Pavelkot svītru

2019.tais ir bijis grūts gads. Ja tā padomā, un prātā “iztin” cauri dažādas epizodes no šī gada, tad pat var šķist, ka gatavā elle. Bet interesanti tā dzīve iekārtota. Es neatcerēšos neko no tā. Es neatcerēšos tās reizes, kad man sāpēja, es neatcerēšos tās reizes, kad biju noguris. Neatcerēšos arī izmisuma brīžus, nesaskaņas un bailes. Jo tam visam pāri ir viens “Randiņš ar meiteni”, kas man 2019.to ir padarījis par labāko dzīves gadu. Paldies šai meitenei un arī meitenei, kas mani ar viņu iepazīstināja. J Rezultātā 2019.jā man ir bijis tik daudz prieka un smaidu, kā šķiet pēdējos 10 gados kopā nav bijis. Un man ir tādas pamatotas aizdomas, ka tas nebeigsies ar 2019.tā aiziešanu. J

Ja nopietni, 2019.gads ir bijis gana interesants gan privātajā, gan profesionālajā jomā. Bērna ienākšana ģimenē ir neapšaubāmi milzīgs notikums dzīvē, kas ir atstājis ietekmi gan uz mani pašu, gan manu profesionālo darbību, gan klātbūtni e-vidē. Twitter konts pēkšņi pārvērties par vietu, kur dalos ar pēdējiem jaunumiem meitas sasniegumu hierarhijā. Twitter sekojamo listē pēkšņi parādījusies virkne jauno un ne-tik-jauno vecāku, kas aizvietojuši tos, kam Twitter ir kļuvusi par vietu, kur nolaist ikdienas tvaiku. Arī paša rakstītais blogs acīmredzami panīcis, un lai arī ir gana interesanti gājis gan profesionālajā jomā, gan ceļojumos, nav īsti bijis spēka un, godīgi sakot, arī motivācijas ko aprakstīt. Tajā pašā laikā, 2019.gadā es daudz vairāk lasīju citu rakstīto, gan blogos, gan grāmatās. Daudz vairāk klausījos un daudz vairāk domāju.

2019.gadā pirmo reizi no paša audzēta ierauga izcepu maizi. Vairākas. Sanāca labi, un tiklīdz būs iespēja, pie šī hobija atgriezīšos. 2019.gadā profesionāli daudz vairāk pievērsos vides ekonomikai, “sustainable finance” pasaulei, ESG jautājumiem un citiem trendīgiem mūsdienu finanšu pasauli raksturojošiem lielumiem. Iespējams tuvākajos mēnešos savākšos un uzrakstīšu ko plašāk par šo tematu. Gada sākumā, turot meitu rokās, sarakstīju vienu akadēmiskāku gabalu (31.lpp.) par šo tematu. Tas bija mans interesantākais raksta tapšanas process, jo burtiski pusi no raksta sarakstīju ar peli klikšķinot pa ekrāna tastatūru (biju pievienojis portatīvo pie tv), turot meitu, kurai bija grūtības gulēt. Tāpēc, lai arī redakcionāli man iznākums ir ne pārāk tīkams, vienmēr atcerēšos veidu, kādā rakstīju šo rakstu.

2020.gads šķiet ir pirmais gads pa ilgiem laikiem, kad man nav ne mazākās sajēgas, kas mani sagaida. Zinu tikai to, ka gribu to pavadīt pēc iespējas vairāk ar ģimeni un ceru uz labu veselību sev un tuvajiem. Viss pārējais ir nieki un detaļas. 2020.gadā gribu aizbraukt kaut kur, kur nav būts. Šķiet, ka laiks pievērsties arī sevis izglītošanai - nē, universitātē netaisos stāties, bet pamācīties ko jaunu e-vidē gan gribētos. Un vairāk rakstīt. Savādāk jūtu, ka arvien grūtāk kļūst brīvi izteikties ne tikai mutvārdos, bet arī rakstiski.

Laimīgu Jauno gadu tiem retajiem atlikušajiem bloga lasītājiem! J

Skats pa dzīvojamās istabas logu gada nogalē