Pāriet uz galveno saturu

Piko sala – lavas alas, vīna muzejs un atvadas no Azoru salām, 4.daļa


1.attēls. Baznīca Madalēnā ar Piko kalnu paslēpušos fonā
Pēdējā pilnvērtīgajā dienā devāmies uz Hortas ostu, no kurienes ar prāmi braucām pāri šaurumam, kas atdala, Piko no Faial. Brauciens ir īss, aptuveni 20 minūtes un maksāja nieka 3 eiro. Cilvēku salīdzinoši daudz – daudzi dzīvo vienā salā, bet strādā otrā. Ierodoties Piko pirmā lieta, ko vajadzēja atrisināt, bija atrast mantu glabātuvi (mēs devāmies ceļā uzreiz ar visām somām, jo atpakaļ ceļu uz LV uzsākam tieši šīs dienas vakarā jau no Piko lidostas). Ostā tādas nebija - darbinieki piedāvāja somas atstāt vienkārši uzgaidāmās zāles vidū. Bijām lasījuši, ka zog te ļoti maz, bet nu tik traki paļauties uz to nebijām gatavi. Paveicās, ka Madalēnas (Piko lielākā pilsēta) tūrisma biroja darbiniece bija tik laipna un uzņēmās pasargāt mūsu somas pie sevis. Pēc īsām brokastīm kafejnīcā, kas atrodas pašā Madalēnas centrā – pie baznīcas, devāmies uz vienu no apskates objektiem – vīna muzeju.

Vīna muzejs

Aptuveni pēc 20 minūšu gājiena sasniedzām vīna muzeju, kur ieeja maksāja, šķiet 2 eiro. Pats muzejs gan nav nekas īpašs – faktiski vairāk izglītojoši materiāli par to kā top vīns + dažādas vīna pagatavošanas iekārtas. Interesantākais fakts ir tajā apstāklī, ka laikā, kad cilvēki sāka apdzīvot Piko salu, tā bija absolūtu neauglīga – akmeņaina, vulkāniska un sausa zeme, kurā nekas neauga. Tomēr cilvēks ir izdomas pilns – no vulkāniskajiem akmeņiem sāka būvēt mazas aptuveni 80cm augstas sētiņas/iežogus, kuros audzēja vīģes un vīnogas. Melnie akmeņi saulē sakarst, kas ļauj vīnogulājiem augt mazajos kvadrantos, ko norobežo šo te akmeņu krāvumu sienas (2. un 3. attēlā var redzēt šos te žogus).
2.attēls. Atpūtas namiņš vīna muzejā

Lavas alas un vīna lauki

3.attēls. Tipisks skats uz vīna laukiem Piko
Pēc vīna muzeja apmeklējuma devāmies atpakaļ uz pilsētas centru, tad pastaigājām pa Madalēnu, paskatījām kā dzīvo vietējie. Redzējām, kā daži vietējie pie jūras akmeņu krāvumos un klintīs lasa Lapas. Tad apmeklējām vietējo zivju restorānu okeāna krastā ar skatu uz Hortu (kur pat varēja saskatīt Tiago māju – rakstījām īsziņu Tiago, ka skaists skats uz Faial, bet viņš atbildēja, ka tas ir labākais, kas ir Piko salā – skaists skats uz Faial J). Polundrs beidzot dabūja savu Polvo – astoņkāji. Pēc tā Polundrs izskatījās ļoti apmierināts J Pēc restorāna devāmies mūsu pēdējā mazajā piedzīvojumā uz lavas izgrauztajām alām, kas ir garākās Portugālē. Madalēnas centrā atradām taksi un devāmies uz alām (Gruta das Torres). Pa ceļam taksists izstāstīja, ka viņš patiesībā dzīvo Kanādā, bet pa vasaru dodas piestrādāt šeit, jo tā ir viņa mājas zeme. Sarunājām, ka pēc alu apmeklējuma viņš mūs aizvedīs arī uz lidostu (šāda braukāšana bija lētāka, nekā īrēt auto uz vienu dienu). Pa ceļam apskatījām Piko laukus, kas pilni ar jau pieminētajām vīnogu plantācijām. Minēto akmens sienu dēļ skats ļoti skaists un nepierasts.
4.attēlsPolundrs dodas iekarot alas
Alu apmeklējums maksāja šķiet 7 eiro par personu. Grupu ar tūristiem ļoti atraktīvs Pedro noveda lejā lavas izskalotajās alās, kas veidojās, kad Piko kalns vēl bija aktīvs. Pedro ļoti profesionāli izklāstīja visu par to, kā alas veidojušās, kādas atšķirības dažādiem iežiem utml. Interesantā lieta bija tad, kad viņš palūdza visiem izslēgt savus kabatas lukturīšus. Tā bija absolūtā tumsa – tik dziļi zem zems gaismas daudzums ir absolūti nulle – ļoti dīvaina sajūta – acis vaļā, bet redzamība nulle, pat ne toņu nokrāsas.
Pēc alu apmeklējuma diemžēl bija jākāpj taksī un jādodas uz lidostu, lai teiktu ardievas Azoru salām – varētu teikt, ka šajā mirklī mēs sapratām, ka mūsu ceļojums beidzās. Kļuva mazliet skumji, jo Azoru salas tiešām mums ļoti, ļoti iepatikās un jutāmies jau kā mājās. Izkāpjot no takša vēl nedaudz pastaigājām pa lidostas teritoriju – uzmetām pēdējo skatu katrai no trim salām – Faial, Pico un Sao Jorge. Tas, ka uz Sao Jorge nebijām, varbūt ir simboliski – uz atgriešanos. Jau pa gabalu var redzēt, ka sala ir pilnīgi savādāka no skatu viedokļa nekā tās trīs, kuras mēs apmeklējām. Pēdējais skatiens uz fantastisko dabu, un sākās mūsu ceļojums atpakaļ uz Eiropas pretējo stūri.




Vairāk bildes no Piko šeit un manā Facebook profilā.

Atpakaļceļš

Atpakaļceļš bija visai nogurdinošs, bet to jau mēs zinājām, ka tā būs. Pirmā interesantā lieta bija Piko lidosta – šķiet otra mazākā lidosta aiz Liepājas lidostas, kādā es jebkad esmu bijis... ieteicams neiet cauri drošības pārbaudēm tieši līdz sākas iekāpšana Jūsu reisā, jo aiz drošības pārbaudēm...nav nekā. T.i. 4 sienas un viss – ne veikalu, ne kafejnīcu, ne vietas, kur nopirkt avīzi, ne ūdeni. Ja gadījumā Jūsu lidmašīna kavēsies, būsiet iestrēdzis. Pēc stundas lidojuma piezemējāmies Pontā, kur pēc divām stundām bija jābūt lidojumam uz Lisabonu. Diemžēl tas vairākas reizes atcēlās, kā rezultātā pavadījām gandrīz 5h Pontas lidostas „milzīgajā” tranzīta zonā, pareizāk vienīgajā tās kafejnīcā, kur laikam, turpinot degustēt portvīnus, izveidojām 30% no dienas apgrozījuma. :) Nekas, varējām lēnā garā izvēlēties, kuras Quijadas pirkt un vest uz Rīgu. Aizkavētā reisa dēļ Lisabonā ieradāmies vien plkst. 02:00 naktī. Priekšā vēl bija cīņa ar vietējiem lidostas taksistiem, kas ir izslavēti kā rupjākie un krāpjošākie Eiropā. Mūsu viesnīca bija 4-5 minūšu brauciena attālumā no lidostas, bet skaidrs bija tas, ka lēti tas nebūs, jo taksisti, nostāvot garajā takšu rindā, grib dabūt „lielo zivi”. Uzreiz pirms brauciena vienojāmies par maksimālo summu, kas varētu būt. Protams, 15 eiro bija 2x vairāk nekā rādīja skaitītājs, bet bijām tik noguruši, ka gribējās ātrāk gulēt. Gulēt aizgājām vien ap plkst. 04:00, bet nākamajā rītā jau bija jāturpina ceļš mājup. Pēdējā dienā pa 8 eiro aizbraucām uz lidostu J, nopirkām portvīnu, ko paņemt uz Rīgu, un devāmies uz Kopenhāgenu, kur man personīgi gaidīja pēdējais ceļojuma highlight Starbucks caramel macchiato. J Tas pats, ko malkoju savā trakajā ceļojumā no Vašingtonas. Kopenhāgenā vēl nopirkām Dāņu Salami un jau pēc 4h taisījām vaļā mūsu dzīvokļa durvis Rīgā, lai skatīties, kurš no istabas augiem ir izdzīvojis mūsu prombūtni (Paldies L.K un V.N. par dzīvokļa pieskatīšanu!).

Pārdomas par Azoru salām + ieteikumi potenciālajiem ceļotājiem

·      Katra no Azoru salām ir pilnīgi savādāka – trijās, ko paspējām apmeklēt mēs (Sao Miguel, Pico un Faial) atšķīrās gan tradicionālie ēdieni, gan dabas skati, gan tradīcijas, gan cilvēki. Tas padara ceļojumu uz Azoru salām īpaši interesantu – ir iespēja daudzveidot savu pieredzi viena ceļojuma ietvaros.
·   Fotografēšana. Mazliet ieberzos ar objektīva izvēli. Savos iepriekšējos blogos jau rakstīju, ka nesen iegādājos jaunu fotoaparātu – Nikon D5100. Izvēlējos ceļojumā ņemt vienu objektīvu (rokas bagāžas svara ierobežojumu dēļ). Izvēle krita uz 35mm fiksēto objektīvu. Kopumā jau bija ok, bet ņemot vērā, ka galvenie kadri tomēr ir dabas skati, būtu jāapdomā par full-frame kameru vai vismaz Fisheye objektīvu. Ņemot vēra, cik daudz riņķī ir ūdens, dažādu atspīdumu utt., ļoti noder ND filtri. + Ja dodaties vaļu „medībās” vai vienkārši tāpat kāpelējat kalnos, tad būtu vēlams, ka fotoaparāts ir pasargāts no atmosfēras iedarbības, t.i. – lietus. Ņemot vērā klimatiskos apstākļus, pietiekami bieži var nākties bildēt liela mitruma apstākļos miglā vai mākoņos.
·         Laika apstākļi un līdz ar to – drēbju izvēle. Jebkurā ceļojumu aprakstā vai blogā izlasīsiet – laika apstākļi Azoru salās ir neprognozējami. Un tas tiešām tā ir. Tas, ka šobrīd spīd saule, nenozīmē, ka pēc 3 minūtēm nebūs ūdens šalts un vēl pēc 3 minūtēm atkal saule. Maija beigās, kad mēs devāmies ceļojumā ārā konstanti bija +17-22°C. Patīkams laiks pastaigām, kāpelēšanai pa kalniem utml. Mākoņi šeit pārsvarā ir diezgan zemu, tādēļ, tiklīdz sākat uzņemt augstumu, kāpjot vai braucot kalnos, tā uzreiz jūtat mākoņus (kas arī ir interesanta pieredze tiem, kas nekad nav bijuši mākonī „iekšā”). Ceļojumā uz Azoru salām noteikti būtu vērts paņemt ūdeni un vēju necaurlaidīgu vējjaku – tā ir lieta, kas noteikti noderēs. Ja vēlaties kāpelēt pa kalniem, tad būtu vēlami arī hiking tipa apavi. Kalnu segumi atšķiras – vietām zāle, vietām superslideni dubļi, bet vēl vietām ļoti abrazīvs vulkāniskais iezis.
·     Cilvēki, valodas zināšanas. Cilvēki Azoru salās ir ļoti, ļoti pozitīvi noskaņoti pret tūristiem. Tas laikam saistīts ar to, ka cilvēki vēl īsti nav iepazinuši tūrisma negatīvās puses – trokšņainus, nekārtīgus tūristus, kas ārzemēs „izlādējas”. Vidējais tūrists Azoru salās ir no Skandināvijas, Vācijas vai ASV, dzīves otrajā pusē. 90% sastapto Azoru iedzīvotāju brīvi runā angļu (amerikāņu) valodā. Tas galvenokārt saistīts ar Azoru salu vēsturisko ciešo sasaisti ar ASV un Kanādu, uz kurieni pēc zemestrīcēm un vulkāna izvirdumiem 20.gs. vidū ļoti būtiska daļa Azoru iedzīvotāju emigrēja. Daudzi šobrīd ir atpakaļ, kas būtiski pacēla angļu valodas zināšanu līmeni. Kopumā, kā jau teicu – cilvēki ir super-draudzīgi, izpalīdzīgi. Tev pat nav jāprasa palīdzība – tiklīdz viņi redz, ka tev tā vajadzīga, paši piedāvās. Nav neviena slikta vārda par vietējiem. Ļoti ceru, ka pakāpeniski augošā tūrisma industrija šo nesabojās. Tourist trap (tūristu lamatas) vietu faktiski vēl nav – ir šādas tādas iezīmes Ponta Delgada, bet salīdzinājumā, piemēram, ar to pašu Porto, tur vēl tūristu uzmešana ir tikai aroda sākumstadijā. J
·    Ceļojuma izmaksas. Jāatzīst, Azoru salas nav tas lētākais prieks Latvijas iedzīvotājiem – lielu daļu no budžeta paņem lidojums līdz un atpakaļ no galamērķa. Protams, var izkombinēties līdz lētām lidojumu biļetēm kā to šoreiz izdarījām mēs, bet beigās rodas jautājums – vai nav vērts tomēr nedaudz pārmaksāt un lidot mierīgāk. Atgriežoties no ceļojuma bijām fiziski nedaudz paguruši, jo tomēr 4 lidojumi pēdējās diennakts laikā bija par daudz. Tik intensīvu lidināšanos nākotnē vairs neplānosim. Kopējās lidojumu izmaksas mūsu gadījumā šķiet bija aptuveni 800 Ls uz diviem par visiem 8 lidojumiem, t.sk. divi lidojumi starp salām. Skatos, ka šobrīd Impro (pirms-krīzes periodā LV tūroperatori piedāvāja ceļojumus uz Azorām, tagad tikai pakāpeniski atsāk) piedāvā ceļojumu uz Azoru salām par 1450Ls + ēšana, muzeju biļetes u.c. izdevumi. Nav tas sliktākais piedāvājums, bet mūsu kopējais ceļojuma budžets bija aptuveni 2 tūkst. Ls uz abiem ieskaitot pilnīgi visu – dzīvesvietas, lidojumus, automobiļu īri, ēšanu, izklaides, muzejus, ekskursijas utt. Turklāt mūsu gadījumā ceļojums bija 15 dienas, Impro – 11 dienas. Ko ar to gribu teikt? Ja ir iespēja – plānojiet paši – saplānosiet interesantāk, personiskāk un arī ietaupīsiet līdzekļus. Protams, plānošana tas ir laiks un zināšanas.  Pārējais viss atkarīgs no Jūsu rocības un prioritātēm. Cenas?
Pārtikai aptuveni tādas pašas kā LV, iespējams pat nedaudz zemākas. Dārzeņi, augļi un gaļas izstrādājumi, kas ir vietējas izcelsmes, šķiet ir lētāki nekā LV.
Viesnīcas? Īsti nezinu – mēs palikām tikai ciemos pie vietējiem, izmantojot www.AirBnB.com. Tas ļauj labāk iepazīt vietējo kultūru un ir arī lētāk. Cenas aptuveni 30-40 eiro par nakti, kas ir dārgāk nekā, piemēram, var atrast Sicīlijā vai Porto, bet noteikti labi pameklējot var atrast arī lētākus piedāvājumus.
Muzejos, botāniskajos dārzos un citos apskates objektos gadās, ka jāmaksā ieejas maksas, tomēr tās nav augstas – 2-3 eiro. (Ah, jā – viens svarīgs fakts  - valūta ir Eiro, tā tomēr ir Portugāle :) )
Restorāni. Cenas aptuveni tādas pašas kā Eiropā. 2-5 eiro par zupu, 7-16 eiro par otro ēdienu. Vietējās Lapas – 7-12 eiro, vīna glāze ap 3 eiro, pudele ap 12-14 eiro. Vietējais (Portugāles) vīns veikalos – sākot ar 3 eiro līdz debesīm, bet normāls vidējas klases vīns ap 5-7 eiro. Attiecībā uz restorāniem sakāms viens – nebaidieties eksperimentēt – Azoru salās vairāk nekā jebkur citur kliedzošs ir fakts, ka nepastāv absolūti nekādas sakarības starp restorāna interjeru, cenu, un ēdiena kvalitāti. Ēdienu lielisku var dabūt arī ne pārāk izsmalcināta izskata ieskrietuvē, un otrādi. Vēl viena piezīme par ēdienu: vēsturisku iemeslu dēļ Azoru ēdieniem piemīt viens trūkums – tie diezgan bieži ir pārsālīti (mūsu izpratnē), tādēļ palūdziet, lai pieliek mazāk sāli. Un otra lieta – vidēji cepts viņu izpratnē – tas ir diezgan labi cepts mūsu izpratnē. Ja vēlaties vidēji ceptu liellopa steiku vai tunci, tad prasiet jēlu! J Un liellopu steiku pagaršojiet – te apstākļi liellopiem kā Jaunzēlandē, attiecīgi steiks te ir lielisks!


Apsveicu, ja esat izlasījuši šo aprakstu no sākuma līdz galam – nedomāju, ka daudzi to iespēs! J Ceru, ka kādam šis visnotaļ garais apraksts noderēs, un ka kāds no Latvijas saņemsies un apmeklēs Azoru salas – ticiet man, ir tā vērts. Labāk pakrāt nedaudz ilgāk naudiņu un uztaisīt ceļojumu, kas potenciāli varētu būt, kā amerikāņi saka Journey of a Lifetime. Ja ir kādi jautājumi šī ceļojuma sakarā – droši vērsieties pie manis komentāru sadaļā vai e-pastā: Igors.Kasjanovs@gmail.com

5.attēls. Skats no Tiago mājas, pēdējās ceļojumu dienas rītā :)

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog). 


"Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “Golden Circle” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir, Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park (Þingvellir).


Some time ago (…

Kazeņu ievārījums - ziemas kārums

Tie, kas mani labi pazīst, zina, ka mans mīļākais ievārījums ir kazeņu ievārījums. Jau daudzus gadus katru augustu bubinu par to, ka Latvijā īsti nav izplatīta kazeņu kultūra. Pagājušajā gadā biju Ungārijā tieši kazeņu laikā, par ko rakstīju arī savā ceļojumu aprakstā. Toreiz ļoti lielu iespaidu atstāja tirgus apmeklējums, kur kazenes tika tirgotas kilogramiem, pārdevēji izkārtoja kazenes piramīdas formā, kā pie mums ābolus Rīgas Centrāltirgū. Tur jūdzos, gribējās nopirkt visu un paņemt līdzi uz LV. Toreiz nodomāju - ja man būtu iespēja šīs kazenes dabūt LV, tad tik es sev savārītu ievārījumus. Zinu, ka pēdējos gados arī LV pakāpeniski attīstās kazeņu audzēšana, arī pats esmu apsvēris domu par to audzēšanu. Tomēr šogad noveicās - atradu vietu, kur var salasīt daudz meža kazeņu (jeb cūceņu, kā tās patiesībā sauc; jā, jā - zinu, visiem "cūcenes" asociējas ar sēnēm). :) Tad nu šoreiz par kazeņu ievārījumu - pamēģiniet, kamēr ir sezona! :) Un, ja ir iespēja - izmantojiet meža ka…

Drakulas zeme - Transilvānija

Ievads  Pēc reorganizācijas darbā uzzināju, ka esmu iekļauts Eiropas Komisijas darbagrupā, kura tiekas aptuveni 8 reizes gadā. Un viena no tām ir neformālā tikšanās ar kolēģiem kādā no dalībvalstīm. Tad nu paspēju vienu reizi aizbraukt uz birokrātijas galvaspilsētu Briseli un uzzināju, ka būs jābrauc arī uz neformālo pasākumu Rumānijā. Pie tam nevis galvaspilsētā, bet gan Transilvānijas pilsētā SIBIU. Protams, īpaši priecīgs par to nebiju – es, kā cilvēks, kas necieš karstumu, nespēju sevi iedomāties Rumānijā jūnija vidū. Pēcāk uzzināju, ka uz neformālo pasākumu var ņemt līdzi arī savas otrās puses, tad nu izdomāju, ka šo pasākumu varu uztaisīt par nelielu ceļojumu kopā ar savu līgavu. :) Asociācijas Kas normālam cilvēkam asociējas ar Rumāniju? Man – čigāni, futbols (Rumānijas izlase vienmēr ir patikusi), karstums un nabadzība, ja skatāmies ES-27 līmenī. Par Bukaresti man priekšstats bija, ka varētu būt post-padomju telpai līdzīga pilsēta, tik ar dienvidu zemju elementiem…iedomājos k…

Podkāsti par ekonomikas tēmu

Pēdējos gados podkāsti ir kļuvuši par ierastu lietu daudzu cilvēku ikdienā. (Uzreiz atkāpe: diez šis termins ir latviskots? Ok, paskatījos - "podraide" un "aplāde". Nē, sorry, tos es nelietošu.) Mani podkāsti nekad tā īsti nav "paķēruši", jo, acīmredzot, tie, kurus mēģināju klausīties, īsti neuzrunāja. Tik laika gaitā sapratu, ka izklaides rakstura podkāsti īsti nav man - brīvajā laikā es varu atrast labākas lietas, ko darīt. Bet, ir savādāk, ja runājam par podkāstiem par manu profesionālo nodarbi - ekonomiku. Šajā ierakstā gribēju padalīties par tiem dažiem, ko klausos, un kas man sniedz vērtīgu informāciju kondensētā veidā. Tieši apstāklis, ka dienas/nedēļas ziņas vai kādu specifisku tēmu varu paklausīties pastaigā mājas-darbs-mājas, ir galvenais iemesls, kādēļ podkāstus sāku klausīties.  Nevienu podkāstu neklausos no A līdz Z tikai tādēļ, ka jānoklausās. Bieži tēma nav tik saistoša vai veids, kā tā pasniegta nešķiet gana interesants vai izzinošs. Dažreiz…

Restorāns kā ierocis

Kinfildiešu sāgas kontekstā atcerējos sarunu ar vienu ārzemnieku, kuram Rīgā pieder ēdināšanas iestāde. Katru reizi, kad tikāmies uz kādu alu, agri vai vēlu saruna nonāca pie nodokļiem. Un nē - viņš nesūdzējās, ka Latvijā būtu pārāk augsti nodokļi. Un nē - nesūdzējās, ka būtu pārāk liela birokrātija. Tieši otrādi - dažreiz pa uzslavēja, teica ka salīdzinājumā ar savu mītnes zemi, LV ir vieglāk. Bet viņš sūdzējās…par kafejnīcu pāri ielai. Un to, kas nākamajā ielā. Un visām tām pārējām. Tām, par kurām viņš zināja, ka tās nemaksā nodokļus. Un dažreiz viņš bija izmisis - jo nolaidās rokas cīnīties dažādu spēles noteikumu spēlē. Katru reizi, kad vajadzēja noalgot darbinieku - faktiskā neto alga, ko varēja piedāvāt bija, zemāka, nekā spēja tās citas bodes - jo tur neto alga ir vienāda ar bruto algu.  Man ir žēl, ka kaut kāds uzpūsts neaizvietojama restorāna stāsts tiek veiksmīgi izmantots (un to dara tie paši cilvēki, kas jau piedalījušies visādu interesantu stāstu tapšanā), lai pastāstītu…