"Vietējā prece" globālā tirgū...

Krievijas ieviestās sankcijas jau atkal ir izprovocējušas ne tikai panikas vilni par to, cik ļoti cietīs Latvijas tautsaimniecība, bet arī vēl vienu patriotrisma izpausmes vilni. Sarkanās un zaļās karotītes, "Nepērc svešu!", tagad arī "Latvijas labums". Tie, kas mani pazīst/ir lasījuši manus profesionālos darbus, zina, ka esmu patriots un Latvijas produkcijas aizstāvis, pats arī bieži aicinu cilvēkus pirkt Latvijas produktus, kā, piemēram, šajā bloga ierakstā kādu laiku atpakaļ. Kā cilvēks, kurš  kaut ko sajēdz no LV rūpniecības, parasti cenšos izvēlēties Latvijas preci, tomēr ieskatos marķējumā un piedomāju par to, no kurienes cēlušās izejvielas, kas lietotas dotā produkta saražošanai (nav obligāti jāzina Latvijas ārējās tirdzniecības struktūra). Tajā pašā laikā esmu mēreni skeptisks pret formalizētām akcijām, kur mērķis ir izcelt atsevišķus produktus. Acīmredzot īsti neticu ierēdņu/tirgotāju/pārdevēju spējai novērtēt – kurš ir un kurš nav "Latvijas produkts". Tāpat arī žēl tos ražotājus, kas formalizētu kritēriju dēļ (kas bieži tiek paķerti vnk "no gaisa") paliek uzreiz "aiz svītras".

Mūsdienu globalizācijas apstākļos rūpniecība ir pārvērtusies līdz nepazīšanai, un ir ļoti grūti pateikt, kurš produkts īsti ir vairāk "Latvijas produkts" – šprotes vai, piemēram, persiku ievārījums. Liktos viennozīmīgi – šprotes. Bet no ekonomikas teorijas viedokļa, viss nav tik viennozīmīgi – ir ļoti iespējams, ka tas darbs un līdzekļi, kas būs ieguldīti Itālijas persiku ievārījuma pagatavošanā, būs lielāki nekā šprotu gadījumā. Turklāt nevar zināt vai šprotu konservu ražošanā nav izmantotas importētas brētliņas, sāls un garšvielas (tas tikai kā piemērs ilustrācijai – nesaku, ka tā ir). Tādējādi arī pievienotā vērtība būtu lielāka tieši Itālijas persiku ievārījuma gatavošanā.

Un tādu piemēru Latvijas pārtikas rūpniecībā un arī apstrādes rūpniecībā kopumā ir ne mazums. Cilvēks pieķeras pie jēdzieniem "vietējs", "zemnieku", "bio/eko/šmeko" utt., bet tas nebūt nenozīmē, ka tie ir produkti ar lielāko pozitīvo efektu Latvijas tautsaimniecībai. Tāpēc kārtējo reizi izvēloties preci veikalā, ir vērts ne tikai skatīties uz to kartona gabaliņu, kas vēsta, ka šī ir "Latvijas prece", bet saglabāt veselo saprātu attiecībā uz to vai šis produkts tiešām dod būtisku pienesumu LV tautsaimniecībai. Kā to novērtēt? – Gandrīz neiespējami, ja vien jums nav informācija par to, kāda ir izejvielu izcelsme, cik daudz produkts ir apstrādāts (jeb kāda pievienotā vērtība radīta) tepat, Latvijā. Tomēr nekas traks nenotiks, ja nopirksi lietuviešu sieru, kas gatavots no LV piena, nekas traks nenotiks arī, ja nopirksi LV ražotus makaronus, kas ražoti no importa miltiem utt. Tik ilgi, kamēr produkts ir radījis kādu pievienoto vērtību LV, tas nebūtu smādējams.

Neapšaubāmi, ja ir iespēja mainīt ēšanas paradumus un aizvietot izteikti importētus produktus ar izteikti vietējo produkciju, tam gan ir savs pienesums ekonomikai. Manuprāt, tieši mūsu ēšanas paradumu maiņai ir daudz lielāks potenciāls būt  "ekonomiskajam ierocim" nevis šāda veida glorificētām kampaņām vēlēšanu gadā. J Turklāt kā liecina pieredze, kampaņu pozitīvais efekts arī visbiežāk novērojams vien īstermiņā. Tikmēr, ja paskatās, ko ēd mūsdienu jaunatne, brīžiem mati saceļas stāvus. J Šķiet, tādi gardumi kā rācenis, kālis, rutks, cūku pupas, pastinaki utt. jau sen ir "nemodīgi" un pat nezināmi jaunākām paaudzēm.

Emocionāli man kopš bērnības vienmēr šādas akcijas ir patikušas. Tomēr racionāli tagad redzu arī to vājos punktus. Es aicinātu iet vēl tālāk – attīstīt tiešo pirkšanu un mājražošanu – divas jomas, ko LV valdība ir nepelnīti piemirsusi garajā darbu sarakstā. Manuprāt, šis ir tik ļoti piemērots mirklis cik vien varbūt, lai savestu kārtībā tiešās pirkšanas un mājražotāju likumdošanu. Un arī patērētājiem šis, iespējams, ir labākais mirklis, kad izpētīt tiešās pirkšanas sniegtās iespējas – kur apkārtnē kas tiek tirgos, kādi lauksaimnieki, kurās dienās un ko ved uz vietām, kas ir tuvas to dzīvesvietai vai darbavietai. Tāpat arī joprojām nesaprotu kāpēc reģionālajos publiskajos iepirkumus priekšrocības nav vietējiem saimniekiem (iekļaujam punktu, ka kartupelim jābūt audzētam 50 km rādiusā un lieta darīta; ja vien protams šāda veida protekcionisma formu ir iespējams iestrādāt likumdošanā). Tieši ķēdes galaposms – lauksaimnieks, piensaimnieks, augļu audzētājs, ruksīšu audzētājs utt. visbiežāk ir paši jūtīgākie uz šāda veida sankcijām. Tādēļ, manuprāt, atbalstam būtu jābūt virzītam tieši šajā virzienā. Pretējā gadījumā ar dažādām kampaņām atbalstam ne tikai ķēdes vājāko posmu - lauksaimnieku, bet arī transportētāju, tirgotāju utt. (kas varbūt gan arī nav nemaz tik slikti)

Iedvesmai: Latvijas Mājražotāji un Tiešā pirkšana

Ir arī otra stāsta puse. Šāda veida akcijas (karotītes, aicinājumi pirkt vietējo preci utt.) ir sava veida slēptā protekcionisma forma, kas no ekonomiskās teorijas viedokļa nav īpaši veselīga vienotai ekonomikas telpai kāda ir Eiropas Savienība (ES). Protams, tā nav klasiskā protekcionisma forma, kuras gadījumā kādu produktu importēšanai tiek likti dažāda veida šķēršļi. Ir daudzi pētījumi, kuros protekcionisms kā forma ir atzīti par nelabvēlīgiem, lai arī sāktonēji efekti šķiet vien pozitīvi. Proti, ja Itāļi spēj izaudzēt persikus efektīvāk, nekā to spējam mēs, tas taču nenozīmē, ka mums būtu jātaisa augšā akcija un tagad jāpērk LV audzēti persiki (atkāpe: jā, pareizi – protams, labāk ir izvelēties Latvijas ābolu). J Starptautiskā darba dalīšana mūsdienu globalizācijas apstākļos ir ļoti nozīmīga ekonomikas sastāvdaļa. Katrai valstij, reģionam, uzņēmumam ir savu priekšrocību komplektiņš – zināšanas un prasmes, dabas resursi, enerģija vai jebkādi citi resursi, kas ļauj doto preci ražot efektīvāk nekā jebkur citur. Un tagad iedomāsimies, ja esošo vai citu sankciju rezultātā visas reģiona valstis uzsāks šādas – "pērc vietējo" tipa kampaņas tādējādi aktivizējot protekcionismu, no kura ES savā iekšienē, starp citu, jau ilgstoši mēģina tikt vaļā. Tas nozīmētu to, ka visi pirksim vairāk vietējo produkciju, kas būs nedaudz dārgāka nekā eksportētā. Jā, īstermiņā tas dotu pienesumu šīs produkcijas vietējam ražotājam, bet ekonomiskās zonas ietvaros tomēr sanāk, ka arvien vairāk ražotāju, iespējams, ražo produkciju ārpus optimālās faktoru zonas…

Tas nav domāts kā arguments, lai nepirktu vietējo ābolu, vien ilustrācija par to, ka ne vienmēr viss acīmredzamais tiešām ir tāds, kā izskatās. Faktiski viens no ES efektīvas eksistences priekšnosacījumiem ir tieši brīvā tirdzniecība. Vispār protekcionisms ir interesanta tēma, ko palasīt tiem, kam patīk ekonomikas teorija. Te viena ECB salīdzinoši nesena publikācija par šo tēmu, bet, protams, internetā var atrast ļoti daudz protekcionisma noliedzēju un atbalstītāju teorijas.