Pāriet uz galveno saturu

Nikon d5100 - kopdzīves sākums

Bildēts ar 10x palielināmo stiklu
Nu ir pagājis kāds laiciņš kopš rakstīju, ka iegādājos Nikon d5100 fotoaparātu. Neesmu paspējis ļoti daudz to palietot, bet ir pirmie secinājumi. Iepriekšējā blogā jau minēju manu sajūsmu par bildes kvalitāti. Nu nāk lietas, kuras sākotnēji sajūsmā nemanīju. Papildus standarta kit lēcai nopirku arī 35mm fiksēto lēcu, ar kuru tagad arī izpaužos.

1) Pirmā lieta, kas ķluva traucējoša - batarejas dzīves ilgums. Dilst ļoti ātri - šķiet kādi 400-500 kadri. + ja bildē ar live view, tad vēl ātrāk.

2) Ja vēlaties taupīt batareju, tad var bildēt bez live view, ko arī daru, bet... jebkurā gadījumā uzstādījumi mainās nevis manuāli/mehāniski, bet gan fotoaprāta iekšējā interfeisā. T.i., ir jāieslēdz displejs, lai mainītu uzstādījumus.

3) Uzstādījumu maiņa ir ievērojami sarežģītāka nekā kamērās, kurās to var darīt ar attiecīgajām pogām uz paša fotoaparāta korpusa. Piemēram, lai nomainītu ISO, ir jālien iekšā uzstādījumu menu, jāizvēlas, ka vēlies mainīt ISO, tad jānorāda konkrētā vērtība. Nevarētu teikt, ka šis trūkums ir ļoti būtisks, tomēr jāsaka, ka ar Canon 400d biju iepraktizējies uzstādījumus mainīt daudz ātrāk. Tas var traucēt apstākļos, kad bildēšanas laiks ir ierobežots.

4) Kombinācija Nikon d5100 + 35mm lēca. Lieliski istabas apstākļiem, telpās, vāja apgaismojuma apstākļos. Lielisks Bokeh efekts. Tomēr ir viena maza problēma. Cik nu problēma, vnk brīdinājums tiem, kas arī izvēlas šādu kombināciju. Gaišas dienas apstākļos bez neutral density filtra neiztikt, pretējā gadījumā bilde būs būtiski izgaismota. Pats no sākuma mēģināju to labot ar exposure compensation, bet tādā gadījumā sajutu, ka krāsu gamma mazliet mainās.

5) Ar kameru īpaši daudz filmējis neesmu, bet arī jau ir daži mīnusi. Pirmais, kas, manuprāt, ir lielākais. Gan automātiskajā, gan manuālajā fokusēšanās režīmā, motora rūkoņa diezgan būtiski ir dzirdama uzfilmētajā materiālā. Otrais, automātiskais fokuss ir visai pavājš, īpaši, ja gaismas apstākļi nav pilnībā ideāli.

 6) Joprojām neatstāj sajūta, ka kamera ir trausla. Varbūt tādēļ, ka neesmu pieradis pie korpusa, tomēr paņemot rokā Canon 400D bija sajūta, ka ar viņu var ķiegeļus skaldīt. :) Ok, Nikon d5100 ir mazliet vieglāka kamera, bet starpība šķiet ir kādi nieka 100g.

Vai joprojām esmu apmierināts ar pirkumu? Jā, noteikti. Iegādājoties, apzinājos, ka būs trūkumi. Pagaidām trūkumi nav pārsvarā pār priekšrocībām. Redzēs, ko teikšu pēc atvaļinājuma. Joprojām bažījos par to, vai vērts braukt atvaļinājumā ar vienu fiksēto 35mm stiklu, bet vairāk kā vienu stiklu neļauj izvērsties bagāžas nosacījumi. :)

P.s. Ja kādam gadījumā vajag Nikon kit lēcu 18-55mm VR, dodiet ziņu. Pārdošu lēti. :)

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog). 


"Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “Golden Circle” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir, Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park (Þingvellir).


Some time ago (…

Kazeņu ievārījums - ziemas kārums

Tie, kas mani labi pazīst, zina, ka mans mīļākais ievārījums ir kazeņu ievārījums. Jau daudzus gadus katru augustu bubinu par to, ka Latvijā īsti nav izplatīta kazeņu kultūra. Pagājušajā gadā biju Ungārijā tieši kazeņu laikā, par ko rakstīju arī savā ceļojumu aprakstā. Toreiz ļoti lielu iespaidu atstāja tirgus apmeklējums, kur kazenes tika tirgotas kilogramiem, pārdevēji izkārtoja kazenes piramīdas formā, kā pie mums ābolus Rīgas Centrāltirgū. Tur jūdzos, gribējās nopirkt visu un paņemt līdzi uz LV. Toreiz nodomāju - ja man būtu iespēja šīs kazenes dabūt LV, tad tik es sev savārītu ievārījumus. Zinu, ka pēdējos gados arī LV pakāpeniski attīstās kazeņu audzēšana, arī pats esmu apsvēris domu par to audzēšanu. Tomēr šogad noveicās - atradu vietu, kur var salasīt daudz meža kazeņu (jeb cūceņu, kā tās patiesībā sauc; jā, jā - zinu, visiem "cūcenes" asociējas ar sēnēm). :) Tad nu šoreiz par kazeņu ievārījumu - pamēģiniet, kamēr ir sezona! :) Un, ja ir iespēja - izmantojiet meža ka…

Drakulas zeme - Transilvānija

Ievads  Pēc reorganizācijas darbā uzzināju, ka esmu iekļauts Eiropas Komisijas darbagrupā, kura tiekas aptuveni 8 reizes gadā. Un viena no tām ir neformālā tikšanās ar kolēģiem kādā no dalībvalstīm. Tad nu paspēju vienu reizi aizbraukt uz birokrātijas galvaspilsētu Briseli un uzzināju, ka būs jābrauc arī uz neformālo pasākumu Rumānijā. Pie tam nevis galvaspilsētā, bet gan Transilvānijas pilsētā SIBIU. Protams, īpaši priecīgs par to nebiju – es, kā cilvēks, kas necieš karstumu, nespēju sevi iedomāties Rumānijā jūnija vidū. Pēcāk uzzināju, ka uz neformālo pasākumu var ņemt līdzi arī savas otrās puses, tad nu izdomāju, ka šo pasākumu varu uztaisīt par nelielu ceļojumu kopā ar savu līgavu. :) Asociācijas Kas normālam cilvēkam asociējas ar Rumāniju? Man – čigāni, futbols (Rumānijas izlase vienmēr ir patikusi), karstums un nabadzība, ja skatāmies ES-27 līmenī. Par Bukaresti man priekšstats bija, ka varētu būt post-padomju telpai līdzīga pilsēta, tik ar dienvidu zemju elementiem…iedomājos k…

Podkāsti par ekonomikas tēmu

Pēdējos gados podkāsti ir kļuvuši par ierastu lietu daudzu cilvēku ikdienā. (Uzreiz atkāpe: diez šis termins ir latviskots? Ok, paskatījos - "podraide" un "aplāde". Nē, sorry, tos es nelietošu.) Mani podkāsti nekad tā īsti nav "paķēruši", jo, acīmredzot, tie, kurus mēģināju klausīties, īsti neuzrunāja. Tik laika gaitā sapratu, ka izklaides rakstura podkāsti īsti nav man - brīvajā laikā es varu atrast labākas lietas, ko darīt. Bet, ir savādāk, ja runājam par podkāstiem par manu profesionālo nodarbi - ekonomiku. Šajā ierakstā gribēju padalīties par tiem dažiem, ko klausos, un kas man sniedz vērtīgu informāciju kondensētā veidā. Tieši apstāklis, ka dienas/nedēļas ziņas vai kādu specifisku tēmu varu paklausīties pastaigā mājas-darbs-mājas, ir galvenais iemesls, kādēļ podkāstus sāku klausīties.  Nevienu podkāstu neklausos no A līdz Z tikai tādēļ, ka jānoklausās. Bieži tēma nav tik saistoša vai veids, kā tā pasniegta nešķiet gana interesants vai izzinošs. Dažreiz…

Restorāns kā ierocis

Kinfildiešu sāgas kontekstā atcerējos sarunu ar vienu ārzemnieku, kuram Rīgā pieder ēdināšanas iestāde. Katru reizi, kad tikāmies uz kādu alu, agri vai vēlu saruna nonāca pie nodokļiem. Un nē - viņš nesūdzējās, ka Latvijā būtu pārāk augsti nodokļi. Un nē - nesūdzējās, ka būtu pārāk liela birokrātija. Tieši otrādi - dažreiz pa uzslavēja, teica ka salīdzinājumā ar savu mītnes zemi, LV ir vieglāk. Bet viņš sūdzējās…par kafejnīcu pāri ielai. Un to, kas nākamajā ielā. Un visām tām pārējām. Tām, par kurām viņš zināja, ka tās nemaksā nodokļus. Un dažreiz viņš bija izmisis - jo nolaidās rokas cīnīties dažādu spēles noteikumu spēlē. Katru reizi, kad vajadzēja noalgot darbinieku - faktiskā neto alga, ko varēja piedāvāt bija, zemāka, nekā spēja tās citas bodes - jo tur neto alga ir vienāda ar bruto algu.  Man ir žēl, ka kaut kāds uzpūsts neaizvietojama restorāna stāsts tiek veiksmīgi izmantots (un to dara tie paši cilvēki, kas jau piedalījušies visādu interesantu stāstu tapšanā), lai pastāstītu…