3 gadi ir palidojuši nemanot. Bet kā jau tas bieži ir šādos gadījumos, ja palūkojas atpakaļ, tad daudz, kas ir noticis un mainījies. Šo trīs gadu laikā nācies adaptēties dzīvei citā vietā, sabiedrība. Nācies pierast pie dažādām nacionālajām īpatnībām. Sanācis nedaudz iemācīties somu valodu - ne tik daudz, lai kaut ko runātu, bet vismaz tik daudz, lai saprastu vienkāršākus uzrakstus un kontekstu rakstos. Arī ikdiena ir sakārtota tik tālu, ka nemaz nav vairs tās sajūtas, ka esi ārpus "savas vides". Kultūršoka nekad īsti nav bijis, bet šobrīd ir sajūta, ka viss ir tā, kā tam ir jābūt. Visam pāri gan, protams, stāv apstāklis, ka tagad mājās katru dienu mani gaida meita. Un esmu neizsakāmi pateicīgs par to, ka viņa ir vesela un dzīvo drošā un attīstību veicinošā vidē. Bet ne par to šoreiz.
Šoreiz vairāk par to, kā mana pārvākšanās ir noritējusi profesionālā ziņā. Kaut kad iepriekš savos bloga ierakstos rakstīju par savu avantūru, pametot lauciņu, kurā strādāju 10 gadus (makroekonomika) un metoties gana savādākajā investment banking pasaulē. Tagad atskatoties atpakaļ, kur es biju 3 gadus atpakaļ, pašam šķiet, ka esmu ievērojami audzis un šī pārmaiņa man ir nākusi par labu ne tikai tādēļ, ka esmu kaut kur pārvācies, bet arī tādēļ, ka jaunajā vidē esmu spējis apgūt jaunas zināšanas/spējas. Es pēc savas dabas parasti gana lēni adaptējos jaunai videi, jauniem darbības nosacījumiem un prasībām. Man apkārt bieži ir cilvēki, kas spēj daudz ātrāk panākt tādu adaptēšanās līmeni, kas man reizēm aizņem gadus. Nezinu ar ko tas īsti saistīts, iespējams vienkārši visu cenšos izprast uzreiz padziļināti, attiecīgi pat "lielie koncepti" nāk lēnu. Iejušanās šajā darbā nav bijis izņēmums. Pirmo gadu jutos kā no laivas izmests - it kā zinu, kas man šodien jādara, bet lielākā "lietu kārtībā" nav īsti skaidrs, ko šeit daru.
* Objektīvi, darbs jaunā vidē "izmet Tevi ārā no komforta zonas" (ja vien Tu vispār tādā kādreiz esi bijis). Nācies apgūt daudz jaunas lietas par to, kā investīciju bankas darbojas, kādas ir iekšējās procedūras, kas nosaka ikdienu. Tajā pašā laikā, tā kā es vērtēju bankas finansējamo projektu ietekmi uz makrovidi, nācies mācīties (un turpinu to aktīvi darīt) par virkni nozaru, par kurām man līdz šim bijusi ļoti aptuvena nojausma. Vēja parki, sadales un pārvades tīkli, saules enerģija, kuģniecība, pilsētu infrastruktūra, rūpniecība, IT, veselības aprūpe, izglītība, pasažieru pārvadājumi, ūdens infrastruktūra u.c. Dažreiz gadās salīdzinoši viegli projekti no analīzes viedokļi, dažreiz stundām sēžu un lasu 101 tipa pamācības par nozari, skatos YouTube video, ņemu Coursera (u.tml.) kursus, lai tikai nākamajā mītiņā ar klientu neizskatītos pēc pilnīga muļķa. :)
* Esošais darbs ir interesants arī no emocionālā viedokļa. Ir bijis nedaudz nepierasti tik ilgi uzturēties darbā ar sajūtu, ka visi citi telpā "ir gudrāki par mani". Parasti esmu gana atvērts šajās situācijās un situāciju uztveru kā pašsaprotamu, bet, jāteic godīgi, biju cerējis, ka mana iejušanās kolektīvā un zināšanu/spēju konverģence notiks ātrāk. Reālistiski, vien pēdējā pusgada laikā pats uz sevi neizdaru šo nevajadzīgo spiedienu. Vēl viens aspekts, ar ko es vēl joprojām cīnos ikdienā - multi-taskings un darbs komandā. Divi elementi, kas vienmēr man ir "situši man nerviem", ņemot vērā, ka esmu izteikts controfrīks. Esošajā darbā un tā specifikā ir gandrīz neiespējami izvairīties no šiem elementiem. Kur nu vēl, the exact opposite. Ikdienu pavadu strādājot kopā vairākās un, kas vēl trakāk, pastāvīgi mainīgās komandās, turklāt visu laiku fokuss tiek pārslēgts no viena projekta uz citu. Dažreiz sanāk, ka vienas dienas laikā esmu savu fokusu pārslēdzis no vēja parkiem, uz biogāzes ražotni, atgriezies pie vēja parkiem, tad turpinājis ar pirms nedēļas iesākta kuģu finansēšanas projektu, tad IT investīcijas utt. Nemelošu, joprojām nejūtos komfortabli tā lēkājot pa tēmām un aktīvi komunicējot ar padsmit cilvēkiem dienā. Bet, ja salīdzina mani šodien ar mani 3 gadus atpakaļ, situācija ir būtiski uzlabojusies. Acīmredzot šo skillu tomēr var uztrenēt.
* Braucot strādāt uz Helsinkiem, īsti nezināju ko sagaidīt. Savā ziņā vienmēr sildīja doma, ka jebkurā mirklī tač' var sakrāmēt koferus un doties mājās. Un tagad, raugoties atpakaļ, šķiet, ka pirmos divus gadus pavadīju pilnīgā autopilotā, mēģinot sagrābstīt visas tās zināšanas, kas gāžas virsū. Par kaut kādu sistematizāciju vai prioritātēm nebija ne runas. Tagad, tik pēc 3 gadiem, šķiet ir iestājies tas brīdis, kad eju uz darbu, un zinu, kas man jādara. Zinu, kā es varu palīdzēt kolēģiem. Zinu, kur mana kompetence ir gana augsta, lai izteiktos un piedalītos. Tajā pašā laikā, tā sajūta, ka var sakrāmēt koferus un doties mājās, ir pagaisusi. Jo arī koncepts "mājas" šobrīd ir mazliet gaistošs...
* 3 gadi ir tas moments, ka ir sajūta, ka dzīve "tur, atpakaļ LV" ir gana diverģējusi no manējās. Ja iepriekš man likās, ka es jau tikko vēl biju tur, Latvijā, un es zinu kā tur ir. Tad tagad es arvien vairāk apzinos to, ka Latvijas norises notiek neatkarīgi no manis - es tajās vairs nepiedalos. Jā, es joprojām esmu LV informatīvajā telpā, bet es nesatieku cilvēkus, neredzu notiekošo, nejūtu ikdienu... un ko tur liegties, pat mana valoda klibo. Ir pārsteidzoši viegli zaudēt pat savas dzimtās valodas raitumu. Ikdienā valodu rakstos vairs neizmantoju, arī lasu būtiski mazāk. Helsinkos nedaudz uzturu kontaktus ar vietējiem latviešiem, bet ar to noteikti nav pietiekami valodas uzturēšanai.
Komentāri
Ierakstīt komentāru