Ceļotāju un vēderprieku baudītāju sapņu galamērķis – Kampānija Itālijā (Neapole, Sorento, Amalfi)

Amalfi pludmale

Cik es sevi atceros, man Itālija nekad nav asociējusies ar Romas kultūrvēsturi, Florences mākslas pārbagātību vai Milānas moderno šiku. Nē, tā vietā Itālija man galvenokārt saistās ar Neapoli un tās vareno ainu, kur virs pilsētas paceļas Vezuvs. Ar tomātiem, ar picu, ar sieru un šķiņķiem/desām, ar citroniem, ar neskaitāmiem pastu ēdieniem, ar vīniem, liķieriem utt. Ir strīdīgs jautājums par to, kura ir Itālijas gastronomiskākā daļa, bet manā uztverē tieši Kampānija ir viena no galvenajām – tajā cēlusies pica, arī pastas pirmsākumi meklējumi tur, nemaz nerunājot par ne tik izteiktiem kulta ēdieniem. Tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad nokļūšu Kampānijā. Laiks gan ir nepielūdzams... kaut kā sanāca krustu šķērsu izbraukāt pārējo Eiropu, izbraukt ārpus Eiropas, vairākas reizes paceļot pa Itāliju, bet Kampāniju neredzēt.

Pēdējā laikā konstatēju, ka katrs nākamais mūsu ceļojums kļūst aizvien avantūriskāks. Izvēlamies vietu, nopērkam biļetes, pierezervējam viesnīcu, transportu un aizmirstam (visbiežāk uz dažiem mēnešiem) par ceļojumu līdz brīdim, kad jākrāmē somas un jābrauc. Tā arī šoreiz sanāca – pēdējo mēnešu dzīves ritms bija tik straujš, ka nepaspējām tā īsti izpētīt neko. Par Kampāniju tik vien kā izlasīju pēdējā laikā sevis iecienītās grāmatas “Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu” attiecīgo sadaļu. Vēl iepriekšējos divus vakarus pirms ceļojuma krāmējām nevis somas, bet gan pārvācāmies no mūsu vasaras piedzīvojuma Garupē atpakaļ uz Rīgu. Tādēļ agrā sestdienas rītā, iekāpjot lidmašīnā, likās gandrīz vai sirreāli, ka tagad kaut kur jādodas – tik tikko vēl Garupē kurināju kamīnu, lai uzturētu siltumu vēju plosītajā vasarnīcā, bet tagad jau jādodas pretī kaut kam jaunam, nezināmam un siltam – jā, laika prognoze izskatījās laba.

Un tagad, rakstot šo bloga ierakstu varu teikt, šis noteikti bija sajūtu ceļojums. Mēs spējām (vai gandrīz spējām) izvairīties no masu tūrisma vilinājuma... mēs tik tālu palikām pie savas koncepcijas (pareizāk pie tās neesamības), ka jādodas tur, kur gribas nevis tur, kur vajag, ka pat nemēģinājām kāpt Vezuvā vai braukt skatīt Pompeju, lai arī bijām vien dažu kilometru attālumā... Gadu gaitā iegūtā pieredze liecina, ka piedalīšanās mūžīgajā skrējienā ar pārējiem tūristiem atstāj vien fizisku un morālu nogurumu. Un ir visai interesanti pēc tam no rīta, pie kopējām brokastīm klausīties, kā citi ir cīnījušies ar tūrisma industrijas vējdzirnavām, kamēr mēs tajā pašā laikā gājām pa kalnu taku nesatiekot nevienu pašu dzīvu dvēseli (ja neskaita ķirzakas un dažus suņus). Šajā ceļojumā, gan biji daži mazi “ieberzieni” no plānošanas viedokļa, bet par to – vēlāk.

Ah jā – īpašs “paldies” mūsu nacionālajai lidsabiedrībai “AirBaltic”. Ļoti negribējās pirmo atvaļinājuma dienu sākt ar agro rīta lidojumu 07:00...bet nu zemas cenas un kopējas ceļojuma ērtības dēļ ko vien nedarīsi... Tad nu lūk, pāris dienas pirms lidojuma, saņēmu ziņu, ka mūsu lidojums pārcelts uz 06:20. Jauki. Atvaļinājums sākas – modinātājs uz 04:30 un aiziet! :)

Viena diena Milānā

Pirmā ceļojuma pietura – Milāna. Šo pilsētu izvēlējāmies vienkāršu un racionālu iemeslu vadīti – avio biļešu pieejamības dēļ (ar to es domāju gan laikus, gan cenas). Kā jau minēju, lidojām ar “AirBaltic”. Nedaudz lētāk varētu tikt ar “Ryanair”, bet tomēr tas nav tā vērts, jo no “Malpensa” lidostas vieglāk aizkļūt līdz Milānas centram. Iepriekšējā vakarā vēl mēģināju i-netā nopirkt biļetes uz “Malpensa Express”, kas savieno lidostu ar dzelzceļa staciju “Milano Centrale”, bet itāļu interneta mājaslapas ir jautrības un piedzīvojumu pilnas. Ar trešo  reizi izdevās piereģistrēties mājas lapā, tad ar kādu piekto reizi sanāca tikt līdz biļetes apmaksai, kur man beigās pateica rifiutato (atteikts). Dusmīgs. Ļoti. Pēc tam tieši tāpat gāja arī ar biļešu iegādi muzeja apmeklējumam, sapratu, ka nav vērts. Un tiešām nav vērts, jo biļetes, pērkot uz vietas abos gadījumos, maksāja tikpat vai pat lētāk. “Malpensa Express” maksā 12 Eur vienā virzienā, vienai personai. Brauciena ilgums ap 50 minūtēm. Ir lētākas opcijas, vairāki autobusi, bet pie šī jau pierasts un mazāk jāstaipa soma, kas manas vārīgās muguras gadījumā nav mazsvarīgi.

Reiz jau rakstīju, un varu tikai atkārtoties. Milāna man vienmēr asociēsies ar “Milano Centrale” dzelzceļa staciju... un tikai pēc tam ar Duomo. Jūs jau ziniet, ka katrā pilsētā apskatu to galvenās dzelzceļa stacijas, bet Milānā centrālā stacija ir vienkārši no citas pasaules. Nebaidīšos to teikt – viena no... majestātiskākajām pasaulē. Es nezinu vai skaistākajām, jo arī tepat, Pumpuru koka stacija ir lieliska jā, jā – aizbrauciet to apskatīt, kamēr LDz arī to nenojauc), bet majestātiska gan (. Joprojām ieraugot “Milano Centrale”, man žoklis atkaras no pārsteiguma. Turklāt šobrīd, pēc ilgāka remontdarbu perioda, tā beidzot ir novērtējama bez sastatnēm. Tā man atgādina milzīgu Ēģiptes faraonu pili. Iekšā tā ļoti atgādina Ņujorkas “Grand Central” – neatceros tagad precīzi, bet vienas stacijas arhitekts bija ietekmējies no otras stacijas iekšējās apdares. Jebkurā gadījumā, ja esat Milānā, apskatiet šo arhitektūras pērli.

Šoreiz Milānā ieradāmies caurbraucot – mums bija aptuveni 8-9 stundas laika. Pirms došanās pasaulē, protams, piestājām mūsu iecienītajā stacijas ēstuvē – “Bistrot Centrale”. Ne lēta, bet ārkārtīgi harizmātiska un arī garda vieta, kur uzreiz vari saņemt devu Itālijas kultūršoka. Brokastīs pie letes pilns ar cilvēkiem, kas ieskrējuši iedzert kafijas šotu, tikai retais piekož klāt kādu Brioche (kruasānu, radziņu – sauciet, kā gribat). Brokastis joprojām ir visai nesvarīga ēdienreize Itālijā. J Vēlāk dienas gaitā parādās pārējie ēdieni – picas, maizītes, pastas, itāļu uzkodas utt. Katrs apēdam pa kādam niekam (protams, ka Brioche con ciccolato) un esam gatavi doties.

Atstājām somas dzelzceļa stacijas mantu glabātuvē (6 Eur par piecām stundām, + kaut kas zem eiro par katru nākamo stundu). Polundrs prātīgi novērtēja, ka abas somas varam saspiest vienā – lielākajā. Polundrs ātri visu pārpakoja, kā rezultātā 12 Eur vietā dabūjām maksāt 6 Eur. J

Šajā reizē Milānā mums bija divi "izpildāmie mērķi". Muzeja Pinacoteca di Brera apmeklējums un Milānas kulta ēstuves (M.Sirmā vārdiem runājot) apmeklējums – Luini Panzerotti. Pirmkārt, aizdodamies uz muzeju. Pie biļešu iegādes (10 Eur/pers.) “uzkaras” kases sistēma. Mums tik teic, lai ejam tālāk. Pēc 20m aptur apsargs. Angliski neko nesaprot, itāļu valodu tik labi neprotu, lai izskaidrotu, ka kases sistēma “uzkārusies”. Rokas pa gaisu, skaidrošanās. :D Beigās gan tiekam iekšā. Kādu laiku pavadām vērojot gleznas (Rafaels, Modiljani, Karavadžio utt.) un Brera rajona apkārtni. Muzejs ļoti laba alternatīva slavenākiem Milānas muzejiem – nav tik piebāzts, nav jāstāv rindās. Pēc muzeja apmeklējuma dodamies Milānas ielās pakaļ Panzerotti, kas pēc būtības ir fritēts pīrāgs ar dažādiem pildījumiem. Tāds kārtīgs fāstfūds, kas iekarojis Milāniešu sirdis – rinda pakaļ tiem sestdienas dienā ap pusdienlaiku ir gara...patiesībā divas rindas no aptuveni 40 cilvēkiem katrā. Bet tās virzās ātri, kā rezultātā ātri tiekam pie klasiskākās vērtības – Panzerotti ar tomātiem un mocarellu. Un jāteic, ka, lai cik arī vienkārši izklausītos tā "uzbūve", bet ir gards. Un sātīgs, un lēts. Attiecīgi, ja negribas tērēt naudu Milānas restorānos, tad šī ir interesanta alternatīva opcija. Un kas ne mazāk svarīgi – atrodas vienas minūtes gājienā no galvenā Milānas apskates objekta – Duomo.

Pēc nelielas Duomo apskatīšanas (īpaši nekavējāmies tur – to kārtīgi apskatījām iepriekšējā ceļojumā uz Milānu), devāmies meklēt Polundram peldkostīmu – dodamies taču uz dienvidiem – saule, jūra un tā. Ārā ap 28°C, mēreni cepamies. Abi garajās biksēs, kurpēs – jo no rīta galvā vēl “nesaslēdzās”, ka esam atpakaļ vasarā. Ejam vienā veikalā pēc otra, bet peldkostīmu kā nav, tā nav... bet ir šalles, džemperi, mēteļi... tā mēģinām laimi vairākos veikalos, līdz mums vienā paskaidro – “Sezona jau sen kā beigusies, kādi vēl peldkostīmi?”... :D Atmetam ar roku, un ejam ēst Gelato uz mums jau zināmu vietu Via Venezia. Apēdam pa saldējumam, iedzeram pa kafijai. Kafiju Itālijā mēs dzeram vienmēr tā, ka Polundrs ierauj šotu Itāļu gaumē – jeb vienkārši caffe (espresso), kas pavisam nav vidējam latvietim pierasts dzēriens – maza, maza bet ļoti štengra kafija. Es savukārt spiežu uz kapučīno, laužot visas Itālijas paražas par to, kad un kā to drīkst pasūtīt. Un jā – atgādinājumam – caffe dzer visbiežāk pie bāra letes, kājās stāvot. Pārmij vārdu ar baristu, vietējie izrunājas savā starpā. Daudzās vietās būtiski arī atšķiras cena – dzert kafiju pie bāra letes vai galdiņa (caffe, jeb espresso pie bāra letes maksās ap 1-1.50 Eur, pie galdiņa 2.5-3.5 Eur). Ejot uz staciju, novērtējam vai vēl ir mūsu iecienītais siera/šķiņķu veikals uz vietas. Ir. Atpakaļceļā piestāsim un sapirksimies sierus garajiem rudens vakariem..

Stacijā, ar jau nedaudz nostaigātām kājām, atkal apmeklējām “Bistrot Centrale” – apēdām katrs pa Mozzarella di Bufala, izdzērām pa vīna glāzei un dodamies uz savu sarkano bultu, jeb Frecciarossa, lai dotos uz Neapoli. Uz gandrīz nedēļu sakām ardievas Milānai – un dodamies uz dienvidiem. Tiklīdz izbraucam no Milānas centra, tā vilciens sāk paātrināties, līdz sasniedz savu normālo ātrumu - 300 km/h. Tā ceļojam 4h15m. Pirmās divas stundas paiet vērojot ļoti ātri mainošos ainavu, bet pēcāk tumsa mums liedz šo prieku. Vienīgā pietura – Roma. Jau kārtējo reizi esmu tik tuvu, un reizē tik tālu no Romas. Šoreiz esmu 10 minūšu gājienā no Kolizeja, kas ir galvenais, ko gribētu redzēt Romā, bet jau atkal tā apskate ir jāatliek uz citu reizi. Esmu bijis Romas lidostā (4x), Romas piepilsētās, Romas dzelzceļa stacijā (2x), bet pašā Romā nav sanācis. J

Vilciens diezgan patukšs, pa ceļam padzeram tēju, uzkožam no “Bistrot Centrale” līdzi paņemtās maizītes. Neapolē iebraucam ap 22:15. Neticās, ka tikko vilcienā esam "nomaukuši" 2/3 no Itālijas “zābaka”. Viesnīca “Anna’s Family” atrodas vien 5 min. gājienā no stacijas, bet jau šajās 5 minūtēs paspējam izbaudīt daļu no iepriekš lasītā par Neapoli. Haoss un elle zemes virsū. Haotiska satiksme, cilvēku pūļi, aizdomīga paskata kadri utt. Internetā rakstīts, ka pirms dažiem gadiem piedzīvotā “atkritumu krīze” ir garām. Hmm...nē. Cilvēki uz ielām met izsmēķus, iepakojumus, visu kas nav vajadzīgs utt. Turklāt bez mazākās kauna sajūtas.

Iedomājos, ka neomulīgā sajūta varbūt ir kontrasts pēc 4h vientuļā vilcienā, bet sajūta tiešām ir tāda, kā tikko izmestam cīņas arēnā. Troksnis milzīgs, luksofors nenozīmē neko (absolūti neko) ne gājējiem, ne braucējiem, ne vēl mazāk motorolleriem. Un gaiss smird. Ļoti. Galvenokārt pēc motorolleru izplūdes gāzēm. Ātri atrodam viesnīcu. Viesnīca maza, bet visai omulīga – vismaz ir sajūta, ka esi drošībā, patvēries no tā, kas notiek ārā. Ar darbinieku recepcijā itāliski sarunāju mums divas Grappas – uz beigām vilcienā mazliet nosalām, prasās ko sildošu. Iedzeram pa Grappai, nomazgājamies, un iemiegam visai saldā miegā... Pirms iemigšanas tik iedomājos, ka tik ļoti gaidu rītdienu (kā bērnībā kaut ko ļoti, ļoti gaidot), kad ieraudzīšu Vezuvu, Neapoli, Sorento. Bet tas jau rīt...

Vezuvs, small-talk itāliski, salūts diviem vien

Nākamajā rītā pabrokastojām un devāmies uz autobusu, kas mūs vestu uz lidostu. Kādēļ uz lidostu? Jo tālredzīgi neuzdrošinājāmies ņemt auto kaut kur pilsētā. Autobusu atradām salīdzinoši ātri, un jau pēc 30 minūtēm bijām lidostā. Gaismā viss izskatījās...savādāk. Ne labāk, bet savādāk. Tas pats haoss, plus vēl redzama patiesā netīrības pakāpe. Bet vismaz gaišs – drošāka sajūta. Satiksme vājprāts. Un sajūta vispār kā Kairā, nevis Eiropā.

Laukums Sorento

Lidostā tikām līdz auto īres placim, kur vienkopus n-tie auto īres punkti. Un kā Jūs domāja, kurš mūsējais? Pareizi – tas, kurā visgarākā rinda. 40 minūtes vēlāk tiekam pie sava auto – divvietīgā “Smart”. Zinot Amalfi ceļus, speciāli izvēlējāmies pašu mazāko autiņu, un ļoti cerējām, ka šoreiz nekāds upgrade nesekos (būtu stulbi braukt pa Amalfi ar, piemēram, Volkswagen Passat). Knapi sapakojamies mūsu auto (bagāžnieks tikpat liels, kā dažiem auto cimdu nodalījums), un dodamies ceļā. Pirmās 30 minūtes maldamies pa “autostrada”, jeb šosejām, jo nepareizi izbraucām no lidostas. Tad gan atrodam pareizo virzienu – uz Sorento. Jāteic Smārts ir tīri labs autiņš pilsētā, bet uz šosejas tuvojoties 70 km/h sāc justies nekomfortabli – vēja ietekmē automobilis sāk mēreni līgoties. Īpaši nepatīkami, ja spoguļos redzi tuvojamies “Scania”. J No Neapoles līdz Sorento braucam gandrīz 2h. Pirmā ceļa daļa savā ziņā aizraujoša – Vezuvu var “nolaizīt” no visām pusēm. Tālāk gan sākas ilgais ceļš kāpās – ceļš kļūst šaurāks, vijīgāks un daudz, daudz sastrēgušāks. Lai arī bijām cerējuši, ka septembra beigas jau ir mierīgākas, visai ātri apjaušam realitāti... lai arī Milānā peldkostīmu dabūt nevar, uz serpentīniem pie Sorento atpūtnieku netrūkst. Bet serpentīnu “korķi” ļauj vismaz daļēji izbaudīt skatus – Vidusjūra ir klāt, pareizāk mēs esam klāt pie tās.

Citronu dārzs Sorento

Sorento atstājam auto pie policijas iecirkņa, par 2 Euro stundā. Dodamies apgaitā. Pirmā vieta, kur nejauši iebrienam – citronu dārzs. Vidēja izmēra parks, kurš sastāv tikai no citronkokiem. Īsts atradums man – citronkoku fanam. Koki pilni ar citroniem, kas pārsvarā vēl zaļi, bet pakāpeniski sāk krāsoties. Vienā no pirmajām kafejnīcām – kafijas raunds, gelato un brioche. Izstaigājam pilsētu – cilvēku daudz, bet ne kritiski. Aizejam līdz klintsmalai, kur paveras lielisks skats pāri līcim, tālumā redzama Neapole, Vezuvs, bet lejā, zem kājām (kādi 200m) – neliela pludmalīte. Vēderi gan rūc, dodamies meklēt ko ēdamu. Klīstam pa ielām, cenšoties izvairīties no tūristu iestādījumiem, bet tas diezgan grūti – pamēģini kā nezinātājs Jūrmalā atrast kur uzēst... Ārā no centra gan atrodam ēstuvi, kur ēd pārsvarā vietējie, nav glancētu izkārtņu un ēdienkaršu, valoda tikai itāļu. Dodamies iekšā un pasūtām ēdienu. Uzkodā paņemam artišokus, ko Rīgā ikdienā nedabūsi. Nevarētu teikt, ka esmu artišoku fans, bet šādā reizē tie šķiet gardi. Pasūtu arī picu. Protams, Margaritu – ko tad vēl citu picas mājvietā var ēst. Pica ir ļoti, ļoti laba – nekā lieka – Mocarella, tomāti un bazilika lapiņa. Polundrs ēd pārlocīta tipa picu ar speķi, kartupeļiem un Mocarellu. Garda, bet mazliet apdegusi un zoblauze. Pirms došanās uz mūsu nākamo naktsvietu vēl ieskrienam vietējā pārtikas bodītē. Desa, Mocarella, tomātiņi un vīns. Esam gatavi sagaidīt saulrietu ar skatu uz Vezumu. Dodamies nepilnas stundas braucienā par serpentīniem uz pilsētiņu ar nosaukumu Pimonte. Mūsu noskatītās naktsmājās “Villa Nonna Teresa” faktiski atrodas nekurienē. Lai tur nokļūtu vietām jābrauc 30% slīpumā, un māc šaubas vai mūsu Smārts neapgāzīsies. Bet laimīgi tiekam galā – vismaz vajadzīgo ielu atrodam. Tad dodos meklēt māju, jo nekādu izkārtņu nav. Kādu laiku meklēju, kāpelējot pa to pašu 30% slīpumu. Vairākas mājas rajonā, bet ne vienai nav pazīmes, ka te būtu kāda tūristu izmitināšana. No malkas šķūnītim līdzīgas būdas iznāk paliels un pavecs Itālis, šķiet, pamatīgā skurbulī. Ar savas lauzītās itāļu valodas palīdzību, gan noskaidroju, kura māja ir īstā. Kāpju atpakaļ kalnā pakaļ Polundram, kurš visu šo laiku komfortabli gaida mašīnā. J Drīz vien vajadzīgajā mājā attaisās durvis, un mūs sagaida ļoti pretimnākoša itāliete. Angliski ne vārda, bet te pietiek ar manām itāļu valodas zināšanām. Mums uzreiz tiek pagatavota Neapoles apvidū tik iecienītā saldā kafija "Caffè Napoletano", tiekam nosēdināti uz terases ar skatu uz Neapoli.

Skats uz Vezumu no mūsu naktsmītnes Pimonte

Nedaudz neierasti (bet neapšaubāmi visnotaļ patīkami) ir tas, ka viesi netiek uzreiz pavadīti uz istabu, bet tiem piedāvā tēju/kafiju un kaut ko ēdamu. No terases (un vēlāk arī no mūsu istabas) paveras lielisks skats pāri ielejai un Vezuvam. Laiku pa laikam ielejā rīb salūts. Prasu kādēļ tā, uz ko itāliete skaidro, ka ir San Michele diena, jeb Miķeļdiena. Tad man izdodas pirmais mūžā small talk itāļu valodā, jo skaidroju, ka arī mums Latvijā ir Miķeļdiena, kas ievada rudeni.

Mums piedāvā apkārtnes restorānus, bet sakām, ka mums viss nepieciešamais vakariņām jau ir līdzi. Būtu grēks ēst vakariņas restorānā, ja ir šāds skats pa logu. Faktiski visu vakaru sēžam pie loga, un skatāmies, kā pakāpeniski satumst, kā ieslēdzas pilsētu apgaismojums, kā laiku pa laikam dažādos miestos rīb salūti, un mainās skats uz Vezuvu.

Tomēr vienu ceļojuma spilgtākajiem mirkļiem liktenis mums vēl ir pietaupījis. Kad jau esam kādu laiku iemiguši, sākās rīboņa. Ceļamies augšā, un konstatējam, ka lielisko skatu pāri ielejai papildina salūts tepat tuvumā – spilgtas un daudzkrāsainas salūta bumbas sprāgst mūsu acu augstumā un sajūta ir, ka šis salūts ir domāts mums diviem vien, kā radīts mūsu 6 gadu kāzu jubilejas ceļojumam. Vēl domāju ķert fočuku, bet saprotu, ka nav vērts – jābauda acīm, un jāatceras.

Rezervējot šīs naktsmītnes, pie sevis cerēju, ka nebūs apmācies, lai varētu redzēt skaistu skatu uz Vezuvu. Bet rezultātā redzētais pat pārspēja manas cerības – skats ir lielisks + vēl salūts. Šo vietu un vakaru atcerēšos līdz mūža galam.

Diena, kad viss iet šķērsām

Nākamo dienu sākam ar braucienu uz mūsu galamērķi – Amalfi piekrasti. Esam iepriekš bijuši jau Cinque Terre, līdz ar to aptuveni nojaušam, kas mūs sagaida, bet šoreiz esam ar auto. Atšķirībā no Cinque Terre, Amalfi piekrasti var sasniegt ar auto. Zinām gan, ka ceļš ir šaurs, satiksme traka, tas arī bija iemesls, kādēļ izvēlējāmies īrēt pašu mazāko pieejamo auto. Nolemjam (no Pimonte) pa kalniem šķērsot Sorrento pussalu un doties uz Positano – vienu no populārākajiem Amalfi piekrastes ciematiņiem. Nobraucot lejā līdz galvenajam ceļam (starp Amalfi piekrastes ciematiņiem viens ceļš – ļoti šaurs, līkumains), saprotam, ka šodien nebūs aršana. Nākamās 2-3h ļoti, ļoti lēnā tempā kustamies uz priekšu, bet faktiski stāvam korķī. Un ar neapskaužamu regularitāti vērojam vietējo autobusu šoferu paraugdemonstrējumus, kā vietā, kur šķiet, ka divi Fiat Punto netiktu garām viens otram, tomēr tiek garām ar diviem autobusiem. Pie reizes meklējam kādu stāvvietu, bet tas ir bezcerīgi. Esam mazliet pārsteigti, jo bijām cerējuši, ka septembra beigās tūrisma plūsma būs nedaudz mazāka. Izskatās gan daudz trakāk nekā Cinque Terre vai citās vietās, kur esam bijuši Itālijā. Bet nevarētu teikt arī, ka esam apstulbināti, jo apzinājāmies, ka šādi var gadīties, un tāpēc bija sagatavots plāns “B”.

Neliela baznīca kaut kur Amalfi piekrastē

Tas viss beidzas ar to, ka caur diviem ciematiem esam spiesti vienkārši izbraukt cauri. Rezultātā metam malā plānu doties uz kādu no Amalfi piekrastes ciematiem – braucam uz Sorrento – šoreiz no dienvidu puses. Sorrento atrodam kādu restorānu kur piesēst, jo pēc ilgstošās un nogurdinošās braukšanas (vairāk gan psiholoģiski – kam tad patīk atvaļinājumā sēdēt korķī ar vēl tūkstoti tūristu) gribas ēst. Jau saprotam, ka būs mērens “tourist trap”, bet spēka īsti vairs nav – gribas te un tūlīt. Paēdam. Nekas izcils nebija, cenas/kvalitātes/daudzuma attiecība arī ļoti vārga. Bet nu ar to bijām rēķinājušies. Atrodam vietējo supermercato – sapērkam dažādus  gardumus tuvākajām dienām – sieru provolone, šķiņķi – pancetta un augli, ko jau sen gribēju pagaršot, bet nekādi nesanāca – kaktusa augļus.

Amalfi piekraste

Pametam Sorrento un dodamies uz mūsu nākamo naktsmītni – B&B Miramare (pieņemu, ka kolēģiem, kas regulāri brauc uz Frankfurti, šis nosaukums izraisa smīnu). Un atkal šī ir naktsmītne, kas uz ilgu laiku būs manā visu laiku top5. Noskatītā naktsmītne atrodas skaistā mazā ciematiņā ar nosaukumu Agerola. Un mūsu māja atrodas kraujas malā... 600-700m virs jūras. Skats fantastisks. Turklāt mūsu dzīvoklītis ir mājas augšējā stāvā ar skaistu terasi un skatu uz jūru. Tagad rakstot šo vēsajā Rīgas dzīvoklī, tik ļoti gribas tur atpakaļ.

Ierodoties mūs sagaida naktsmītnes saimnieks – Alfonso – ārkārtīgi laipns un gādīgs itālis. Dārzā aug viss ko vien var iedomāties – tomāti, vīģes, ķirbji, cukīnī, āboli utt. Alfonso mums no sākuma izrāda teritoriju, iepazīstina ar suni. Teritorijas stūrī arī aitiņu aploks. Alfonso mūs aizved uz brokastu terasi, ļauj pabaudīt skatu. Man skatiens gan pievēršas tam, kas karājas no terases režģveida nojumes. Alfonso ātri noķer manu skatienu un saka: “Kivi – tik vēl nav ēdami, tiem vēl kādu mēnesi jāgatavojas”. Žēl, ka nav gatavi, bet jebkurā gadījumā tā ir pirmā reize, kad redzu, kā dabā aug kivi.

Skats no Agerola - līdz jūrai 600-700m lejup



Polundrs Agerolā



Pēcpusdienā pārskatam plānus. Ar auto vairs uz Amalfi braukt negribam. Alfonso mums uzreiz pasaka, ka ir mobilā telefona aplikācija par vietējo apvidu, t.sk. ar informāciju par pastaigu takām. Jāteic lieliska aplikācija – informācija par pastaigu takām, vēsturi, apskates objektiem, kulināriju utt. Un tas viss pilsētiņai ar pavisam nelielu iedzīvotāju skaitu – (7 tūkst.). Vietējie ļoti lepojās ar saviem īpašajiem produktiem (kā jau katrs miests Itālijā) – tomātiem, piena produktiem un kastaņiem. Aplikācijā noskatām taku – dosimies nākamajā dienā 10 km garā pārgājienā uz Amalfi pilsētiņu, atpakaļ brauksim ar autobusu, kas atved gandrīz līdz pašai naktsmītnei. Šajā momentā ir reality check un apskaidrība, ka varējām teorētiski vispār iztikt bez auto īres – ietaupītu ap 200 Eur. Autobuss, kas pietur 3 minūšu gājiena attālumā no Alfonso naktsmītnes, otrā galā pietur 3 minūšu gājiena attālumā no mūsu Neapoles viesnīcas... Ok, vienīgais ieguvums bija iespēja aizdoties uz naktsmītni ar skatu uz Vezuvu. Bet nu, zināma mācība ir – ceļojumus var neplānot un paļauties uz avantūrām, bet šajā gadījumā pāršāvām pār strīpu ar neplānošanu.

Viens ticis pie ilgi kārotās picas Sorento

Vakarā vēl aizejam iedzert kafiju vietējā kafijotavā, izbaudām skatu no mūsu terases un dodamies pie miera – nākamajā dienā paredzēts kāpiens uz Amalfi. Man pašam ne tik daudz interesē pats Amalfi cik (i) iespēja pastaigāt pa vietējām kalnu takām un pavērot dabu; (ii) izpeldēties Vidusjūrā; (iii) apēst piejūras ciematiņu delikatesi – fritētas mazās zivtiņas ar kalmāriem – par to mēs laiku pa laikam atceramies kopš mūsu ceļojuma uz Cinque Terre. :D

Tipisks skats

P.s. Agerola – izcila vieta, kur palikt pa nakti Amalfi piekrastes tuvumā, pareizāk – virs tās. Ja vēlaties ietaupīt, tad nemaz neskatieties uz naktsmītnēm pašos Amalfi piekrastes ciematos. Turklāt Agerolā pēc salīdzinoši stresainajiem Amalfi piekrastes ciematiem varēja ļoti labi atvilkt elpu – iedzert kafiju pilsētas centrālajā laukumā pie baznīcas, ēst lielisku ēdienu ar vietējiem picērijā (faktiski bez riska ieberzties “tourist trap” problēmās). Agerola un blakus ciemati ir trekinga un haikinga meka – no šejienes sākas virkne galveno pastaigu taku, tajā skaitā slavenā “Il Sentiero degli Dei”, jeb “dievu taka”. Protams tas ir gaumes jautājums – bet man labāk patīk vakarā relaksēties, nevis piedalīties sacīkstēs ar pārējiem tūristiem par vietu restorānā. :D

Naksnīgo Itālijas debesu bilde

Pārgājiens uz Amalfi un pelde Vidusjūrā

Nākamajā dienā ejam brokastīs, un ir mērens pārsteigums par plašo izvēli. Alfonso ir ļoti, ļoti pacenties, lai pabarotu ziemeļeiropiešus ar sātīgām brokastīm, kas nav raksturīgi itāļiem, bet tomēr pieturoties pie itāļu ēdiena. Sieri, šķiņķis, brioche, vietējo tomātu bruschettina, speck (kas nav speķis mūs izpratnē, bet gan kaut kas tuvāks prošuto), putra, sulas, kafijas, tējas utt.

Pastaigu taka uz Amalfi

Pēc sātīgajām brokastīm gribas atgulties, bet dodamies ceļā uz Amalfi. Pirmo stundu kāpjam lejā pa kalnu taku, ko apskauj Sorento pussalas flora un fauna. Es tik ik pēc 200m piestāju, lai konstatētu, kas par garšaugu aug zem kājām. Fenheļi, timiāni, rozmarīni utt. Pamestos dārzos aug vīģes, citronkoki un persiki. Pastaigu taka nav sarežģīta – 10km galvenokārt lejā no kalna, bet, pēc pirmās stundas kāpjot pa trepēm lejup, kājas mazliet jau sāk ļodzīties – ikdienā tik daudz jākāpj lejā nav. :) Pāris vietās taka nav precīzi atzīmēta, kļūdas pēc vienuviet dabūjam kāpt gabalu atpakaļ. Vienā no vietām taka izrādās slēgta, kā rezultātā 1/3 daļa no takas (beigu daļa līdz Amalfi) jāmēro pa asfaltētu serpentīnu kopā ar autiņiem.

Pastaigu taka uz Amalfi

Vienā no serpentīna pagriezieniem uz pašas kraujas malas pavisam necila paskata kafejnīca. Ieejam iekšā, lai nedaudz atpūtinātu kājas. Dabūjam gardu kafiju, mazu radziņu ar šokolādi un saldējumu, bet pārsteidzošākais ir skats – lete, pie kuras var piestāt/piesēst uz augstajiem ķebļiem izvietota ar skatu uz Vidusjūru. No ārpuses tik necilā vieta izrādās slēpj sevī ārkārtīgi skaistu skatu. Vēl pēc pusstundas gājiena sasniedzam Amalfi. Esam mazliet sakarsuši – šī, šķiet, bija ceļojuma karstākā diena, kad ēnā bija ap +28°C.

Pastaigu taka uz Amalfi

Pašā Amalfi tālu netiekam – uzreiz likteņa pirksta un degunu vadīti atrodam fritēto zivtiņu tirgotavu. Mērķis izpildīts. :) Apēdam zivtiņas, iedzeram izlejamo baltvīnu un dodamies apskatīt pilsētiņu. Limoncello, protams, uz katras stūra. Pilsētas galvenā iela pilna ar veikaliņiem, kafejnīcām un...tūristiem. Nevarētu teikt, ka ļoti traucējoši, bet Cinque terre likās daudz mierīgāk. Laiku pa laikam dzirdam/redzam latviešu valodu – autobusi atvizinājuši grupas arī no Latvijas. Pilsētas centrālajā laukumā ļoti skaista baznīca – šāda vēl nebija redzēta. Amalfi ir lieliska priekšrocība – bezmaksas pludmales. Izmantojam šo iespēju un metamies beidzot Vidusjūrā. Ūdens silts – ap +25°C, vietējie gan pārsvarā tik pēdas pamērcē un ar aizdomām raugās uz tiem tūristiem, kas peldas tik vēsā ūdenī. J

Amalfi

Pēc peldes iedzeram pa Aperol un dodamies atpakaļ uz pilsētu meklēt autobusu uz Agerolu. Meklējot, autobusu, neskaitāmo gelateria piedāvātajā klāstā beidzot ieraugu sen meklēto – meloņu saldējumu. Tas ir pārliecinoši mans mīļākais saldējums, bet diezgan reti pieejams. Protams, uzreiz sēžam nost un baudām saldējumu ļoti skaistā, vēsturiskā kafejnīcā. Pēc kāda laika atrodam autobusu un dodamies aptuveni stundu garajā braucienā atpakaļ uz Agerolu.

Amalfi baznīca

Brauciens atkal ir nervus kutinošs – šofera manevrēšana pa serpentīniem vairākus simtus metrus virs jūras līmeņa ir biedējoša, bet ar laiku pierod. Autobusā arī dzirdam latviešus, kas gan izkāpj dažas pieturas pirms mums. Vakarā dodamies uz vietējo tratoriju. Tieku pie Itālijā relatīvi zināmā ēdiena Spaghetti alla puttanesca (tulkojumu gan labāk neskatieties J), par ko tieši pirms ceļojuma biju lasījis grāmatā “Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu”. Atbraucot atpakaļ uz Rīgu, pamēģinu to pagatavot un sanāk pārsteidzoši labi – ikdienā viegli, ātri pagatavojams ēdiens darba ļaudīm.

Polundrs kādā Amalfi kafejnīcā baudot meloņu saldējumu

Vakarā programma paredzēja vēl vienu jautrību. Kaktusaugļu ēšanu. Pajautāju Ivetai Bruno (kam starp citu ir lielisks blogs par Sicīlijas dzīves vidi un kulināriju, kā arī salīdzinoši nesen iznākusī grāmata), kā ar tiem darboties. Iveta man Facebook atrakstīja visai detalizētu instrukciju. Pirms tam jau Google biju palasījis. Visi bez apstājas atkārtoja – neskarties klāt ar kailām rokām, pat, ja šķiet, ka adatu nav. Es jau nebūtu es, ja tomēr neignorētu citu pieredzi J Nekas traks, bet pāris sīkas adatas ļoti nepatīkami iedzinu ādā. Bet pie galvenā – kā garšo? Pirmkārt, ļoti, ļoti atsvaidzinoši. Ideāls auglis vasarā, jo ir ūdeņains (šī vārda labajā nozīmē), nesatur pārāk daudz cukura, tādējādi ir ļoti veldzējošs. Otrkārt, ir dažādi kaktusu augļi – zaļgani, dzeltenīgi un sarkanīgi – un attiecīgi mainās arī garšas īpašības. Ar Polundru spriedām ko atgādina, bet līdz galam tā arī nesapratām. Man laikam visvairāk atgādināja to augli, kam nezinu latvisko vārdi – passion fruit. Labs, bet par to naudu, kas par šo augli tiek prasīta Rīgā, nepirktu (Itālijā kaste no 6-8 augļiem maksāja 70 centus).

Nākamajā dienā programma ir līdzīga, vien ar atšķirību, ka arī lejā uz Amalfi dodamies ar autobusu. Pēc iepriekšējās dienas pastaigas es lejā pa kāpnēm tieku ar mocībām J. Ok, ļoti lielām mocībām. Pašā Amalfi programma tā pati – fritētas zivtiņas, fritēti kalmāri, limoncello, pelde, meloņu saldējums utt. Uz vakarpusi jūtu, ka taisos saslimt, tāpēc būtiski palielinu dažādu liķieru patēriņu – limoncello, vietējā fenheļa un riekstu liķieri. Vakariņas atkal lieliskajā tratorijā – šoreiz ņēmu klasiku – pasta carbonara. Latvijā biju ēdis neskaitāmas versijas, bet nekad tādu, kas aprakstīta grāmatā – ar olu tādā izpratnē, ka jūti, ka ēd olu ēdienu. Bija garda, bet, tā kā biju jau apslimis un temperatūra cēlās, tad līdz galam nespēju vairs izbaudīt. Pirms tās ar Polundru paņēmām vietējo uzkodu plati – dažādas desiņas, sieri – tā gan aizgāja šmakštēdama.



Amalfi baznīca



Neapole –  haoss un baznīcas

Vēl vienas brokastis kivi nojumē ar skatu uz Vidusjūru un diemžēl ir jādodas prom. Man reti kad ir tā, ka ļoti negribas prom, bet šoreiz tā bija. Ar šausmām iedomājos, ka šeit sākas ceļš mājup, kur jau rudens un temperatūra naktī tuvojas nullei. Un tas man – ziemas-mīlim. Tik ļoti iepatikās Agerola, nesteidzīgā Itālijas ciematiņu dzīve, ka bija grūti iedomāties atgriešanos lielpilsētā. Bet neko darīt, atvadījāmies no Alfonso, pagalmā norāvām no koka pa vīģei (ārkārtīgi garšīga – nekad mūžā nebiju ēdis vīģi no koka) un devāmies atpakaļ uz Neapoli. Pēc mazliet vairāk kā stundas brauciena bijām atpakaļ Neapolē, nodevām auto nomā mūsu auto un iečekojāmies viesnīcā – šoreiz “Anna’s Family Terrace” – tās pašas viesnīcas, kur palikām pirmajā naktī Neapolē, saimnieka jaunajā projektā vienu kvartālu tālāk. Nometām mantas un devāmies haosā. Tā kā biju nedaudz apslimis, skaidrs bija, ka ilgi staigāt nestaigāsim. Izmetām loku pa Neapoli, apskatījām pāris galvenos apskates objektus, spāņu kvartālu un neskaitāmās baznīcas. Ja tagad jāsaka, kas man palika atmiņā no 3h pastaigas pa Neapoli, tad neapšaubāmi tās ir baznīcas. To skaits, to daudzveidība un to skaistums. Pirmkārt, to ir daudz – runā, ka lielākais baznīcu skaits attiecībā pret iedzīvotāju skaitu starp lielajām Eiropas pilsētām. Un tiešam – nepārspīlējot katra 5-6 ēka ir baznīca. Otrkārt, daudzveidība – no ļoti greznām, līdz absolūti necilām un pat nemanāmām. No kruzuļu kruzuļainām, līdz gandrīz Skandināvu klasikas paraugiem. Ja jāapmeklē viena, tad noteikti - Gesù nuovo, kas no ārpuses izskatās pavisam necili, bet iekšā žoklis atkaras. Nedaudz pastaigājām pa spāņu kvartālu jeb quartiere spagnolo. Lai arī ar prātu saprotu, ka no leģendām apvītajiem laikiem palikuši pāri vien stāsti, jāteic, ka tur pastaigājoties, vienalga ir zināma uh un ah sajūta. Īpaši interesanti, ka caur puspavērtajām durvīm var redzēt ikdienas dzīves ainiņas, kā lielās itāļu ģimenes pie lielā virtuves galda uztur aktīvu vakara diskusiju, kamēr māte pie plīts lielajā katlā kaut ko gatavo. Sajūta, ka esi iekāpis 70-80.to itāļu kino.

Vakaram biju noskatījis vienu tratoriju/picēriju. Ņemot vērā Neapoles haosu – neatļāvos ēstuves izvēli atstāt veiksmei. Noskatīju ēstuvi “Antica Trattoria e Pizzeria da Donato” 3 minūšu gājienā no viesnīcas (un tikpat tālu no stacijas). 18:30 aizgājām uz turieni, lai konstatētu, ka vakariņas dod vien no 19:00, turklāt vietu īsti nav. Galdiņu pārzinis gan apžēlojās (ko nozīmē, ja pie sāniem ir skaista sieviete J), un teica, ja nāksim uz 19:00, tad līdz viesim, kas rezervējis galdiņu, paspēsim paēst. Tā arī darījām, un rezultātā šī bija lieliska izvēle. Iesākumā, protams, ēdām Mocarellu ar prošuto, bet otrajā es ēdu ragū Neapoles gaumē, kamēr Polundrs tika pie astoņkāja. Ēdiens bija ļoti labs, bet vēl labāka bija tā miera sajūta, pēc 3h pastaigas pa Neapoles haosu. Viesmīlis tik nekādi nespēja pieņemt, ka Limoncello prasīju pirms ēdiena (kakls sāpēja) – centās man ieskaidrot, ka to dzer tik pēc ēdiena. To es saprotu, bet vienalga izlūdzos, lai atnes pirms. Atnesa, bet ar ļoti neizpratnes pilnu skatienu. :D

Nākamajā rītā kāpām vilcienā un devāmies uz Milānu – pēdējā ceļojuma diena. Pa ceļam apspriedām ceļojumu – labo un kļūdas, ko pieļāvām plānošanā. Apspriedām, protams, arī Neapoli. Tā paliek atmiņā primāri ar haosu, bet... to nedrīkst palaist garām, ja esat šajā reģionā. Daudzos ceļojumu apskatos tieši tā arī raksta – Neapoli var nemīlēt, bet tā ir jāredz un jāpiedzīvo. Es teiktu, ka Neapolei ir jāvelta maks. 1-2 dienas, un tad jābēg no turienes. Mums bija mazliet par maz, bet tieši tik daudz, lai es vēl kādreiz tomēr tur gribētu ieskriet.

Milānā nekāda baigā programma mūs vairs negaidīja. Vietējā konditorejā iepazināmies ar Baba al rum – pavecāka pārdevēja gardi smējās, kad pārsteigti par šī konditorejas izstrādājuma garšu (un alkohola saturu), pasūtījām vēl. Aizstaigājām līdz centram, atkal apēdām pa Panzerotti un devāmies pēdējā ceļojuma misijā. Uz mums zināmo Itālijas gardumu vairumtirdzniecības veikalu netālu no Milano Centrale. Sapirkāmies sierus un desu. Vēlāk arī sapratām, ka nav vairs spēka meklēt ēstuvi, atgriezāmies vēlreiz un nopirkām katram pa Burratai. Burratu gribēju apēst visa ceļojuma garumā, bet kaut kā nesanāca, tad nu šis bija lielisks tā nobeigums.

Slēdziens

Pēc šī ceļojuma man vairāki ir jautājuši – ja būtu iespēja braukt vienreiz – uz kuru Itālijas daļu brauktu? Esmu bijis Itālijā četras reizes – apskatot Como, Milānu, Cinque Terre, Florenci, Pizu, Lazio reģionu, Kampāniju un Sicīliju. Un, lai arī izvēle ir grūta, es laikam teiktu, ka jādodas uz Sicīliju. Pēc būtības Itāliju var iedalīt divās daļās – eiropeiskajos ziemeļos un mazliet (hmm…nespēju atrast pareizo vārdu)… nepieradinātajos dienvidos. Ja ir vēlme pēc komforta, mākslas, šika – tad ziemeļi. Ja ir vēlme pēc Itālijas saknēm – tradīcijām, vienkāršākas, bet patiesas virtuves – tad dienvidi. Sicīlija atstāj ļoti spēcīgu "pēcgaršu" un noteikti zinu, ka, ja būs kāda vieta Itālijā, kur došos otro reizi, tad tā būs Sicīlija. Kas attiecas uz Kampāniju – esmu tur bijis, check. Vai esmu par to sajūsmā? Drīzāk nē, nekā jā. Iespaidu laikam pabojāja tūristu pūļi un haoss Neapolē, bet no otras puses – ja māk no tā abstrahēties un izbaudīt, tad laikam ir ok. Tā tomēr ir daļa Itālijas mūsdienu pieredzes. Ja atmet Amalfi un Neapoles pūļus, cilvēki bija ārkārtīgi pretimnākoši, draudzīgi, izpalīdzīgi, un bez uzspēlēta teātra. Tomēr, ja gadījumā man būtu tā, ka 3-5 gadus krāju naudu ceļojumam un dodos uz Amalfi kā savu sapņu galamērķi, es, visticamāk, būtu vīlies. Labāk apsvērt citas, mazāk zināmas, bet nebūt ne sliktākas Itālijas vietas.

Man savukārt Itālijā ir viens galamērķis, ko vēlos apmeklēt – nākamreiz gribu doties uz dienvidu galu – Kalabriju, Molizi un Puglia.