Pāriet uz galveno saturu

Nikon d5100 - kopdzīves beigas

Pēc 15 mēnešu draudzības pienācis mirklis, kad esmu nolēmis teikt ardievas savai "štata" kamerai - Nikon d5100. Tie, kas manus blogus lasa vairāk vai mazāk regulāri, varbūt atcerās, kā pēc pārejas no Canon no sākuma mocījos. Bet jāteic, ka ar laiku pieradu. Var teikt, ka no 4 nopietnākiem ceļojumiem, kur šī kamera devās, vien pēdējos divos - Parīzē un Itālijas ZR tā pa īstam kameru iepazinu. Tikmēr Azoru salās un Islandē vēl mēreni "peldēju". :) Pēdējā savā ceļojumā jau gan biju apradis ar kameru tik labi, ka kā agrākajos laikos ar Canon, varēju bildēt manual mode, un būt drošs, ka bilde būs tāda, kādu to vēlos. Kādi tad mani secinājumi pēc 15 mēnešu kopdzīves?

Specifikācijas: snapsort.com
+ Izcila kamera no tā viedokļa, ka šī tomēr ir budžeta klases spoguļkamera. Bildes kvalitāte līdz zināmai robežai apmierinās jebkuru fotoentuziastu. Jāsaka gan, ka ir šis "zināmās robežas aspekts". Un tā ir labas/izcilas bildes robeža.
+ Ar laiku pielāgojoties, vairs arī nešķiet, ka pogu izvietojums ir neloģisks.
+ Kamera ir labs risinājums ceļotājiem - viegla un kompakta. Īpaši, ja kombinācijā ar kādu vieglu prime tipa lēcu kā, piemēram, 35 mm f/1.8.
+ Agrāk man nepatika izbīdāmie ekrāni, bet jāsaka, ka šī kamera pārliecināja mani, ka tam ir savi plusi. Tā kā ekrānu var izlocīt par 270°, tad tiešām live view režīmā var bildēt sarežģītos apstākļos.
+ No tehniskajiem rādītājiem šķiet, ka jāizceļ gaismasjūtība. Tik lētai kamerai tā ir izcila.



 
- Kameras vieglumu nosaka vājāka plastika.
- Man personīgi nav vajadzīga virkne ar papildus funkcijām, kas sabāztas kamerā - bilžu pēcapstrāde kamerā man šķiet absolūti nevajadzīga, tāpat kā dažādie kreatīvie bildēšanas režīmi.

* Neko īsti nevaru teikt par video - gandrīz nelietoju. Bet runā, ka ir neslikts.



 Esmu nolēmis pamēģināt pāriet uz pilna kadra kameru - vēl neesmu droši izlēmis kuru tieši, bet tāda doma ir.
 
 
 
 
Citi foto, kas uzņemti ar šo tehniku:

Šī emuāra populārākās ziņas

Negaidītais Turkmēņu plovs Dubajā

Decembra otrajā pusē beidzot izrāvāmies no sava darbs-mājas-bērna slimošana trijstūra. Šoreiz izbēgām uz Dubaju, Apvienotajos Arābu Emirātos. Pēc ilgākiem laikiem izbēgām no Eiropas. Teikšu godīgi, Dubaja nekad ne tuvu nav bijusi mans sapņu galamērķis. Pilsēta, kas izaugusi mazliet nekurienes vidū, tuksnešu ieskauta, mani neuzrunāja. Tajā pašā laikā, šoreiz izvēli noteica faktoru kombinācija - “logs” Covid ierobežojumos (knapi, knapi paspējām), nu jau gandrīz trīsgadnieces faktors un attiecīgi vēlme pēc ērta transporta, kā arī vēlme pēc silta klimata pēc n-to rudens vīrusu pārslimošanas. Šādām prasībām no Helsinkiem nemaz tik daudz opciju nav - Kanāriju salas/Malaga (bet laikapstākļi var būt visādi decembrī), Taizeme - bet patāls lidojums, ja ir tik nedēļa laika, tad īsti neatmaksājas), kā arī Dubaja. Izvēle krita par labu Dubajai, jo 6-7h tiešais lidojums ar Finnair, ap 25-28C gaisa temperatūra un ap 23-24C ūdens temperatūra. Lidojām ar Finnair, par biļešu cenām nemācēšu teikt, iz

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Tēva lomai - 4

Kādu laiku atpakaļ rakstīju šo tekstu par randiņu ar meiteni . Meitai šonedēļ dzimšanas diena - 4 gadi. Attiecīgi arī manai tēva lomai - 4. Man pašam īsti vairs netop skaidrs, kur tas laiks ir palicis. Un jubileja šoreiz ir vismaz mazliet saldskāba. No vienas puses forši, ka jau liela meitene, ar spēcīgu "ES", savām interesēm, spējām, iebildumiem utt. Forši, ka var sarunāt lietas. Pamazām laika un vietas dimensija nostiprinās – saprot kas ir Carnikava, kas ir Helsinki. Saprot, gadalaikus un gaida lielākus notikumus. No otras puses - tik ļoti gribās, lai vēl kaut mazliet nesteigtos ar pieaugšanu. Lai  tētis vēl kādu brīdi būtu draugs, palīgs un varonis. Lai joprojām var priecāties kā par lielām lietā, tā maziņām. Lai joprojām viņu var pārsteigt ar ko tādu, kas mums ir ikdiena. Ar prātu gan saprotu, ka šis vilciens pamazām aizdodas.  Šodien domāju, kādi ir bijuši šie četri gadi. Interesanti ir tas, ka smadzenes dzēš vai vismaz pamatīgi bloķē visu negatīvo - negulētās naktis, ta

Azoru salas - vieta, kur atgriezties

Motivācija un gatavošanās Visu laiku kopš 2013. gada pavasara, kad mēs ar Polundru apmeklējām Portugālei piederošās Azoru salas, laiku pa laikam domās atgriezāmies tur. 9 salu arhipelāgs uz mums atstāja tik lielu iespaidu, ka nespējām tik vaļā no uzmācīgas domas turp doties vēlreiz. Šo divu gadu laikā, ar mums ir sazinājušies daudz cilvēku, kas sekojot mūsu ceļojuma aprakstam, ir atklājuši sev Azoru salas. Arī mūsu Azoru salu draugi ir ziņojuši, ka mūsu pēdās pēkšņi sākusies latviešu tūristu plūsma. Patīkami, ka izdevies latviešiem atklāt šo skaistumu. Šogad, plānojot ceļojumu septembra mēnesim, primārā doma bija par došanos uz Patagoniju. Bet savelkot kopā ceļojuma budžetu, sapratām, ka “pacelt” šogad to nespējam – jāplāno laicīgāk, jāmeklē lētās biļetes, jāmeklē “gali” paziņu lokā, kas var palīdzēt ar naktsmītnēm. Tad nu atlikām to uz citu reizi. Tad nu likās, ka šī varētu būt tā reize, kad vērts doties uz Azorām – aizbraukt uz salu arhipelāga tālāko stūri – Flores un Corvo , ai