Thursday, May 7, 2015

Krituši nacionālie stereotipi

Zinu, ka par šo ierakstu visticamāk "atraušos" no soc. tīklu lietotājiem. Gan jau, ka nacionāļi, spriežot pēc mana vārda un uzvārda, klups krāgā un teiks, ka es esmu "okupanta" dēls vai mazdēls... saprotu, ka jautājums sāpīgs un jutīgs – īpaši ģeopolitiskā fona dēļ.

Savus nu jau 30 gadus nodzīvoju mērenā ilūziju pasaulē. Tā nu sanāca, ka ienācu ģimenē, kur tēvs ir krievs, bet māte - latviete. Pa tēva līniju uzreiz jāteic ir tikai krieviskas saknes, vecais tēvs un vecmamma (lai vieglas viņiem smiltis) izceļojušies pa visu bijušo Padomju Savienību, beigās "piezemējās" tepat, Ventspilī. Savukārt no mātes puses asinis ir "karstākas" - vectēvs īsts ukrainis, savas valsts patriots līdz pēdējam elpas vilcienam, bet vecmamma - īsta vietējā, latgaliete. Kāpēc es to rakstu? Lai Jūs, dārgie lasītāji, saprastu kontekstu. Savus 30 gadus nodzīvoju vidē, kur saskāros ar dažādām tautībām un mentalitātēm, un biju absolūti pārliecināts, ka LV nav vai gandrīz nav tā saucamās "nacionālās problēmas". Un tikai nesenie notikumi Ukrainā, un to provocētās sekas lika man paraudzīties uz visu citā gaismā.
 
Bērnībā un jaunībā nebija daudz epizožu, kas man liktu domāt, ka viena vai otra tautība ir savādāka, citādāka vai labāka. Jā, vecvecāki mazliet vilka uz to, ka "esi uzmanīgs ar tiem otrajiem", bet netiešā veidā. Tēvs vienmēr centās izcelt Krievijas varenību, māte - visu latvisko. Nezinu, vai tādēļ, ka ar māti pavadīju daudz vairāk laika, vai tādēļ, ka mācījos LV skolās, bet esmu izaudzis par izteiktu latvieti. Ar Krieviju sevi neasociēju. Bet diezgan bieži vietējiem to pat ir grūti pieņemt - ja jau krievisks vārds/uzvārds, tad neiespējami, ka patiesībā "tīrs latvietis". :) Līdz kādiem 20 gadiem dzīvoju ar domu, ka latvietis un krievs var būt "draugi", tāpat kā Toms un Džerijs - it kā kaķis un pele, bet tomēr var būt draugi.
To, ka tā, iespējams, nebūs, sāku saprast padsmit gadu vecumā. Kādā 7-8.klasē, ar savu draugu, latvieti, gājām pa parku, kad "piekasījās" bariņš kriviski runājošu bērnu. Klasiskais stāsts - dod naudu vai piekausim un tāpat atņemsim. Neatceros, ko es viņiem pateicu, bet to izdarīju tīrā krievu valodā. Uz ko pretī toreiz dabūju frāzi: "Ā, ti ruskij? A tvoj drug tože ruskij?". Teicu, ka "Nē, tas mans draugs, latvietis". Reakcija mani toreiz šokēja "Togda, mi pobjom evo, a ti možes postojatj tut". Neatceros vairs situācijas risinājumu, pa purnu neatrāvāmies, jo šķiet, es ļoti sadusmojos par šādu reakciju un atradu ko pateikt pretī. Atceros tikai to, ka tajā 13-14 gadu vecumā pirmo reizi sastapos ar realitāti. Kādu laiku vienalga tam nespēju noticēt. No otras puses bija pozitīvi piemēri - bieži mainīju skolas, un redzēju, ka klasēs ir krievu tautības cilvēki, pret kuriem attiecas pilnīgi normāli. Bet pamanīju ko citu. Aizspriedumi bija vecākiem. Vienā gadījumā vecāki pat negribēja, ka es - "krievs" sēžu pie galda ar viņu atvasi. Tas nekas, ka nepratu ne rakstīt, ne lasīt krieviski. Aptuveni tajā pašā laikā, dabūju no sava tēva nievājošas piezīmes par to, ka uz savu dzimšanas dienu gribu ciemos uzaicināt draugu, latvieti, kas vēlreiz lika domāt par realitāti.
Un, lai arī ikdienā likās, ka problēmu nav, šīs epizodes turpināja krāties, bet prāts joprojām tās ignorēja. Un šķiet, ka ne man vienam ir līdzīga situācija - arī sabiedrībā ir tā, ka it kā problēmu nav, bet, iespējams, tas ir vien tādēļ, ka tā gribās domāt.
 
Kad sāku patstāvīgu dzīvi, arvien vairāk sāku apjaust realitāti. Ok, politiskais līmenis vispār ir cita lieta - visas tās nacionāļu (abu pušu) aktivitātes man riebjas, tās visas ir virzītas uz destruktīvismu un pagātni, nevis konstruktīvismu un nākotni. Politika joprojām dzīvo 20.gs. četrdesmitajos, piecdesmitajos gados un nedaudz vēlākos periodos. Joprojām tiek runāts kurš kuram ko nodarīja, kurš vainīgs un kuram par ko kas tādēļ pienākas. Bet par to, kā dzīvosim tālāk, joprojām nav soc. diologa.
Iestājos universitātē, un pēkšņi ieraudzīju, ka kursā dabīgi izveidojās divas cilvēku grupas - "krieviski runājošie" un "latviski runājošie". Vien daži cilvēki spēja būt pietiekami atvērti, lai "būtu abās grupās". Arī darba gaitās redzēju to pašu noslāņošanos, varbūt mazāk izteiktu, bet tomēr.
 
Ukrainas notikumu kontekstā, manī notika pavērsiens. Es beidzot ieraudzīju to, ko līdz šim manas smadzenes negribēja redzēt un kam neticēja. Latvijā dzīvo divas lielas kopienas, un komunikācija starp tām ir ierobežota. Es līdz šim 98% savas dzīves pavadīju latviešu kopienā - runāju latviski, strādāju darbu latviski, skatos LV televīziju, lietoju LV medijus utt. Arī paziņu loks man galvenokārt latvieši. Bet, sākoties Ukrainas konfliktam, ieraudzīju "otru pusi", kas izrādās, dzīvo tepat blakus, paralēlajā informācijas telpā. Un šajā gadījumā es negribu runāt par to, kura informatīvā telpa ir labāka/sliktāka utt., vienkārši man tas bija atklājums un šķiet nepieņemami, ka vienas valsts ietvaros cilvēki joprojām ir tik sašķelti. Integrācijas politika? Kāda vēl integrācijas politika - tā nav sasniegusi absoulūti NEKO Latvijas 24 gadu pastāvēšanas laikā. Es ieraudzīju citu tautību (ne tikai krievus) cilvēkus, kuri ir LV patrioti, bet dziļi sevī jūtas pamesti un nevienam nevajadzīgi, nesaprasti. Teiksiet – paši vainīgi. Jā, daļēji tā ir.  Bet mani pārsteidza, tā milzīgā plaisa, kas ir starp abām mediju telpām. Lielākajai daļai iedzīvotāju nav ne mazākās nojausmas, kas notiek "otrajā informatīvajā" telpā. Tur var piesaukt Putinu un Krievijas finansējumu un vēl viskautko, bet bez visa tā, redzams cik savādāk vienus un tos pašus notikumus uztver cilvēki. Runājot ar krieviem, pēdejā laikā redzu to, ko nekad agrāk nebiju redzējis - aizvainojumu. Ne jau tikai pret valdību (tāds aizvainojums ir visiem :)), bet pret savu vietu valstī.
 
Līdz šim, mans viedoklis bija, ka krievu tautības cilvēki LV nav apspiesti, nav ierobežoti, un viņiem ir visas tās pašas iespējas, kas ir latviešiem. Vajag tik gribēt iemācīties valodu un vēsturi, un viss būs kārtībā. Un šis viedoklis man laikam arī joprojām ir spēkā. Man nav bijis nekādu problēmu sava vārda/uzvārda dēļ - varēju dabūt darbu valsts pārvaldē un nekad neesmu jutis pret sevi savādāku attieksmi. Bet tas lielais jautājums, kas man ir uz lūpām ir - kā Latvija dzīvos tālāk? Vai tiešām abas lielās kopienas būs tikpat tālu viena no otras, kā tas ir šobrīd? Man ir klusa cerība, ka "nākot iekšā" katrai nākamajai paaudzei šī plaisa pamazām saruks. Tad politikas lēmējiem nekas nav jādara? Es nezinu. Es tikai nesen apjautu (vai vismaz man šķiet, ka tā ir) realitāti. Es gribētu, ka arī politiskā elite to sāktu apzināties. Pēdējā laikā par integrācijas jautājumiem aizdomājos arvien biežāk. Lai kā to negribētos atzīt, LV ekonomikai ilgtermiņā būs nopietnas problēmas brīdī, kad izaugsmi negatīvi ietekmēs demogrāfiskie faktori. Ņemot vērā sabiedrības novecošanos un demogrāfiskās prognozes, jau tuvākajās desmitgadēs būtiski pieaugs demogrāfijas radītais slogs uz tautsaimniecību. Un nekur neliksies diskusijas par imigrācijas politiku. Bet par kādu imigrāciju var būt runa, ja ar iekšējo integrāciju vēl ir tik liels darbs veicams...
 
P.s. Paldies tiem maniem draugiem, paziņām, kolēģiem, radiem un visiem apkārtējiem, kas ir pret mani un man tuvajiem, izturējušies bez liekiem aizspriedumiem.