Pāriet uz galveno saturu

Rix – Hel – Rix (3): Ķīlnieks lidostā un veikalā





Ziemassvētku trakums jau pilnā sparā


  • -2°C, 15-20 m/s, snieg. Somi joprojām dzer alu ārā. Un vīnu. Bet es savā mētelī drebinoties velku koferi.
  • Man laikam ir iestājies Stokholmas sindroms Helsinku (Vantaa) lidostā. Lai cik amizanti tas arī neizklausītos. :) Pēdējo 3 mēnešu laikā tur ir pavadīts tik daudz laika (sāku skaitīt, bet kad aizgāja diennaktīs, nobijos), ka tur jau liekas kā mājās un tiešām šķiet, ka tā iespējams ir labākā lidosta Eiropā. 3 mēnešu laikā 3 reizes mani lidojumi aizkavējās vairāk par 3 stundām. Rezultātā visai labi esmu iepazinis lidostu. Vismaz lidostām tik ļoti raksturīgo stresu es tur nejūtu vispār. Security check man nekad nav aizņēmis vairāk par 2 minūtēm. Un Vantaa lidostas varētu būt viena no retajām, kur cenas ir tikpat augstas, kā ārpus tās. :D Un lidostas PR regulārie pasākumi ir vnk lieliski - gan Ķīnietis Ryan, kas uz veselu mēnesi bija apmeties uz dzīvi lidostā (a ļa filma “Terminal” ar Tomu Henku; te sākums 30 video sērijai), gan dažādi izglītojoši/izklaidējoši video, kā piemēram, šis: https://www.youtube.com/watch?v=u1b7EYSePjk.
  • Gandrīz pabeidzu lasīt Somijas vēstures grāmatu (A History of Finland, Henrik Meinander). Visnotaļ interesanti, īpaši 20.gs. Kā tiku, līdz 20.gs., tā vienā rāvienā faktiski izlasīju. Secinājumi? Par spīti vairākām nozīmīgām vēstures atšķirībām starp LV un FI, mani izbrīna tas, cik maz mēs, latvieši, zinām par Somiju un to, cik mums patiesībā daudz līdzību. Jā, valoda ir pilnīgi cita, kas automātiski rada “aizu” starpvalstu salīdzinājumā, bet… visā pārējā ir velkamas paralēles. 19.gs. otrās puses attīstība un nacionālisma ideju mošanās vispār liekās it kā paņemta no LV vēstures grāmatas un tikai personvārdi aizvietoti. 20.gs. vienīgā nopietnā atšķirība ir Ziemas karš, tā iznākums, un no tā izrietošās sekas…
  • Latvijā viens no tematiem, kas nekad nepazūd “no skatuves” ir par to, kādēļ igauņiem sanāk, bet mums nē (manā gadījumā diskusija galvenokārt par ekonomiku, bet plašāk raugoties praktiski par visu). Var runāt par mentalitātēm, prātīgiem risinājumiem, labāku pārvaldību utt. Bet tikai tagad es tā pa īstam redzu to, cik ļoti Igaunija ir ieintegrējusies Somijas ekonomikā. Viens pazīstams soms pērk būvmateriālus Igaunijā, cits brauc mainīt riepas, cits uz vasaru algo palīgstrādnieku dārza mājas uzturēšana…no Igaunijas. Un te es nemaz nerunāju par alkohola pirkšanu - tā ir aisberga virsotne, kas labi daudz tiek atspoguļota dzeltenajā presē.
  • Man laikam jau ir pārgājis cenu līmeņu atšķirību sākotnējais šoks. Tagad cenas šķiet normālas, un gauži otrādi - LV liekas lēti. Kā jau bija gaidāms. Laiku pa laikam, gan piestājot kādā kafejnīcā uz kahvi ja pulla, iedomājos, ka Rīgā pa to naudu Vecrīgā dienas vidū var ekskluzīvu business lunch offer dabūt… Joprojām lielākā atšķirība cenu līmenī krīt acīs tajā mirklī, kad jānorēķinās par pakalpojumu, nevis preci. Tā pagājušajā nedēļā samaksāju EUR 30 par uzvalka ķīmisko tīrīšanu.
  • Tajās retajās reizēs, kad ir uzsnidzis sniegs, ir patīkami novērtēt to, ka šeit netiek praktizēta tā politika, kas Rīgā attiecībā uz ielu iesālīšanu. Mazie grants akmentiņi, kas tiek lietoti smilts vietā nodrošina ļoti labu saķeri, vienīgi, kad sniegs pakūst, tie ķeras koferu ritentiņos, bet tā ir maza cena, kas jāmaksā par to, lai suņu ķepas nebūtu asiņainas no sāls, lai kokiem pavasarī būtu zaļas krāsas lapas nevis dzeltenas un beigu beigās, lai neveidoties nevajadzīgi dubļi.
  • Tie, kas man pazīst/lasa regulāri, zina, ka esmu nedaudz gastro-frīks. Jā, man patīk gatavot. Un šajā gadījumā, jāsaka, ka pārcelšanās no LV uz vietu, kur pirktspēja ir lielāka, paver jaunas iespējas. Nevaru teikt, ka esmu iepazinis vietējo gastro-kultūru - restorānos neēdu, somu ģimeņu vakariņu gatavošanā arī diemžēl nav izdevies piedalīties. Bet par veikaliem un tirgiem ir daži iespaidi. Pirmkārt, ir patīkami redzēt daudzveidību un izvēles brīvību. LV, ja gribi kaut ko vairāk par liellopa lāpstiņu vai šķiņķi jādodas meklēt, jāsarunā, jāzina vajadzīgie cilvēki. Helsinkos - ieej tirgū, un Tev pretī ir vesels pa gabaliņiem sadalīts liellops. Viss, ko vēlies. Jā, cenas augstas. Bet dabūt var. Tas pats arī tajā pašā K-Market - izvēle ir milzīga, gaļas, jūras veltes, sieri, piena produkti, tējas/kafijas, konditoreja&bakaleja, augļi un dārzeņi utt. Rīgā, lai to dabūtu, būtu jābrauc uz Gastronome, Reaton + uz tirgu pakaļ aizrunātajai liellopa astei jādodas. Bez plaši pieejamā klāsta, patīkami tas, ka lielākoties ir pieejami videi draudzīgāki iesaiņojuma variantu - papīra tūtas, kur likt augļus un dārzeņus (vai sliktākajā variantā biodegradable maisiņi). Tirgū, piemēram, viss tiek iepakots ietinamajā papīrā, kas ļoti patīkami un produkta uzglabāšanas kvalitāti tikai uzlabo. Tas, kas man šobrīd mazliet trūkst ir sajēga, kā noorientēties visā milzīgajā produktu klāstā. Ir tik daudz zīmolu un produktu, ko nekad neesmu redzējis, ka šobrīd ieiešana lielajā K-Market man ir kā bērna ielaišana rotaļlietu veikalā. Varu stundu staigāt, pētīt, google translate tulkot sastāvdaļas, un beigās gandrīz neko nenopirkt, jo vienkārši esmu apmulsis no piedāvātā klāsta plašuma... :) On the budget side: ir patīkami, ka plaši tiek praktizēta preču cenu samazināšana produktiem, kam drīzumā beidzas termiņš. Man, cilvēkam, kurš regulāri ņem jogurtu no plaukta aizmugures, jo tur atlikušais termiņš garāks, sākotnēji tā bija pārkāpšana pāri "savam es". Bet tagad, ja zinu, ka šovakar gatavoju, un tuvākajās dienā noēdu - nav nekādu problēmu, patīkams ietaupījums.
  • Helsinkos man pirmo reizi mūžā uzbruka suns. Skrēju pa Eira parku vakarā tumsā. Acīmredzot suns nobijās mirklī, kad izskrēju no pilnīgas tumsas apgaismotā vietā, jo laikam mani tērpa atstarojošie elementi tajā mirklī iespīdējās. Tad nu rezultātā vācu aitu suns, kurš bija saimniecei pie regulējamās siksnas (gan atvērtas), lēcienā metās man virsū brīdī, kad tikko tam biju paskrējis garām. Ar sānu redzi vēl ieraudzīju, ka kaut kas tuvojas, paspēju paspert soli virzienā prom, bet tur nu viņš bija, ieķēries man rokā. Ja nebūtu austiņās klausījies mūziku, iespējams paspētu noreaģēt labāk, bet nu, kā ir, tā ir. Labā ziņa, ka nekādi tālejoši bojājumi nav nodarīti, - suns trāpīja cimdā, vietā, kur sabiezējums. Bet viņa tvērienu tāpat jutu kaulā vēl 2-3 dienas. Pieņemu gan, ka suns tik aizstāvēja saimnieci, un nopietni nemaz nekoda, jo, ja vācu aitu suns gribētu man pārkost roku, viņš to izdarītu bez lielas piepūles. Saimniece izskatījās vairāk pārbijusies par mani pašu. Konstatējām, ka man āda nav pārkosta, tad attiecīgi nekāda tālāka rīcība arī nebija vajadzīga. Suns izskatījās adekvāts, t.i. neizskatījās pēc kaut kāda absolūti nekontrolēta radījuma. Kolēģi, gan nākamajā dienā teica, ka Somijā attiecībā uz šādiem gadījumiem parasti jārīkojas visai stingri, jāsauc policija utt., bet nešķita šajā gadījumā atbilstoši situācijai. Mācību gan guvu - tagad suņiem skrienu ar līkumu, un visu laiku kontrolēju ar skatienu, kur tie paliek. :)
  • Vienu dienu novembra beigās sapratu beidzot to smīniņu, kas bija vienam no maniem kolēģiem, kad kādu laiku atpakaļ viņam teicu: “no, weather is really fine and just the same as in Latvia...I don’t think it can get much worse than this”. :) Viņš toreiz ar savu smīniņu tik novilka: “Just wait. Just waaaaait a moment...”. Labā ziņa, tas liecina, ka man ir kolēģis ar labi apveltītu sarkastiski/ironisku humora izjūtu. Sliktā ziņa, realitāte izrādījās skaudra: 20-25m/s vējš (es pie ūdens dzīvoju) + temperatūra, kas tuva nullei (nav svarīgi no kuras puses tuva) + nokrišņi, kas nav ne lietus, ne sniegs, bet kaut kas nenosakāms pa vidu. Tik sāpīgi pa seju pat krusa nav situsi, kā nokrišņi šajā kombinācijā. Un mans mētelis izrādījās ūdenscaurlaidīgs. Ļoti. Atnācu mājās, un laikam saunā uzstādīju savu ilgsēdēšanas rekordu, jo pirmās 10 minūtes pagāja, kamēr sāku just siltumu. :)
Un jā, tumsa ir mazliet nomācoša. Pat man - ziemas cienītājam. Gaidu noturīgu sniega segu.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Ceļotāju un vēderprieku baudītāju sapņu galamērķis – Kampānija Itālijā (Neapole, Sorento, Amalfi)

Amalfi pludmale Cik es sevi atceros, man Itālija nekad nav asociējusies ar Romas kultūrvēsturi, Florences mākslas pārbagātību vai Milānas moderno šiku. Nē, tā vietā Itālija man galvenokārt saistās ar Neapoli un tās vareno ainu, kur virs pilsētas paceļas Vezuvs. Ar tomātiem, ar picu, ar sieru un šķiņķiem/desām, ar citroniem, ar neskaitāmiem pastu ēdieniem, ar vīniem, liķieriem utt. Ir strīdīgs jautājums par to, kura ir Itālijas gastronomiskākā daļa, bet manā uztverē tieši Kampānija ir viena no galvenajām – tajā cēlusies pica, arī pastas pirmsākumi meklējumi tur, nemaz nerunājot par ne tik izteiktiem kulta ēdieniem. Tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad nokļūšu Kampānijā. Laiks gan ir nepielūdzams... kaut kā sanāca krustu šķērsu izbraukāt pārējo Eiropu, izbraukt ārpus Eiropas, vairākas reizes paceļot pa Itāliju, bet Kampāniju neredzēt. Pēdējā laikā konstatēju, ka katrs nākamais mūsu ceļojums kļūst aizvien avantūriskāks. Izvēlamies vietu, nopērkam biļetes, pierezervējam v

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

La Spezia un Cinque terre – Ligūrijas pērles

Pēc pavadītajām dienām valsts "iekšienē", t.i. prom no jūras, devāmies uz Ligūriju, kur plānojām uz 3 dienām apmesties pie nu jau slavenajiem Cinque terre ciematiņiem. Pēdējās dienas rītā, ko pavadījām Florencē, aizdevāmies nedaudz pabrokastot, pēc kā devāmies uz staciju un stundas braucienā nokļuvām līdz Pizai. Uz vilcienu gan kārtējo reizi pamatīgi skrējām…lai pasēdētu un pagaidītu kamēr vilciens atkal kavējas savas 10-15 minūtes. J Tas jau bija kļuvis par normu – vilcieni laicīgi neatiet. Viena no retajām autora bildēm, Riomaggiore Ieteikums, ja izdomājat, tāpat kā mēs, tikai pieturēt Pizā uz dažām stundām. Ja dodaties turp ar visām ceļa somām, tad prātīgāk kāpt laukā Pisa Centrale stacijā, nevis Pisa S.Rossore , jo pirmajā ir pieejama mantu glabātava. Ja braucat no Florences puses, tad tā atrodas uz pirmā perona (stacijas ēkā) ar ieeju tajā galā, no kurienes pienāk vilciens no Florences. Iesaku pasteigties, jo viss vilciens meklē šo vietu un jau pēc pāris