan esošajā (cik nu tālu to var vērtē šobrīd), ekonomiskās politikas veidotāji nav spējuši būt pietiekami sociāli atbildīgi un fleksibli savos risinājumos. Ir jādara viss, lai atbalstītu iedzīvotājus, neatkarīgi no viņu vecuma, tautības, sociālā vai ekonomiskā statusa. Var debatēt par to vai atbalstīt tos, kas nodokļus nav maksājuši vai maksājuši nepilnā apjomā, bet šajā situācijā cilvēcīgam garantētajam minimumam jābūt nodrošinātam jebkurā gadījumā. Tāpēc šobrīd nedaudz sāp, kad redzu, ka kāpjam tajā pašā upē… lielajām uzņēmēju/darba devēju organizācijām ir “tiešā līnija” uz MK, kur var nedaudz padīkt par to cik nozarei ir slikti, cik ļoti vajadzīgas dažnedažādākie atbalsta instrumenti. Nepārprotiet, nenosodu - normāls lobijs, turklāt gan jau daļa no atbalsta uzņēmumam tieši vai pastarpināti nonāk līdz darba ņēmējam (kaut vai tādā formā, ka atbalstu saņēmušais uzņēmums var turpināt savu darbu un nodarbināt darba ņēmējus). Tik žēl, ka Latvijā nav organizācijas (formāli skaitās, ka ir, bet to "svars" pret darba devēju organizācijām ir nebūtisks), kas pilnvērtīgi aizstāvētu arī darba ņēmēju prasības, kā arī MVU, t.sk. dažādās pašnodarbināto formas. Protams, šobrīd to īpaši akūti redzu, jo pats ikdienā strādāju valstī, kur darba ņēmēju tirgošanās spējas ir būtiski augstākas un vārdiem "sociālais kontrakts" ir pavisam konkrēta nozīme. 
• Covid-19 skar asimetriski, un tādēļ ir liela nozīme tā saucamajai "krīzes demogrāfijai" (zemāk minētajā podkāstu listē ir virkne epizožu, kas apskata krīzi no dažādiem rakursiem). Šobrīd “lielajās” ekonomikās vērtē Covid-19 ietekmes demogrāfiju, un ir interesanti secinājumi. Tā, piemēram, pretstatā ierastajām krīzēm, darba tirgū cietējas vairāk ir sievietes (parasti vairāk cieš cikliskajās nozarēs kā būvniecība un rūpniecība nodarbinātie vīrieši; neesmu šo gan pārbaudījis uz LV datiem), kas veido lielāku īpatsvaru pakalpojumu sektoros, ko tieši ietekmē Covid-19. Tāpat arī disproporcionāla ietekme ir uz tiem jauniešiem, kas tikai nesen pievienojās vai šobrīd mēģina pievienoties darba tirgum. Tas, ko es ar šo mēģinu pateikt, izstrādājot policy response būtu vēlams arī pievērst uzmanību krīzi izraisījušā šoka demogrāfiskajam profilam visdažādākajos griezumos. Iespējams tādā veidā var labāk formulēt instrumentus, kas ir sociāli atbilstošāki.  
• Es nepiederu pie tiem, kas domā, ka “pēc Covid-19 viss būs savādāk”. Jā, Covid-19 atstās paliekošas sekas, tāpat kā to ir izdarījušas iepriekšējās pandēmijas, bet teikt, ka viss būs citādāk gan es nesteigtos. Pasaule pie stāvokļa pirms Covid-19 ir nonākusi gana ilgstošā nejaušu un jaušu notikumu virknē. Attiecīgi, arī spriedelējumi par to, ka izmirs restorāni, aviācija, teātri, kino, ceļojumu biroji u.c. šobrīd smagi cietušas nozares, mani nepārliecina. Jā, iespējams, ka šīm nozarēm priekšā ir daudzi gadi ar izlaides līmeņiem zem pirms-Covid-19 līmeņiem, bankroti, konsolidācijas, restrukturizācijas un biznesa modeļu maiņas. Jā, iespējams nozarēm būs jāmainās un būtiski jāpielāgojas. Arī ofisos mēs visi agri vai vēlu atgriezīsimies, tomēr skaidrs, ka šī situācija būs iedevusi grūdienu tam, ka strādāšana no mājām kā forma vairs nebūs tabu. 
 • Šobrīd virkne ES valstu nāk klajā ar saviem “recovery package”. Un, ja līdz šim, LV valdības iespētais Covid-19 krīzes kontekstā mani ir vairāk vai mazāk priecējis, tad šobrīd, šķiet, ka nedaudz iepaliekam. Gribētos redzēt vairāk uzsvaru uz ilgtspēju - investīcijām, kas nav vērstas uz tagadējo vai vēl sliktāk iepriekšējo ekonomisko modeli, bet gan uz to, ar kuru būs jādzīvo nākamajām paaudzēm. Manuprāt, būtu jāvelta lielāka uzmanība ekonomikas CO2 intensitātes mazināšanai. Tam būtu jābūt jāaptver plašs jomu loks - enerģētiku, transportu, mājokļus, lauksaimniecību, mežsaimniecību utt. Tomēr no tā, kas redzēts vismaz šobrīd, izskatās, ka līdzekļus investēsim esošajā ekonomiskajā modelī, faktiski turpinot stutēt modeli, kurš sevi jau bija izsmēlis un virzīja Latviju taisnā ceļā uz vidēju ienākumu slazdu. Laikā, kad pasaulē dzirdami saucieni pēc "green recovery" un "global reset" un virkne valstu spriež par to, kā izmantot momentu (un arī finanses), lai veiktu ekonomiku pāreju uz ilgtspējīgu modeli (economy transition) un adaptāciju klimata pārmaiņām (adaptation), mēs tikmēr "spiežam" uz eksporta garantijām,  būvniecību un darbaspēka apmācībām. Nepārprotiet, plānā minētie risinājumi neapšaubāmi ir vajadzīgi, bet nepamet sajūta, ka trūkst uz priekšu vērsta skatījuma... Gribētos redzēt vairāk zaļās enerģijas ģenerācijas, vairāk zaļā transporta (ok, pasažieru dzelzceļa pārvadājumu investīcijas ir iekļautas, tas labi), viedākas pilsētas, ieguldījumus veselības aprūpē un izglītībā, vairāk digitalizācijas, ieguldījumus R&D kā arī vairāk horizontāla atbalsta apstrādes rūpniecībai, nodrošinot piekļuvi kvalitatīvai infrastruktūrai. 
 • Interesanti notikumi notiek arī Eiropas līmenī. Francijas/Vācija piedāvātais risinājumu kopums Covid-19 seku mazināšanai novedīs pie ļoti interesantām ES dalībvalstu diskusijām par faktiski vienota parāda veidošanu, kas ir būtisks solis ne tikai monetāras, bet arī fiskālas savienības virzienā (te Politico podkāsta epizode par šo tēmu). Tas būtu ļoti nozīmīgs "milestone" Eiropas Savienības līdzšinējā vēsturē. Būs ļoti interesanti pasekot tam, kā šīs diskusijas attīstīsies, bet skaidrs, ka dalībvalstu viedokļi ir visdažādākie. Tomēr tas vien, ka divi ES smagsvari kā DE un FR ir spējuši par šo vienoties, liecina, ka kaut kāda kustība šajā virzienā notiks. Var gadīties, ka Covid-19 būs ilgi gaidītais grūdiens Eiropas Savienībai. Tik jautājums kam - papildus destabilizācija un nacionālisma ideju izaugsmei vai tomēr ciešākai integrācijai?

P.s. Un vēl, ja šīs tēma interesē (un arī ekonomikas tēmas in general), tad te daži interesanti ekonomikas podkāsti, ko vērts paklausīties, ja interesē Covid-19 ekonomiskā ietekme:
https://open.spotify.com/show/4fzV3z3LgeFhcL5Sg8xnoh (Sustainalytics; pārsvarā par ilgtspēju, zaļo ekonomiku utt.)
https://open.spotify.com/show/36D1oLAmsRimw70XV19Cdf (World Economic Forum; ikdienā visdažādākie temati saistībā ar ekonomiku, bet tagad speciāli Covid-19 veltīti izlaidumi)
https://open.spotify.com/show/2Yvo8QxZf7WlSEsIwKjtX4 (Economist; Economist žurnālam ir vairāki podkāsti, bet šis ir tas, ko klausos visbiežāk, jo parocīgs formāts - 20 minūtēs par aktuālo)
https://open.spotify.com/show/3wjOOIbMqHXiruZhNBHUZS (Politico; Mazliet "smagāks" podkāsts, kur papildus ekonomikai iepinas arī politiskie temati no ES virtuves)
https://open.spotify.com/show/2stM36FW9kDwybHetyFqpA (IMF; Varbūt man pašam ne ļoti tīk tas formāts, bet forši, ka apskata dažādus aktuālos tematus no ikdienā varbūt mazāk dzirdētiem reģioniem, temati arī visdažādākie) 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog). 


"Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “Golden Circle” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir, Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park (Þingvellir).


Some time ago (…

Sāremā - ātrais ceļojums "uz salām"

Kā jau rakstīju savā Pērnavas ceļojuma aprakstā, kaut kā ir sanācis, ka esmu izceļojis gan tuvākas, gan tālākas zemes, bet tepat kaimiņzemes zinu visai maz. Šogad tā nopietnāk ķērāmies klāt Igaunijas apsekošanai. Ja vasaras sākumā devāmies vienas dienas ceļojumā uz Pērnavu, tad nesen izlēmām doties tālāk - uz salām. Vispār skan neslikti. "Kur biji atvaļinājumā?" - "Salās". Automātiski nāk prātā kādas siltās zemes... bet ne šoreiz. Devāmies uz Sāremā (Saaremaa) un Muhu (Muhu) salām. Ar ko asociējas Sāremā man? Ar krāteri, ar SPA centru, ar seklu ūdeni jūrā. Atceros arī epizodi no LV ekstravagantā pavāra M.Sirmā raidījuma "Kulta ēdieni"  par Igauniju. Lai arī epizode bija būvēta ap Igauņu Kamu, atceros arī par Sāremā kadiķogām. Un faktiski tas arī viss - asociāciju vairs īsti nebija.
Šis mini-ceļojums bija interesants ar to, ka īpaši to neplānojām. Tā kā Latvijā rudens šogad iestājās tikpat ātri un negaidīt kā vasara, tad līdz pēdējam mirklim vispār domājām…

Ziemeļu Investīciju banka - mana jaunā darba vieta

Tuvojoties gada beigām, atcerējos, ka saviem lasītājiem esmu parādā vienu bloga ierakstu. Lai jauno gadu neuzsāktu ar nepadarīta darba sajūtu, nolēmu izpildīt solījumu, ko devu savā ierakstā “Jauni profesionālie izaicinājumi”. Pēc nelielas atpūtas vasarā, ko ieplānoju, lai varētu nedaudz “pārslēgt smadzenes” starp abām darbavietām, devos uz Helsinkiem, kur 1.septembrī sāku strādāt par vecāko ekonomistu Ziemeļu Investīciju bankā.
Ziemeļu Investīciju banka (turpmāk tekstā - NIB) ir starptautiska finanšu institūcija - tās īpašnieki ir Ziemeļvalstis (Somija, Zviedrija, Norvēģija, Islande un Dānija), kā arī no 2005. gada arī Baltijas valstis (Latvija, Lietuva, Igaunija). Ar ko NIB atšķiras no klasiskas bankas? Par īpašniekiem jau uzrakstīju, bet galvenais bankas darbības stūrakmenis ir tās vīzija un misija. Zinu, zinu - LV pierasts “vīziju” un “misiju” ierakstīt biznesa plānā, ilgtermiņa stratēģijā un par tiem veiksmīgi aizmirst. Šis nav tas gadījums - bankas ne tikai stratēģiskā, bet ar…

Pandēmijas laiks Helsinkos

Eh, cik gan sen šeit nekas nav rakstīts. Jāatzīst, ka pēdējā laikā iestājies manāms radošais apsīkums. Pat tagad, kad pasaule sagriezusies kājām gaisā, iedvesmas trūkst, lai arī liktos, tik daudz jauna par ko rakstīt. :)
Tāpat kā daudziem, pandēmija diezgan sačakarēja arī mūsu plānus. Ilgāku laiku bijām plānojuši 2020.gada pavasarī izņemt ilgi taupīto paternitātes atvaļinājumu un doties blandīties pa pasauli. Plānos sākumā bija Āzija, tad Dominikāna, tad "piezemētāki" mērķi kā Itālija (yeah, right), Šveice, Austrija... Beigās paspējām aizceļot uz Tenerifi (mazliet paspējām pabaudīt marta sauli, Līva izbaudīt pludmales smiltis, bet pēc būtības dzīvojām lockdown režīmā), un "evakuēties" atpakaļ uz Helsinkiem, kur godprātīgi pavadījām 2 nedēļas pašizolācijā. Žēl, bijām šo atvaļinājumu ilgi plānojuši un organizējuši visu tā, lai mums ir 7 nedēļas kopā ceļojot skaistās vietās, prom no ikdienas un ierastajiem skatiem. Bet nu ok, vietai nav tik daudz nozīmes - galvenais, k…