Pāriet uz galveno saturu

Melnā pantera “Sāra” - gadu pēc…



Sāra vēl Rīgas dzīvoklī - savā pārnēsāmajā kastē,
kur bija labākā vieta paslēpties no uzmācīgiem fotogrāfiem
Bloga regulārie lasītāji atceras, ka kādu laiku atpakaļ rakstīju par mūsu melno panteru Sāru, jeb kaķeni, ko paņēmām no patversmes. Pagājis gads, laiks veikt atskaiti.

Šis gads ir bijis gana “krāsains” gan mums pašiem, gan Sārai. Galvenā izmaiņa, kas šajā laika periodā notikusi, esam pārvākušies dzīvot no Rīgas dzīvokļa uz māju Carnikavā. Attiecīgi arī Sārai dzīves vide būtiski mainījusies. To, ka pārvāksimies uz māju, zinājām, jau mirklī, kad ņēmām Sāru no patversmes, tas savā ziņā bija priekšnosacījums kaķa ņemšanai, lai viņai nebūtu jātup caurām dienām dzīvoklī. Iedzīvošanās Carnikavā bija visai ātra - Sāra ātri aprada ar jauno māju, atrada sev labākās vietas (pārsvarā tuvumā kamīniem).
Sāra medībās
Tā kā pārvācāmies ziemā, apkārtnes teritoriju uzreiz izpētīt nesanāca. Dažas reizes pavadiņā izlaidām laukā uz sniegotas terases, bet Sāra nepavisam nebija sajūsmā no apkārtējām skaņām (ūūū, priežu šalkoņa un putnu čalas) un laikam arī sniega. Pavasarī gan pamazām sākām radināt pie pastaigām ārā. No sākuma pie pavadas, tad jau brīvsolī. Rezultātā, pa vasaru Sārā dzīvoja savu dzīvi. No rīta tika izlaista ārā, bet vakaros ielaista atpakaļ mājā. Darbojās precīzi kā pulkstenis, jo zināja, ka vakarā būs kārtējā liellopu gaļas porcija pieejama. Bet, ja esam mājās, un darām kādus dārza darbus, tad Sāra visbiežāk laiku pavada kopā ar mums - aktīvi novērojot (kvalitātes kontrolieris), kā tiek pļauta zāle, lasīti čiekuri, grābtas lapas, nesta malka vai kā notiek jebkādi remontdarbi. Tāda sajūta, ka ja Sāra mācētu runāt, tad būtu ļoti labs darbu vadītājs.

Pa vasaru Sāra iepazina apkārtnes kaķus un suņus. No sākuma ar kaimiņu kaķi Mētru bija simpātijas, vēlāk - kara stāvoklis. Putni interesē, bet neaizsniedzami. Taureņi un sienāži gan ir našķis brīžos, kad nevar sagaidīt vakara liellopa devu. Retu reizi, kāds putniņš vai tā daļa ir atnesta saimniecei, padalīties un palepoties. :)
Sāra un draudzene/konkurente Mētra
Pa šo periodu dažas reizes nācies braukt uz lielo pilsētu pie tantes, kas visu apčamda, iztausta, bet arī paglāsta. Vienreiz bija iekaisušas smaganas, vienreiz satraumēta aste (tā arī nesapratām, kas pie vainas, iespējams durvīs iespiests, iespējams kodiens, iespējams vēl kaut kas). Vienreiz taisīja sterilizāciju, kas bija priekšnosacījums no Sāras iepriekšējās dzīvesvietas. Bet kopumā Sāra ir pie labas veselība un ļoti atlētiska kaķene.

Pa vasaru Sāra bieži dzīvojās kopā ar ciemos atbraukušo kavalieri - Oliveru. Nevarētu teikt, ka simpātijas būtu abpusējas, bet Oliveram Sāra ļoti patīk. Sāra kā jau dāma, gan ir noraidošāka savstarpējā komunikācijā. :)
Sāras draugs Olivers
Neliels citāts, no iepriekšējā gada:

Ar Polundru kaķis saprotas labi jau no pirmās dienas, pret mani laikam vēl ir piesardzība (un vice versa). Ēd visu, ko dodam. Neko saplēsis nav, uzvedas ļoti kārtīgi un pieklājīgi (ok, tik vienā brīdī iedomājās, ka ir Pantera, un metās palmā, to apgāžot). Brīžiem pat nāk mīļoties. No rītiem sagaida mani pie guļamistabas durvīm, jo zina, ka tūlīt būs barošanas laiks. :) Sapnis, ne kaķis. Ok, dažas reizes ieskrāpējis, bet pats vien esmu vainīgs – pārāk mēģinu draudzēties. :D
Kaķis-kontrolieris, darbu novērošana
Nekas daudz nav mainījies. Polundrs ir galvenais saimnieks. Tomēr arī mani Sāra ir pieņēmusi. Ar svešiem cilvēkiem Sāra gan nedraudzējas. Kad vasarā nāca dažādi meistari, Sāra slēpās uz visu dienu. Ir nepieciešamas 3-5 reizes, lai Sāra iepazītu svešu cilvēku, un pamazām pieņemtu to savā uzticības lokā. Bet, kad cilvēks ir izturējis pārbaudi, tad Sāra ir ļoti mīļa. Pa šo laiku ir izkristalizējies tas, ka Sāra vislabprātāk ēd liellopu. Retāk un mazāk labi iet iekšā vista vai tītars. Jūras veltes gan neiet pie sirds.

Tad, kad pārvācāmies uz Carnikavu, bija periods, kad tika dauzīti trauki, tika uzrakti puķu podi (tas notiek arī šobrīd) un darītas citas nekārtības. Bet, kad transition periods bija pagājis, Sāra ir kļuvusi par gana paklausīgu un lielisku kaķeni.

Nedarbs un pieķertais :)

P.s. Par godu tam, ka Sāra nāk no http://patversme.lv/, šodien veicu ziedojumu - šī bloga reklāmas ieņēmumus (katru reizi, kad apmeklētājs nospiež uz kādu no reklāmas baneriem, gūstu ienākumu) par pēdējiem 2 gadiem (ap 80 EUR).



Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Ceļotāju un vēderprieku baudītāju sapņu galamērķis – Kampānija Itālijā (Neapole, Sorento, Amalfi)

Amalfi pludmale Cik es sevi atceros, man Itālija nekad nav asociējusies ar Romas kultūrvēsturi, Florences mākslas pārbagātību vai Milānas moderno šiku. Nē, tā vietā Itālija man galvenokārt saistās ar Neapoli un tās vareno ainu, kur virs pilsētas paceļas Vezuvs. Ar tomātiem, ar picu, ar sieru un šķiņķiem/desām, ar citroniem, ar neskaitāmiem pastu ēdieniem, ar vīniem, liķieriem utt. Ir strīdīgs jautājums par to, kura ir Itālijas gastronomiskākā daļa, bet manā uztverē tieši Kampānija ir viena no galvenajām – tajā cēlusies pica, arī pastas pirmsākumi meklējumi tur, nemaz nerunājot par ne tik izteiktiem kulta ēdieniem. Tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad nokļūšu Kampānijā. Laiks gan ir nepielūdzams... kaut kā sanāca krustu šķērsu izbraukāt pārējo Eiropu, izbraukt ārpus Eiropas, vairākas reizes paceļot pa Itāliju, bet Kampāniju neredzēt. Pēdējā laikā konstatēju, ka katrs nākamais mūsu ceļojums kļūst aizvien avantūriskāks. Izvēlamies vietu, nopērkam biļetes, pierezervējam v

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

La Spezia un Cinque terre – Ligūrijas pērles

Pēc pavadītajām dienām valsts "iekšienē", t.i. prom no jūras, devāmies uz Ligūriju, kur plānojām uz 3 dienām apmesties pie nu jau slavenajiem Cinque terre ciematiņiem. Pēdējās dienas rītā, ko pavadījām Florencē, aizdevāmies nedaudz pabrokastot, pēc kā devāmies uz staciju un stundas braucienā nokļuvām līdz Pizai. Uz vilcienu gan kārtējo reizi pamatīgi skrējām…lai pasēdētu un pagaidītu kamēr vilciens atkal kavējas savas 10-15 minūtes. J Tas jau bija kļuvis par normu – vilcieni laicīgi neatiet. Viena no retajām autora bildēm, Riomaggiore Ieteikums, ja izdomājat, tāpat kā mēs, tikai pieturēt Pizā uz dažām stundām. Ja dodaties turp ar visām ceļa somām, tad prātīgāk kāpt laukā Pisa Centrale stacijā, nevis Pisa S.Rossore , jo pirmajā ir pieejama mantu glabātava. Ja braucat no Florences puses, tad tā atrodas uz pirmā perona (stacijas ēkā) ar ieeju tajā galā, no kurienes pienāk vilciens no Florences. Iesaku pasteigties, jo viss vilciens meklē šo vietu un jau pēc pāris