Slēpošana Vācijas Alpos, 1.daļa.

Vairākus gadus pēc kārtas mēģinājām ar Polundru savus grafikus sakārtot tā, lai varētu aizbraukt paslēpot kur tālāk par Latvijas Alpiem – Siguldu. Vienu gadu nav bijusi pieejama nauda, citu gadu laika resurss ierobežoja. Pirms šīs sezonas gan spriedām, ka jābrauc jebkurā gadījumā. Sākumā bijām plānojuši doties kopā ar draugiem, tomēr pasākums nobruka kārtējo darba kalendāra niķu dēļ. Tādēļ salīdzinoši vēlu – novembrī nācās plānot ceļojumu mums diviem vien. Mūsu slēpošanas galamērķis gana neierasts. Lielākoties, kad tiek runāts par slēpošanu Alpos, prātā nāk Austrija, Šveice, Itālija vai Francija. Tomēr mēs izvēlējāmies vienīgo kaut cik nopietno Vācijas slēpošanas kūrortu – Gārmiš-Partenkirheni (Garmisch-Partenkirchen), kas atrodas Bavārijā, uz dienvidiem no Minhenes.

Skats pa ceļam no Minhenes uz Gārmiš-Partenkirheni

Kādēļ tieši Gārmiš-Partenkirhene? Jo mums bija svarīgs apstāklis, ka vietu var viegli sasniegt, neīrējot mašīnu. Tāpat mums bija svarīgi, ka blakus kalniem ir pietiekami daudz (un par jēdzīgu cenu) naktsmītņu variantu, kur varētu palikt vien divatā. Problēma, braucot slēpot divatā, ir, ka klasiskajos slēpošanas kūrortos divvietīgie numuriņi ir ārkārtīgi reti vai ārkārtīgi dārgi. Parasti tiek izīrētas mājas 8-12 personām. Savukārt Gārmiš-Partenkirhena bija mums labvēlīga abu faktoru gadījumā. 1) Gārmiš-Partenkirhena atrodas vien aptuveni 90km attālumā no Minhenes, uz kurieni savukārt ir tiešais avio-reiss no Rīgas. Slēpošanas kūrorts ir labi sasniedzams ar vilcienu, kas katru stundu kursē no Minhenes, un brauciens aizņem vien aptuveni stundu un 20 minūtes. 2) Arī viesnīcu mums izdevās atrast ļoti labu – Gastehaus Maria, kas atradās mazliet ārpus Gārmišas centra (kā saprotat pilsēta sastāv no divām daļām – Gārmišas un Partenkirhenas, kas tika apvienotas 1935.gadā, lai tajā varētu aizvadīt ziemas olimpiskās spēles). Gārmiš-Partenkirhene ir slavena ne tikai ar savu olimpisko garu, bet arī ar Vācijas augstāko virsotni - Zūgšpici (Zugspitz).

Ja teiktu, ka šoreiz ceļojumā viss gāja, kā pa sviestu, tad būtu melots. Mēnesi pirms braukšanas, Polundrs tepat, Siguldā, krītot visai nevainīgā situācijā, kaut kādā veidā pamanījās salauzt krūšu kaulu. Bet nekas – sadziedēja un bija gatavs kalnu iekarošanai. Savukārt es 6 dienas pirms ceļojuma saslimu, un šoreiz diezgan pasmagi. Tā arī nesapratu vai tā bija gripa vai nē, bet fakts ir tāds, ka vēl izlidošanas dienas rītā nebijām 100% nolēmuši vai vispār dosimies. Ko tur, vēl pirms kāpšanas lidmašīnā pēdējo reizi apdomāju vai man to patiešām vajag darīt. Bet jāteic, ka savās slimošanas dienās es darīju visu iedomājamo un neiedomājamo, lai tiktu uz kājām. Tik intensīvi ārstējies es līdz šim nebiju bijis. Rezultāts bija tāds, ka svētdienas rītā, izrāpos no gultas un grīļojošs devos uz lidostu. :) Slēpju zābakus atstāju Rīgā, jo izskatījās, ka uz kalna tikšu labi, ja divas dienas kaut kad nākamās nedēļas beigās. Kā nokļuvām līdz Minhenei gandrīz neatceros. Zinu tik, ka spēka kustēties nebija, un ka Minhenē nokļūšana viesnīcas gultā likās līdzvērtīga varoņdarbam. Īpaši pēc 20kg kofera uzstiepšanas uz 3.stāvu... :) Kustējos vairāk aiz motivācijas redzēt Alpus un kāpt uz slēpēm. 
Svētdienā vienīgā daudz maz jēdzīgā opcija, kur paēst Minhenē, ir…centrālā dzelzceļa stacija. Nopietni. Viss ir ciet, un ar viss es domāju tiešām viss – veikali, kafejnīcas, aptiekas utt. Ja neesi vietējais un nezini kādu speciālu vietu, tad ej uz Hauptbanhof – tur ir pārtikas veikali un ēstuves, kas strādā, turklāt plašā klāstā. Protams, apēdām pa izslavētajai Minhenes desiņai (Weisswurst). Iespēja paēst stacijā atausa atmiņā no iepriekšējās reizes, kad te viesojos. Tie, kas lasa manu blogu regulāri, iespējams, atceras manu neveiksmju sēriju Minhenē pusotru gadu atpakaļ. :)

Skats no viesnīcas uz Zūgšpici

Pirmdienas rītā mostoties sapratu, ka esmu izdarījis pareizu izvēli – organismā pamazām ieplūda spēki – temperatūra gan bija otrā grāvī – pazemināta, bet tas jau bija solis pareizajā virzienā. Brokastis viesnīcā, gājiens uz staciju un jau sēdējām vilcienā uz Garmiš-Partenikirhenu. Ja pareizi atceros, tad biļetes cena vienai personai ap 10 Eur. Pēc stundas un 20 minūšu brauciena (ainaviski visai skaists, īpaši tuvojoties Alpiem) esam klāt. Esam nedaudz par agru, lai čekotos viesnīcā, tādēļ dodamies pastaigā līdz mūsu viesnīcai kājām. Pa ceļam pieturam uz tējas krūzi kādā vietējā beķerejā. Pa ceļam uz viesnīcu atrodam arī kaut kur internetā minēto bio-veikalu netālu no mūsu viesnīcas. Viesnīcas, jeb pareizāk sakot, viesu mājas īpašnieki ir tik laipni, ka ļauj mums iečekoties stundu pirms paredzētā laika, izrāda māju. Māja ir brīnišķīga - aptuveni 8 numuriņi, katram sava terase. Pirmajā stāvā kamīnzāle, kur katru otro dienu dega kamīns un saimnieki bija parūpējušies par tēju/kafiju un našķiem. Pats numuriņš arī ļoti pieklājīgs, ar visu, kas nepieciešams. No terases paveras skaists skats uz Zūgšpici. Arī brokastis ļoti labas pat vērtējot pēc vāciešu standartiem. Vienvārsakot, ja gadījumā dodaties tajā virzienā, tad Gastehaus Maria ir laba izvēle, gan grūti dabūjama.  Pirmā vieta, kur dodamies pirmās dienas pēcpusdienā, ir Nordsee, zivju ēdienu kafejnīca, kuru vēl no Vīnes bijām iecienīnuši. Iepriekš bijām pārbaudījuši, ka tāda atrodas arī Garmiš-Partenkirhenā. Pati pilsēta ir salīdzinoši maza. Gārmišas centram cauri var iziet aptuveni 15-20 minūtēs. Partenkirhena mazliet lielāka un izstieptāka, bet tūristiem tur nav daudz, ko darīt. Gārmišas centrs ir pilns ar veikaliem, beķerejām, kafejnīcām, restorāniem un aptiekām. No rīta un pa dienu pilsēta ir tukša - visi ir uz kalna, bet sākot no plkst. 14:00 ielās sāk sarasties cilvēki. 18:00 visi atkal pazūd - kafejnīcas un restorāni piepildās.

Pirmajā dienā daudz nestaigājam, nākamajā rītā Polundrs jāved uz kalnu. Polundram tā ir pirmā viesošanās slēpošanas kūrortā, tāpēc ir nedaudz uztraukums par to, kā bez manis tiks galā. Par to, kā gāja slēpojot - bloga otrajā daļā. :)

P.s. Sorry par bilžu kvalitāti - šoreiz iztiku bez fotoaparāta ņemšanas ceļojumā, izlīdzējos ar mobilā telefona kameru.

Upīte netālu no mūsu viesnīcas