Pāriet uz galveno saturu

Melnā pantera “Sāra” - gadu pēc…



Sāra vēl Rīgas dzīvoklī - savā pārnēsāmajā kastē,
kur bija labākā vieta paslēpties no uzmācīgiem fotogrāfiem
Bloga regulārie lasītāji atceras, ka kādu laiku atpakaļ rakstīju par mūsu melno panteru Sāru, jeb kaķeni, ko paņēmām no patversmes. Pagājis gads, laiks veikt atskaiti.

Šis gads ir bijis gana “krāsains” gan mums pašiem, gan Sārai. Galvenā izmaiņa, kas šajā laika periodā notikusi, esam pārvākušies dzīvot no Rīgas dzīvokļa uz māju Carnikavā. Attiecīgi arī Sārai dzīves vide būtiski mainījusies. To, ka pārvāksimies uz māju, zinājām, jau mirklī, kad ņēmām Sāru no patversmes, tas savā ziņā bija priekšnosacījums kaķa ņemšanai, lai viņai nebūtu jātup caurām dienām dzīvoklī. Iedzīvošanās Carnikavā bija visai ātra - Sāra ātri aprada ar jauno māju, atrada sev labākās vietas (pārsvarā tuvumā kamīniem).
Sāra medībās
Tā kā pārvācāmies ziemā, apkārtnes teritoriju uzreiz izpētīt nesanāca. Dažas reizes pavadiņā izlaidām laukā uz sniegotas terases, bet Sāra nepavisam nebija sajūsmā no apkārtējām skaņām (ūūū, priežu šalkoņa un putnu čalas) un laikam arī sniega. Pavasarī gan pamazām sākām radināt pie pastaigām ārā. No sākuma pie pavadas, tad jau brīvsolī. Rezultātā, pa vasaru Sārā dzīvoja savu dzīvi. No rīta tika izlaista ārā, bet vakaros ielaista atpakaļ mājā. Darbojās precīzi kā pulkstenis, jo zināja, ka vakarā būs kārtējā liellopu gaļas porcija pieejama. Bet, ja esam mājās, un darām kādus dārza darbus, tad Sāra visbiežāk laiku pavada kopā ar mums - aktīvi novērojot (kvalitātes kontrolieris), kā tiek pļauta zāle, lasīti čiekuri, grābtas lapas, nesta malka vai kā notiek jebkādi remontdarbi. Tāda sajūta, ka ja Sāra mācētu runāt, tad būtu ļoti labs darbu vadītājs.

Pa vasaru Sāra iepazina apkārtnes kaķus un suņus. No sākuma ar kaimiņu kaķi Mētru bija simpātijas, vēlāk - kara stāvoklis. Putni interesē, bet neaizsniedzami. Taureņi un sienāži gan ir našķis brīžos, kad nevar sagaidīt vakara liellopa devu. Retu reizi, kāds putniņš vai tā daļa ir atnesta saimniecei, padalīties un palepoties. :)
Sāra un draudzene/konkurente Mētra
Pa šo periodu dažas reizes nācies braukt uz lielo pilsētu pie tantes, kas visu apčamda, iztausta, bet arī paglāsta. Vienreiz bija iekaisušas smaganas, vienreiz satraumēta aste (tā arī nesapratām, kas pie vainas, iespējams durvīs iespiests, iespējams kodiens, iespējams vēl kaut kas). Vienreiz taisīja sterilizāciju, kas bija priekšnosacījums no Sāras iepriekšējās dzīvesvietas. Bet kopumā Sāra ir pie labas veselība un ļoti atlētiska kaķene.

Pa vasaru Sāra bieži dzīvojās kopā ar ciemos atbraukušo kavalieri - Oliveru. Nevarētu teikt, ka simpātijas būtu abpusējas, bet Oliveram Sāra ļoti patīk. Sāra kā jau dāma, gan ir noraidošāka savstarpējā komunikācijā. :)
Sāras draugs Olivers
Neliels citāts, no iepriekšējā gada:

Ar Polundru kaķis saprotas labi jau no pirmās dienas, pret mani laikam vēl ir piesardzība (un vice versa). Ēd visu, ko dodam. Neko saplēsis nav, uzvedas ļoti kārtīgi un pieklājīgi (ok, tik vienā brīdī iedomājās, ka ir Pantera, un metās palmā, to apgāžot). Brīžiem pat nāk mīļoties. No rītiem sagaida mani pie guļamistabas durvīm, jo zina, ka tūlīt būs barošanas laiks. :) Sapnis, ne kaķis. Ok, dažas reizes ieskrāpējis, bet pats vien esmu vainīgs – pārāk mēģinu draudzēties. :D
Kaķis-kontrolieris, darbu novērošana
Nekas daudz nav mainījies. Polundrs ir galvenais saimnieks. Tomēr arī mani Sāra ir pieņēmusi. Ar svešiem cilvēkiem Sāra gan nedraudzējas. Kad vasarā nāca dažādi meistari, Sāra slēpās uz visu dienu. Ir nepieciešamas 3-5 reizes, lai Sāra iepazītu svešu cilvēku, un pamazām pieņemtu to savā uzticības lokā. Bet, kad cilvēks ir izturējis pārbaudi, tad Sāra ir ļoti mīļa. Pa šo laiku ir izkristalizējies tas, ka Sāra vislabprātāk ēd liellopu. Retāk un mazāk labi iet iekšā vista vai tītars. Jūras veltes gan neiet pie sirds.

Tad, kad pārvācāmies uz Carnikavu, bija periods, kad tika dauzīti trauki, tika uzrakti puķu podi (tas notiek arī šobrīd) un darītas citas nekārtības. Bet, kad transition periods bija pagājis, Sāra ir kļuvusi par gana paklausīgu un lielisku kaķeni.

Nedarbs un pieķertais :)

P.s. Par godu tam, ka Sāra nāk no http://patversme.lv/, šodien veicu ziedojumu - šī bloga reklāmas ieņēmumus (katru reizi, kad apmeklētājs nospiež uz kādu no reklāmas baneriem, gūstu ienākumu) par pēdējiem 2 gadiem (ap 80 EUR).



Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Negaidītais Turkmēņu plovs Dubajā

Decembra otrajā pusē beidzot izrāvāmies no sava darbs-mājas-bērna slimošana trijstūra. Šoreiz izbēgām uz Dubaju, Apvienotajos Arābu Emirātos. Pēc ilgākiem laikiem izbēgām no Eiropas. Teikšu godīgi, Dubaja nekad ne tuvu nav bijusi mans sapņu galamērķis. Pilsēta, kas izaugusi mazliet nekurienes vidū, tuksnešu ieskauta, mani neuzrunāja. Tajā pašā laikā, šoreiz izvēli noteica faktoru kombinācija - “logs” Covid ierobežojumos (knapi, knapi paspējām), nu jau gandrīz trīsgadnieces faktors un attiecīgi vēlme pēc ērta transporta, kā arī vēlme pēc silta klimata pēc n-to rudens vīrusu pārslimošanas. Šādām prasībām no Helsinkiem nemaz tik daudz opciju nav - Kanāriju salas/Malaga (bet laikapstākļi var būt visādi decembrī), Taizeme - bet patāls lidojums, ja ir tik nedēļa laika, tad īsti neatmaksājas), kā arī Dubaja. Izvēle krita par labu Dubajai, jo 6-7h tiešais lidojums ar Finnair, ap 25-28C gaisa temperatūra un ap 23-24C ūdens temperatūra. Lidojām ar Finnair, par biļešu cenām nemācēšu teikt, iz

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Tēva lomai - 4

Kādu laiku atpakaļ rakstīju šo tekstu par randiņu ar meiteni . Meitai šonedēļ dzimšanas diena - 4 gadi. Attiecīgi arī manai tēva lomai - 4. Man pašam īsti vairs netop skaidrs, kur tas laiks ir palicis. Un jubileja šoreiz ir vismaz mazliet saldskāba. No vienas puses forši, ka jau liela meitene, ar spēcīgu "ES", savām interesēm, spējām, iebildumiem utt. Forši, ka var sarunāt lietas. Pamazām laika un vietas dimensija nostiprinās – saprot kas ir Carnikava, kas ir Helsinki. Saprot, gadalaikus un gaida lielākus notikumus. No otras puses - tik ļoti gribās, lai vēl kaut mazliet nesteigtos ar pieaugšanu. Lai  tētis vēl kādu brīdi būtu draugs, palīgs un varonis. Lai joprojām var priecāties kā par lielām lietā, tā maziņām. Lai joprojām viņu var pārsteigt ar ko tādu, kas mums ir ikdiena. Ar prātu gan saprotu, ka šis vilciens pamazām aizdodas.  Šodien domāju, kādi ir bijuši šie četri gadi. Interesanti ir tas, ka smadzenes dzēš vai vismaz pamatīgi bloķē visu negatīvo - negulētās naktis, ta

Azoru salas - vieta, kur atgriezties

Motivācija un gatavošanās Visu laiku kopš 2013. gada pavasara, kad mēs ar Polundru apmeklējām Portugālei piederošās Azoru salas, laiku pa laikam domās atgriezāmies tur. 9 salu arhipelāgs uz mums atstāja tik lielu iespaidu, ka nespējām tik vaļā no uzmācīgas domas turp doties vēlreiz. Šo divu gadu laikā, ar mums ir sazinājušies daudz cilvēku, kas sekojot mūsu ceļojuma aprakstam, ir atklājuši sev Azoru salas. Arī mūsu Azoru salu draugi ir ziņojuši, ka mūsu pēdās pēkšņi sākusies latviešu tūristu plūsma. Patīkami, ka izdevies latviešiem atklāt šo skaistumu. Šogad, plānojot ceļojumu septembra mēnesim, primārā doma bija par došanos uz Patagoniju. Bet savelkot kopā ceļojuma budžetu, sapratām, ka “pacelt” šogad to nespējam – jāplāno laicīgāk, jāmeklē lētās biļetes, jāmeklē “gali” paziņu lokā, kas var palīdzēt ar naktsmītnēm. Tad nu atlikām to uz citu reizi. Tad nu likās, ka šī varētu būt tā reize, kad vērts doties uz Azorām – aizbraukt uz salu arhipelāga tālāko stūri – Flores un Corvo , ai