Tēva lomai - 4

Kādu laiku atpakaļ rakstīju šo tekstu par randiņu ar meiteni. Meitai šonedēļ dzimšanas diena - 4 gadi. Attiecīgi arī manai tēva lomai - 4. Man pašam īsti vairs netop skaidrs, kur tas laiks ir palicis. Un jubileja šoreiz ir vismaz mazliet saldskāba. No vienas puses forši, ka jau liela meitene, ar spēcīgu "ES", savām interesēm, spējām, iebildumiem utt. Forši, ka var sarunāt lietas. Pamazām laika un vietas dimensija nostiprinās – saprot kas ir Carnikava, kas ir Helsinki. Saprot, gadalaikus un gaida lielākus notikumus. No otras puses - tik ļoti gribās, lai vēl kaut mazliet nesteigtos ar pieaugšanu. Lai  tētis vēl kādu brīdi būtu draugs, palīgs un varonis. Lai joprojām var priecāties kā par lielām lietā, tā maziņām. Lai joprojām viņu var pārsteigt ar ko tādu, kas mums ir ikdiena. Ar prātu gan saprotu, ka šis vilciens pamazām aizdodas. 

Šodien domāju, kādi ir bijuši šie četri gadi. Interesanti ir tas, ka smadzenes dzēš vai vismaz pamatīgi bloķē visu negatīvo - negulētās naktis, tantrumus, nevēlēšanos ēst/gulēt/ģērbties/klausīt, slimības utt. Tā vietā es atceros smiešanos, smaidus, ceļojumus, vienkārši "labās dienas". Kopīgu iešanu mežā pēc gailenēm un ogām, kopīgu mācīšanos slēpot, braukšanu ar sniega motociklu, iešanu peldēties, skatīšanos acīs tīģerim zoodārzā, braukšanu ar velo, maizes cepšanu, kopīgu tusēšānu Dubajas Expo līdz vēlai naktij ar nepieklājīgu daudzumu saldumu mums abiem, kopīgu nedarbu vārīšanu utt. 

Teikt, ka viņa mani ir izmainījusi ir nepateikt neko. Es pat nespēju jēgpilni atbildīt - uz labo vai slikto pusi. Vienkārši to Igoru, kurš bija pirms meitas, es vairs īsti neatceros. Lai arī brīžiem gribētos. Šajā laikā meita noteikti ir bijusi emociju pastiprinātājs. Ikdienā viss labais ir radījis pamatīgu prieku, ne tik labais - pamatīgi "sviedis lejā" no kalna. Es vairs īsti neatceros kādas man bija ilūzijas par tēva lomu pirms meitas piedzimšanas, bet man patīk būt par tēvu. Ikdienā ir grūti, bet zinu, ka grūtības aizmirsīsies un paliks gaišie brīži. 

Es pat īsti nezinu, ko gaidu no 5.gada. Iepriekšējam gadam, man bija iekšēja apņemšanās būt klātesošam un apzināties mirkļus, ko pavadu ar meitu. Šis noteikti paliek – es gribu vēl vairāk būt klāt (fiziski, bet vēl jo vairāk - mentāli).  Šogad gribās nedaudz vairāk laika sev, lai laiks, kas tiek pavadīts ar meitu būtu kvalitatīvāks.