Pāriet uz galveno saturu

Trīs gadi pielāgošanās

3 gadi ir palidojuši nemanot. Bet kā jau tas bieži ir šādos gadījumos, ja palūkojas atpakaļ, tad daudz, kas ir noticis un mainījies. Šo trīs gadu laikā nācies adaptēties dzīvei citā vietā, sabiedrība. Nācies pierast pie dažādām nacionālajām īpatnībām. Sanācis nedaudz iemācīties somu valodu - ne tik daudz, lai kaut ko runātu, bet vismaz tik daudz, lai saprastu vienkāršākus uzrakstus un kontekstu rakstos. Arī ikdiena ir sakārtota tik tālu, ka nemaz nav vairs tās sajūtas, ka esi ārpus "savas vides". Kultūršoka nekad īsti nav bijis, bet šobrīd ir sajūta, ka viss ir tā, kā tam ir jābūt. Visam pāri gan, protams, stāv apstāklis, ka tagad mājās katru dienu mani gaida meita. Un esmu neizsakāmi pateicīgs par to, ka viņa ir vesela un dzīvo drošā un attīstību veicinošā vidē. Bet ne par to šoreiz. 

Šoreiz vairāk par to, kā mana pārvākšanās ir noritējusi profesionālā ziņā. Kaut kad iepriekš savos bloga ierakstos rakstīju par savu avantūru, pametot lauciņu, kurā strādāju 10 gadus (makroekonomika) un metoties gana savādākajā investment banking pasaulē. Tagad atskatoties atpakaļ, kur es biju 3 gadus atpakaļ, pašam šķiet, ka esmu ievērojami audzis un šī pārmaiņa man ir nākusi par labu ne tikai tādēļ, ka esmu kaut kur pārvācies, bet arī tādēļ, ka jaunajā vidē esmu spējis apgūt jaunas zināšanas/spējas. Es pēc savas dabas parasti gana lēni adaptējos jaunai videi, jauniem darbības nosacījumiem un prasībām. Man apkārt bieži ir cilvēki, kas spēj daudz ātrāk panākt tādu adaptēšanās līmeni, kas man reizēm aizņem gadus. Nezinu ar ko tas īsti saistīts, iespējams vienkārši visu cenšos izprast uzreiz padziļināti, attiecīgi pat "lielie koncepti" nāk lēnu. Iejušanās šajā darbā nav bijis izņēmums. Pirmo gadu jutos kā no laivas izmests - it kā zinu, kas man šodien jādara, bet lielākā "lietu kārtībā" nav īsti skaidrs, ko šeit daru. 

* Objektīvi, darbs jaunā vidē "izmet Tevi ārā no komforta zonas" (ja vien Tu vispār tādā kādreiz esi bijis). Nācies apgūt daudz jaunas lietas par to, kā investīciju bankas darbojas, kādas ir iekšējās procedūras, kas nosaka ikdienu. Tajā pašā laikā, tā kā es vērtēju bankas finansējamo projektu ietekmi uz makrovidi, nācies mācīties (un turpinu to aktīvi darīt) par virkni nozaru, par kurām man līdz šim bijusi ļoti aptuvena nojausma. Vēja parki, sadales un pārvades tīkli, saules enerģija, kuģniecība, pilsētu infrastruktūra, rūpniecība, IT, veselības aprūpe, izglītība, pasažieru pārvadājumi, ūdens infrastruktūra u.c. Dažreiz gadās salīdzinoši viegli projekti no analīzes viedokļi, dažreiz stundām sēžu un lasu 101 tipa pamācības par nozari, skatos YouTube video, ņemu Coursera (u.tml.) kursus, lai tikai nākamajā mītiņā ar klientu neizskatītos pēc pilnīga muļķa. :) 

* Esošais darbs ir interesants arī no emocionālā viedokļa. Ir bijis nedaudz nepierasti tik ilgi uzturēties darbā ar sajūtu, ka visi citi telpā "ir gudrāki par mani". Parasti esmu gana atvērts šajās situācijās un situāciju uztveru kā pašsaprotamu, bet, jāteic godīgi, biju cerējis, ka mana iejušanās kolektīvā un zināšanu/spēju konverģence notiks ātrāk. Reālistiski, vien pēdējā pusgada laikā pats uz sevi neizdaru šo nevajadzīgo spiedienu. Vēl viens aspekts, ar ko es vēl joprojām cīnos ikdienā - multi-taskings un darbs komandā. Divi elementi, kas vienmēr man ir "situši man nerviem", ņemot vērā, ka esmu izteikts controfrīks. Esošajā darbā un tā specifikā ir gandrīz neiespējami izvairīties no šiem elementiem. Kur nu vēl, the exact opposite. Ikdienu pavadu strādājot kopā vairākās un, kas vēl trakāk, pastāvīgi mainīgās komandās, turklāt visu laiku fokuss tiek pārslēgts no viena projekta uz citu. Dažreiz sanāk, ka vienas dienas laikā esmu savu fokusu pārslēdzis no vēja parkiem, uz biogāzes ražotni, atgriezies pie vēja parkiem, tad turpinājis ar pirms nedēļas iesākta kuģu finansēšanas projektu, tad IT investīcijas utt. Nemelošu, joprojām nejūtos komfortabli tā lēkājot pa tēmām un aktīvi komunicējot ar padsmit cilvēkiem dienā. Bet, ja salīdzina mani šodien ar mani 3 gadus atpakaļ, situācija ir būtiski uzlabojusies. Acīmredzot šo skillu tomēr var uztrenēt. 

* Braucot strādāt uz Helsinkiem, īsti nezināju ko sagaidīt. Savā ziņā vienmēr sildīja doma, ka jebkurā mirklī tač' var sakrāmēt koferus un doties mājās. Un tagad, raugoties atpakaļ, šķiet, ka pirmos divus gadus pavadīju pilnīgā autopilotā, mēģinot sagrābstīt visas tās zināšanas, kas gāžas virsū. Par kaut kādu sistematizāciju vai prioritātēm nebija ne runas. Tagad, tik pēc 3 gadiem, šķiet ir iestājies tas brīdis, kad eju uz darbu, un zinu, kas man jādara. Zinu, kā es varu palīdzēt kolēģiem. Zinu, kur mana kompetence ir gana augsta, lai izteiktos un piedalītos.  Tajā pašā laikā, tā sajūta, ka var sakrāmēt koferus un doties mājās, ir pagaisusi. Jo arī koncepts "mājas" šobrīd ir mazliet gaistošs... 

* 3 gadi ir tas moments, ka ir sajūta, ka dzīve "tur, atpakaļ LV" ir gana diverģējusi no manējās. Ja iepriekš man likās, ka es jau tikko vēl biju tur, Latvijā, un es zinu kā tur ir. Tad tagad es arvien vairāk apzinos to, ka Latvijas norises notiek neatkarīgi no manis - es tajās vairs nepiedalos. Jā, es joprojām esmu LV informatīvajā telpā, bet es nesatieku cilvēkus, neredzu notiekošo, nejūtu ikdienu... un ko tur liegties, pat mana valoda klibo. Ir pārsteidzoši viegli zaudēt pat savas dzimtās valodas raitumu. Ikdienā valodu rakstos vairs neizmantoju, arī lasu būtiski mazāk. Helsinkos nedaudz uzturu kontaktus ar vietējiem latviešiem, bet ar to noteikti nav pietiekami valodas uzturēšanai. 



Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog).  "Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “ Golden Circle ” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir , Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park ( Þi

La Spezia un Cinque terre – Ligūrijas pērles

Pēc pavadītajām dienām valsts "iekšienē", t.i. prom no jūras, devāmies uz Ligūriju, kur plānojām uz 3 dienām apmesties pie nu jau slavenajiem Cinque terre ciematiņiem. Pēdējās dienas rītā, ko pavadījām Florencē, aizdevāmies nedaudz pabrokastot, pēc kā devāmies uz staciju un stundas braucienā nokļuvām līdz Pizai. Uz vilcienu gan kārtējo reizi pamatīgi skrējām…lai pasēdētu un pagaidītu kamēr vilciens atkal kavējas savas 10-15 minūtes. J Tas jau bija kļuvis par normu – vilcieni laicīgi neatiet. Viena no retajām autora bildēm, Riomaggiore Ieteikums, ja izdomājat, tāpat kā mēs, tikai pieturēt Pizā uz dažām stundām. Ja dodaties turp ar visām ceļa somām, tad prātīgāk kāpt laukā Pisa Centrale stacijā, nevis Pisa S.Rossore , jo pirmajā ir pieejama mantu glabātava. Ja braucat no Florences puses, tad tā atrodas uz pirmā perona (stacijas ēkā) ar ieeju tajā galā, no kurienes pienāk vilciens no Florences. Iesaku pasteigties, jo viss vilciens meklē šo vietu un jau pēc pāris