São Miguel, zaļā sala - govis, ananāsi, tējas plantācijas un fantastiski skati, 2.daļa

Ok, šis ir mūsu ceļojuma uz Azoru salām apraksta turpinājums. Kā jau rakstīju ievaddaļā - padegustējām portvīnu un pasalām Porto. Tagad bija kārta pašām Azoru salām.

Azoru salas - ir 9 vulkāniskas izcelsmes salas. Kā var redzēt 1.attēlā, tās atrodas Atlantijas okeāna vidū. Ok, ne vidū, bet aptuveni 1/3 distancē no Lisabonas līdz Ņujorkai (1500 km līdz Lisabonai, 1900 līdz Ņūfaundlendai). Vēl pievērsiet uzmanību "plaisām" attēlā - tās ir tektonisko plātņu lūzuma vietas. Azoru salas atrodas vietā, kur savienojas trīs plātnes  - Ziemeļamerikas, Āfrikas un Eirāzijas plātnes. No šī, protams, izriet, ka tā ir seismiski aktīva zona. Arī mūsdienās notiek zemestrīces un vulkānu izvirdumi. Nesenākā zemestrīce bija 2013.gada aprīlī - tātad pavisam neilgi pirms mūsu ierašanās. Zemestrīce bija 6 balles stipra - vietējie stāsta, ka tik spēcīgu ilgu laiku nav jutuši. Mūsu ceļojuma laikā gan neko nekratīja, vai arī vīna daudzums asinīs amortizēja pazemes grūdienu spēku. :) 

1.attēls. Azoru salu atrašanās vieta

Azoru salas iedala 3 grupās. Austrumu grupā ir divas salas -  São Miguel, Santa Maria, centrālajā daļā - Graciosa, Terceira, São Jorge, Pico, un Faial, bet rietumu daļā - Flores un Corvo. Negribu baigi daudz izplūst par Azoru salu klimatiskajiem apstākļiem, dabu utt. - tas viss ir ļoti labi aprakstīts Wikipedia rakstā par Azoru salām. Īsumā - kopējā salu platība vien 2.3 tūkst. km2, nepilni 250 tūkst. iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa Sao Miguel salā. Klimats visai stabils, ko ietekmē Golfa straume - aptuveni 14°C ziemas mēnešos, maksimālie 25°C vasaras mēnešos. Tas ļauj uz salām attīstīties fantastiskai florai un faunai. Tā, piemēram, no vienas puses var uz salas redzēt priežu mežus, bet jau 2km tālāk - banānu plantācijas, avokado, marakujas utt. Uz salas no pārtikas viedokļa tiek audzēts viss iespējamais - gan mūsu platuma grādu dārzeņi un augļi, gan lielākā daļa no D.Amerikas piedāvājuma, bet Sao Miguel salā saglabājušās divas tējas plantācijas, kas ir īpašs Azoru salu lepnums, jo tās ir vienīgās tējas plantācijas Eiropā.

2.attēls. Azoru salu arhipelāgs, kas nosacīti dalās trīs daļās

Ceļojumu uz Azoru salām sākām ar tūristu populārāko galamērķi - Sao Miguel salu (3.attēls). Tā ir lielākā Azoru sala, ar visattīstītāko tūrisma sektoru, administratīvo centru, lielāko teritoriju, lielāko iedzīvotāju skaitu utt. Uz Sao Miguel nokļuvām ar vietējo aviolīniju palīdzību - Sata Acores. Lidojums no Porto aizņēma aptuveni 2h. Lidojums nebija pats patīkamākais - Porto-Ponta Delgada lidojuma segments jau bija otrais savienotajā reisā no Minhenes... lidojām pilnā ļotenē ar vācu pensionāriem... :) Turklāt man priekšā sēdošais bija paliels, kas jau tā nelielo atlikušo vietu kājām padarīja vēl mazāku. Kā izrādījās divi no vāciešiem bija izvēlējušies arī mūsu naktsmītni, bet par to vēlāk.

3.attēls. Sao Miguel sala

Lidojot uz Azoru salām nespējām īsti noticēt, ka beidzot, beidzot būsim te. Ar katru minūti, ko pavadījām lidmašīnā saviļņojums tikai auga. Veselu gadu plānojām so ceļojumu, un jau likās, ka šogad šo ceļojumu  nepacelsim ne naudas, ne laika ziņā...bet janvārī vienā dienā izdomāju, ka velns ar visu - kad tad vēl doties savos sapņu ceļojumos, ja ne tagad - jaunībā, kamēr kājas vēl klausa, spieķis nav pie rokas un azarts prātā. :) Un tagad mēs bijām pavisam, pavisam tuvu, lai izkāptu Azoru salās, par kurām līdz šim lasījām i-netā, grāmatās un ceļojumu aprastos. Kad bijām klāt bija jau pats vakars - šķiet 22:00, ārā vairs neko neredz, bet kāpjot lejā pa lidmašīnas trapu var sajust gaisu... tādu, ka galva sareibst. Tāda sajūta, ka skābeklis te 2x vairāk nekā LV gaisā. :) Acīmredzot, fakts, ka salas ir salīdzinoši mazas un atrodas Okeāna vidū, dara savu. :)

Pirmajā vakarā mums bija no naktsmītnes sarunāts transfērs - vietējais Pedro mūs jau gaidīja lidostā (vienkāršības pēc visus vietējos Azoru salas vīriešus saucām par Pedro - turklāt aptuveni 30% gadījumos viņus tiešām sauca Pedro :D ). Sasveicinājāmies, sagaidījām vēl 2 vāciešus no mūsu reisa un devāmies uz naktsmītni. Lidosta, protams, smieklīgi maza - par ko smiekli nebija atpakaļceļā, kad šeit nedaudz iestrēgām. :) 5 minūšu braucienā līdz Ponta Delgada (Sao Miguel salas lielākā pilsēta, administratīvais centrs) neko daudz vairs nevarēja redzēt - bija jau patumšs. Tomēr pašā pilsētā paspēju novērtēt mazās šaurās ieliņas, vietējo arhitektūru, kas bez šaubām ietekmējusies no Portugāles sauszemes arhitektūras, tomēr būtiski atšķīrās. Paspēju uz mirkli ieraudzīt arī galveno pilsēta Igreja (baznīca), kas katrā Azoru salas pilsētā faktiski pēc izskata ir vienāda. Lielākajā daļa pilsētu, kuras mēs apmeklējām - pilsētas centru apzīmēja līdzīga paskata baznīcas - baltas ar melnām kontūrām. Bieži tieši pie baznīcām arī nelieli atpūtas parki, kuros sanāk vietējie iedzīvotāji, sēž, sarunājas vai spēlē kādas galda spēles.

Mūsu ceļojumu pa Sao Miguel es precīzā hronoloģiskā secībā šoreiz nestāstīšu - pārāk piņķerīga braukāšana riņķī šoreiz bija. Šoreiz vairāk par highlightiem, ar kuriem sastapāmies mūsu ceļojuma laikā.

B&B Lapsa

4.attēls. B&B Lapsa

Janvārī, kad plānoju ceļojumu, viens no izaicinājumiem bija atrast naktsmītnes, kas atbilstu mūsu budžeta iespējām. Kopumā viesnīcas nav dārgas, bet nav īsti mūsu stils paņemt 4/5 zvaigžņu viesnīcu un zvilnēt pie baseina - gribas, ko tuvāko vietējiem cilvēkiem. Šajā segmentā, lai cik dīvaini nebūtu, izvēle Azoru salās nav tā pati labākā. Teiksim ar Sicīlijas ceļojumu nevar salīdzināt - dažāda veida iedzīvotāju viesu mājas, b&b un līdzīgi iestādījumu piedāvājums tur bija nesalīdzināmi lielāks. Azoru salu gadījumā palīgā nāca www.airbnb.com - kur cilvēki izīrē uz īstermiņu vai vidēju termiņu savus īpašumus, istabas utt. Tad nu skatījos, kāds piedāvājums ir Ponta Delgadā - bija doma pirmās divas naktis uz salas pārlaist tur. Interesanti, ko padomātu Jūs, lasītāji, kad ieraudzītu Azoru salās naktsmītnes ar nosaukumu B&B Lapsa? Mana pirmā doma bija - hmm, diez ko nozīmē vārds "Lapsa" portugāļu valodā? Paskatījos google translate... neko nenozīmē... tālāk skatos bildes - tiešām lapsa uzzīmēta. Nākamā mana doma - oho, laikam vārds "lapsa" gan portugāļu valodā, gan latviešu valodā sakrīt. Ne vienā brīdī nevarēju iedomāties, ka šajā pasaules nostūrī atradīsim sievieti no Latvijas, kas ir attaisījusi savu B&B. Un tieši tā tas arī ir.

Iepazīstieties - Asnāte un viņas B&B Lapsa. Naktsmītnes ar 3 atsevišķām istabās, lielo atpūtas zāli un virtuvi. Kopumā pie Asnātes pavadījām 4 naktis - 2 Sao Miguel salas apceļojuma sākumā, 2 - beigās. Par naktsmājām neko sliktu nevaram teikt - viss bija lieliski. Mūsu istabas sienu rotāja gleznojums ar stilizētu Brīvības pieminekli. :) Mazliet sirreāla sajūta, aizbraukt prom no mazās Latvijas uz vēl mazāku vietu un sajusties kā mājās. Asnāte parūpējās par visu, kas mums vajadzīgs. Nākamajā rītā kopā aizgājām arī uz kafiju kafejnīcā Ponta Delgada ostas promenādē. Asnāte mums apstāstīja kā nokļuvusi šajā pasaules nostūrī, ar ko ikdienā nodarbojas, ko vērts apskatīt gan pilsētā, gan salā, gan citās salās. Naktsmītnēm viens vienīgs neliels mīnuss - skaļums, var dzirdēt visu, kas notiek uz ielas, un liekas, ka tas notiek tepat blakus gultai. Bet ar to ir jārēķinās dodoties ne tikai uz Azoru salām, bet vispār uz dienvideiropu - ja izvēle nav glamūrīga viesnīca, tad dzirdi visu :) Es teiktu, ka mums pēc Lisabonas, Porto un Sicīlijas gulēšana "uz ielas" jau šķiet pieņemama. :) Vienvārdsakot, ja ir doma kādreiz doties tajā virzienā - padodiet ziņu Asnātei - iegūsiet gan labas naktsmājas, gan gidu un draugu vienā personā.

Ponta Delgada

5. attēls. Igreja Matriz, Ponta Delgada

Pirmajā pilnajā dienā Sao Miguel salā mums bija paredzēta Ponta Delgada apskate. No rīta pamodāmies agri - kā jau teicu dzirdamība ir visai laba. Tomēr bijām pietiekami izgulējušies - pirms tikšanās ar Asnāti izgājām uztaisīt kādu loku pa pilsētu - aizgājām līdz konditorejai, apēdām pa vieējam gardumam, izdzērām tēju. Pēc tam nedaudz pastaigājām pa pilsētu, apskatījām kas un kur atrodas - aptuveni sapratām virzienus. Patīk man tā sajūta, kad esi izmests jaunā pilsētā, un tev nav ne mazākās sajēgas kas un kurā virzienā. Turklāt aiz katra nākamā stūra ir kaut kas jauns un iepriekš neiepazīts. Pati pilsēta - vismaz tās centra daļa ir salīdzinoši maza, apiet var kādās 30-40 minūtēs. Diezgan daudz restorānu/ēstuvju, daudz ķīniešu veikalu. Mazas, šauras ieliņas, kurās automobiļi knapi tiek garām viens otram. Sicīlijā likās, ka ir šauri, bet nē... īstā šaurība sākās te. :) Pilsētas centrā, protams, tipiskā baznīca, kuras turpmākajā ceļojumā redzējām ne vienu vien.



6.attēls. Vietējie ananāsi tirgū, Ponta Delgada

Viens no pozitīvākajiem dienas momentiem - tirgus apmeklējums. Protams, pirmais, kas metas acīs - ananāsu stends. Azoru salas ir vienīgā vieta Eiropā, kur tiek audzēti ananāsi (par to vēlāk). Tad nu šeit tos var iegādāties, ko arī izdarījām. Tāpat nopirkām arī Asnātes ieteikto svaigo sieru, kas ietīts banānu palmu lapā. Pašā tirgū var atrast visu, ko vien sirds kāro - visi iespējamie vietējie dārzeņi un augļi, zivju paviljoniņā - vietējo noķertās zivis, astoņkāji, kalmāri, garneles, Lapas (par šīm ēdienu sadaļā). Nosiekalojāmies uz tunci, bet šoreiz nepirkām - negrimējās piesmirdināt Asnātes virtuvi. :)



7.attēls. Vietējie banāni tirgū, Ponta Delgada

Pilsētas dzīve rit mierīgi - cilvēki nekur nesteidzas, viss ir blakus, visi viens otru pazīst, vai vismaz ir redzējuši. Aizgājām arī uz lielāku pārtikas veikalu, kur sapirkāmies visu, kas tuvākajās dienās varētu noderēt, dabūjām arī Taylor's 10-gadnieku, kas vēl svaigās atmiņās no Porto. Ņemot vērā, ka ārā ir ap 18°C grādiem un vējš ir pavēss, saprotam, ka šo noteikti izlietosim šajās sešās dienās, ko esam Sao Miguel salā.

8.attēls. Polundrs bambusu mežā, Jardim Antonio Borges, Ponta Delgada

Tāpat pirmajā dienā apmeklējām Antonio Borges dārzu (Jardim António Borges) - faktiski parks, kurā tuvumā var apskatīt šeit mītošo faunas un floras daudzveidību. Man kā spilgtākā atmiņa no šī dārza noteikti paliks dažāda veida augošie bambusi. Lai arī iepriekš brīvā dabā biju redzējis bambusu, tik iespaidīgs, kāds tas ir šajā dārzā nebija novērots. Pirmo reizi varēju pieskarties bambusa stiebram, kas ir 7-9cm diametrā un kādus 15m augstumā. Iepriekš biju redzējis daudz tievākus, vien PSRS laiku makšķerkātu bambusu līdziniekus. Tāpat te varēja apskatīt atsevišķus gumijkokus, dažāda veida palmas utml. Šajā parkā pirmo reizi ceļojumā iekļuvām nelielā lietus šaltī, bet tā šajā ceļojumā faktiski izrādījās pēdējā (ja neskaita dažas, ko piedzīvojām braukājot ar auto).



9.attēls. Ponta Delgada

Pontā (tā saīsinājumā to sauc vietēji) ir daudz ko redzēt - lavas alas, ananāsu plantācijas, ļoti skaistie dārzi, ostas promenāde u.c. Mēs pirmajā dienā mēģinājām tvert atmosfēru, iejusties uz salas, jo cilvēku mentalitāte, dzīves ritms, attieksmes pret tūristiem - viss ir mazliet savādāk nekā Portugāles sauszemes daļā (galvenokārt pozitīvajā virzienā). Pirmajā dienā arī apmeklējām vienu no vietējiem restorāniem, kur pagaršoju tunča steiku - nebija izcils, bet visai labs gan, turklāt pa visai simboliskām naudiņām. Pirmajā dienā faktiski vienkārši apstaigājām Pontu, bet divās dienās, kad atgriezāmies no pārejās Sao Miguel salas apceļošanas, izpētījām visu pārējo. Rezumējums par pilsētu ir tāds, ka te ir forši, apskatei pietiek ar 2-3 dienām pilnībā. Var izvēlēties kā bāzi Sao Miguel rietumu daļas apskatei, tomēr, ja esat Sao Miguel, tad ļoti, ļoti iesaku izbāzt galvu ārpus pilsētas un doties prom uz citām pilsētām, mežiem, kalniem un ezeriem. Ponta Delgada ir kā mazs civilizācijas, Eiropas pleķītis Azoru salās - ārpus pilsētas viss ir savādāk, zaļāk, svaigāk. Pēdējos gados pakāpeniski attīstās arī tūrisms Azoru salās, līdz ar to Pontā jūt arī tūrisma industrijas vēsmas - ir savi touritst trap, ir brīžiem bari ar tūristiem utt. Kā divas lietas, kas man personīgi paliks atmiņā no Pontas ir minamas ananāsu plantācijas un pilsētas botāniskais dārzs (Jardim José do Canto), kā arī Antonio Borges dārzs (Jardim António Borges).

Botāniskais dārzs (Jardim José do Canto)

10.attēls. Polundrs banānu palmu ielenkumā

Pēdējās dienās uz Sao Miguel salas, atgriežoties no salas apceļojuma, viens no must-do bija vēl viena parka apmeklējums, par ko iepriekš bijām lasījuši labas atsauksmes. Šis parks atšķirībā no Antonio Borges dārza bija par maksu (šķiet 2Eiro/pers.), bet tas bija katra centa vērts. Pirmo reizi mūžā redzēju banānu palmas un pašus banānus tajā augot. Tāpat redzējām virkni dažādu koku (eikaliptu, kaučuku, n-tās palmas), orhideju laukus, hortenzijas u.tml. Parkā ienākot tiek izsniegta karte ar visiem galvenajiem apskates "objektiem", tādējādi vari būt drošs, ka neko nepalaidīsi garām. Šajā dārzā vēl vairāk rodas sajūta, ka esi pavisam citā pasaulē. Vienvārdsakot – ļoti laba vieta pastaigām, kad ir vēlme paslēpties no tā jau mierīgās ikdienas Pontā.

Ananāsu plantācija

11.attēls. Ananāsu plantācijā, Ponta Delgada

Vēl viena forša un eksotiska vieta - ananāsu plantācija, kas atrodas aptuveni 10 minūšu brauciena attālumā no Pontas centra (var nokļūt arī ar satiksmes autobusu). Tur nav daudz ko darīt, tik vien kā aplūkot dažādas ananāsu augšanas stadijas siltumnīcās un iepazīties ar to audzēšanas tehnoloģiju. Bet tiem, kas nav redzējuši ananāsu augšanu, šis ir ļoti eksotisks piedzīvojums. Beigās tiekam arī pie ananāsu liķiera nogaršošanas, tas ir ļoti salds, bet arī auglīgs - ļoti labi jūt ananāsam raksturīgo garšu. Par ananāsiem runājot, Azoru salās sapratu, ka tas, ko ēdam LV kā ananāsu, ir visai patālu no jēdzīgi nogatavojušās ananāsa. Interesanti, ka, augot, vienā no stadijām ananāss ir melns, bet kad ir nogatavojies tad faktiski ir dzelten-oranžā krāsā. Tas, ko pērkam Rimi pārsvarā ir pelēks, zaļš bet nekādīgi ne dzeltens-oranžs-sarkans. Tas tādēļ, ka eksportējamos ananāsus noplūc vēl negatavus, lai tie mazāk bojātos ceļā. Tāpēc te uz vietas bieži pērkam negatavus, sīvus ananāsus. Ja ir iespēja - pērciet dzeltenīgus vai oranžīgus - tie būs tie labākie.

Kia Piccanto

12.attēls. Mūsu ceļabiedrs - Kia Piccanto, kaut kur nekurienē

Sao Miguel salas kalnos

Pienāca diena, kad bija jādodas tālāk no Ponta Delgada. Iepriekš, gatavojoties ceļojumam, lasījām, ka sabiedriskā transporta kustība ir visai reta un uz tālajiem salas galiem - arī ļoti lēna. Tādēļ nolēmām, ka šoreiz īrēsim autiņu. Jau labu laiku pirms ceļojuma pieteicām autiņu, pašu lētāko A klasi + atsevišķi nopirkām apdrošināšanu, kas papildus auto nomas apdrošināšanai sedz visu pašrisku. Tik tālu labi. Nākamā lieta - man nav tiesību, Polundram ir. :) Bet Polundrs pie stūres nav sēdējis ļoti labu laiku. 5 gadus? 7ņus? Nu kaut kā tā... Polundrs pirms ceļojuma mierināja, ka viss būs ok.

Iezīmētajā dienā, ieradāmies pakaļ savam jaunajam ceļabiedram - Kia Piccanto. Kad tante iznāca atzīmēt skrāpējumus un bojājumus uz auto, tad viņas auto zīmējums uz veidlapas ātri viens bija pilns ar krustiņiem. :) Nevarētu teikt, ka auto bija apdauzīts, bet palietots gan - skrāpējumi un mazas buktes faktiski pa visu korpusu + auto disku rūsas pakāpe norādīja uz apstākļiem kādos auto ir strādājis. Bet neko... pēc pāris minūtēm koncentrēšanās un pāris noslāpšanām kustējāmies uz priekšu. Laiku pa laikam noslāpām...un tad vēl...un tad vēl... un vēl. :) Jāsaka stūrmanis ar' nebija uzdevumu augstumos - centos Polundru izvest uz lielās šosejas, lai mazāk jācīnās ar krustojumiem kamēr pierod pie ātrumkārbas, bet rezultātā vienā mirklī atčuhnījāmies lidostā, noslāpuši pie iebrauktuves... :)

Pēcāk izbraucām uz šosejas un jau salīdzinoši mierīgi devāmies tālāk uz Ribeira Grande pilsētu, kas bija paredzēta kā mūsu pirmā pieturvieta. Nu ok, vēl maziņš sīkums - ja braucat ar Kia Piccanto, tad pārliecinieties, ka rokas bremze tiešam ir nolaista :D Rokturis ir visai mānīgs, kad nolaid rokas bremzi līdz beigām, izrādās, ka uzspiežot vēl, var nolaist ievērojami zemāk. Tas tā, maziņš atklājums, kad jau bijām nobraukuši 20km un Polundrs brīnījās, kāpēc auto neiet uz priekšu. :)

Bet kopumā visa ceļojuma garumā, ņemot vērā ceļus un neceļus pa kādiem braucām, Kia Piccanto izturēja godam. Nododot auto nekādu problēmu nebija - auto īres dāma vien pārbaudīja vai viss vietā, pat nepievēršot uzmanību auto korpusam - tas jau tāpat bija apskrambāts. Tomēr domāju, ka savas skrambas mēs arī atstājām, jo vairākas reizes mūsu ceļojuma pa salu laikā braucām pa ceļiem īstā rallija manierē, kur akmeņi šķīda pret mūsu mašīnas korpusu.

Vispār šajā ceļojumā uzzināju kaut ko jaunu par savu sievu. :) Viņai ir bezbailīga autobraucēja! :) Ja no sākuma mazliet raustījās, tad beigās raustījos es! :)

Ribeira Grande

13.attēls. Ribeira Grande

14.attēls. Nekuriene, kurā iebraucām, 5km no Ribeira Grande

Ribeira Grande pilsētā pēc mazas pamocīšanās spējām noparkoties. Apgājām riņķī pa pilsētu, paskatījāmies klasisko skatu uz pilsētas tiltu, aizgajām līdz krastmalai un pirmo reizi tā nopietni ieraudzījām okeānu ar lielajiem viļņiem. Pašā pilsētā nav ļoti daudz ko darīt, ir atsevišķi muzeji, bet tos īsti neapmeklējām - devāmies ceļā tālāk uz tējas plantācijām. Un te nu atkal kļūdījos ar ceļu nozīmes interpretāciju mūsu parastajā tūristu kartē. Sao Miguel salā šobrīd tiek būvētas vairākas ātrgaitas šosejas, kas iet paralēli mazākiem līdzšinējiem ceļiem, kurus caurvij vēl mazāki - vietējas nozīmes ceļi. Tad nu kādā momentā pilsētā nogriezām pa nepareizo...rezultātā ātri vien bijām lauka vidū, ar daudz mūū, bēēe un citiem dzīvniekiem, turklāt iebraukuši strupceļā, kur īsti apgriezties neizdodas, jo autiņš stāv 4m lielā pleķī, kurš ir 10° slīpumā un autiņš tādēļ slāpst nost. :D Pēc vairākiem mēģinājumiem apgriezties tas arī izdevās, bet nācās pastāvēt un paturēt kapotu vaļā, lai atdzesētu dzinēju. Nav ļaunuma bez labuma, varējām novērtēt apkārt esošo skaistumu. Visapkārt brīvā dabā auga bambuss, tālumā kalnos kāpelēja govis, bet viens ziņkārīgs teliņš bija pienācis pavisam klāt. Un visur riņķī ceļmalās aug kazeņu krūmi - iedomājos cik forši te ir rudenī. :) Pēc kāda laiciņa tikām laukā no šejienes un bijām atpakaļ uz šosejas, lai dotos uz tējas plantācijām.

Tējas plantācijas

15.attēls. Tējas plantācija, Cha Gorreana

Viena no spēcīgākajām atmiņām par Azoru salām, kas man palika, ir tējas plantācijas. Uz Sao Miguel salas ir divas tējas plantācijas - Cha Gorreana un Cha Porto Formoso. Tās atrodas salas ziemeļu daļā - nedaudz uz austrumiem no Ribeira Grande pilsētas. Mēs apmeklējām lielāko un labāk pazīstamo Cha Gorreana. Nekad neaizmirsīšu to mirkli, kad izkāp no mašīnas, un galva sareibst. Sareibst no zaļās tējas smaržas gaisā. Ja lietojat zaļo tēju, tad ziniet cik tā labi smaržo, kad to tikko atver. Aptuveni tāpat smaržo arī plantācijā/rūpnīcā, tik daudz intensīvāk, sulīgāk. Pilnīgi gribās gaisu laizīt :)

Apmeklējām tējas rūpnīcu, kur tieši tajā brīdī notika aktīvs ražošanas process. Cha Gorreana ir viena no divām uz Azoru salām palikušajām tējas plantācijām (otra ir vien dažus kilometrus tuvāk Ribeira Grande). Šajā rūpnīcā interesanti ir tas, ka visa tējas pārstrāde joprojām notiek ar tām pašām metodēm, ar kurām to darīja 19.gs., kad šo plantāciju ieviesa. Nav ne augsti tehnoloģisku iekārtu, ne super sterilas vides (ok, laikam pakotāj iekārtas bija visai modernas). Tējas lapas lielos maisos uz muguras joprojām staipa vietējie darbinieki, uz otro stāvu ceļ ar vienkāršas vinčas palīdzību utt.

Pašas plantācijas ir iespaidīgas - lauki ar maziem zaļiem krūmiņiem, ideāli nolīdzinātiem un jūru fonā. Izskatās pēc riktīgas idilles.

16.attēls. Tējas plantācija, Cha Gorreana

Tepat rūpnīcā protams var visu izgaršot - gan melno, gan zaļo tēju, iegādāties dažādus ievārījumus, medu u.c. gardumus. Rūpnīcā tiekam uz nelielu ekskursiju, kas gan ir portugāļu valodā, bet rūpnīcā viss ir tik vienkāršs, ka šķiet, ka saprotam skaidrojumu arī portugāliski. Nopirkām tējas paciņu drēgnajiem Rīgas vakariem (kad vēl tādi būs... :) un manu sapņu ievārījumu - kazeņu ievārījumu. Šo kazeņu ievārījumu turpmākajās dienās, pa Sao Miguel braukājot, ēdām 3x dienā. :) Taisīts no nogatavinātām kazenēm (tādas, kas pavisam melnas), tas ir ļoti salds un reizē arī auglīgs par spīti tam, ka cukura tur nav daudz. Žēl, ka tādu nevar Rīgā dabūt... bet varbūt arī labi, ātri vien par Vinniju Pūku pārvērstos. :)

Lagoa do Fogo

17.attēls. Lagoa do Fogo

Ezers, kurš atrodas atdzisuša vulkāna krāterī nes tam ļoti piemērotu nosaukumu - uguns ezers. Uz šejieni devāmies bez ļoti lielām ekspektācijām, bet rezultātā bijām pārsteigti. Pirmkārt, pats brauciens augšā kalnā ir elpu aizraujošs... īpaši ja sēdi Kia Piccanto blakus autovadītājam, kurš ntos gadus nav braucis vispār pie stūres + līst lietus + bieza migla + nenormālākais serpentīns. :) Bet gods kam gods - Polundrā atmodās Eiropas ziemeļniekiem raksturīgā rallija skolas čakras (jāsāk domāt vai nav kādi somi rados) un mēs ļoti ātri un droši bijām kalnā augšā. Skats ir fantastisks - īpaši ņemot vērā mākoņus, kas ir vien 10-20 metru augstumā virs mums. Īpaši skaists skats ir virzienā uz okeānu. Sanāk sireāls skats, vienā kadrā redzi ezeru, kas atrodas 600 m virs jūras līmeņa, un pašu okeānu pavisam netālu no jūras. Žēl, ka ar fotogrāfiju palīdzību šo nevar nodot - mocījos ar fotaparāta uzstādījumiem - migla būtiski mainīja skatu no tā, kāds tas ir realitātē. Šeit arī interesants skats ir govis - tās ir uzlīdušas pašā augstākajā kalna galotnē, un noraugās uz tūristiem (bilde pie sadaļas "govis"). Bet vispār - vieta visai mistiska. Pirmkārt, te ir pilnīgs klusums, kā jau kalna galotnē - dzird vien vēju. Otrkārt, skats uz mistisku ezeru, ko iekļauj mākoņi. Treškārt, vēl augstāk "debesīs" - govis. :) To nav iespējams ne aprakstīt, ne nofotografēt - jābrauc vien apskatīt pašiem. :)

Govis

18.attēls. Govis virs Lagoa do Fogo

Tās uz Sao Miguel ir visur - pļavās, kalnu galotnēs uz ceļiem un pat pilsētās. Vispār govju audzēšanas kultūra Azoru salās ir pavisam savādāka no tā, kas pierasts LV. Pirmkārt, ēdamais tām ir visu gadu cauri - zāle zaļo visu gadu. Otrkārt, tās visbiežāk netiek piesietas vienai vietai - tās klejo riņķī pašas. Treškārt, slaukšanas process ir interesants, pa salu pārvietojas daudzi Pedro ar modifeicētiem Toyota Hilux automobiļiem, kas aprīkoti ar divām slaukšanas iekārtām un milzu kannu. Govis pašas zina, kur un cikos tām jābūt, lai varētu "noslaukties". :) Tāpat pilnīgi normāli ir tas, ka govis skrien pa reģionālo ceļu, ka govis kāpelē pa kalniem (tiešām normāliem 45° slīpuma kalniem). 

Povoacao

19.attēls. Skats pa mūsu guļamistabas logu, Povoacao

Pēc Ponta Delgada mūsu nākamā dzīvošanas vieta bija maziņa pilsētiņa salas dienvidaustrumos - Povoacao. Ceļš līdz turienei ir līkumains, pa kalniem augšā, lejā, asfalta kvalitāte dažviet liek atcerēties par LV, bet jebkurā gadījumā skati riņķī ir fantastiski. Pati pilsēta ir brīnišķīga - ieskauta starp trijām kalnu grēdām, līdzenumā tieši pie okeāna. Pilsētiņa ir maza, bet ļoti jauka. Šajā pilsētā caur AirBnB pasūtījām vietu pie Karlas (Carla). Viņai ir nesen celta divstāvīga māja vienā no kalnu grēdām virs Povoacao, kur viņa pieņem viesus. Pirmajā vakarā sēdējām savā istabā un domājām, ka esam kaut ko sajaukuši ar maksājumiem... 36$ par nakti šķita daudz par maz... likās, ka par tādu servisu būtu jāmaksā 360$ par nakti. :D Pati māja jauna, piebāzta ar jaunāko elektroniku, sadzīves tehniku, santehniku utt. Mūs sagaidīja ar pašceptu kūku, brokastīs galds lūza no dažādiem gardumiem. Bet skati pa logu vienkārši fantastiski. No guļamistabas loga skats uz vienu no kalnu grēdām (19.attēls), bet pa otru pusi - skats uz ielejā esošo Povoacao un okeānu (20.attēls). Karlai ir viens draudzīgs vilku suns un divi ļoti neatkarīgi, lepni kaķi. :)

20.attēls. Skats no Karlas mājas uz Povoacao

21.attēls. Skats no Cantinho do Churrasco

Pie Karlas palikām 3 dienas - pašā Povoacao gan īpaši daudz laika nepavadījām, jo tur skatīties īpaši daudz ko nav, bet izmantojām pilsētu kā "bāzi" salas centrālās un austrumu daļas apskatei. Bet vienu lietu no Povoacao ir jāpiemin. Karla mums ieteica restrorānu (Cantinho do Churrasco PianoBar & Grill) pilsētā uz kuru devāmies mūsu pirmajā vakarā Povoacao...un otrajā vakarā...un trešajā vakarā... Restorāns atrodas tieši vietējās upes iztekā pie okeāna, bet pēc paskata un interjera nekas izcils. Bet virtuve... Eh... siekalas tek rakstot šo. Pirmajā dienā viesmīlis (ļoti runātīgs Pedro, bet viesmīļa profesijas labākais pārstāvis) ieteica kalmārus. Tie bija labākie kādus jebkad bijām ēduši. nākamajās dienās izmēģinājām arī citus ēdienus - visi bija vienkārši lieliski. Ēdiena ziņā šis restorāns noteikti bija labākais mūsu ceļojumos, iespējams visos mūsu ceļojumos. Bet pilnīgi iespējams, ka vispār šī man ir bijusi labākā restorāna pieredze manā mūžā. Interesanti, ka tas ir mazā klusā pilsētiņā nekurienē. :) Cenas ļoti, loti demokrātiskas. Viesmīlis izstāstīja mums gan savas preferenes, gan par katru ēdienu - no kurienes nācis, kā to gatavo un kādas ir tradīcijas. Vispār viesmīlis ar mums sarunājās diezgan daudz, bet tas bija ļoti, ļoti neuzbāzīgi un beigās gribējās, lai viņš nāk un pastāsta vēl kaut ko. Viss, ko viņš mums ieteica, garšoja fantastiski. Bet tie kalmāri...tas bija kaut kas fantastisks - es būtu gatavs to dēļ vien atgriezties Azoru salās. Turklāt patīkami, ka restorāna skanēja ļoti piemērota mūzika + aizloga varēja vērot dažādu pīļu sugu dzīvi upes iztekā - kā viņas tur dzīvojas, cīnās ar straumi, barojās, mīlējās, kaujās utt. - vesela izklaide pie vakariņām. :) Ja nu gadījumā kādreiz esat Povoacao - tad šo restorānu ļoti, ļoti, ļoti iesaku. :)

Furnas un Caldeira Velha

22.attēls. Ribeira Velha
ūdenskritums

Vēl viena lieta, ar ko slavena ir Sao Miguel sala ir ar tās termālajiem ūdeņiem. Sēravota ūdeņu galvenais centrs ir pilsēta Furnas, kas līdz ar to uzskatāma par vietējo Spa centru. :) Tās apkārtnē ir vairākas peldvietas ar karstajiem avotiem  - ūdeņi, kas ir silti no vulkāniskās aktivitātes + smird pēc sēra. Netālu no Furnām ir arī Caldeira Velha, kas veido skaistu ūdenskritumu, kura baseinā var arī nopeldēties. Savukārt pašā pilsētā Furnas peldvietas ir vairākas, bet populārākās no tām Terra Nostra parks un Dona Beija. Mēs ar Polundru apmeklējām abas. Terra Nostra parkam jāieplāno ilgāks laiks - tur ir vērts pastaigāties riņķī - ļoti skaisti iekārtots parks ar dažāda veida kokiem, krūmiem, puķēm. Viscaur tek upītes ar mākslīgiem ūdenskritumiem utt. Te arī dzīvojas melnie gulbji, kuri tieši pirms mūsu vizītes, bija laiduši pasaulē savas atvases. Vienam no gulbjiem pielīdu pārāk tuvu klāt, mēģinot to nobildēt. Tad nu uzzināju, ka gulbji ir visai labi skrējēji :)
Furnas ir slavenas arī ar savu ēdienu, kas tiek gatavots vulkāniskas izcelsmes avotos. Netālu no kūpošajiem un verdošajiem avotiem tiek ieraktas kapsulas ar dārzeņiem un gaļu, kur tie sautējas, bet pusdienlaikā tiek liktas uz galda tūristiem (galvenokārt :). Mēs atļāvāmies nemēģināt, tāds pats sautējums vien ir + nedaudz smako. Mēs alternatīvi turpat pie Furnas ezera ieturējām pikniku ar Furnas pilsētā ceptu maizi, vietējiem tunča konserviem, kazeņu ievārījumu un svaigo sieru.

Nordeste

23.attēls. Skats no Miradouru netālu no Nordestes

24.attēls. Skats  netālu no Nordestes

Pēdējā dienā, ko pavadījām Povoacao, devāmies uz salas austrumu un ziemeļu daļu. Kā jau Nordestes nosaukums pasaka priekšā - pilsēta atrodas ziemeļaustrumos. Agrākos laikos tā ir spēlējusi ļoti būtisku lomu kuģniecībā, jo tā bija tuvākā Portugāles sauszemes daļai. Tomēr pati pilsēta bija ļoti izolēta no pārejās salas kalnu grēdu dēļ. Līdzīgi ir arī šobrīd, jo, lai arī ceļš uz turieni ir, tas ir salīdzinoši grūts (līkumains,  serpentīni, slikts asfalta segums utt.). Braucot uz Nordesti pirmo reizi saskārāmies ar nopietnāku lietu, nācās meklēt kā ieslēgt logu tīrītājus. :) Interesanti, ka automobiļu kustība gandrīz nulle - neviens turp nedodas, tūristus gandrīz neredz. Un tomēr, viena no skaistākajām vietām Sao Miguel salā. Fantastiski mežu biezokņi, skaisti skati no vietējiem skatu laukumiem - Mirodourām. Skati fantastiski, jo pārsvarā viss ceļš ved gar augstu klinšainu salas austrumu piekrasti. Piestājam vienā no Mirodourām - vieta brīnišķīga (23.attēls). Starp citu, visa sala ir pilna ar vietām, kur vari piestāt un uz akmens grilla/krāsns pagatavot savu pikniku un notiesāt to, baudot skaistu skatu. Piemēram, šī Miradoura bija iekārtota gleznainā vietā pašā klints malā. Tā bija aprīkota ar kādām 6 akmens krāsnīm, visu nepieciešamo grillēšanai, ūdens krānu un skaistu ēku gadījumam, ja uznāk lietus.

25.attēls. Ceļš uz nekurieni kaut kur

Pati Nordestes pilsēta ir smuka, bet darīt tur daudz ko nav. Iepirkām vien dažādus gardumus, lai dotos piknikā. Pirms nokļūt piknika vietā mēģinājām atrast ūdenskritumu, kam bija jābūt netālu no Nordestes. Pēc ilgstošiem meklējumiem nokļuvām uz lauku ceļa, kas veda iekšā salā un kalnā augšā. Ceļa segums - lavas akmentiņi. Mūsu Kia knapi vilkās augšā, ar katru nākamo metru rūcot arvien vairāk. Jo talāk braucām, jo stiprāks kļuva lietus, arvien mazāka saķere ar ceļu un arvien lielākas problēmas. Bet galvenā problēma slēpās apstāklī, ka nav kur apgriezties - ceļš pārāk šaurs. Tā nu turpinājām braukt kalnā augšā, mākoņos un dziļā, dziļā mežā, līdz pie pamestas mežizstrādes stacijas spējām apgriezties. Tur arī izkāpām un izbaudījām pilnīgu klusumu, mākoņus un dabu (25.attēls).

Porto Formoso

26.attēls. Porto Formoso pludmale

26.attēls. Porto Formoso pludmale

Azoru salas noteikti nav tā vieta, kur doties, ja vēlaties pavadīt lielāko daļu atvaļinājuma pludmalē. Iemesli tam ir vairāki. Pirmkārt, pludmaļu nav tik daudz - pārsvarā piekraste ir klinšaina. Otrkārt, peldvietas galvenokārt ir tādas, ka tur bez iepriekšējas sagatavošanās būs grūti peldēties - viļņi ir lieli, zemūdens vilkme arī. Treškārt, smiltis ir vulkāniskas izcelsmes - tās ir ļoti, ļoti karstas. Pat  vidēji nomākušā dienā mēs ar plikām kājām varējām tikai skriešus doties pāri pludmalei līdz ūdenim un atpakaļ. :) Apmeklējām vairākas pludmales, bet prātā visvairāk palikusi Porto Formoso pludmale, kas, ieskauta starp klintīm, paslēpusies minūtes gājienā no pilsētas centra (pilsētā gan grūti saprast, kur ir centrs, jo pilsēta izstiepusies gar piekrasti).

Mūsu ceļojuma gadījumā tā īsti pludmalē nepavāļājāmies un okeānā neizpeldejāmies - mazliet par vēsu priekš peldēšanās. Sakožot zobus, laikam varētu ielīst, bet īpašas vēlēšanās nebija. Turklāt, galvā maisījās  doma par pirms ceļojuma lasīto faktu, ka Azoru salās ir noķerta vēsturē lielākā haizivs. :) Vietēji gan par haizivīm neko daudz nav dzirdējuši, lai gan gadus desmit atpakaļ vienam skandināvu tūristam viens uzbrukums ir bijis.

Sete Cidades

28.attēls. Sete Cidades

Pēdējā dienā ar automobili mūsu rīcībā devāmies uz vienu no galvenajiem apskates objektiem Sao Miguel - slavenos Sete Cidades ezerus, kas atrodas milzīga vulkāna krātera vidū. Ezeri ir slaveni ar to, ka skaidrā laikā var redzēt to dažadās krāsas - viens ir zaļš, otrs zils. Skaidrojumi un leģendas ir dažādi, bet visticamāk (vismaz man tā sķiet) izskaidrojums ir saistīts ar to, kādā leņķī krīt saules stari. Vienīgā baža bija par to, ka mākoņi, kas nebija īsti pazuduši no kalnu apvidiem nevienu dienu līdzšinējā ceļojumā, arī šajā dienā bija visai biezi. Un mūsu bažas bija ne bez pamata. Jau braucot augšā vulkānā visai drīz iekļuvām mākoņos, lietus šaltīs u.tml. Sasniedzot pirmo skatu laikumu, kas teorētiski ir tieši uz krātera malas, konstatējām, ka redzamība ir vien kādi 10m. :)  

Jau braucot iekšā vulkāna krāterī, pabraucot zem mākoņiem ieraudzījām ezerus no neliela augstuma (aptuveni 1/3 no krātera malas augstuma). Skaista vieta un savā ziņā arī mistiska - atrodies liela krātera vidienē, kurā tagad iekārtojusies pilsētiņa ar tādu pašu nosaukumu - Sete Cidades.

Pašā pilsētiņā šajā dienā tieši bija svētā gara svinības (Spirito Santo), kas izplatītas visā salā. Pilsētās tiek klāti bagātīgi galdi, liets stiprināts vīns un gaisā tiek šautas raķetes nelabā aizbaidīšanai. Paspējām paskatīties arī procesiju, kas sākās no vietējās baznīcas. Šķiet puse pilsētiņas iedzīvotāju devās procesijā pūtējorķestra pavadījumā, bet otra puse gaidīja, kad procesija nesīs ēdienu. :D

Ponta da Ferraria

29.attēls. Skats uz Ponta da Ferraria peldvietu

Vēl viena skaista vieta salas rietumu piekrastē - Ponta da Ferraria. Tur atrodas dabīgie peldbaseini, kuros atsevišķos mirkļos (laikam, kad paisums) var peldēties, snorkelēt utt. Asnāte teica, ka šeit ļoti lieliska vieta snorkelēšanai, kam varu noticēt. Jebkurā gadījumā pati vieta ir ļoti interesanta, jo pludmale atrodas lielas, lielas vulkāniskas klints pakājē + ir daži mini vulkāna krāteri. Šeit apstājoties var redzēt kā veidojas jaunā zeme. :)

Ēstuve nekurienē pēc Ponta da Ferraria

Atceļa no Ponta da Ferraria ļoti gribējās ēst. Viss bija slēgts, bet vienā ciematā iegājām pašaubīga izskata kafejnīcā, kur gaismas izslēgtas un pie viena no galdiem vien sēž divas pavecākas kundzītes, kas kaut ko sarunājas savā starpā. Ieraugot mūs viena pieleca kājās un tīrā angļu valodā sāka mūs apkalpot. Ieveda tumšā istabā, iededza gaismas, attaisīja sešas metāla kārbas ar ēdieniem. Bufete nekurienes vidū ar visu, ko vien sirds kāro - cūkgaļiņa tādā un tādā mērcē, zivs tāda un tāda, kartupeļi tādi un tādi. :) Mums žoklis atkārās. Pilnīgā nekurienē no situācijas, kad izmisums mācas virsū, jo visu dienu nekas nav ēsts un viss ir slēgts, līdz paradīzei zemes virsū.

Sao Miguel tipiskie pārtikas produkti

Kā jau katrā ceļojumā, pastiprinātu uzmanību pievēršam vietējiem ēdieniem. Galvenie highlight Sao Miguel salā mūsu izpratnē bija:

30.attēls. Sao Miguel tipiskā pārtika

• Ananāsi - vietējie ananāsi, kā jau rakstīju iepriekš, sulīguma un aromāta ziņā nav salīdzināmi ar tiem, ko ēdam LV;
• Banāni - mazie banāniņi no vietējām banānu plantācijām - garšas ziņā ne ar ko būtiski neatšķiras, bet apziņa, ka tepat norauti un acīmredzot mazāk ar ķīmiju apstrādāti, liek tiem garšot labāk;
• Furnas maize - ļoti garšīga, saldena baltmaize, kas papildus visiem SPA pasākumiem ir viena no Furnas pilsētas vizītkartēm;
• Quijada da Vila Franca kūciņas - kūciņas, kur dēļ Polundrs būtu gatavs kādu nogalināt :) Ļoti gardas kūciņas, kuru sastāvs ir gauži vienkāršs (milti, olas, piens, cukurs), bet garša ļoti interesanta, jo tās ir sulīgas iekšā + lielais pūdercukura daudzums to padara par kārtīgu našķi. Ja sanāks rudenī pacentīšos pagatavot ko līdzīgu Rīgā, tad jau uzcienāšu;
• 
  
  Svaigais siers - svaigais siers šeit garšo ļoti labi un viegli, nav pārsālīts kā lielā daļā Eiropas. Ļoti labi noder vieglam piknikam kopā ar dārzeņiem un augļiem.
  
• Lapas - vietējie gliemežveidīgie, kas dzīvo piesūkušies pie akmeņiem okeāna piekrastes reģionos. Nākamajā Faial salā redzējām, kā vietējie lasa šos gardumus. Pirmo reizi pagaršojām Povoacao restorānā, bet tālāk ņēmām visur, kur vien varēja dabūt. Mazliet atgādina mīdijas, tomēr garša būtiski atšķiras - galvenokārt gatavo baltvīna mērcē. Paldies Asnātei par šā garduma ieteikšanu! :)

Hortenzijas

31.attēls. Hortenzijas

Azoru salas sauc arī par hortenziju salām. Skaidrojums nav tālu jāmeklē - visur, kur vien krīt skaties, zied hortenzijas visās iespējamajās krāsās. Žēl, ka ziedēšanas laiks ir nedaudz pēc mūsu aizbraukšanas, līdz ar to neizdevās skatus ieraudzīt pilnā krāšņumā, bet vienalga atsevišķās vietās skati bija ļoti iespaidīgi. Īpaši iespaidīgi hortenziju lauki izskatoties vēlāk - jūnijā - augustā. Būs mums iemeslis atgriezties citreiz. :)

Kas vēl?

• Ja ir jābrauc uz austrumiem, noteikti brauciet caur ziemeļiem - tur ceļš vismaz uz 2013.gada pavasari bija noteikti labāks nekā dienvidu virziens caur Povoacao;
• Ja ir vēlme, tad Pontā var doties izbraukumā ar laivu skatīt vaļus, tomēr pazinēji vairāk iesaka Pico un Faial salas - tur lielākas cerības ieraudzīt "medījumu";
• Vila Franca do Campo - pilsēta, kurā, ja gadījumā braucat garām, ir vērts piestāt. Galvenais apskates objekts - pussabrucis vulkāna krāteris netālu no krasta. Sezonā tur var tikt arī ar tūristiem domātas laivas palīdzību;
• Uzmanieties ar dvieļiemun un drēbēm apmeklējot sēravotus - ūdens krāso un to gandrīz nereāli atmazgāt (mūsu gadījumā Karla par mums bija parūpējusies un sagādājusi mums dvieļus, ar kuriem var doties šajās peldēs);
• Skaists klinšains krasts ir arī pilsētiņā salas rietumos - Mosteiros. Tur var skatīt kā lielie okeāna viļņi triecas pret klintīm;
• Daudziem rodas jautājums vai ar prāmi var tikt no Sao Miguel uz citām salām? Jā, var. Bet... tikai tūrisma sezonā, reizi vai divas nedēļā un jābrauc diezgan ilgi - šķiet ap 8h. Daudz prātīgāk starp salām izmantot gaisa satiksmi, ko arī darījām turpmākajā ceļojuma gaitā - lidojums no Sao Miguel uz Faial aizņēma aptuveni stundu.

Pirms rakstīju šo aprakstu domāju - kas ir tā viena lieta, kas man nāk prātā no Azoru salām. Un ziniet kas? Zaļš. Vienkārši krāsa - zaļš. Nekad neviena vieta man nav asociējusies ar kaut ko tik abstraktu kā krāsa. Bet šajā gadījumā tieši visas iespējamās zaļās krāsas nokrāsas ir galvenais, kas paliek prātā. Tad, protams, nāk visi apskates objekti, okeāns, virtuve utt., bet primārais ir zaļums. Tādēļ nav brīnums, ka Sao Miguel salas otrais nosaukums ir zaļā sala. Brīdi, kad braucu prom no salas domāju - interesanti, vai man būs līdzīgas emocijas no Faial salas, ko sauc par zilo salu...?

Nākamajā blogā pēc kāda laiciņa par to, kā mums gāja Faial salā, par to vai redzējām vaļus, vai redzējām vulkāna krāteri, par satikto Azoru salu makroekonomistu Tiago un īrētās mašīnas spoguļu dauzīšanu. :) (spied uz saites)

Pārējie attēli no Sao Miguel atrodami šeit vai manā Facebook profilā.

  

P.s. Īpašs paldies jāpasaka arī Andrim Liedskalniņam, kurš šķiet ir bijis retais no LV, kas apciemojis Sao Miguel. Viņa blogs sniedza kā papildus iedvesmu tā informāciju. Viņam vairāk par hiking pa Sao Miguel, mums vairak klasisks "tūristu ar komfortu" stāsts. :)