Pāriet uz galveno saturu

Melnā pantera “Sāra” - gadu pēc…



Sāra vēl Rīgas dzīvoklī - savā pārnēsāmajā kastē,
kur bija labākā vieta paslēpties no uzmācīgiem fotogrāfiem
Bloga regulārie lasītāji atceras, ka kādu laiku atpakaļ rakstīju par mūsu melno panteru Sāru, jeb kaķeni, ko paņēmām no patversmes. Pagājis gads, laiks veikt atskaiti.

Šis gads ir bijis gana “krāsains” gan mums pašiem, gan Sārai. Galvenā izmaiņa, kas šajā laika periodā notikusi, esam pārvākušies dzīvot no Rīgas dzīvokļa uz māju Carnikavā. Attiecīgi arī Sārai dzīves vide būtiski mainījusies. To, ka pārvāksimies uz māju, zinājām, jau mirklī, kad ņēmām Sāru no patversmes, tas savā ziņā bija priekšnosacījums kaķa ņemšanai, lai viņai nebūtu jātup caurām dienām dzīvoklī. Iedzīvošanās Carnikavā bija visai ātra - Sāra ātri aprada ar jauno māju, atrada sev labākās vietas (pārsvarā tuvumā kamīniem).
Sāra medībās
Tā kā pārvācāmies ziemā, apkārtnes teritoriju uzreiz izpētīt nesanāca. Dažas reizes pavadiņā izlaidām laukā uz sniegotas terases, bet Sāra nepavisam nebija sajūsmā no apkārtējām skaņām (ūūū, priežu šalkoņa un putnu čalas) un laikam arī sniega. Pavasarī gan pamazām sākām radināt pie pastaigām ārā. No sākuma pie pavadas, tad jau brīvsolī. Rezultātā, pa vasaru Sārā dzīvoja savu dzīvi. No rīta tika izlaista ārā, bet vakaros ielaista atpakaļ mājā. Darbojās precīzi kā pulkstenis, jo zināja, ka vakarā būs kārtējā liellopu gaļas porcija pieejama. Bet, ja esam mājās, un darām kādus dārza darbus, tad Sāra visbiežāk laiku pavada kopā ar mums - aktīvi novērojot (kvalitātes kontrolieris), kā tiek pļauta zāle, lasīti čiekuri, grābtas lapas, nesta malka vai kā notiek jebkādi remontdarbi. Tāda sajūta, ka ja Sāra mācētu runāt, tad būtu ļoti labs darbu vadītājs.

Pa vasaru Sāra iepazina apkārtnes kaķus un suņus. No sākuma ar kaimiņu kaķi Mētru bija simpātijas, vēlāk - kara stāvoklis. Putni interesē, bet neaizsniedzami. Taureņi un sienāži gan ir našķis brīžos, kad nevar sagaidīt vakara liellopa devu. Retu reizi, kāds putniņš vai tā daļa ir atnesta saimniecei, padalīties un palepoties. :)
Sāra un draudzene/konkurente Mētra
Pa šo periodu dažas reizes nācies braukt uz lielo pilsētu pie tantes, kas visu apčamda, iztausta, bet arī paglāsta. Vienreiz bija iekaisušas smaganas, vienreiz satraumēta aste (tā arī nesapratām, kas pie vainas, iespējams durvīs iespiests, iespējams kodiens, iespējams vēl kaut kas). Vienreiz taisīja sterilizāciju, kas bija priekšnosacījums no Sāras iepriekšējās dzīvesvietas. Bet kopumā Sāra ir pie labas veselība un ļoti atlētiska kaķene.

Pa vasaru Sāra bieži dzīvojās kopā ar ciemos atbraukušo kavalieri - Oliveru. Nevarētu teikt, ka simpātijas būtu abpusējas, bet Oliveram Sāra ļoti patīk. Sāra kā jau dāma, gan ir noraidošāka savstarpējā komunikācijā. :)
Sāras draugs Olivers
Neliels citāts, no iepriekšējā gada:

Ar Polundru kaķis saprotas labi jau no pirmās dienas, pret mani laikam vēl ir piesardzība (un vice versa). Ēd visu, ko dodam. Neko saplēsis nav, uzvedas ļoti kārtīgi un pieklājīgi (ok, tik vienā brīdī iedomājās, ka ir Pantera, un metās palmā, to apgāžot). Brīžiem pat nāk mīļoties. No rītiem sagaida mani pie guļamistabas durvīm, jo zina, ka tūlīt būs barošanas laiks. :) Sapnis, ne kaķis. Ok, dažas reizes ieskrāpējis, bet pats vien esmu vainīgs – pārāk mēģinu draudzēties. :D
Kaķis-kontrolieris, darbu novērošana
Nekas daudz nav mainījies. Polundrs ir galvenais saimnieks. Tomēr arī mani Sāra ir pieņēmusi. Ar svešiem cilvēkiem Sāra gan nedraudzējas. Kad vasarā nāca dažādi meistari, Sāra slēpās uz visu dienu. Ir nepieciešamas 3-5 reizes, lai Sāra iepazītu svešu cilvēku, un pamazām pieņemtu to savā uzticības lokā. Bet, kad cilvēks ir izturējis pārbaudi, tad Sāra ir ļoti mīļa. Pa šo laiku ir izkristalizējies tas, ka Sāra vislabprātāk ēd liellopu. Retāk un mazāk labi iet iekšā vista vai tītars. Jūras veltes gan neiet pie sirds.

Tad, kad pārvācāmies uz Carnikavu, bija periods, kad tika dauzīti trauki, tika uzrakti puķu podi (tas notiek arī šobrīd) un darītas citas nekārtības. Bet, kad transition periods bija pagājis, Sāra ir kļuvusi par gana paklausīgu un lielisku kaķeni.

Nedarbs un pieķertais :)

P.s. Par godu tam, ka Sāra nāk no http://patversme.lv/, šodien veicu ziedojumu - šī bloga reklāmas ieņēmumus (katru reizi, kad apmeklētājs nospiež uz kādu no reklāmas baneriem, gūstu ienākumu) par pēdējiem 2 gadiem (ap 80 EUR).



Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog). 


"Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “Golden Circle” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir, Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park (Þingvellir).


Some time ago (…

Kazeņu ievārījums - ziemas kārums

Tie, kas mani labi pazīst, zina, ka mans mīļākais ievārījums ir kazeņu ievārījums. Jau daudzus gadus katru augustu bubinu par to, ka Latvijā īsti nav izplatīta kazeņu kultūra. Pagājušajā gadā biju Ungārijā tieši kazeņu laikā, par ko rakstīju arī savā ceļojumu aprakstā. Toreiz ļoti lielu iespaidu atstāja tirgus apmeklējums, kur kazenes tika tirgotas kilogramiem, pārdevēji izkārtoja kazenes piramīdas formā, kā pie mums ābolus Rīgas Centrāltirgū. Tur jūdzos, gribējās nopirkt visu un paņemt līdzi uz LV. Toreiz nodomāju - ja man būtu iespēja šīs kazenes dabūt LV, tad tik es sev savārītu ievārījumus. Zinu, ka pēdējos gados arī LV pakāpeniski attīstās kazeņu audzēšana, arī pats esmu apsvēris domu par to audzēšanu. Tomēr šogad noveicās - atradu vietu, kur var salasīt daudz meža kazeņu (jeb cūceņu, kā tās patiesībā sauc; jā, jā - zinu, visiem "cūcenes" asociējas ar sēnēm). :) Tad nu šoreiz par kazeņu ievārījumu - pamēģiniet, kamēr ir sezona! :) Un, ja ir iespēja - izmantojiet meža ka…

Drakulas zeme - Transilvānija

Ievads  Pēc reorganizācijas darbā uzzināju, ka esmu iekļauts Eiropas Komisijas darbagrupā, kura tiekas aptuveni 8 reizes gadā. Un viena no tām ir neformālā tikšanās ar kolēģiem kādā no dalībvalstīm. Tad nu paspēju vienu reizi aizbraukt uz birokrātijas galvaspilsētu Briseli un uzzināju, ka būs jābrauc arī uz neformālo pasākumu Rumānijā. Pie tam nevis galvaspilsētā, bet gan Transilvānijas pilsētā SIBIU. Protams, īpaši priecīgs par to nebiju – es, kā cilvēks, kas necieš karstumu, nespēju sevi iedomāties Rumānijā jūnija vidū. Pēcāk uzzināju, ka uz neformālo pasākumu var ņemt līdzi arī savas otrās puses, tad nu izdomāju, ka šo pasākumu varu uztaisīt par nelielu ceļojumu kopā ar savu līgavu. :) Asociācijas Kas normālam cilvēkam asociējas ar Rumāniju? Man – čigāni, futbols (Rumānijas izlase vienmēr ir patikusi), karstums un nabadzība, ja skatāmies ES-27 līmenī. Par Bukaresti man priekšstats bija, ka varētu būt post-padomju telpai līdzīga pilsēta, tik ar dienvidu zemju elementiem…iedomājos k…

Podkāsti par ekonomikas tēmu

Pēdējos gados podkāsti ir kļuvuši par ierastu lietu daudzu cilvēku ikdienā. (Uzreiz atkāpe: diez šis termins ir latviskots? Ok, paskatījos - "podraide" un "aplāde". Nē, sorry, tos es nelietošu.) Mani podkāsti nekad tā īsti nav "paķēruši", jo, acīmredzot, tie, kurus mēģināju klausīties, īsti neuzrunāja. Tik laika gaitā sapratu, ka izklaides rakstura podkāsti īsti nav man - brīvajā laikā es varu atrast labākas lietas, ko darīt. Bet, ir savādāk, ja runājam par podkāstiem par manu profesionālo nodarbi - ekonomiku. Šajā ierakstā gribēju padalīties par tiem dažiem, ko klausos, un kas man sniedz vērtīgu informāciju kondensētā veidā. Tieši apstāklis, ka dienas/nedēļas ziņas vai kādu specifisku tēmu varu paklausīties pastaigā mājas-darbs-mājas, ir galvenais iemesls, kādēļ podkāstus sāku klausīties.  Nevienu podkāstu neklausos no A līdz Z tikai tādēļ, ka jānoklausās. Bieži tēma nav tik saistoša vai veids, kā tā pasniegta nešķiet gana interesants vai izzinošs. Dažreiz…

Restorāns kā ierocis

Kinfildiešu sāgas kontekstā atcerējos sarunu ar vienu ārzemnieku, kuram Rīgā pieder ēdināšanas iestāde. Katru reizi, kad tikāmies uz kādu alu, agri vai vēlu saruna nonāca pie nodokļiem. Un nē - viņš nesūdzējās, ka Latvijā būtu pārāk augsti nodokļi. Un nē - nesūdzējās, ka būtu pārāk liela birokrātija. Tieši otrādi - dažreiz pa uzslavēja, teica ka salīdzinājumā ar savu mītnes zemi, LV ir vieglāk. Bet viņš sūdzējās…par kafejnīcu pāri ielai. Un to, kas nākamajā ielā. Un visām tām pārējām. Tām, par kurām viņš zināja, ka tās nemaksā nodokļus. Un dažreiz viņš bija izmisis - jo nolaidās rokas cīnīties dažādu spēles noteikumu spēlē. Katru reizi, kad vajadzēja noalgot darbinieku - faktiskā neto alga, ko varēja piedāvāt bija, zemāka, nekā spēja tās citas bodes - jo tur neto alga ir vienāda ar bruto algu.  Man ir žēl, ka kaut kāds uzpūsts neaizvietojama restorāna stāsts tiek veiksmīgi izmantots (un to dara tie paši cilvēki, kas jau piedalījušies visādu interesantu stāstu tapšanā), lai pastāstītu…