Zinu, ka par šo ierakstu visticamāk "atraušos" no soc. tīklu lietotājiem. Gan jau, ka nacionāļi, spriežot pēc mana vārda un uzvārda, klups krāgā un teiks, ka es esmu "okupanta" dēls vai mazdēls... saprotu, ka jautājums sāpīgs un jutīgs – īpaši ģeopolitiskā fona dēļ.
Savus nu jau 30 gadus nodzīvoju mērenā ilūziju pasaulē. Tā nu sanāca, ka ienācu ģimenē, kur tēvs ir krievs, bet māte - latviete. Pa tēva līniju uzreiz jāteic ir tikai krieviskas saknes, vecais tēvs un vecmamma (lai vieglas viņiem smiltis) izceļojušies pa visu bijušo Padomju Savienību, beigās "piezemējās" tepat, Ventspilī. Savukārt no mātes puses asinis ir "karstākas" - vectēvs īsts ukrainis, savas valsts patriots līdz pēdējam elpas vilcienam, bet vecmamma - īsta vietējā, latgaliete. Kāpēc es to rakstu? Lai Jūs, dārgie lasītāji, saprastu kontekstu. Savus 30 gadus nodzīvoju vidē, kur saskāros ar dažādām tautībām un mentalitātēm, un biju absolūti pārliecināts, ka LV nav vai gandrīz nav tā saucamās "nacionālās problēmas". Un tikai nesenie notikumi Ukrainā, un to provocētās sekas lika man paraudzīties uz visu citā gaismā.
Bērnībā un jaunībā nebija daudz epizožu, kas man liktu domāt, ka viena vai otra tautība ir savādāka, citādāka vai labāka. Jā, vecvecāki mazliet vilka uz to, ka "esi uzmanīgs ar tiem otrajiem", bet netiešā veidā. Tēvs vienmēr centās izcelt Krievijas varenību, māte - visu latvisko. Nezinu, vai tādēļ, ka ar māti pavadīju daudz vairāk laika, vai tādēļ, ka mācījos LV skolās, bet esmu izaudzis par izteiktu latvieti. Ar Krieviju sevi neasociēju. Bet diezgan bieži vietējiem to pat ir grūti pieņemt - ja jau krievisks vārds/uzvārds, tad neiespējami, ka patiesībā "tīrs latvietis". :) Līdz kādiem 20 gadiem dzīvoju ar domu, ka latvietis un krievs var būt "draugi", tāpat kā Toms un Džerijs - it kā kaķis un pele, bet tomēr var būt draugi.
To, ka tā, iespējams, nebūs, sāku saprast padsmit gadu vecumā. Kādā 7-8.klasē, ar savu draugu, latvieti, gājām pa parku, kad "piekasījās" bariņš kriviski runājošu bērnu. Klasiskais stāsts - dod naudu vai piekausim un tāpat atņemsim. Neatceros, ko es viņiem pateicu, bet to izdarīju tīrā krievu valodā. Uz ko pretī toreiz dabūju frāzi: "Ā, ti ruskij? A tvoj drug tože ruskij?". Teicu, ka "Nē, tas mans draugs, latvietis". Reakcija mani toreiz šokēja "Togda, mi pobjom evo, a ti možes postojatj tut". Neatceros vairs situācijas risinājumu, pa purnu neatrāvāmies, jo šķiet, es ļoti sadusmojos par šādu reakciju un atradu ko pateikt pretī. Atceros tikai to, ka tajā 13-14 gadu vecumā pirmo reizi sastapos ar realitāti. Kādu laiku vienalga tam nespēju noticēt. No otras puses bija pozitīvi piemēri - bieži mainīju skolas, un redzēju, ka klasēs ir krievu tautības cilvēki, pret kuriem attiecas pilnīgi normāli. Bet pamanīju ko citu. Aizspriedumi bija vecākiem. Vienā gadījumā vecāki pat negribēja, ka es - "krievs" sēžu pie galda ar viņu atvasi. Tas nekas, ka nepratu ne rakstīt, ne lasīt krieviski. Aptuveni tajā pašā laikā, dabūju no sava tēva nievājošas piezīmes par to, ka uz savu dzimšanas dienu gribu ciemos uzaicināt draugu, latvieti, kas vēlreiz lika domāt par realitāti.
Un, lai arī ikdienā likās, ka problēmu nav, šīs epizodes turpināja krāties, bet prāts joprojām tās ignorēja. Un šķiet, ka ne man vienam ir līdzīga situācija - arī sabiedrībā ir tā, ka it kā problēmu nav, bet, iespējams, tas ir vien tādēļ, ka tā gribās domāt.
Kad sāku patstāvīgu dzīvi, arvien vairāk sāku apjaust realitāti. Ok, politiskais līmenis vispār ir cita lieta - visas tās nacionāļu (abu pušu) aktivitātes man riebjas, tās visas ir virzītas uz destruktīvismu un pagātni, nevis konstruktīvismu un nākotni. Politika joprojām dzīvo 20.gs. četrdesmitajos, piecdesmitajos gados un nedaudz vēlākos periodos. Joprojām tiek runāts kurš kuram ko nodarīja, kurš vainīgs un kuram par ko kas tādēļ pienākas. Bet par to, kā dzīvosim tālāk, joprojām nav soc. diologa.
Iestājos universitātē, un pēkšņi ieraudzīju, ka kursā dabīgi izveidojās divas cilvēku grupas - "krieviski runājošie" un "latviski runājošie". Vien daži cilvēki spēja būt pietiekami atvērti, lai "būtu abās grupās". Arī darba gaitās redzēju to pašu noslāņošanos, varbūt mazāk izteiktu, bet tomēr.
Ukrainas notikumu kontekstā, manī notika pavērsiens. Es beidzot ieraudzīju to, ko līdz šim manas smadzenes negribēja redzēt un kam neticēja. Latvijā dzīvo divas lielas kopienas, un komunikācija starp tām ir ierobežota. Es līdz šim 98% savas dzīves pavadīju latviešu kopienā - runāju latviski, strādāju darbu latviski, skatos LV televīziju, lietoju LV medijus utt. Arī paziņu loks man galvenokārt latvieši. Bet, sākoties Ukrainas konfliktam, ieraudzīju "otru pusi", kas izrādās, dzīvo tepat blakus, paralēlajā informācijas telpā. Un šajā gadījumā es negribu runāt par to, kura informatīvā telpa ir labāka/sliktāka utt., vienkārši man tas bija atklājums un šķiet nepieņemami, ka vienas valsts ietvaros cilvēki joprojām ir tik sašķelti. Integrācijas politika? Kāda vēl integrācijas politika - tā nav sasniegusi absoulūti NEKO Latvijas 24 gadu pastāvēšanas laikā. Es ieraudzīju citu tautību (ne tikai krievus) cilvēkus, kuri ir LV patrioti, bet dziļi sevī jūtas pamesti un nevienam nevajadzīgi, nesaprasti. Teiksiet – paši vainīgi. Jā, daļēji tā ir. Bet mani pārsteidza, tā milzīgā plaisa, kas ir starp abām mediju telpām. Lielākajai daļai iedzīvotāju nav ne mazākās nojausmas, kas notiek "otrajā informatīvajā" telpā. Tur var piesaukt Putinu un Krievijas finansējumu un vēl viskautko, bet bez visa tā, redzams cik savādāk vienus un tos pašus notikumus uztver cilvēki. Runājot ar krieviem, pēdejā laikā redzu to, ko nekad agrāk nebiju redzējis - aizvainojumu. Ne jau tikai pret valdību (tāds aizvainojums ir visiem :)), bet pret savu vietu valstī.
Līdz šim, mans viedoklis bija, ka krievu tautības cilvēki LV nav apspiesti, nav ierobežoti, un viņiem ir visas tās pašas iespējas, kas ir latviešiem. Vajag tik gribēt iemācīties valodu un vēsturi, un viss būs kārtībā. Un šis viedoklis man laikam arī joprojām ir spēkā. Man nav bijis nekādu problēmu sava vārda/uzvārda dēļ - varēju dabūt darbu valsts pārvaldē un nekad neesmu jutis pret sevi savādāku attieksmi. Bet tas lielais jautājums, kas man ir uz lūpām ir - kā Latvija dzīvos tālāk? Vai tiešām abas lielās kopienas būs tikpat tālu viena no otras, kā tas ir šobrīd? Man ir klusa cerība, ka "nākot iekšā" katrai nākamajai paaudzei šī plaisa pamazām saruks. Tad politikas lēmējiem nekas nav jādara? Es nezinu. Es tikai nesen apjautu (vai vismaz man šķiet, ka tā ir) realitāti. Es gribētu, ka arī politiskā elite to sāktu apzināties. Pēdējā laikā par integrācijas jautājumiem aizdomājos arvien biežāk. Lai kā to negribētos atzīt, LV ekonomikai ilgtermiņā būs nopietnas problēmas brīdī, kad izaugsmi negatīvi ietekmēs demogrāfiskie faktori. Ņemot vērā sabiedrības novecošanos un demogrāfiskās prognozes, jau tuvākajās desmitgadēs būtiski pieaugs demogrāfijas radītais slogs uz tautsaimniecību. Un nekur neliksies diskusijas par imigrācijas politiku. Bet par kādu imigrāciju var būt runa, ja ar iekšējo integrāciju vēl ir tik liels darbs veicams...
P.s. Paldies tiem maniem draugiem, paziņām, kolēģiem, radiem un visiem apkārtējiem, kas ir pret mani un man tuvajiem, izturējušies bez liekiem aizspriedumiem.
Jā...kaut kā dienas starp 4. un 9.maiju aizsauc daudz pārdomu. Tavs blogs atkal aizķēra arī mani. Esmu latviete no abām pusēm, taču mans sirds tētis jau ļoti agrīni bija brīnišķīgākais patēvs no Tulas (lai viņam vieglas smiltis), tāpēc... arī mani var visas puses visādi saukt. Bet ne par radu rakstiem te :)
AtbildētDzēstLīdzīgi kā Tu, arī es ilgus gadus dzīvoju domās, ka nav nekādas informācijas dubulttelpas vai būtisku seku, ko tā varētu radīt. ... Taču sākot sen, sen jau studijas Rīgas Juridiskajā augstskolā mani labākie draugi tajā bija tieši krievu jaunieši - kas dažbrīd šķiet brīnījās, kāpēc Tu ar mums runā :)) - taču šķiet beigās noticēja :) un esam draugi vēl arvien.
Tad arī pastarpināti sapratu labāk to, kas notika periodā starp brīdi, kad visi kopā ievēlēja to AP, kas nobalsoja par 4.maija deklarāciju, beztiesīgumu pēc mirkļa un ilgo ceļu līdz Pilsonības likumam (vai saturiski pēc pasaules labākās prakses? Vai gana individuālu mūsu nelielo kopskaitu zinot?)…. Jā, jā, es zinu, ka pēc kara visi gudri un arī paļaujos uz solidaritāte principu (ka tā laika politiķi zināja labāk tā brīža situāciju - karaspēks u.t.t.), bet... Ko tālāk? Kā spēt labot? Piedot? Turpināties... Lai nav sāpju un visi “gatavi atdot visu, lai Latvija būtu” (tā jaunākais dēls saviem vārdiem pateica par trešo pilsonības piešķiršanas kritēriju – lojalitāti).
Paldies par komentāru, Dace! Patīkami redzēt, ka vēl kāds par šo domā. :)
AtbildētDzēstĪstenībā šo tekstu biju uzrakstījis kādu laiciņu atpakaļ - pat vairākus mēnešus atpakaļ, bet tā tas arī palika nepublicēts (bieži uzrakstu savas pārdomas, bet tā arī nenopublicēju dažādu iemeslu dēļ).
Man, savukārt, novērojumi no vides, kur sastopos ar abām kopām vienkopus - bērnu ārpusskolas nodarbības vecumā 3-7 gadi (70% rus, 30% lat): bērnu vecāki un vecvecāki brīvi runā latviski, sveicinās, ļoti pieklājīgi un patīkami cilvēki; savstarpējās sarunas starp rus un lat notiek latviešu valodā. Bērni līdz 5 gadi runā tikai krievski, savukārt 5-7 gadi - jau brīvi vai daļēji arī latviski.
AtbildētDzēstBet tas, kas manī raisa pārdomas, kāpēc krievu bērniem ir doti izteikti krieviski vārdi...? Vai tad integrācijas vārdā bērnam nākotnē nebūtu vieglāk, ja viņam būtu latvisks vārds...?
Tā arī neuztvēru, - par ko tad īsti krievvalodīgajā informācijas telpā dzīvojošie jūtas aizvainoti? Vai par to, ka visa pārējā pasaule izvēlējusies dzīvot adekvātas informācijas telpā, nevis ļaut sevi maldināt un naidot ar apkārtējiem?
AtbildētDzēstDomaaju, ka cilveeku piederiibu vienai vai citai grupai nosaka nevis vecaaku pilsoniiba, bet pasha izveele. Protams, ka "pasha izveeli", lielaa meeraa nosaka gan draugi, gan vecaaki. Labaa zinja ir taada, ka pashi varam savu attiesmi mainiit, un pienjemt izveeli - buut vienotiem, vai nee. Njemot veeraa sarezhgjiito veesturisko situaaciju, jaunaa paaudze, iemaacoties latvieshu valodu, izraada cienju un nepaarprotamu velmi buut integreetiem. Taa dalja, kas uzskata, ka tas nav vajadziigs, ber saali senaas bruucees un provocee negativu attieksmi. Es pazistu daudzus cilvekus ar krievvalodigiem vecakiem, kas ir sapratushi ieguvumus no integretas sabiedribas un ir izpildijushi majasdarbu un apguvushi valodu un vesturi savai dzimtajai valstij. Diemzhel, ir otra grupa, kas apzinati izvelas to nedarit neuzskatot to par vajadzigu un tadejadi asocieejot savu piederibu Krievijai. Shiis grupas parstavjiem vajadzetu izdarit izveli - ja, Latvijas kultura un valoda liekas tik nepienjemama, tad pavisam droshi var doties uz citu zemi, kur nebus jamaacaas - kapec mocit vienam otru. Es esmu par integretu vidi, bet nosacijums ir valodas un vestures zinashana. Cerams, pec gadiem 100 dziivosim vienotaa un saliedeetaa sabiedriibaa.
AtbildētDzēstPrieks par autoru, ka tam vismaz kaut kādā ziņā ir atvērušās acis.
AtbildētDzēstTikai latvietim Latvija var būt dzimtene. Un šeit nav runas par etnisko izcelsmi, bet piederību nācijai. Latviešu nācijā nevienu nevar uzņemt ar likumu vai pretendentam nokārtojot zināmus eksāmenus. Cilvēks sajūt, kad viņš ir kļuvis par nācijas daļu un var saukt sevi par latvieti. Un to pašu sajūt latviešu nācija un latvieti pieņem. Ar himnas, valodas un vēstures zināšanām tam nepietiek. Ikvienam ir tiesības kļūt par Latvijas pilsoni, bet tas nenozīmē kļūšanu par nācijas daļu. Arī pilsonis Latvijā var būt tikai viesis, un tas, manā uztverē, ir pareizi.
Saprotu "krievvalodīgo" aizvainojumu par to, ka viņi, neskatoties uz to, ka ir pilsoņi, tiek uzskatīti par viesiem. Vainīga tur ir Latvijas valsts, kas dāļājusi pilsonību pa labi un pa kreisi. Nekāda sakarīga risinājuma tur nav un jācer, ka "krievvalodīgie", kuri to vēlēsies, asimilēsies latviešos.
Starp citu, ja vēlas, mani var uzskatīt par asimilētu poli. Bet man nav nekādas pašidentifikācijas ar poļu tautu, nāciju vai valsti, kā vien tas, ka uzskatu poļus par mūsu (t.i. Latviešu nācijas)draugiem un sabiedrotajiem.
Jebkurš, kuram saglabāsies našidentifikācija ar kādu citu tautu nāciju, vai valsti, piemēram krievu vai amerikāņu (kas attiecas uz Amerikas latviešiem), nekad nejutīsies labi šai zemē, kas, kā jau teicu, ir pareizi. It īpaši attiecībā uz nelielām zemēm un nācijām.
Es nesaprotu, ko latvieši ir nodarījuši pāri krieviem? Kāds var paskaidrot?
AtbildētDzēst