"Laimīgākā valsts", sagurusi ekonomika

Vienmēr ir šķitis, ka Latvijā īpaši daudz par Somiju nezinām. Vai vismaz no visiem mūsu reģiona kaimiņiem, izpratne par Somiju ir vis…leģendām uz izdomājumiem apvītākā?

Tajos retajos ieskrējienos Latvijā, kad saruna ar puspazīstamiem cilvēkiem tiek tālāk par "Un kad tad brauksiet atpakaļ?", cilvēku mīti sāk atklāties kā sīpola kārtas - acis asaro arvien vairāk ar katru nākamo diskusiju tematu.

Nē, visi somi nav rallija braucēji. Vidējais soms brauc kā 70-gadīga tantiņa un ievēro ceļu satiksmes noteikumus.

Jā, alkohola patēriņš Somijā ir gana augsts, bet… kaut kādā mistiskā veidā, tas notiek civilizētāk nekā Latvijā. Alkohola patēriņa apjomi līdzīgi, bet tādu bēdu stāstu un ielejas, kā LV, šeit nav. Algu izmaksa piektdienā nenozīmē, ka pirmdien jāaptur uzņēmuma darbība, jo darbinieki nav izrāpušies no grāvja.

Un nē, visi nestaigā laimīgi un smaidīgi vien tādēļ, ka Somija nu jau 8 gadus pēc kārtas ir "laimīgākā zeme" pasaulē (kas, starp citu,100% korelē ar manu klātbūtni Somijā - tik nezinu kurš no tiem ir cēlonis un kurš - sekas). :)

Un don't get me started par Somijas lielisko izglītības sistēmu. :D

Bet šoreiz ne par to. Viens no mītiem ir par Somijas ekonomiku un tās varenību. Latvijas politiskajās diskusijās Somija ir/bija gana bieži piesaukts viesis. Vārdu virknējums "Latvijas Nokia" vispār ir kultūras kanonā liekams. Interesanti, un man personīgi par nelaimi, Somijai pēdējā laikā klājas gana grūti. Un izskatās, ka tuvākajā laikā būtiski vieglāk nekļūs.

Īstermiņa vājums

Somijas ekonomika nu jau kādu laiciņu ir bijusi stagnācijas/recesijas zonā. Arī šogad ekonomika atkopjas ļoti lēnu un tuvākajos pāris gados nekas īpašs nav gaidāms (kaut vai apskatot EK vai SVF prognozes). Šobrīd arī Somijas centrālā bank gana pesimistiska savā redzējumā: New obstacles to Finland’s economic recovery

Pa virsu tam, pavisam ir saļodzījies darba tirgus. 2025. gada jūnijā Somijai bija viens no augstākajām bezdarba līmeņiem Eiropas Savienības valstu vidū.  2025. gada 2. ceturksnī bezdarbs sasniedza gandrīz 10%, kas jebkurai valstij ir uzskatāms par gana augstu līmeni, bet Somijai ar savu vēsturiski spēcīgo uzsvaru uz sociālo aizsardzību, uzskatāms par ļoti trauksmainu situāciju. Arī vakanču skaits mazāks nekā pandēmijas pīķī: Fewer jobs available in Finland now than during peak of Covid pandemic | Yle News | Yle. Turklāt novērtējumi liecina, ka puse no bezdarba ir, tā saucamais, strukturālais bezdarbs, kas liecina, ka šī arvien vairāk kļūst par ilgtermiņa nevis ekonomiskā cikla problēmu.

Pa virsu tam, kādu laiku procentu likmes bija augstas, kas diezgan smacēja palielo nekustamā īpašuma nozari un saistītās nozares (protams, - būvniecību). Tagad, kad likmes kļūst arvien zemākas, aktivitāte nesteidz kāpt, bet inflācijas ciparos procentu likmes kritums gan redzams - pēc nacionālās inflācijas mērvienības (kas atšķiras no standartizētas Eurostat pieejas tieši ar mājokļa saistītajiem maksājumiem) Somija jau gandrīz deflācijā. 10% bezdarbs, deflācija un gandrīz neaugoša ekonomika ir gana jauks ekonomista starta "komplektiņš".

Un nemaz nerunāsim par austrumu lielā kaimiņa imperiālistisko ambīciju ietekmi kā uz ārējo tirdzniecību, tā uz investēšanas noskaņojumu. Nopietni investīciju projekti apklusuši un gaida labākus laikus. Un visa tā rezultātā protams budžeta deficīts un valsts parāds aug ātrāk kā sēnes nu jau gandrīz atnākušajā rudenī. (par sēnēm gan šajā galā starp citu nav iemesla sūdzēties, un jā - somi tāpat kā latvieši ir gana kaislīgi lasītāji - ofisā pusdienās tiek pārrunāts kurš brīdienās ko pamanījies salasīt)

Ilgtermiņa strukturālās problēmas

Gribas kādu labu ziņu un atpūtu no negatīvisima? Nebūs. Ilgtermiņa skatījumā problēmas ir vēl nopietnākas un risinājumi vēl grūtāki.

Ilgtermiņā ir divas lielas problēmas, kas, būtiski apgrūtina Somijas izredzes izrāpties no ES viduvējības - demogrāfija un produktivitāte.

Kopš 2008.gada, Somijas produktivitāte ir faktiski stāvējusi uz vietas. Kas pēc būtības nozīmē to, ka izaugsmi var veicināt vien ceļot kapitālu (investējot) vai darbaspēku. Investīcijas ir cikliskas, šā brīža ģeopolitika pavisam nepalīdz. Bet darbaspēks, vismaz ilgtermiņā pa lielam atkarīgs no demogrāfiskās situācijas. Un tā nu ir vieta, kur Somija tiešām underperformo, salīdzinājumā gan ar pagātni, gan ar citām valstīm. Dzimstības koeficients 1.25 iezīmē ļoti skaudru trajektoriju un realitāti Somijas ekonomikai nākamajās dekādēs - darba roku trūkums, pensiju sistēmas grūtības, u.c. ar sabiedrības novecošanos saistītās problēmas.

Jā, protams, teorijā ir instrumenti, kā produktivitāti kāpināt pat šādos apstākļos, un Somija dara ko var, kā piemēram, esot viens no pasaules līderiem R&D investīciju apjomiem. Līdz ar to, cerības uz vēl vienu "Nokia" nav gluži nepamatotas, bet bez zināmas veiksmes piedevas laikam neiztikt. Pa laikam rezultātā arī izliet kaut kas, kas nav gluži "Nokia", bet lieli vērtīgi uzņēmumi gan (Rovio, Supercell, Wolt utt.).

Otra iespēja, protams ir imigrācija. Jā, pēdējos gados imigranti (pārsvarā no Āzijas), ir aizpildījuši darba roku trūkumu atsevišķās nozarēs. Taču Somija ne tuvu nav Zviedrija un nav leiputrija imigrantiem - sabiedrība gana noslēgta, ziemas nepatīkamas un valoda, maigi izsakoties, grūta. Turklāt, reaģējot uz pieaugošo imigrācijas spiedienu, Somija patiesībā imigrācijas politiku pēdējos gados ir padarījusi arvien stingrāku un neizskatās, ka sabiedrībā būtu būtisks pieprasījums kaut ko mainīt šajā frontē. 

Taču vislielākā problēma nesēž vien ekonomistu pārraudzītajā lauciņā, bet kaut kur ekonomikas, sociālantropoloģijas, kultūrvēstures krustpunktā. Ja kaut ko es savu astoņu gadu laikā esmu iemācījies par Somiju, tad tas ir tas, ka somi ir ļoti lepni par savu valsti, tā, ka stāvēs un kritīs. Un somi ir tradicionāli vistiešākajā šī vārda izpausmē. Pārmaiņas notiek lēni, grūti un negribīgi. Daudzās jomās, tam ir savas labās puses, bet ne šā brīža ekonomiskajās reālijās. Somi ir pieraduši pie…hmmm…zināmas ekonomiskās rocības, zināmām tiesībām un lietām, kas viņiem "pienākas", kā jau kārtīgā social welfare valstī.

Somijai tās problēmu risināšanai būtu nepieciešams (i) veicināt darba tirgus elastību (lasi, mazāku arodbiedrību noteikšanu); (ii) veicināt imigrāciju (var debatēt par selektīvisma principiem); (iii) mazināt subsīdijas tradicionālajās, bet neproduktīvajās nozarēs, utt. Bet visi no šiem risinājumiem iet pretī dekādēs būvētai tradicionālai lietu kārtībai, kas nav vairs tikai ekonomiskās politikas lauciņš. Arī politiski ūberjutīgi temati, kur katrs atsevišķi ir spējīgs nograut valdības. Arī šā brīža valdības ambīcijas panākt būtisku budžeta konsolidāciju pamatīgi iestieg purvā. Tādā ziņā, situācija nav tik ļoti atšķirīga no pierastā Latvijā.

Somija šobrīd ir stāsts nevis par dramatisku un ātru sabrukumu, bet par ilgstošu iestrēgšanu un virzību viduvējību virzienā: īstermiņā vāja izaugsme un saspringts darba tirgus, ilgtermiņā – demogrāfija un stagnējoša produktivitāte. Jau šobrīd Somijas ekonomikas pēc IKP koriģēta ar pirktspēju, nekur tālu priekšā ES-27 vidējam līmenim vairs nav ([tec00114] GDP per capita in PPS). Ja pieturēsies līdzšinējo 4-5 gadu dinamika, Somija jau tuvāko gadu laikā pakļūs zem vidējā līmeņa... Līdzās ar ekonomiskajiem rādītājiem, Somija pakāpeniski sāk slīdēt lejā virknē vispārzināmu rankingu, kur iepriekš gozējās līderu vidū. Protams viss nav tikai slikti, ir savi aspekti, kas joprojām liecina par Somijas ekonomikas spēku, taču pēdējā laikā tos mazliet aizsedz ziņu pārsvarā negatīvie virsraksti. 

Risinājumi ir aptuveni zināmi un vispār pieņemti, taču prasa zināmas atkāpes no pierastās dzīves un kulturāli tie ir smagi. Līdz ar to, rodas zināmi jautājumi par “laimīgākās valsts” paradoksu – bet par to kādreiz atsevišķā ierakstā.