Ikgadējais "Expat blues"

 Pienākusi tā diena, kad pēc ilgāka laika Latvijā, sēžu jau lidmašīnā atpakaļ uz ziemeļiem. Šoreiz kombinējot atvaļinājumu, attālinātu strādāšanu un ātrus izskrējienus uz Helsinkiem, sanāca Latvijā padzīvot 2 mēnešus. 

Šī diena pienāk katru gadu, un ar katru dienu tā kļūst arvien saldsērīgāka. Nezinu, varbūt vecs kļūstu. Pirmajos gados, pēc pārcelšanās uz Helsinkiem, bija pavisam viegli. Pēdējos 2-3 gadus, domas galvā pašas dodas 100 un 1 virzienā, meklējot iemeslu nebraukt. Daudzi man ar apskaužamu regularitāti jautā - kur ir mūsu "mājas"? Arī pats gana ilgi ar šo domu staigāju. Atbilde pašam sev mana laika gaitā ir mainījusies un evolucionējusi. Līdz šobrīd tā ir: "Praktiskās mājas ir Helsinkos, bet emocionālās - Carnikavā". Bet viss nav tik vienkārši, jo ģimenē ir viena 6 (Līva obligāti piebilstu - "ar pusi") gadus jauna dzimusi Helsinkiete, kurai "māju" koncepts ir vēl nenoteiktāks. :) 

Šī viena diena gadā, ir sāpīgākā Expat blakne. Nevienā brīdī es nevarētu teikt, ka man nepatīk dzīve Helsinkos vai mans darbs vai jebkas cits. Bet šajā dienā, man iemeslus nevajag - visa būtība kliedz, ka nevajag braukt.

Jebkurā gadījumā, šie bija 2 lieliski mēneši - pilni ar dabu, garšām, tuviem cilvēkiem, ceļojumiem utt. Šogad sanāca arī pabraukāt mazliet apkārt. Patīkami redzēt, ka Latvija attīstās. Ikdienā dzīvojot, iespējams tā īsti nemanās, bet tā pa īstam atbraucot vien reizi gadā, progress ir redzams. Jā, ir lietas, ka joprojām acīs krīt - agresija uz ceļiem, atkritumi mežos, negatīvisms mediju vidē utt. Bet tās ir lietas, kuras nebūt nav saistītas (vismaz tiešā veidā) ar ekonomisko rocību, bet gan vienkāršu (kas nebūt nav tik vienkāršs) sabiedrības briedumu. Somijā, virkne šo problēmu ir atrisinātas tās ilgajā pastāvēšanas laikā. Arī Latvijā tas nāks, bet laikam būs mazliet jāuzgaida.

Gadu no gada, ir sajūta, ka cenu līmenis, vismaz pārtikas segmentā, ļoti ātri konverģē ar Somijas cenām. Ja iepriekšējos gados manīju preces, kas maksā tikpat cik Helsinkos. Tad šogad, vairākas reizes nenopirku kādu produktu, jo necēlās roka maksāt +20-30% pret Helsinku cenu. Vispār novērojumi mazumtirdzniecībā daudz un dažādi, bet par to varbūt citreiz. 

Atgriežoties pie "expat blues" - kā jau analītisks prāts analizēju to, kas man rada šo vēlmi nebraukt atpakaļ uz Helsinkiem. Un gadu gaitā, esmu nonācis pie slēdziena, ka tas ir tas nosacītais "nodoklis", ko tu ikdienā maksā, dzīvojot citā sabiedrībā, nespējot pilnvērtīgi tajā integrēties. Un, oh boy, Somija noteikti nav tā valsts, kur kaut vai Eiropas kontekstā ir viegli ieintegrēties. Un ar vārdu "nodoklis" es nedomāju izteikti monetāro jēdzienu (lai gan ir arī tas), bet gan dažādas sīkās neērtības, ko ikdienā dzīvojot, varbūt pat nepamani. Kā piemērs ir tas, ka, pat nedzīvojot Latvijā, es zinu kur atrast lietas, kur nopirkt kas pērkams, kur kāda kafejnīca, kurā pilsētā šonedēļ pilsētas svētki, kur labākā gaileņu vieta, kurā teātrī trendīgākā izrāde, un kas ir tas TV bieži redzētais politiķis, kuram es tikko Vecrīgā pagāju garām. Helsinkos, pat nodzīvojot tur gandrīz 8 gadus, tā nav. Nu vismaz man - ģeneralizēt negribu. Ir mazliet pa druskai no šī visa, bet ne tik koncentrēti. Atgriežoties Latvijā, sajūta ir, ka visas maņas kļūst asākas no tā vien, ka esi atpakaļ tajā vidē, kur esi dzīvojies lielāko savu dzīves daļu. 

Pie visa šī, smadzenes neviļus griežas pie domas - a varbūt…? Bet realitāte ir tāda, ka dzīve ir ritējusi uz priekšu. Rīga/Latvija manā galvā ir aptuveni turpat, kur to pametu 8 gadus, bet tā ir augusi, brukusi, mainījusies. Cilvēki ir mainījušies - sākuši jaunus darbus, hobijus. Daži aizgājuši pensijā, daži kļuvuši par vecākiem, daži pamanījušies pa šo laiku kļūt par vecākiem pat 3 bērniem. Daži ir aizbraukuši. Ko nu tur - daži ir aizdevušies Aizsaulē vai kā nu tur to vietu kurš sauc. Un dzīve ir turpinājusies pat tuvāko cilvēku lokā, un tā apziņa, ka īsti neesi gājis ceļu ar viņiem, ja ne sāp, tad kaut kur mazliet smeldz.