Parīze izplestām rokām negaida...

Kopš rīta bloga mans Parīzes entuziasms ir zudis. :D Tiklīdz beidzu rakstīt iepriekšējo blogu un aiztaisīju datora vāku, tā viss aizgāja šķērsām. KLM pārbukoja mani pašā lidmašīnas aizmugurē ļoti šaurā rindā (mugura joprojām notirpusi). Pats lidojums – "mans sapņu piepildījums" ("iesaku" visiem, kam problēmas ar spiedienu ausīs paceļoties-nolaižoties) – 50 minūšu lidojums, no kura 25 minūtes lidmašīna ceļas līdz 10km atzīmei, bet tad 25 minūtes nolaižas… Saprotu, ka 10km augstumā lidot ir ekonomiskāk, bet tiešām arī šāds elipsveidīgs lidojums ir ekonomisks? Piezemējos Parīzē, protams, vispār bez dzirdes, kādas 20 minūtes staigāju kā "apdolbīts", tad pamazām sāka nākt vaļā ausis. J Sagaidīju savu koferi (atliek vien pabrīnīties cik daudziem ir sarkans koferis ar zilu savelkamo jostu).

Tālāk devos meklēt savu RER-B vilcienu, kas mani aizvizināti uz centru, kur būtu vien jāpārkāpj metro un jau pēc mazāk nekā stundas būtu viesnīcā. Bija plāns visai aktīvi mesties Parīzes izpētē. Biļešu automātā nopirku biļetei un devos uz vilciena platformu. Un te sākās dienas jautrība… uz ekrāniem kaut kas lieliem sarkaniem burtiem rakstīts, franciski. Pa apziņošanas sistēmu arī visu laiku kaut ko stāsta, franciski… informācijas centrs nestrādā. Cik nu manas franču valodas zināšanas ļauj noprast, streiks un vilcieni nebrauc… Biju par streiku dzirdējis, bet tas bija nedēļas vidū, domāju, ka līdz sestdienai viss pāries – nekā, 5.dienu streiks. Parādījās uzraksts angliski, citēju "Due to strike operations of RER-B trains will be disturbed". Ko šajā gadījumā nozīmē disturbed neviens nezina. Uz platformas arvien vairāk cilvēku, visi bolās viens uz otru un nesaprot, kas notiek. Pēc kāda laika kļūst skaidrs, ka pēc stundas būs viens (!) vilciens, kas vedīs uz Parīzi, turklāt vien līdz Gare du Nord stacijai. Jau laicīgi saprotu, ka laikam ikdienā vilcieni ir daudz biežāk, kas nozīmē, ka šis būs piebāzts. Pēc stundas tiešām vilciens klāt – tajā momentā platforma jau tik pilna, ka vairs nav kur apgriezties. Es gan veiksmīgi ieņēmu pozīciju un dabūju vilcienā vietu apsēsties, par ko pēcāk biju tik priecīgs. Vilciens no sākuma nav pārbāzts, bet nevarētu teikt, ka ir brīvas vietas. Tālāk sākās murgs. Otrajā pieturā gan cilvēki sāk gāzties iekšā, stumt viens otru. Vienu sievieti iespiež durvīs, viņa kliedz no sāpēm, pasažieri rauj stopkrānu. Sievieti atbrīvo no durvīm un nodod mediķu apgādībā, kas jau piesteigušies klāt. Trešajā pieturā cilvēki vēl mēģina iekāpt, faktiski pēc Japānas metro metodes, vienkārši iestumjot dziļāk pasažierus. Ceturtajā pieturā vēl, piektajā vēl, sestajā vēl. Beigās ir tā, ka tad, kad vilciena durvis attaisās, tad cilvēki krīt laukā. Reāls murgs. Divi melnādainie pāris metrus no manis pēkšņi kaut ko nesadala un sāk kautiņu, kas gan ir ļoti interesants, jo vietas, tad nav vispār – atvēzēties nevar, bet kaut kādā veidā tomēr asinis šķīst… Brauciens vilkās kādu pusotru stundu, jo regulāri stacijās nevar aiztaisīt durvis. Blakus sēž amerikāniete (ap 30 gadiem), kas pirmo reizi Eiropā, tikko izkāpusi no reisa no Štatiem…, pavisam nobijusies, sāk raudāt, jo neko nesaprot. Vienvārdsakot, situācija vilcienā vnk briesmīga. Arī es jau vienā brīdī sāku domāt, ar ko sliktākajā gadījumā izsist logu, lai rāptos laukā no vilciena, jo kļūst arvien šaurāk. Beigās, tiekam līdz Gare du Nord, kur var nosacīti uzelpot. Apkārt haoss, visi kaut ko kliedz, kaut kur skrien…faktiski pat nav iespējams apstāties, straume "nes uz priekšu". Amerikāniete ieķērusies elkonī un lūdz, lai viņu nepametu nelaimē :D Izrādās, ka viņai uz to pašu, Bercy rajonu, kur man. Tad nu absolūti uz dullo ejam kaut kur par Gare du Nord, kur ieraugu norādi uz vilcienu, kas aizvestu uz mums vajadzīgo Les Halles, kur savukārt varētu pārkāpt 14. metro līnijā, kas aizvestu uz Bercy. Tā arī sanāk, vienīgi pārsēšanās vietā ir jāpāriet no Les Halles uz Chatalet stacijām, kas ar somām ir grūti, daudz staigāšana pa trepēm augšā un lejā. Amerikāniete kā kamielis aprāvusies iet un bubina "Never ever I'm going again to visit Europe" un katru reizi, aiz pagrieziena ieraugot vēl trepes, kaut ko nolamājas. :D Drīzumā gan esam Bercy, mūsu viesnīcas pavisam blakus – ieejas 10m attālumā viena no otras. Viņa par pateicību piedāvā man uzsaukt dzērienu, bet man citi plāni – spēka it kā vairs nav, bet vēl nav pavisam vakars, var mēģināt doties atpakaļ uz centru un apskatīt pilsētu…

Pēc piereģistrēšanās viesnīcā un ātras dušas dodos atpakaļ haosā :D Paspēju aizbraukt līdz Luvrai, nedaudz pastaigāt pa centru, diezgan daudz cilvēku, pēc Rīgas šķiet ļoti stresaini. Redzu Elizejas laukus, redzu Eifeļa torni, Sēnu, bet jāatzīst, ka spēki beigušies… kādu laiku meklēju vēl metro staciju līdz braucu atpakaļ ar 14.metro (kas, starp citu, ir vienīgais bez vadītāja - automatizēts J). Izdomāju, ka vajag uz pozitīvas nots pabeigt dienu, izkāpju pieturu ātrāk – Gare de Lyon. Jāatzīst, biju gaidījis ko vairāk – no ārpuses stacija skaista, iekšā nav tā greznuma, ko gaidīju, vēl viena neliela vilšanās. Tad 10 minūšu pastaiga un esmu viesnīcā. Paēdu vakariņas un nu rakstu šo blogu. Fūū…stresaina un nogurdinoša diena, paņēma daudz spēku.

Starp citu, Parīze šodien gatavojas pasaules čempionāta atklāšanas (frančiem) spēlei Francija-Hondurasa. Hondurasieši šodien noteikti var cerēt vismaz uz vienu papildus līdzjutēju manā personā (kaut gan domāju, ka visi RER-B vilciena pasažieri šodien būs Hondurasas atbalstītāji). J

Ceru uz veiksmīgu rītdienu… kaut gan ņemot vērā kā semināra organizētāji ir čakarējušies līdz šim, domāju, ka būs pārsteigumi. :D Arī šodien teorētiski viesnīcas recepcijā bija jābūt pieejamiem welcome materiāliem, bet recepcijā neviens neko, protams, nezin J

Šādi šodien izskatījās Gare de Lyon... Gare du Nord pēc sajūtām gan bija trakāk...