Pāriet uz galveno saturu

Vēlais pavasaris

Klāt jau aprīlis, bet Helsinkos joprojām gana ziemīgi skati. Nedēļu atpakaļ bijām "izbēguši" uz nedēļas nogali Vīnē (kur bija lieliski +20C), pēc kuras, pilnīgi neticās, ka, paraugoties ārā pa logu, joprojām sniega čupas un aizsalis kanāls, pa kuru pat cilvēki mēģina šļūkāt. Šis ir bijis daudzejādā ziņā dīvains pavasaris ar daudz notikumiem gan globāli, gan arī mūsu pašu ikdienā. Vēl nepaspējuši īsti atgūties no Covid mocībām, jau piedzīvojam kara šausmas tepat tuvumā. 
Man pašam interesanti vērot to, cik ļoti dažādi kara šausmas "virpuļo" abās informatīvajās telpās - Latvijā un Somijā. Lai arī abās valstīs Krievijas kā agresora risks ir sen zināms un prognozēts, pastāv atšķirības kaut vai tādēļ, ka Somija nav NATO locekle. Tad nu jauājumi nav tik daudz par to, kurš nāks palīgā, cik par to - kā sevi aizsargāt. Protams, karš uzjundījis arī diskusiju par NATO. Un lai arī atbalsts Somijai NATO ir audzis, sabiedrībā tāpat virmo gana asas diskusijas. Tas, kas mani nedaudz izbrīnīja, ir tā mērenā panika, kas iezagusies arī somu ikdienas dzīvēs. Varbūt man neveiksmīga somu izlase, kas nereprezentē Somijas iedzīvotāju ģenerālkopu, bet...vismaz manā paziņu lokā, gana daudzi ir pamatīgi uztraukušies. Līdz pakāpei, ka strādā pie plāniem B, C un D. Kaut kur Twitterī lasīju diskusiju, ka esot kādi ziemeļnieki, kas baidās braukt uz Baltijas valstīm aizbildinoties ar tur esoso drošības situāciju. Tādus gan nav nācies novērot - kolēģi katru nedēļu brauc komandējumos uz Baltiju. Vēl vairāk, socioloģiskās aptaujas rāda, ka vairums (ja nu kas) būtu gatavi iet palīgā Baltijas valstīm. Jebkurā gadījumā - what a time to be alive. 

Pēdējā laikā daudz neesmu rakstījis - putra mazliet galvā, pārāk daudz jāraksta darbā, Līva (kura nesen jau nosvinēja 3 gadu jubileju) prasa gana daudz uzmanību un, ja godīgi, nav īsti par ko daudz rakstīt. Agrāk gana bieži rakstīju par LV ekonomiskajiem un politiskajiem notikumiem, bet šobrīd arvien mazāk jūtos "iederīgs" par šīm tēmām rakstīt. Ātri vien pretī dabūšu komentāru - "Da, ko Tu zini - aizbēdzēj!". :D Ekonomikai sekoju, bet caur citām prizmām. Es joprojām nespēju atgriezties pie tīra "makro" - tas mani bija pārāk patukšojis. Tikai tagad, gadus pēc, saprotu, ka man vajadzēja būt vēl uzņēmīgākam un mainīt savu nodarbi ātrāk. Bet kā jau bieži saka - labāk vēlāk,  nekā nekad. Šobrīd man patīk paanalizēt, bet tīri savam hobijam - bez solījumiem, bez spiediena. 

Jebkurā gadījumā, tuvojas mana 5 gadu jubileja, kopš atbraucu uz Helsinkiem. Neticās, ka tik daudz laika pagājis. Nevarētu teikt, ka esam pilvērtīgi ieintegrējušies vietējā sabiedrībā, bet noteikti esam daudz tālāk tikuši nekā vēl 2-3 gadus atpakaļ. 
Līva nu jau faktiski gadu iet bērnudārzā. Lai arī primārā valoda ir angļu, laiku pa laikam izdzirdu no viņas pa kādam somu valodas vārdam. Nebrīnīšos, ja pasīvi klausoties, viņa somu valodu līdz kaut kādam sapratnes līmenim būs apguvusi. 
Arī Polundrs ir pievērsies profesionālo gaitu turpināšanai. Pēc kāda laiciņa, ko pavadīja meklējot pareizo darbu, izskatās, ka nu īstais ir atrasts. Fakts, ka visiem trim tagad ir savas ikdienas gaitas, pēc ilga pārtraukuma rada kaut kādu normalitātes sajūtu. Ārī mūsu melnā pantera ir pie mums un mašīnu pēc ilgām pārdomām arī pārcēlām uz šo krastu (vismaz uz vasaru, lai var mazliet pabraukāt pa Somiju). Arī darba ziņā, beidzot ir sajūta, ka neesmu te "uz pārbaudes laiku", bet tiešam spēju sniegt gana vērtīgu pienesumu. Parasti jaunās darbavietās man ir vajadzīgs 1-2 gadi, lai ieskrietos (zinu, mana vājā puse), bet tas tādēļ, ka parasti ļoti ieguldos visu procesu izpratnē. Tagad, tuvojoties 5 gadu jubilejai, beidzot jūtos pilnīgi komfortabli darbā. Un arī tieši tik daudz laika bija jāpaiet, lai vairs nebūtu tik daudz jādomā par valodu. Jā, joprojām gadās sliktas dienas, kad stostos un nevaru trīs vādus kopā salikt, bet, ja tā labi padomā, arī Latvijā tā bija. :D 
Attiecīgi, beidzot sajūta, ka esam pārvākušies... 



Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Tēva lomai - 4

Kādu laiku atpakaļ rakstīju šo tekstu par randiņu ar meiteni . Meitai šonedēļ dzimšanas diena - 4 gadi. Attiecīgi arī manai tēva lomai - 4. Man pašam īsti vairs netop skaidrs, kur tas laiks ir palicis. Un jubileja šoreiz ir vismaz mazliet saldskāba. No vienas puses forši, ka jau liela meitene, ar spēcīgu "ES", savām interesēm, spējām, iebildumiem utt. Forši, ka var sarunāt lietas. Pamazām laika un vietas dimensija nostiprinās – saprot kas ir Carnikava, kas ir Helsinki. Saprot, gadalaikus un gaida lielākus notikumus. No otras puses - tik ļoti gribās, lai vēl kaut mazliet nesteigtos ar pieaugšanu. Lai  tētis vēl kādu brīdi būtu draugs, palīgs un varonis. Lai joprojām var priecāties kā par lielām lietā, tā maziņām. Lai joprojām viņu var pārsteigt ar ko tādu, kas mums ir ikdiena. Ar prātu gan saprotu, ka šis vilciens pamazām aizdodas.  Šodien domāju, kādi ir bijuši šie četri gadi. Interesanti ir tas, ka smadzenes dzēš vai vismaz pamatīgi bloķē visu negatīvo - negulētās naktis, ta