Klāt jau aprīlis, bet Helsinkos joprojām gana ziemīgi skati. Nedēļu atpakaļ bijām "izbēguši" uz nedēļas nogali Vīnē (kur bija lieliski +20C), pēc kuras, pilnīgi neticās, ka, paraugoties ārā pa logu, joprojām sniega čupas un aizsalis kanāls, pa kuru pat cilvēki mēģina šļūkāt.
Šis ir bijis daudzejādā ziņā dīvains pavasaris ar daudz notikumiem gan globāli, gan arī mūsu pašu ikdienā. Vēl nepaspējuši īsti atgūties no Covid mocībām, jau piedzīvojam kara šausmas tepat tuvumā.
Man pašam interesanti vērot to, cik ļoti dažādi kara šausmas "virpuļo" abās informatīvajās telpās - Latvijā un Somijā. Lai arī abās valstīs Krievijas kā agresora risks ir sen zināms un prognozēts, pastāv atšķirības kaut vai tādēļ, ka Somija nav NATO locekle. Tad nu jauājumi nav tik daudz par to, kurš nāks palīgā, cik par to - kā sevi aizsargāt. Protams, karš uzjundījis arī diskusiju par NATO. Un lai arī atbalsts Somijai NATO ir audzis, sabiedrībā tāpat virmo gana asas diskusijas. Tas, kas mani nedaudz izbrīnīja, ir tā mērenā panika, kas iezagusies arī somu ikdienas dzīvēs. Varbūt man neveiksmīga somu izlase, kas nereprezentē Somijas iedzīvotāju ģenerālkopu, bet...vismaz manā paziņu lokā, gana daudzi ir pamatīgi uztraukušies. Līdz pakāpei, ka strādā pie plāniem B, C un D. Kaut kur Twitterī lasīju diskusiju, ka esot kādi ziemeļnieki, kas baidās braukt uz Baltijas valstīm aizbildinoties ar tur esoso drošības situāciju. Tādus gan nav nācies novērot - kolēģi katru nedēļu brauc komandējumos uz Baltiju. Vēl vairāk, socioloģiskās aptaujas rāda, ka vairums (ja nu kas) būtu gatavi iet palīgā Baltijas valstīm. Jebkurā gadījumā - what a time to be alive.
Pēdējā laikā daudz neesmu rakstījis - putra mazliet galvā, pārāk daudz jāraksta darbā, Līva (kura nesen jau nosvinēja 3 gadu jubileju) prasa gana daudz uzmanību un, ja godīgi, nav īsti par ko daudz rakstīt. Agrāk gana bieži rakstīju par LV ekonomiskajiem un politiskajiem notikumiem, bet šobrīd arvien mazāk jūtos "iederīgs" par šīm tēmām rakstīt. Ātri vien pretī dabūšu komentāru - "Da, ko Tu zini - aizbēdzēj!". :D Ekonomikai sekoju, bet caur citām prizmām. Es joprojām nespēju atgriezties pie tīra "makro" - tas mani bija pārāk patukšojis. Tikai tagad, gadus pēc, saprotu, ka man vajadzēja būt vēl uzņēmīgākam un mainīt savu nodarbi ātrāk. Bet kā jau bieži saka - labāk vēlāk, nekā nekad. Šobrīd man patīk paanalizēt, bet tīri savam hobijam - bez solījumiem, bez spiediena.
Jebkurā gadījumā, tuvojas mana 5 gadu jubileja, kopš atbraucu uz Helsinkiem. Neticās, ka tik daudz laika pagājis. Nevarētu teikt, ka esam pilvērtīgi ieintegrējušies vietējā sabiedrībā, bet noteikti esam daudz tālāk tikuši nekā vēl 2-3 gadus atpakaļ.
Līva nu jau faktiski gadu iet bērnudārzā. Lai arī primārā valoda ir angļu, laiku pa laikam izdzirdu no viņas pa kādam somu valodas vārdam. Nebrīnīšos, ja pasīvi klausoties, viņa somu valodu līdz kaut kādam sapratnes līmenim būs apguvusi.
Arī Polundrs ir pievērsies profesionālo gaitu turpināšanai. Pēc kāda laiciņa, ko pavadīja meklējot pareizo darbu, izskatās, ka nu īstais ir atrasts. Fakts, ka visiem trim tagad ir savas ikdienas gaitas, pēc ilga pārtraukuma rada kaut kādu normalitātes sajūtu. Ārī mūsu melnā pantera ir pie mums un mašīnu pēc ilgām pārdomām arī pārcēlām uz šo krastu (vismaz uz vasaru, lai var mazliet pabraukāt pa Somiju). Arī darba ziņā, beidzot ir sajūta, ka neesmu te "uz pārbaudes laiku", bet tiešam spēju sniegt gana vērtīgu pienesumu. Parasti jaunās darbavietās man ir vajadzīgs 1-2 gadi, lai ieskrietos (zinu, mana vājā puse), bet tas tādēļ, ka parasti ļoti ieguldos visu procesu izpratnē. Tagad, tuvojoties 5 gadu jubilejai, beidzot jūtos pilnīgi komfortabli darbā. Un arī tieši tik daudz laika bija jāpaiet, lai vairs nebūtu tik daudz jādomā par valodu. Jā, joprojām gadās sliktas dienas, kad stostos un nevaru trīs vādus kopā salikt, bet, ja tā labi padomā, arī Latvijā tā bija. :D
Attiecīgi, beidzot sajūta, ka esam pārvākušies...
Komentāri
Ierakstīt komentāru