Pāriet uz galveno saturu

Iesālītā Rīga

Pie šī temata atgriežos jau n-to reizi. Sāls lietojums Rīgas ielās, šķiet, ļoti ačgārns. Nedēļu atpakaļ, kad pa nakti puteņoja, sētnieki rītu sāka bruņojušies ar spainīšiem rokās, kuros bija labākajā gadījumā sāls-smilšu maisījums, bet visbiežāk vienkārši sāls. Tā vietā, lai pūderaino sniegu vienkārši dažu desmitu minūšu laikā no savas teritorijas notīrītu, tika izvēlēts uzgāzt tam virsū sāli. Rezultātā:
1) Tikko uzkritušais sniedziņš pārvēršas par dubļu straumi;
2) Sāls daudzums tiek dozēts pēc principa, jo vairāk uzgāzīs, jo mazāk būs jāstrādā;
3) Rīgas ekosistēma tiek iekonservēta.
Putenī gāju garām diviem sētniekiem, un dzirdēju sarunu. Pirmais: "Bļ... tas sniegs tik turpina vaļīt, ZB jau (tīrīt vēl pat nav sācis)". Otrais: "Tak nakiņ soļi i eto vsjo raztajet; bistrje čem s lopatoj".
 
Tracina, ka sāls tiek gāzta arī tajos brīžos, kad skaidri zināms (ir tāda lieta kā meteoroloģiskās prognozes), ka pēc pāris stundām viss tāpat nokusīs un/vai gaidāms lietus. Tad situācija ir tāda, kā bieži Z.A.Meierovica bulvārī - metru plata un 300 metrus gara sāls sliede (acīmredzot ar kaut kādu tehniku gāzta).
 
Pagāja nedēļa, šodien eju uz darbu, un jūtos kā pīle uz ledus - vakar sasnigušais sniegs pa nakti ir lietus nokausēts. Kur sētnieki ar saviem spainīšiem? Laikam saldā miegā čuč... tad, kad sāls-smilšu maisījuma lietošana būtu vismaz daļēji attaisnojama, tad tas nenotiek. :(
 
Ušakova kungs, nevar izdot kādu pamācību sētniekiem, ka sniegs ir jātīra, bet ledus jākausē (jāskalda), nevis otrādi? Es saprotu, ka LV ir vēl ir tālu no sapratnes par sāls kaitīgumu dabai, un palielam RD ir po... par dabu. Bet vai nevarētu sāls resursu lietot nedaudz racionālāk, un apdomāt alternatīvas sāls lietošanai, kā tas ir citās Eiropas valstīs? Gadu atpakaļ biju tālajā Islandē, tur sāls praktiski netiek lietota - pārsvarā tiek kaisīts abrazīvas smiltis (acīmredzot vulkāniskās) - neviens nekrīt, un avāriju nav vairāk, bet vismaz dubļu straumes pie -2°C netika novērotas, kā tas mēdz būt Rīgā.
 
P.s. Te es vairāk runāju par trotuāriem (esmu kājāmgājējs), bet pieņemu, ka līdzīgas pārdomas var būt arī par braucamo daļu - lieka sāls automobiļu koroziju tikai veicina...
P.p.s. Ja kas, agrāk pats gandrīz 3 gadus nostrādāju kā sētnieks - ar šausmām atceros tos agros rītus, kad jāceļas 6os, lai līdz 8ņiem notīrītu trotuārus. Bet 3 gados, ko nostrādāju, sāli neuzbēru ne reizi, sniegs bija notīrīts, bet pret apledojumu cīnījos ar skaldīšānu un smiltīm.
  
Ņemts no: themoscownews.com

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Negaidītais Turkmēņu plovs Dubajā

Decembra otrajā pusē beidzot izrāvāmies no sava darbs-mājas-bērna slimošana trijstūra. Šoreiz izbēgām uz Dubaju, Apvienotajos Arābu Emirātos. Pēc ilgākiem laikiem izbēgām no Eiropas. Teikšu godīgi, Dubaja nekad ne tuvu nav bijusi mans sapņu galamērķis. Pilsēta, kas izaugusi mazliet nekurienes vidū, tuksnešu ieskauta, mani neuzrunāja. Tajā pašā laikā, šoreiz izvēli noteica faktoru kombinācija - “logs” Covid ierobežojumos (knapi, knapi paspējām), nu jau gandrīz trīsgadnieces faktors un attiecīgi vēlme pēc ērta transporta, kā arī vēlme pēc silta klimata pēc n-to rudens vīrusu pārslimošanas. Šādām prasībām no Helsinkiem nemaz tik daudz opciju nav - Kanāriju salas/Malaga (bet laikapstākļi var būt visādi decembrī), Taizeme - bet patāls lidojums, ja ir tik nedēļa laika, tad īsti neatmaksājas), kā arī Dubaja. Izvēle krita par labu Dubajai, jo 6-7h tiešais lidojums ar Finnair, ap 25-28C gaisa temperatūra un ap 23-24C ūdens temperatūra. Lidojām ar Finnair, par biļešu cenām nemācēšu teikt, iz

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Tēva lomai - 4

Kādu laiku atpakaļ rakstīju šo tekstu par randiņu ar meiteni . Meitai šonedēļ dzimšanas diena - 4 gadi. Attiecīgi arī manai tēva lomai - 4. Man pašam īsti vairs netop skaidrs, kur tas laiks ir palicis. Un jubileja šoreiz ir vismaz mazliet saldskāba. No vienas puses forši, ka jau liela meitene, ar spēcīgu "ES", savām interesēm, spējām, iebildumiem utt. Forši, ka var sarunāt lietas. Pamazām laika un vietas dimensija nostiprinās – saprot kas ir Carnikava, kas ir Helsinki. Saprot, gadalaikus un gaida lielākus notikumus. No otras puses - tik ļoti gribās, lai vēl kaut mazliet nesteigtos ar pieaugšanu. Lai  tētis vēl kādu brīdi būtu draugs, palīgs un varonis. Lai joprojām var priecāties kā par lielām lietā, tā maziņām. Lai joprojām viņu var pārsteigt ar ko tādu, kas mums ir ikdiena. Ar prātu gan saprotu, ka šis vilciens pamazām aizdodas.  Šodien domāju, kādi ir bijuši šie četri gadi. Interesanti ir tas, ka smadzenes dzēš vai vismaz pamatīgi bloķē visu negatīvo - negulētās naktis, ta

Azoru salas - vieta, kur atgriezties

Motivācija un gatavošanās Visu laiku kopš 2013. gada pavasara, kad mēs ar Polundru apmeklējām Portugālei piederošās Azoru salas, laiku pa laikam domās atgriezāmies tur. 9 salu arhipelāgs uz mums atstāja tik lielu iespaidu, ka nespējām tik vaļā no uzmācīgas domas turp doties vēlreiz. Šo divu gadu laikā, ar mums ir sazinājušies daudz cilvēku, kas sekojot mūsu ceļojuma aprakstam, ir atklājuši sev Azoru salas. Arī mūsu Azoru salu draugi ir ziņojuši, ka mūsu pēdās pēkšņi sākusies latviešu tūristu plūsma. Patīkami, ka izdevies latviešiem atklāt šo skaistumu. Šogad, plānojot ceļojumu septembra mēnesim, primārā doma bija par došanos uz Patagoniju. Bet savelkot kopā ceļojuma budžetu, sapratām, ka “pacelt” šogad to nespējam – jāplāno laicīgāk, jāmeklē lētās biļetes, jāmeklē “gali” paziņu lokā, kas var palīdzēt ar naktsmītnēm. Tad nu atlikām to uz citu reizi. Tad nu likās, ka šī varētu būt tā reize, kad vērts doties uz Azorām – aizbraukt uz salu arhipelāga tālāko stūri – Flores un Corvo , ai