Pāriet uz galveno saturu

Pandēmijas laiks Helsinkos

Eh, cik gan sen šeit nekas nav rakstīts. Jāatzīst, ka pēdējā laikā iestājies manāms radošais apsīkums. Pat tagad, kad pasaule sagriezusies kājām gaisā, iedvesmas trūkst, lai arī liktos, tik daudz jauna par ko rakstīt. :)

Tulpju laiks Helsinkos
Tāpat kā daudziem, pandēmija diezgan sačakarēja arī mūsu plānus. Ilgāku laiku bijām plānojuši 2020.gada pavasarī izņemt ilgi taupīto paternitātes atvaļinājumu un doties blandīties pa pasauli. Plānos sākumā bija Āzija, tad Dominikāna, tad "piezemētāki" mērķi kā Itālija (yeah, right), Šveice, Austrija... Beigās paspējām aizceļot uz Tenerifi (mazliet paspējām pabaudīt marta sauli, Līva izbaudīt pludmales smiltis, bet pēc būtības dzīvojām lockdown režīmā), un "evakuēties" atpakaļ uz Helsinkiem, kur godprātīgi pavadījām 2 nedēļas pašizolācijā. Žēl, bijām šo atvaļinājumu ilgi plānojuši un organizējuši visu tā, lai mums ir 7 nedēļas kopā ceļojot skaistās vietās, prom no ikdienas un ierastajiem skatiem. Bet nu ok, vietai nav tik daudz nozīmes - galvenais, ka esam kopā un pie labas veselības. Šī situācija tikai vēlreiz parādīja, ka pārlieka plānošana tāpat ne pie kā laba nenoved. :)

Atgriežoties Helsinkos: pretstatā lielai daļai sabiedrības, varētu teikt, ka esošā situācija mums nav būtiski mainījusi ikdienu. Tā kā šeit, Helsinkos, dzīvojam, "ne savā" vidē, arī iepriekš mūsu socializēšanās bija visai limitēta. + Mūsu mazais ikdienas kalendāra plānotājs dzīvi plāno neatkarīgi no tā vai pandēmija tur, aiz loga, ir vai nav...
Lai arī lielākā daļa ierobežojumu (kas starp citu nemaz tik ierobežojoši te, Somijā, nemaz nav bijuši - pēc būtības kādu laiku slēgtas skolas un sabiedriskās ēdināšanas iestādes) jau ir atcelti vai tuvākajā laikā tiks atcelti, mēs turpinām dzīvot de facto pašizolācijas apstākļos. Ņemot vērā, ka mums šeit, nav nekāda atbalsta tīkla, īsti nevaram atļauties saslimt. Vismaz, ne vienlaicīgi, jo nebūtu, kas pieskata bērnu. Attiecīgi, joprojām uz veikaliem, kafejnīcām neejam, nemaz nerunājot par sabiedrisko transportu vai citām vietām ar augstu vīrusa ķeršanas potenciālu. Ēdienu reizi divās-trīs nedēļās piegādā K-Market (analogs "Rimi"). Sanāk paliela plānošana un piegādes dienā arī krāmēšanās (parasti ap 10-12 kastēm), bet savā ziņā arī ir ērti. Noteikti arī dzīvei normalizējoties, izmantosim pārtikas piegādes pakalpojumu - ilgstoši glabājamās preces šādi daudz ērtāk sagādāt, īpaši, ja dzīvo bez auto. Jā, ziemā bija neērtības, ka katru dienu svaigus augļus/dārzeņus nevarēja dabūt, bet tagad pavasarī/vasarā parādās alternatīvas, kā, piemēram, āra tirgi. Maizi (tāpat kā tagad daudzi) cepam paši. Cept maizi ir modīgi, bet mūsu gadījumā labi bija tas, ka jau iepriekš cepām, attiecīgi šī nav sekošana trendam aiz neko darīt, bet gan vienkārši svaigas maizes cepšana savām vajadzībām, kas arī pie reizes mazina nepieciešamību pēc veikala. Kāds laiciņš gan pagāja, kamēr piešāvos pie šī dzīvokļa krāsns. Laika gaitā ir kļuvis vieglāk, vietējie biznesi pielāgojušies situācijai - arvien vairāk visādas piegādes opcijas, tirdzniecība pa logiem un durvīm, tagad arī āra kafejnīcu opcijas parādās. 

Šķiet cilvēki kopumā pret Covid-19 attiecas gana nopietni. Protams, tāpat kā visur - cilvēki ir dažādi. Ir tādi, kas ļoti nopietni gatavojās iziešanai no mājām, slauka durvju rokturus, katrā kabatā pa spirta šķīdumam, maska uz sejas, un aiziet... ir tādi, kas dzīvo kā līdz šim, mazāk izmanto sabiedrisko, biežāk mazgā rokas, bet neko sev baigi neatsaka. Un ir tādi, kuriem po... uz visu. Dzīvo kā agrāk, un vēl vairāk - šķiet, gūst baudu no apkārtējo biedēšanas ar savu uzvedību. Bet, in general, es teiktu, ka somi gana atbildīgi. Vienīgais, kas traucē pilnvērtīgai cīņai pret Covid-19 ir somu apsēstība ar rindām un saldējumu... Labi, tas puspajokam, bet somu tradīcijas pavasarī, kad tiklīdz termometra stabiņš rāda vairāk par +5C, drūzmēties un stāvēt mega-garās rindas pakaļ saldējumam, ir apbrīnojamas. Vakar redzēju šķiet 50 m garu rindu uz saldējuma kiosku, varu tikai apbrīnot tos cilvēkus, bet vismaz 2m intervāls tiek ievērots. :) 

Pandēmija mani ir piespiedusi strādāt no mājām. Ir savi plusi un mīnusi. Neapšaubāmi, lielākais pluss ir tas, ka jebkurā brīdī, bez/maz-jēdzīgas kafijas pauzes vietā, varu aiziet paspēlēties ar meitu, paēst kopā pusdienas vai iziet pastaigāt. Visforšākie ir rīti, kad kopā ar meitu ceļamies, ēdam brokastis, mazgājamies un lasām grāmatu. Tad nododu meitu mammai, un pats dodos strādāt. Agrāk vienmēr uz darbu aizdevos vēl pirms pārējie ir modušies. Šī ir ļoti patīkama pārmaiņa, un pat nezinu kā būs atgriezties pie "vecā modeļa". 
Pie mīnusiem noteikti jāmin ergonomika - nav man ērtas vietas mājās, kur strādāt. Ja kļūs skaidrs, ka šī situācija ievelkas, nāksies investēt galdā/krēslā. Arī koncentrēšanās spējas man mājās ir zemākas, internets lēnāks un raustīgāks, IT sistēmas ne vienmēr strādā, un ko tur liegties...daudzas lietas atrisināt klātienē būtu vieglāk un ātrāk. Attiecīgi, man kopējā produktivitāte noteikti ir zemāka, nekā iepriekš. Bet, es par to nepārdzīvoju, tāda ir situācija, citiem situācija ir būtiski sarežģītāka. Labi, ka situāciju apzinās arī priekšniecība, kolēģi un vissbeidzot - klienti. Tajā pašā laikā, skatos uz kolēģiem, un saprotu, ka es vēl diezgan ātri pielāgojos jaunajai situācijai. Mana līdzšinējā darba pieredze, kas iekļāva sevī gana daudz attālinātās komunikācijas, ļauj man vieglāk iekļauties jaunajā ritmā. 

Līva (1g4m) ar katru dienu kļūst arvien...hmm...pieaugušāka. Varam jau pamazām komunicēt, kaut ko sarunāt. Līva ir iemācījusies staigāt, skraidīt, griezties pa savu asi. Bez “mamma” un “teta”, jau saka “gaļa”. :) Un “nanna” (vanna), “pamp” (pamperis), “kaka”, “tu-tu” (vilciens), “brm-brm” (tramvajs), “ba” (bumba, vai jebkas apaļš), “bē” (aita), “ūūūū” (vilks), “pēk-pēk” (pīle). Katru dienu kaut kas pamazām nāk klāt. Siltākam laikam iestājoties, arvien vairāk laika pavadām ārā - parkos, pie jūras, pilsētā. Līvai patīk suņi, putni un vāveres. Dažreiz pat nesanāk iemigt, jo tik daudz suņu apkārt, ka nevar taču gulēt. :) Līva tētim palīdz izkrāmēt un iekrāmēt trauku mazgājamo mašīnu un veļasmašīnu. Līva ēd gandrīz visu, ir iemācījusies ar ēst ar karoti un dakšu. Dažreiz sanāk nošmucēties, bet iet arvien labāk, īpaši, ja tiešām gribās ēst. :) Vienvārdsakot, ir interesanti. Mums šonedēļ piegādāja velosipēdus no LV, attiecīgi mūsu areāls būtiski paplašinās. Savādāk tuvākos rajonus esam izstaigājuši krustu-šķērsu, un ja gribās, ko savādāku, tad jādodas vismaz 10km pastaigās. Mūsu pastaigas pārsvarā ved pie dabas - uz jūrmalu, uz kādu no tuvējām salām, uz mežu. Bet, kad spēka kājās vairāk un ir arī brīvs laiks, tad dodamies uz botānisko dārzu, kas šajā laikā ir īpaši krāšņs, un interesanti, gana tukšs. Lai arī atrodas pašā centrā, iekļūšana tajā nav tik viennozīmīga, kas acīmredzot pasargā to no lielākiem pūļiem. Neatņemam sastāvdaļa botāniskā dārza apmeklējumam ir arī blakus esošā munkki (virtuļi)/perunapiirakka (tradicionālas kartupeļu maizītes) ceptuve, kur, šķiet, ir vienas no labākajām Helsinku kanēļmaizītēm. Dažreiz pastaigās dodamies arī uz mums netālu esošo Hietaniemi (tulk.: smilšu pussala), kas galvenokārt zināms ar pludmali, pastaigu takām, kapiem un bijušo psihiatrisko slimnīcu. Izklausās dīvaini, bet viens no šī Helsinku gala labākajiem parkiem/pastaigu vietām. Ļoti skaisti un kopti kapi, kā arī skaista teritorija ap slimnīcu.

Ja nopietni, tad tikai nesen sapratu, ka pandēmijas radītie jauni apstākļi, mums patiesībā nemaz ļoti "nekož". Jā, trūkst iespējas aiziet uz kādu muzeju, pabraukāt ar metro (kas tik ļoti tīk Līvai), aiziet uz kādu interesantu veikalu vai kafejnīcu. Bet tajā pašā laikā, tie ir tādi nieki... Ir tikai viena lieta, kas man trūkst - tā ir iespēja būt mobilam. Iespēja aizbraukt uz Carnikavu, satikt radiniekus un draugus. Pārējais viss ir risināms un atrisināms. 

Bildes slinkums likt, dažas pēdējās bildes var redzēt





Komentāri

  1. Vāciešiem arī patīk garās rindas pēc saldējuma. Īpaši promenādēs pie ūdens.

    AtbildētDzēst
  2. FYI (man pagājušogad tas bija jaunums): Tehnikas (monitors, galds, krēsls, austiņas, klaviatūra, etc) utml pirkumi, lai iekārtotu home office ir tax deductible + pats fakts ka daļu no 'primary income' ģenerēji no vietas kas nav darba devēja nodrošinātā darba vieta arī ir tax deductible!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Jā, šo kaut kur jau lasīju. No kolēģiem gan tagad dzirdēju, ka dabūt jēdzīgu dīlu galda + krēsla iegādei esot visai sarežģīti. Jāiet uz ofisu nospert pa nakti. :D

      Dzēst
    2. Lai gan man pašam nav (mazliet nožēloju ka nesaņēmos), IKEA ar manuāli regulējamo augstumu (lai var izmantot arī stāvot) būtu mana izvēle tagad; ērta krēsla iegāde sarežģīta, tur 100% piekrītu :(

      Dzēst
  3. Baudi šo brīdi, cik vari.
    Bērns aug ātri, viss labais šodien ir vislabākais šodien. Rīt varbūt jau būs citas intereses.

    AtbildētDzēst

Komentāra publicēšana

Šī emuāra populārākās ziņas

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog). 


"Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “Golden Circle” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir, Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park (Þingvellir).


Some time ago (…

Kazeņu ievārījums - ziemas kārums

Tie, kas mani labi pazīst, zina, ka mans mīļākais ievārījums ir kazeņu ievārījums. Jau daudzus gadus katru augustu bubinu par to, ka Latvijā īsti nav izplatīta kazeņu kultūra. Pagājušajā gadā biju Ungārijā tieši kazeņu laikā, par ko rakstīju arī savā ceļojumu aprakstā. Toreiz ļoti lielu iespaidu atstāja tirgus apmeklējums, kur kazenes tika tirgotas kilogramiem, pārdevēji izkārtoja kazenes piramīdas formā, kā pie mums ābolus Rīgas Centrāltirgū. Tur jūdzos, gribējās nopirkt visu un paņemt līdzi uz LV. Toreiz nodomāju - ja man būtu iespēja šīs kazenes dabūt LV, tad tik es sev savārītu ievārījumus. Zinu, ka pēdējos gados arī LV pakāpeniski attīstās kazeņu audzēšana, arī pats esmu apsvēris domu par to audzēšanu. Tomēr šogad noveicās - atradu vietu, kur var salasīt daudz meža kazeņu (jeb cūceņu, kā tās patiesībā sauc; jā, jā - zinu, visiem "cūcenes" asociējas ar sēnēm). :) Tad nu šoreiz par kazeņu ievārījumu - pamēģiniet, kamēr ir sezona! :) Un, ja ir iespēja - izmantojiet meža ka…

Drakulas zeme - Transilvānija

Ievads  Pēc reorganizācijas darbā uzzināju, ka esmu iekļauts Eiropas Komisijas darbagrupā, kura tiekas aptuveni 8 reizes gadā. Un viena no tām ir neformālā tikšanās ar kolēģiem kādā no dalībvalstīm. Tad nu paspēju vienu reizi aizbraukt uz birokrātijas galvaspilsētu Briseli un uzzināju, ka būs jābrauc arī uz neformālo pasākumu Rumānijā. Pie tam nevis galvaspilsētā, bet gan Transilvānijas pilsētā SIBIU. Protams, īpaši priecīgs par to nebiju – es, kā cilvēks, kas necieš karstumu, nespēju sevi iedomāties Rumānijā jūnija vidū. Pēcāk uzzināju, ka uz neformālo pasākumu var ņemt līdzi arī savas otrās puses, tad nu izdomāju, ka šo pasākumu varu uztaisīt par nelielu ceļojumu kopā ar savu līgavu. :) Asociācijas Kas normālam cilvēkam asociējas ar Rumāniju? Man – čigāni, futbols (Rumānijas izlase vienmēr ir patikusi), karstums un nabadzība, ja skatāmies ES-27 līmenī. Par Bukaresti man priekšstats bija, ka varētu būt post-padomju telpai līdzīga pilsēta, tik ar dienvidu zemju elementiem…iedomājos k…

Podkāsti par ekonomikas tēmu

Pēdējos gados podkāsti ir kļuvuši par ierastu lietu daudzu cilvēku ikdienā. (Uzreiz atkāpe: diez šis termins ir latviskots? Ok, paskatījos - "podraide" un "aplāde". Nē, sorry, tos es nelietošu.) Mani podkāsti nekad tā īsti nav "paķēruši", jo, acīmredzot, tie, kurus mēģināju klausīties, īsti neuzrunāja. Tik laika gaitā sapratu, ka izklaides rakstura podkāsti īsti nav man - brīvajā laikā es varu atrast labākas lietas, ko darīt. Bet, ir savādāk, ja runājam par podkāstiem par manu profesionālo nodarbi - ekonomiku. Šajā ierakstā gribēju padalīties par tiem dažiem, ko klausos, un kas man sniedz vērtīgu informāciju kondensētā veidā. Tieši apstāklis, ka dienas/nedēļas ziņas vai kādu specifisku tēmu varu paklausīties pastaigā mājas-darbs-mājas, ir galvenais iemesls, kādēļ podkāstus sāku klausīties.  Nevienu podkāstu neklausos no A līdz Z tikai tādēļ, ka jānoklausās. Bieži tēma nav tik saistoša vai veids, kā tā pasniegta nešķiet gana interesants vai izzinošs. Dažreiz…

Restorāns kā ierocis

Kinfildiešu sāgas kontekstā atcerējos sarunu ar vienu ārzemnieku, kuram Rīgā pieder ēdināšanas iestāde. Katru reizi, kad tikāmies uz kādu alu, agri vai vēlu saruna nonāca pie nodokļiem. Un nē - viņš nesūdzējās, ka Latvijā būtu pārāk augsti nodokļi. Un nē - nesūdzējās, ka būtu pārāk liela birokrātija. Tieši otrādi - dažreiz pa uzslavēja, teica ka salīdzinājumā ar savu mītnes zemi, LV ir vieglāk. Bet viņš sūdzējās…par kafejnīcu pāri ielai. Un to, kas nākamajā ielā. Un visām tām pārējām. Tām, par kurām viņš zināja, ka tās nemaksā nodokļus. Un dažreiz viņš bija izmisis - jo nolaidās rokas cīnīties dažādu spēles noteikumu spēlē. Katru reizi, kad vajadzēja noalgot darbinieku - faktiskā neto alga, ko varēja piedāvāt bija, zemāka, nekā spēja tās citas bodes - jo tur neto alga ir vienāda ar bruto algu.  Man ir žēl, ka kaut kāds uzpūsts neaizvietojama restorāna stāsts tiek veiksmīgi izmantots (un to dara tie paši cilvēki, kas jau piedalījušies visādu interesantu stāstu tapšanā), lai pastāstītu…