Tuesday, December 16, 2014

Ziemassvētku dāvanas pēdējā brīdī

Neliela reklāmas pauze. Ja nu kāds vēl nav paspējis iegādāties Ziemassvētku dāvanu vai nespēj izdomāt, ko dāvināt, tad, iespējams, šī ir laba alternatīva - mana mamma šogad uzsākusi pati savām rokām taisīt un zīmēt dažāda veida dekoratīvos spilvenus, kas, manuprāt, ir arī laba un oriģināla dāvana. Daži no mājaslapā apskatāmajiem darbiem, manuprāt, ir īsti mākslas darbi. Mani personīgie favorīti ir Bazilika un Oregano zīmējumi, kā arī Āfrikas motīvi.
 
Apskatīt spilvenus, kas domāti Ziemassvētku dāvanām, var mājaslapā:
 
Savukārt pārējie spilveni (arī kāds no tiem var likties pietiekami interesants dāvanai), apskatāmi šeit:
 
Dažus no spilveniem var apskatīt un apčamdīt arī veikalā "Lampa Ra", kas atrodas tirdzniecības centrā "Mols". Ja kāds no spilveniem iepatīkas, tad ar manu mammu var sazināties pa tālr. 29668748 vai pa e-pastu: aelita1111@inbox.lv.

Starp citu - Rīgas ietvaros spilvenus piegādās bez maksas! :)

Monday, December 15, 2014

Zooloģiskais dārzs ziemā - ir savas priekšrocības

Pagājušajā nedēļā kopā Polundru aizdevāmies uz Rīgas Zooloģisko dārzu. Protams, galvenā motivācija bija ieraudzīt mazos tīģerēnus, ko arī veiksmīgi izdarījām. Bet šoreiz ne par to stāsts. Pirmo reizi zoodārzā biju decembrī. Un lūk ko es teikšu - zoodārza apmeklējumam ziemā ir savi plusi, par kuriem iepriekš īsti nebiju aizdomājies.
Pirmkārt, zoodārzā gandrīz nav cilvēku. Ir pilnīgs klusums un miers.Otrkārt, kas laikam izriet arī no 1.punkta, dzīvnieki ir daudz ieinteresētāki un draudzīgāki nekā sezonā. Viņi nāk pie apmeklētājiem un mēģina "komunicēt". Lai arī zoodārzā esmu katru gadu, dažreiz vairākas reizes gadā, bet dažus dzīvniekus tik tuvu nekad nebiju redzējis. :) Ronis mums veselu izrādi rādīja, kamielis speciāli pozēja, surikāti skrēja pie logiem pētīt mūs, bet ķengurs bija gatavs pamest aploku un piebiedroties mums pastaigā.
Vienīgais kaut cik vērā ņemamais mīnuss - nav kur padzert tēju vēsumā (bet saprotu arī zoodārza, pie tāda apmeklējuma nav jēga turēt  vaļā kafejnīcu). + Joprojām izbrīna divas lietas. Biļešu cena ziemā varētu būt zemāka (zinu par "Ziemas naktīm", bet šķiet, ka ziemas mēnešos cenas varēja palaist  nedaudz vaļīgāk). Tāpat joprojām nesaprotu, kāpēc pie dzīvniekiem (vismaz populārākajiem) nav ziedojuma kastes. Ārvalstu zoodārzos (un es esmu bijis daudzos) tādas ir pie gandrīz visām dzīvnieku mītnes vietām. Domāju, ka tādā veidā Zoodārzs varētu papildināt savu kasi. 

Jebkurā gadījumā – iesaku, ja kādā brīvdienā nav ko darīt - zoodārzs arī decembrī ir laba opcija. Un atšķirībā no sezonas, dzīvnieki būs priecīgi jūs ieraudzīt. :)









Wednesday, December 3, 2014

Istanbul in September: where to go and what to do (part 2)


First part of this trip review can be found here:
http://www.miesnieks.com/2014/11/istanbul-in-september-where-to-go-and.html


As I already mentioned in the first part of this review in the first leg of our trip we planned to stay in Istanbul for three nights. We didn't have a lot of time for this huge city, so on the next day after arrival without any hesitation we jumped right into the streets to discover the city. Prior the arrival we of course checked internet and some books on the main sights of Istanbul, but I wouldn't say that we had a clear plan of what and when to do. It's always better to rely on pure coincidence and luck when exploring a new place. J + You can never precisely plan your trip taking into account all the factors, for example weather.  
A stand at the Spice Bazaar
·         After a short breakfast and some Turkish tea we took the tram to Spice Bazaar (tram line heading to Kabatas). Visit to the Spice Bazaar was one of our must-see places. Spice Bazaar is located in a very busy area – Eminönü, Fatih district. It is a place where the vast majority of ferries are departing towards the Asian side of Istanbul. The first thing you see after getting out of the tram is the definitely beautiful Yeni Cami or the New Mosque. The Spice Bazaar is located just behind the mosque. I must admit that the Spice Bazaar left a big impression on me. There are a lot of different spices, Turkish delights, teas, coffees, local food, etc. When you get close to the Spice Bazaar you can feel the scent of spices in the air. Inside the Bazaar the scent is very strong and I even a bit disliked it after a while. Regarding the Spice Bazaar there are two tips from our side.
Another stand at the Spice Bazaar
1) Enjoy the market, but if you're searching for the right deal – it is worth to check the deals also in the grocery stores around the city. We found out (and also found in some guidebooks) that Spice Bazaar nowadays is more like a tourist attraction. However if you're on a budget or have to buy large quantities – check the shops or even Grand Bazaar. Or the second option is to go a bit further away from the main stands – just look what the locals do. J
Yeni Cami or the New Mosque
2) We were clearly surprised by the relatively polite sellers in the market. Back here in Latvia there is a stereotype that Turks, especially sellers, are very pushy and sometimes can offend you too much. But that is clearly not the case in Spice Bazaar (and also generally in Istanbul). Yes, sellers are more proactive than in the northern part of Europe, but still they are polite enough so you don't feel any discomfort. Although in most guidebooks you'll read that it is necessary to bargain/haggle, you won't have a lot of opportunities in Spice Bazaar. To develop you skill of bargaining you have to go to Grand Bazaar or even better to some local district-type markets. Free market economy and hordes of tourists have somewhat decreased the willingness of seller to bargain.
Lamps at the Grand Bazaar
·         We we're walking in the narrow streets of Spice Bazaar already for a while when I started to notice that the surrounding start to change. And there it was – the great Grand Bazaar. When walking around the Spice Bazaar you don't even notice the borders between both Bazaars. All the way from Spice Bazaar to Grand Bazaar there are little huts wits with sellers selling almost everything you can imagine. As Grand Bazaar was also definitely on our must-do list, we went inside the great building and started to explore the Bazaar. I must say it's absolutely huge. We didn't expect we will find ourselves in Grand Bazaar that day – it's why we didn't have the map with us. But I would suggest you to bring one with you. J Grand Bazaar is split in several sectors depending on the goods that are sold there – for instance, jewellery, furniture, carpets, leather goods, lanterns, ceramics etc. Personally for me the most striking impression was from the hanging lanterns. They look so authentic and Turkish styled. All in all Grand Bazaar is the place where you feel that tour in Istanbul. In Grand Bazaar you get this feeling of historical mightiness of this country.
Turkish tea and delights
·         After a short break and another kebab we went to look at the famous Taksim square. To get there you need to take the tram to Kabatas all the way to the last stop. There you have to change to a funicular. There is nothing much to see at the square by itself; however the place is very popular among tourists. This is also the place where the huge demonstrations took place in 2013. And also this place, especially in the direction back to Sultinahment is full of restaurants, shops and hotels. So this is a place to go if you want to do your shopping or visit a bar/club in the evening. + There are a lot of small romantic cafes in the small streets of the district (don't stick only to the main road – at least in the daylight it is generally safe there). It is a very pleasant 30-40 minute walk to get from Taksim square back to the Golden Horn. On your way you can also stop at the Galata tower – a stone tower built in the 14th century (it is quite weird that there is a night club at this place now).

Inside the Blue Mosque
·         On the second day in the morning part we went to the Blue Mosque. We had to choose between Ayasofya and the Blue Mosque due to the time constraints. We chose Blue Mosque relying on two factors – it had no entrance fee and it is still actually used as a Mosque as opposed to Ayasofya, which is more like a museum nowadays. However on out next trip to Istanbul we'll definitely visit the other one – they say it is very beautiful inside with all the artifacts. To get into the Blue Mosque you have to stand in a quite a long queue, however it is moving quite fast. It took as about 30-40 minutes to get into the mosque (remember that you have to be appropriately dressed and you cannot visit the mosque during the prayers). There is actually nothing much to say about it – you just have to see it yourself. J It is very beautiful and you can see why it is called the Blue Mosque.

The magnificent Haydarpaşa station
·         On the second day of our trip we also went to the other side of Istanbul – to the Asian side. We took the ferry from Eminönü to Kadiköy station. The ride takes about 20 minutes and you can use your Istanbulkart to pay for it. It is a beautiful ride – you can see both sides of Istanbul, the Mosques all around the city, the Bosphorus bridge, and Maiden's tower (the tower was featured in the James Bond film The World Is Not Enough). On our way we noticed a magnificent building – that was Haydarpaşa train station. After arriving at the Asian side we took a walk around Kadiköy district. We didn't have a map with us (actually we did, but it had only the European side on it...), so this was a great chance just to wander in the streets of unknown Kadiköy. We found a great place were authentic Baklava was sold. We tried different varieties of Baklava and drank Turkish tea. This was one of the best we tried in the entire trip and the funny thing – definitely the cheapest (the vast majority of goods and services are a bit cheaper on Asian side, away from touristic centre). After the short stop at the baklavas, we continued to walk around Kadiköy and found ourselves in a very beautiful district with a lot of greenness and beautiful residential architecture which certainly differed (reminded of scenes from San Francisco) from the one seen on the European side. It looks so much different on the Asian side – you can feel grasp of Asia there. I would definitely recommend you to visit Kadiköy and take a walk around the small streets. In case you don't want to risk by getting lost, walk along the circular tram line – it will bring you back to the Kadiköy ferry port.
The front of Haydarpaşa station
·         Then we went to look on the Haydarpaşa station. Prior our trip I read somewhere that the train station is not used currently because of some maintenance works in the railway system. We took the metro from Kadiköy to the next station – Ayrılıkçeşme. A nice shopping mall actually is located at this metro station – you can find everything you need there. While we found a place to eat a great food – Kirkpinar. Some kind of ecological catering cafe, with great traditional Turkish cuisine. If you get there – you should definitely try Biber dolmasi. After a short stop at the shopping mall we went further to the train station. It is about 15-20 minutes away. It was such an odd feeling at the Haydarpaşa station. Everything is open, workers are there, trains are there...but everything is quiet – no passengers are there. This reminded us of some apocalyptic movies when all the people suddenly disappear. But this was only the one side of the story. The other one is the beautifulness of the station. As you may probably know – I'm in a way collecting the train stations I have visited – by visiting a new city I definitely try to visit its train stations. And you know what? This is clearly one of the most beautiful ones I have ever visited. Such a beautiful building, both – from interior and exterior point of view. Personally for me this was one of the highlights of our trip. We drunk some more Turkish tea at a small outdoor cafe in front of the station, by shore.
Inside the Haydarpaşa station

·         In general it looked to me that the Asian side is a bit less developed (or maybe I should say – more rural) – the prices are lower than in the European part; there is almost no chic or tourism attractions. People are more conservative too – you can see more women in their Islamic headscarves.  
Blue Mosque in the evening
P.s. If you decide to go to the Asian side, there is a good alternative to the ferries – the Marmaray line, which connects both sides via tunnel. Due to various reasons it is still very unpopular among the locals, and often tourists don't even know about this option. But on our second trip to the Asian side we used this train and found it to be very convenient – especially in the hours when ferries are overcrowded.

This is not a commercial blog, but in case you would like to make a small donation to help me to cover the blog running costs I would be very grateful.


Wednesday, November 26, 2014

How to take Milky Way photos: experience from our trip to Turkey


Around 7 years ago I bought myself my first DSLR camera. If I remember correctly it was Canon 400D. Then after some 4 years later I switched to a Nikon d5100. The difference was astonishing; especially the light sensitivity difference between cameras was huge. However some months back I bought my first full-frame DSLR camera – Nikon d610. Currently I try to get used to this camera – everything is new to me. I also switched to a manual lens (Nikon 28 mm f/2.8), so each photo I take now is a challenge for me. I'm not an everyday photographer – most of the pictures I take on my domestic or international travels.

In the context of my previous post – a trip review to Turkey I wanted to add a separate paragraph on taking photos on my last trip. Usually on our travels we are quite tight regarding the weight of our baggage. It is why I have to choose a universal lens and nothing more. For the trip to Turkey I had my new Nikon D610 and the mentioned Nikon 28mm f/2.8 lens + a 50 mm f/1.8 lens. At the beginning of the trip I was really struggling with all the variety of settings on Nikon D610 and especially with the manual lens. All the time I was picking up the wrong exposure times or the wrong ISO's, or even my manual focusing was out of sharpness. All after my new lens didn't have automatic stabilization. But all of those factors didn't matter just because of one evening for which I've been waiting quite a long time. Since I started making photos I was always willing to capture Milky Way on my photo. Canon 400D was a great camera, but almost couldn't capture that (even with very long exposures and almost no light pollution). Nikon d5100 was a bit better in this respect – I managed to get some blurry (because of the very long exposure the stars were starting to "rotate") pictures of Milky Way in the middle of nowhere in Iceland.

However now, somewhere in the south of Turkey I managed to find clear skies, a distant place away from light pollution (not 100%, but enough for the results I was hoping to see in the end) and I had all the items needed for a good shot of a Milky Way:

·         A camera with great light sensitivity (3200 or higher ISO);

·         A tripod;

·         Lens with a large aperture (at least f/2.8);

·         Clear sky and a location away from city lights;

·         And my wife Anna who would carry the flashlight. J   

 These are results I got:



This is a particularly interesting photo. In the right part of the image you can see a dotted line – that's an airplane that was crossing the sky at the moment of my long exposure. :)

There are different ways of achieving a good night-sky photo (and the main of them is – practice), but I suppose the main suggestions would be:
1) Keep the settings in manual, so you can adjust exposure time, ISO and aperture;
2) Set focus to manual and infinity (the automatic focus won't catch the stars J), however check how to reach the infinity setting on your lens before going out into the dark;
3) Choose a lens with a high aperture – f/2.8 or higher (remember – higher aperture means lower number);
4) Put your camera in a lagged shooting mode (or a use a remote shutter release) – otherwise you'll shake the camera by pressing the button;
5) White balance: this is another thing you need to think of, but is more a personal preference – some like to shoot in daylight WB, some in incandescent WB, but some even in fluorescent WB. However if you shoot in RAW (which I suggest you do) you can adjust WB in post-processing.
6) Exposure time: it differs depending on various factors – your camera's light sensitivity, sky clearness etc., but for the starting point I would go with 20-22 seconds and adjust if needed;
7) The art of Milky Way photo definitely is in finding the right exposure time vs. ISO. It is easy to get a shot of the stars at ISO 6400 and 15 seconds. However in post-processing you'll see quite a lot of noise. So I would suggest to stick to ISO 3200 (or something in between) and longer exposure time. In that case there is a chance that you'll get a low-noise photo which is good for post-processing. However – try yourself different settings; successful pictures can be taken with different settings depending on the differences in the shooting environment.
In the post-processing you don't have to do much. Increase a bit contrast, highlights, shadows and whites. Look if there is a need for a decrease in blacks – that can give additional contrast. In the end try to lower the noise level and adjust the white balance. However the general tip is – don't overdo. Internet is full of comics-style Milky Way photos which have been clearly overdone and don't remind you of the original place.
P.s. Be careful when shooting in the darkness. By taking these photos I accidently hit my tripod with my brand new camera on it. The tripod fell down (I was trying to catch it in the dark but missed...) and we could only hear an unpleasant metallic sound. For a while I thought that the camera will be dead, but I was lucky enough – the camera fell with the front and now I have a large dent on my metallic lens-hood reminding me of the necessity for a nice, sturdy tripod... :)

This is not a commercial blog, but in case you would like to make a small donation to help me to cover the blog running costs I would be very grateful.


Tuesday, November 25, 2014

Istanbul in September: where to go and what to do (part 1)

As you already probably know, two months back we returned from our trip to Turkey. Turkey, especially Istanbul has always been on my mind as a potential travel destination, but every time when the decision was made on where to go, Turkey stayed as the 2nd or 3rd option. So this time there were no doubts – we had to go to Turkey. Furthermore this time we were limited on time and money. We couldn't afford a vacation more than two weeks and also the costs of the trip should have been kept low (we had already a trip to Italy/Switzerland in June/July this year). And in this respect Turkey is a perfect place to go – it's relatively easy to reach and the price level is lower than on average in Europe.

Blue Mosque, Istanbul




Why Turkey? I have always been tempted by Istanbul – a city where historically eastern and western civilisations have met. The fact about Europe on the one side of Bosphorus and Asia on the other side was always interesting to me. The things I knew on Turkey before the trip were mostly related to the history lessons at school + I've been closely following the debate on Turkey and EU related matters and the political instability that occurred in the country in the recent years. As you already well know me and Anna are kind of gastronomic travellers – we like to know the local food. Before our trip to Turkey I knew about Baklava, Turkish coffee and Tea. I also had some knowledge on the usage of local vegetables and lamb. However I had no idea generally on Turkish cuisine and its wines. In Istanbul we also wanted to see the architecture and find a great deal in one of the countless Bazaars + it was rather intriguing to visit the Asian side.

In addition to the temptation to see Istanbul, we also wanted to go to a bit wilder place. A blog of a Latvian girl, living in Turkey already for a while, was just the right guide for us (http://bosforazvaigzne.lv/ - a great blog on the life in Turkey, however in Latvian language). Inuta gave as a great idea to visit a distant village in the south of Turkey (will tell about it in the part 3 of this travel review).

Why September? I think that this is the perfect time to visit Turkey – it is still very warm (about 28-30°C), the water in Mediterranean Sea is warm and the bazaars are full of fresh local food.  

Itinerary of the trip this time was really simple. We planned to spend three days in Istanbul. Then we would take the domestic flight to Dalaman from where we would travel further to the south to reach our quite place in the woods and mountains of Turkey's wilderness. J On our way back we would spend again tree days in Istanbul. Looking ahead I can say that this is a very well balanced itinerary as it is kind of exhausting to spend more than three days in a row in Istanbul.

Preparation and the flight

When travelling to Turkey the obvious choice is to look for an airfare at Turkish Airlines. This is what we did and got a fairly priced airfare from Riga to Istanbul. The interesting thing at least for us was the flight duration. Usually it takes around 2.5h to get to Central Europe (Brussels, Frankfurt, Munich etc.) from Riga. You kind of expect that Istanbul is further away and that it will take more time to get there, but that's not completely true. If you look on the map, Riga and Istanbul are almost on the same meridian. So it takes only about 2h 40m to get to Istanbul. It is also nice that the checked-in baggage rules are so relaxed at Turkish Airlines – a 30 kg baggage is included in the airfare price. And the food on Turkish Airlines flight (free of charge) was absolutely astonishing. Before the flight (in the process of purchasing tickets) you can chose between different special offers for those who are on a special diet. Plus there are two or three regular offers in each flight. We took the seafood offer and it was great + some Turkish wine and a piece of Baklava was offered giving a chance to taste a piece of Turkey while you're approaching it. So briefly – the flight was one of the most comfortable we had in the last years. And the price/quality ratio is fantastic. J

First evening in Istanbul

In the airport (we arrived at the Atatürk Airport which is mostly used in case of international flights; the other one - Sabiha Gökçen is more used in case of domestic flights) you have to stand in a queue to the passport control. The good thing is that for citizens of Latvia there is no need for visa. But don't forget to check the necessity of visa or other documents before travelling to Turkey (remember that Turkey is outside EU). Then another queue in currency exchange (it is best to change a small amount of money in the airport, the exchange rates are way better in the city centre) and we were ready to leave the airport.

There is a metro line in the Airport that connects to the centre of Istanbul. That is the cheapest and quite often also the fastest way how to reach the city centre (Taksim or Sultanahmet). There are two ways of paying for the ride – you can by a token that costs 1.5 Turkish Lira (TL) for one segment of the trip (so you have to use another one if you're changing to another metro or light-rail). The other way is to get the Istanbulkart – a pre-paid card that can be used in most transports of Istanbul – buses, metros, ferries, trams and funiculars. I would definitely recommend you to get an Istanbulkart – it's cheaper (comparing to tokens) and it's easy to use.


Blue Mosque

When travelling to the city centre (from Atatürk Airport) choose M1 line. If you're heading to Taksim square or Sultanahmet you have to get off at Zeytinburnu station and change to a tram that's heading to Kabatas. On overall the trip will take you about an hour. If you decide to take taxi (be sure to check the most common types of taxi scams for Istanbul in Wikitravel) the trip could be a bit shorter, but that depends on the traffic situation. And Istanbul is a place with great congestions; if you're unlucky enough you can find yourself sitting in congestion for hours.

In our case the M1 metro ride was very comfortable, but the change at Zeytinburnu wasn't so pleasing anymore. It was already dark outside (our plane arrived in the evening part) and the crowds on the platforms and later in the tram were overwhelming. There was very little space in the tram, especially taking into account our luggage. It was also quite odd that we didn't see any other tourists – the tram was full of locals, what seemed a bit weird because this is the main line for tourists to reach the city centre. Apparently the vast majority of tourists do take taxi. J  I must admit that it was a bit worrying to spend ~30 minutes sandwiched by the locals because just before the trip I was reading some general advices on the pickpockets in the public transportation of Istanbul. J However everything was fine in the end, we reached our desired tram stop – Sultanahmet. Our hotel was only some 5 minutes away from the stop. On our way to hotel we managed to see the Blue Mosque, the Ayasofya, and the Obelisk. We found our hotel (Timeks hotel; a great location – in the middle of Sultinahmet, 5 minutes away from tram to Kabatas, + a great price; However – don't take the breakfast here – really not worth the price, just go and find yourself some place on the main street). After we found our hotel went back for a small walk to take a look at the Blue Mosque – on our arrival there was a beautiful full moon over the Mosque. A bit mysterious look and just the thing we needed for our first night in Istanbul. I suppose this will be the view I'll always remember thinking of Istanbul and this was a great start for our trip. We also ate our first Kebab and drunk a glass of pomegranate juice. The Kebab as you would expect was great, but the juice was a bit to sour (we got the impression that the pomegranates weren't completely ready).

Second part of this blog can be found here.


Blue Mosque, Istanbul
This is not a commercial blog, but in case you would like to make a small donation to help me to cover the blog running costs I would be very grateful.

Tuesday, August 26, 2014

"Vietējā prece" globālā tirgū...

Krievijas ieviestās sankcijas jau atkal ir izprovocējušas ne tikai panikas vilni par to, cik ļoti cietīs Latvijas tautsaimniecība, bet arī vēl vienu patriotrisma izpausmes vilni. Sarkanās un zaļās karotītes, "Nepērc svešu!", tagad arī "Latvijas labums". Tie, kas mani pazīst/ir lasījuši manus profesionālos darbus, zina, ka esmu patriots un Latvijas produkcijas aizstāvis, pats arī bieži aicinu cilvēkus pirkt Latvijas produktus, kā, piemēram, šajā bloga ierakstā kādu laiku atpakaļ. Kā cilvēks, kurš  kaut ko sajēdz no LV rūpniecības, parasti cenšos izvēlēties Latvijas preci, tomēr ieskatos marķējumā un piedomāju par to, no kurienes cēlušās izejvielas, kas lietotas dotā produkta saražošanai (nav obligāti jāzina Latvijas ārējās tirdzniecības struktūra). Tajā pašā laikā esmu mēreni skeptisks pret formalizētām akcijām, kur mērķis ir izcelt atsevišķus produktus. Acīmredzot īsti neticu ierēdņu/tirgotāju/pārdevēju spējai novērtēt – kurš ir un kurš nav "Latvijas produkts". Tāpat arī žēl tos ražotājus, kas formalizētu kritēriju dēļ (kas bieži tiek paķerti vnk "no gaisa") paliek uzreiz "aiz svītras".
Mūsdienu globalizācijas apstākļos rūpniecība ir pārvērtusies līdz nepazīšanai, un ir ļoti grūti pateikt, kurš produkts īsti ir vairāk "Latvijas produkts" – šprotes vai, piemēram, persiku ievārījums. Liktos viennozīmīgi – šprotes. Bet no ekonomikas teorijas viedokļa, viss nav tik viennozīmīgi – ir ļoti iespējams, ka tas darbs un līdzekļi, kas būs ieguldīti Itālijas persiku ievārījuma pagatavošanā, būs lielāki nekā šprotu gadījumā. Turklāt nevar zināt vai šprotu konservu ražošanā nav izmantotas importētas brētliņas, sāls un garšvielas (tas tikai kā piemērs ilustrācijai – nesaku, ka tā ir). Tādējādi arī pievienotā vērtība būtu lielāka tieši Itālijas persiku ievārījuma gatavošanā.
Un tādu piemēru Latvijas pārtikas rūpniecībā un arī apstrādes rūpniecībā kopumā ir ne mazums. Cilvēks pieķeras pie jēdzieniem "vietējs", "zemnieku", "bio/eko/šmeko" utt., bet tas nebūt nenozīmē, ka tie ir produkti ar lielāko pozitīvo efektu Latvijas tautsaimniecībai. Tāpēc kārtējo reizi izvēloties preci veikalā, ir vērts ne tikai skatīties uz to kartona gabaliņu, kas vēsta, ka šī ir "Latvijas prece", bet saglabāt veselo saprātu attiecībā uz to vai šis produkts tiešām dod būtisku pienesumu LV tautsaimniecībai. Kā to novērtēt? – Gandrīz neiespējami, ja vien jums nav informācija par to, kāda ir izejvielu izcelsme, cik daudz produkts ir apstrādāts (jeb kāda pievienotā vērtība radīta) tepat, Latvijā. Tomēr nekas traks nenotiks, ja nopirksi lietuviešu sieru, kas gatavots no LV piena, nekas traks nenotiks arī, ja nopirksi LV ražotus makaronus, kas ražoti no importa miltiem utt. Tik ilgi, kamēr produkts ir radījis kādu pievienoto vērtību LV, tas nebūtu smādējams.
Neapšaubāmi, ja ir iespēja mainīt ēšanas paradumus un aizvietot izteikti importētus produktus ar izteikti vietējo produkciju, tam gan ir savs pienesums ekonomikai. Manuprāt, tieši mūsu ēšanas paradumu maiņai ir daudz lielāks potenciāls būt  "ekonomiskajam ierocim" nevis šāda veida glorificētām kampaņām vēlēšanu gadā. J Turklāt kā liecina pieredze, kampaņu pozitīvais efekts arī visbiežāk novērojams vien īstermiņā. Tikmēr, ja paskatās, ko ēd mūsdienu jaunatne, brīžiem mati saceļas stāvus. J Šķiet, tādi gardumi kā rācenis, kālis, rutks, cūku pupas, pastinaki utt. jau sen ir "nemodīgi" un pat nezināmi jaunākām paaudzēm.
Emocionāli man kopš bērnības vienmēr šādas akcijas ir patikušas. Tomēr racionāli tagad redzu arī to vājos punktus. Es aicinātu iet vēl tālāk – attīstīt tiešo pirkšanu un mājražošanu – divas jomas, ko LV valdība ir nepelnīti piemirsusi garajā darbu sarakstā. Manuprāt, šis ir tik ļoti piemērots mirklis cik vien varbūt, lai savestu kārtībā tiešās pirkšanas un mājražotāju likumdošanu. Un arī patērētājiem šis, iespējams, ir labākais mirklis, kad izpētīt tiešās pirkšanas sniegtās iespējas – kur apkārtnē kas tiek tirgos, kādi lauksaimnieki, kurās dienās un ko ved uz vietām, kas ir tuvas to dzīvesvietai vai darbavietai. Tāpat arī joprojām nesaprotu kāpēc reģionālajos publiskajos iepirkumus priekšrocības nav vietējiem saimniekiem (iekļaujam punktu, ka kartupelim jābūt audzētam 50 km rādiusā un lieta darīta; ja vien protams šāda veida protekcionisma formu ir iespējams iestrādāt likumdošanā). Tieši ķēdes galaposms – lauksaimnieks, piensaimnieks, augļu audzētājs, ruksīšu audzētājs utt. visbiežāk ir paši jūtīgākie uz šāda veida sankcijām. Tādēļ, manuprāt, atbalstam būtu jābūt virzītam tieši šajā virzienā. Pretējā gadījumā ar dažādām kampaņām atbalstam ne tikai ķēdes vājāko posmu - lauksaimnieku, bet arī transportētāju, tirgotāju utt. (kas varbūt gan arī nav nemaz tik slikti)
Ir arī otra stāsta puse. Šāda veida akcijas (karotītes, aicinājumi pirkt vietējo preci utt.) ir sava veida slēptā protekcionisma forma, kas no ekonomiskās teorijas viedokļa nav īpaši veselīga vienotai ekonomikas telpai kāda ir Eiropas Savienība (ES). Protams, tā nav klasiskā protekcionisma forma, kuras gadījumā kādu produktu importēšanai tiek likti dažāda veida šķēršļi. Ir daudzi pētījumi, kuros protekcionisms kā forma ir atzīti par nelabvēlīgiem, lai arī sāktonēji efekti šķiet vien pozitīvi. Proti, ja Itāļi spēj izaudzēt persikus efektīvāk, nekā to spējam mēs, tas taču nenozīmē, ka mums būtu jātaisa augšā akcija un tagad jāpērk LV audzēti persiki (atkāpe: jā, pareizi – protams, labāk ir izvelēties Latvijas ābolu). J Starptautiskā darba dalīšana mūsdienu globalizācijas apstākļos ir ļoti nozīmīga ekonomikas sastāvdaļa. Katrai valstij, reģionam, uzņēmumam ir savu priekšrocību komplektiņš – zināšanas un prasmes, dabas resursi, enerģija vai jebkādi citi resursi, kas ļauj doto preci ražot efektīvāk nekā jebkur citur. Un tagad iedomāsimies, ja esošo vai citu sankciju rezultātā visas reģiona valstis uzsāks šādas – "pērc vietējo" tipa kampaņas tādējādi aktivizējot protekcionismu, no kura ES savā iekšienē, starp citu, jau ilgstoši mēģina tikt vaļā. Tas nozīmētu to, ka visi pirksim vairāk vietējo produkciju, kas būs nedaudz dārgāka nekā eksportētā. Jā, īstermiņā tas dotu pienesumu šīs produkcijas vietējam ražotājam, bet ekonomiskās zonas ietvaros tomēr sanāk, ka arvien vairāk ražotāju, iespējams, ražo produkciju ārpus optimālās faktoru zonas…
Tas nav domāts kā arguments, lai nepirktu vietējo ābolu, vien ilustrācija par to, ka ne vienmēr viss acīmredzamais tiešām ir tāds, kā izskatās. Faktiski viens no ES efektīvas eksistences priekšnosacījumiem ir tieši brīvā tirdzniecība. Vispār protekcionisms ir interesanta tēma, ko palasīt tiem, kam patīk ekonomikas teorija. Te viena ECB salīdzinoši nesena publikācija par šo tēmu, bet, protams, internetā var atrast ļoti daudz protekcionisma noliedzēju un atbalstītāju teorijas.
 

Saturday, August 23, 2014

Nikon d5100 - kopdzīves beigas

Pēc 15 mēnešu draudzības pienācis mirklis, kad esmu nolēmis teikt ardievas savai "štata" kamerai - Nikon d5100. Tie, kas manus blogus lasa vairāk vai mazāk regulāri, varbūt atcerās, kā pēc pārejas no Canon no sākuma mocījos. Bet jāteic, ka ar laiku pieradu. Var teikt, ka no 4 nopietnākiem ceļojumiem, kur šī kamera devās, vien pēdējos divos - Parīzē un Itālijas ZR tā pa īstam kameru iepazinu. Tikmēr Azoru salās un Islandē vēl mēreni "peldēju". :) Pēdējā savā ceļojumā jau gan biju apradis ar kameru tik labi, ka kā agrākajos laikos ar Canon, varēju bildēt manual mode, un būt drošs, ka bilde būs tāda, kādu to vēlos. Kādi tad mani secinājumi pēc 15 mēnešu kopdzīves?

Specifikācijas: snapsort.com
+ Izcila kamera no tā viedokļa, ka šī tomēr ir budžeta klases spoguļkamera. Bildes kvalitāte līdz zināmai robežai apmierinās jebkuru fotoentuziastu. Jāsaka gan, ka ir šis "zināmās robežas aspekts". Un tā ir labas/izcilas bildes robeža.
+ Ar laiku pielāgojoties, vairs arī nešķiet, ka pogu izvietojums ir neloģisks.
+ Kamera ir labs risinājums ceļotājiem - viegla un kompakta. Īpaši, ja kombinācijā ar kādu vieglu prime tipa lēcu kā, piemēram, 35 mm f/1.8.
+ Agrāk man nepatika izbīdāmie ekrāni, bet jāsaka, ka šī kamera pārliecināja mani, ka tam ir savi plusi. Tā kā ekrānu var izlocīt par 270°, tad tiešām live view režīmā var bildēt sarežģītos apstākļos.
+ No tehniskajiem rādītājiem šķiet, ka jāizceļ gaismasjūtība. Tik lētai kamerai tā ir izcila.



 
- Kameras vieglumu nosaka vājāka plastika.
- Man personīgi nav vajadzīga virkne ar papildus funkcijām, kas sabāztas kamerā - bilžu pēcapstrāde kamerā man šķiet absolūti nevajadzīga, tāpat kā dažādie kreatīvie bildēšanas režīmi.

* Neko īsti nevaru teikt par video - gandrīz nelietoju. Bet runā, ka ir neslikts.



 Esmu nolēmis pamēģināt pāriet uz pilna kadra kameru - vēl neesmu droši izlēmis kuru tieši, bet tāda doma ir.
 
 
 
 
Citi foto, kas uzņemti ar šo tehniku:

Monday, August 18, 2014

La Spezia un Cinque terre – Ligūrijas pērles

Pēc pavadītajām dienām valsts "iekšienē", t.i. prom no jūras, devāmies uz Ligūriju, kur plānojām uz 3 dienām apmesties pie nu jau slavenajiem Cinque terre ciematiņiem. Pēdējās dienas rītā, ko pavadījām Florencē, aizdevāmies nedaudz pabrokastot, pēc kā devāmies uz staciju un stundas braucienā nokļuvām līdz Pizai. Uz vilcienu gan kārtējo reizi pamatīgi skrējām…lai pasēdētu un pagaidītu kamēr vilciens atkal kavējas savas 10-15 minūtes. J Tas jau bija kļuvis par normu – vilcieni laicīgi neatiet.
Viena no retajām autora bildēm, Riomaggiore
Ieteikums, ja izdomājat, tāpat kā mēs, tikai pieturēt Pizā uz dažām stundām. Ja dodaties turp ar visām ceļa somām, tad prātīgāk kāpt laukā Pisa Centrale stacijā, nevis Pisa S.Rossore, jo pirmajā ir pieejama mantu glabātava. Ja braucat no Florences puses, tad tā atrodas uz pirmā perona (stacijas ēkā) ar ieeju tajā galā, no kurienes pienāk vilciens no Florences. Iesaku pasteigties, jo viss vilciens meklē šo vietu un jau pēc pāris minūtēm ir gara rinda. Es šo jau biju izlasījis, tāpēc vispār aizgājām uz otru vilciena galu un devāmies pretējā virzienā visam pūlim, ko veiksmīgi arī izdevās realizēt, nestāvot rindā. Turklāt šīs stacijas izvēle sniedz iespēju 20-30 minūšu laikā iziet cauri visai pilsētai un redzēt ne tikai Pizas torni (daudzi tūristi pašu pilsētu nemaz neierauga, jo kāpj laukā tornim tuvākajā stacijā – Pisa S.Rossore). Bet jāteic, ka pilsēta ļoti mājīga un jauka, un, ja kādreiz man būtu iespēja tur iegriezties, tad labprāt to arī darītu. Pats Pizas tornis šķita mazāks, nekā tas izskatās fotogrāfijas. Nevarētu teikt, ka mēs bijām ļoti iespaidoti – jā, interesanti, bet no otras puses mūsu Valdemāra ielas mājas ielikums drīz būs tik liels, ka arī varēsim aicināt interesentus uz aplūkošanu (ei, Ušakov – mosties! J).  Turklāt tūristu ir neizsakāmi daudz (pat par spīti tam, ka no Florences izbraucām ar salīdzinoši agru vilcienu). Jāatzīst, ka pārējais Piazza del Duomo komplekss uz mums atstāja lielāku iespaidu – katedrāle, svētnīca un pats laukums ir ļoti skaisti. Atpakaļ ceļā, ejot cauri pilsētai piestājām kādā muzejā – interaktīvs fizikas un ķīmijas zinātņu muzejs, kas veltīts šeit dzimušajam un dzīvojošajam astronomam Galileo Galilejam. Pizā izbaudījām arī kārtējo Gelato un devāmies vien tālāk uz mūsu tās dienas galamērķi – La Spezia.  
Diemžēl bilžu man šoreiz no Pizas nav – fotoaparātu atstāju mantu glabātuvē. 



Riomaggiore, tālumā aiz klintīm pārējie ciematiņi - Manarola, Corniglia, Vernazza, Monterosso

Pēc īsās pieturas Pizā devāmies uz mūsu nākamo pieturvietu – La Spezia, kas ir pilsēta Ligūrijā, pašā jūras krastā, un ir lieliskā vietā Cinque terre ciematu apskatei. Teikšu godīgi, manas ekspektācijas par Cinque terre nebija augstas – šķita, ka kārtējais tūristu pilnais apskates objekts, kurš beigās patiesībā neatstāj lielu iespaidu. Un jāatzīst, ka maldījos, bet par to vēlāk.
Uzreiz jāteic, ka La Spezia¸ lai arī atrodas pie pašas jūras, nav piemērota tiem, kas vēlas laiku pavadīt pie jūras. Tā ir viena no lielākajām Itālijas militārajām un arī kravu ostām… tādējādi skaistas pludmales pašā pilsētā neredzēt. Opcijas ir divas – doties ar autobusu uz piepilsētu Portovenere vai uz piepilsētām Lerici/San Terenzo. Šīs abas vietas mums ieteica mūsu istabiņas izīrētāja. Atkal jau – nekas izcils, bet sūdzēties pavisam nav par ko. Ļoti laba, pat izcila vieta no ģeogrāfiskā viedokļa – sab. transports tuvumā, kafejnīcas un veikali netālu, informācijas centrs parka otrā pusē, pati istabiņa arī ok. Kad ieradāmies dāma gan nebija uz vietas, bet pēc mūsu sms aptuveni 20-30 minūšu laikā bija klāt (ja ir iespējams, viņa lūdz e-pastā atsūtīt aptuveno ierašanās laiku, tad būs uz vietas; mēs gan bijām klāt ātrāk nekā gaidījām). Pirmajā vakarā La Spezia pēc ilgāka pārtraukuma atkal iekļuvām lietū. Tomēr, tas neaizkavēja mūs doties uz staciju (aptuveni 20 min. gājiens), lai dotos pirmās Cinque terre iekarošanā. Biju domājis, ka labākajā gadījumā aizbrauksim uz vienu, varbūt diviem ciematiņiem, bet beigās azarts ņēma virsroku. :D
Portovenere
Tā nu mēs pirmajā vakarā devāmies uz pirmo no mūsu apmeklētajiem ciematiem. Somās līdzi paņēmām lietusmēteļus, ko jau pašā La Spezia dabūjām vilkt laukā. Izrādās Polundrs bija nopircis lietusmēteļus ar…nu ļoti lielu izmēru. Dievojās, ka tie ir universālie, bet grūti noticēt. Es savējā varēju mēs divus "es" ielikt. J Tā nu mēs nokļuvām stacijā, kur uz labu laimi izvelējāmies ciematu, uz kuru braukt. Ciematu apmeklējumam vislabāk izvēlēties vilcienu. No La Specia līdz tuvākajam ciematam ir vien dažu minūšu brauciens, līdz tālākajam – Monterosso, ir aptuveni 20 minūšu brauciens. Starp visiem ciematiem ir arī pastaigu maršruti (hiking trail), no kuriem oficiāli gan ne visi ir vaļā (šo vajag pārčekot internetā vai TIC pirms dodaties). Pirmajā reizē izvēlējāmies tuvāko ciematu – Riomaggiore. Pēc dažām minūtēm vilciena brauciena pa kalnu tuneļiem izkāpām no vilciena, un jau uzreiz nokļuvām gāzonī. Turklāt lietus gāza tik stipri, ka nepamanījām zīmi, kas norādīja uz pilsētas centru. Rezultātā uztaisījām stundas loku pa kalniem, pamatīgā lietū. Mūsu smieklīgi lietusmēteļi gan lieti noderēja. Pastaiga bija ļoti svētīga, jo ļāva apskatīt to, kā vispār šie ciemati ir izveidojušies – kā lauksaimniecības zemes kalnu nogāzēs. Apskatījām vietējos „dārziņus” – kā tiek audzētas vīnogas, cukīnī, citroni, olīvas utt. Vienā brīdī jau sāka likties, ka pavisam esam atbraukuši "netēmā" – kāpjam kaut kādā kalnā, lietus gāž, apkārt nekā nav. Tikai atpakaļceļā „atradām” pašu ciematu. Labā ziņa bija, ka pēc lietus, visi tūristi bija devušies prom. Ciematiņš sastāv faktiski no vienas centrālās ielas, kas ved uz zvejnieku ostu, kas ieskauta starp klintīm. Bet vispār sajūta ir tāda, ka esi citā pasaulē. Iespējams, to ietekmē apziņa, ka šie ciematiņi faktiski ir atrauti no ārpasaules (vien ļoti vārgi ceļi ved uz tiem) – galvenā transporta artērija ir jau minētais dzelzceļš. Riomaggiore (un pārejie mazie ciematiņi Cinque terre) manā uztverē ir daudz aizraujošāka, romantiskāka un noslēpumaināka vieta nekā klasiskās "romantisma pilnās" Parīze vai Roma. Ja ir laiks, iesaku palasīt vairāk par Cinque terre, par to rašanos un ikdienas dzīvi tur – interesanti, kā cilvēki dzīvo salīdzinoši mazā, noslēgtā sabiedrībā. Riomaggiore centrā dabūjām pirmo reizi nobaudīt vietējo zivju "kokteili" – tāds mērens fāstfūds, bet gardi. Faktiski papīra konuss piepildīts ar dažādām vietējām fritētām jūras veltēm – reņģītēm, kalmāriem, astoņkājiem utt. Lēti, gardi un barojoši. Savukārt, kad nonācām līdz ostai, izgaršojām kārtējo saldējumu. Šis bija savādāks…jo saldējuma pārdevējs bez apstājas šķaudīja, pat nevarēja īsti saldējumu iedabūt konusā. J Jebkurā gadījumā, ja ir vēlme noslēpties no lielās pasaules, paklīst pa mazām klusām ieliņām, izbaudīt garšīgas jūras veltes, tad šī, iespējams, nav pati sliktākā vieta uz pasaules. Uz vietas gan dzīvošana ir dārga – istabu skaits ir ļoti limitēts, turklāt turīgāko ASV un Vācijas tūristu maksātspējas to cenas ir pacēlušas ļoti augstu – īpaši sezonā.
Portovenere
Vienā no dienām devāmies uz La Spezia piepilsētu Portovenere, kas atrodas nepilnas stundas brauciena attālumā ar autobusu. Mums pateica, ka tur var izpeldēties, un pēc nedēļas Itālijas "sausajās" pilsētās, gribējās ūdeni. Uzreiz jāteic, ka Portovenere nelika mums vilties – ļoti skaista vieta, ar kristālzilu ūdeni, to pašu Cinque terre raksturīgo daudzkrāsaino māju krāsojumu, tām pašām mazajām ieliņām, bet mazāk tūristu un ir iespēja izpeldēties. Ir arī citas atpūtas opcijas, līcim pretējā pusē ir sala ar augstu kalnu, kurā ir pārgājienu taka. Pašā pilsētā, kalnu galā ir pamestas baznīcas, kur var kāpelēt un baudīt skatu uz Ligūrijas jūru. Vienvārdsakot, ja paliekat La Spezia, tad noteikti ir vērts atbraukt līdz Portovenere – ļoti skaista vieta, kur vairāk vietējo, kā arī draudzīgākas cenas. Uz šejieni bijām atbraukuši arī pēdējā dienā, ko pavadījām šajā apgabalā. Atbraucām ar kuģīti no La Spezia (arī aptuveni 40 min.; var ceļot tālāk uz Cinque terre), atkal izpeldējāmies. Atpakaļceļā gan sanāca smieklīgs atgadījums. Biļete atpakaļceļam jāpērk vietējā Tabacchi, bet tur biļetes beigušās. Atradām biļešu automātu, bet tur monētas iestrēgst un nekas nenotiek, naudas zīmes nepieņem – autobusa šoferis norausta plecus – "tieciet galā paši". Ko arī izdarījām :D Sapratām, ka automāts ir vienkārši pārpildīts. Kamēr es tur kaut ko čakarējos un mēģinu izdabūt vismaz mūsu monētas laukā, tikmēr pēkšņi no nekurienes parādās Polundrs ar stiepli rokās… Pāris minūtes, un esam izkašājuši savas monētas laukā…un vēl dažas, nu labi, mazliet vairāk par dažām. Monētas sāk birt, kā laimētavā – esam norāvuši Jackpot. :D Beigās, izrādījās, ka biļetes var nopirkt pārtikas veikalā pie biļešu automāta :D Laikam pārdevējs izbaudīja skatu, kā demolējam biļešu automātu. J Rezultātā "atsitām" biļešu cenu…un arī pusdienas. :D

Baznīca kalna galā, Portovenere

Ja ir vēlme izpeldēties un pavāļāties pludmalē, tad Cinque terre laikam nav īstā vieta. Vienīgās, kaut cik jēdzīgās pludmales var atrast Monterosso, bet ņemiet vērā, ka cilvēku visai daudz. Ja paliekat La Spezia, tad ir divas alternatīvas – Portovenere, par kuru jau minēju (tur ir dažas šauras pludmalītes mazliet nostāk no centra, bet arī pilsētas centrā ir pāris labiekārtotas peldvietas), kā arī Lerici un piepilsēta San Terenzo. Lerici atrodas aptuveni stundas brauciena attālumā ar autobusu un spriežot pēc cilvēku skaita, kas tur dodas ir galvenais apkaimes pludmales kūrorts. Mēs gan līdz Lerici nemaz netikām – izkāpām pilsētiņā pirms Lerici – San Terenzo. Jārēķinās gan, ka galvenokārt visur ir maksas pludmales, tas ir jāmaksā par lietussargiem/krēsliem/galdiem utt. Parasti gan var sarunāt vienkārši izpeldēties – neviens prom nedzīs. To arī sarunājām San Terenzo, kur izbaudījām Ligūrijas jūras viļņus (uzmanieties gan ar zemūdens akmeņiem – var viegli atsist kājas).
Skats no Corniglia
Nākamais brauciens uz Cinque terre mums bija jau ar domu doties pa vienu no pastaigu maršrutiem. Tripadvisor biju izlasījis, ka jēdzīgs 2h pastaigu maršruts atrodas starp Corniglia un Vernazza. Domāju, ka būšu viltīgs – pirms maršruta izvēles palasīšu par to, no kura ciemata uz kuru ir jāiet no kalna lejā. Pareizais virziens bija CornigliaVernazza. Tik nekur nebija rakstīts, ka, lai nokļūtu uz takas sākumu Corniglia, ir jātiek augšā no dzelzceļa stacijas, kas ir daudzus pakāpienus lejā kalna pakājē… J Kad izkāpām no vilciena, viss cilvēku pūlis metās kāpt augšā uz Corniglia pa pakāpieniem (ir arī buss par 2 EUR), bet mēs devāmies pa alternatīvo maršrutu, kurš veda caur vietējiem dārziem, vīnogu laukiem utt. Redzējām, kā dzīvo vietējie lauksaimnieki, kā audzē vietējos labumus, redzējām arī dīvaina paskata paškonstruētu vilcieniņu, kas acīmredzot domāts ražas vai kā cita transportēšanai. Corniglia ilgi neuzkavējāmies – apskatījām ātri ciematu, papildinājām ūdens rezerves, paķērām kārtējo saldējumu un devāmies uz pastaigu taku. Informācijas centrā vēl apjautājāmies vai ir ok, ka dodamies pa slēgto taku un vai tā nav pārāk sarežģīta (t.i. vai bez trekking ekipējuma tur var iet – man kājās parastās sandales). Tūrisma informācijas centra darbiniece teica, ka viss ok – vnk nav formāli atklāta pēc plūdiem 2011. gadā un ka taka ir salīdzinoši viegla (aha, noteikti J). Internetā lasīju, ka taka šķērso arī ceļu, tāpēc jebkurā brīdī var kancelēt pārgājienu (tā arī ceļu neredzējām :D). Jau pārgājiena sākumā satikām vāciešus pilnā trekking ekipējumā, kas angliski ar to briesmīgo vācu akcentu teica, ka pārgājiens ir mierīgs. Mani gan bažīgu darīja viņu paskats – izskatījās, ka tikko būtu pievarējuši Iron men 70.3.  Sākuma daļa tiešām ir ļoti mierīga un baudāma. Taka ved caur mežu biezoknim, kur ir iespēja baudīt vietējo floru un faunu – ntos kaktusus, palmas, augļukokus utt. Pārgājiena otra puse gan ir manāmi grūtāka – augsti pakāpieni augšā un lejā no kalniem, turklāt pakāpieni joprojām ļoti „asi”, jo tos 2011. gadā acīmredzot straume izskalojusi. Ar normālu ekipējumu  būtu ok, bet sandalēs bija liels potenciāls aizķerties aiz pakāpiena apmales un „lidot”.

Skats uz Corniglia no pastaigu takas, kreisajā pusē redzama arī Riomaggiore

Vienā brīdī sākām bažīties, ka līdz Vernazza nepaspēsim tikt līdz saulrietam. Pirmkārt, gribējās paspēt redzēt Vernazza saulrietā, otrkārt, iestrēgšana uz takas tumsā būtu nevēlama, īpaši, ja līdzi nav apgaismes līdzekļu. Uz takas izvietoto informāciju par attālumiem var vispār neņemt vērā – zīmes saliktas tāpat kā uz LV ceļiem. J  Ja rakstīts, ka atlicis 1km, tad realitāte ir tāda, ka pēc 30 minūšu gājiena sastopies ar zīmi, kur teikts, ka atlikuši 1.5 km… J Tomēr neilgi pirms saulrieta tikām līdz mūsu galapunktam – kājas piedzītas un nomocītas, bet ļoti apmierināti par to, ka izdevās izstaigāt taku. Tieši pie takas galapunkta pilsētā, ir kafejnīca ar skatu pāri pilsētai. Tur apsēdāmies iedzert, ko atvēsinošu un izbaudīt skatu pāri pilsētai un saulrietu. Tālāk devāmies iekšā pašā pilsētā. Pilsēta bija daudz dzīvīgāka nekā Riomaggiore, ko apmeklējām kā pirmo. Iespējams, tas bija labāku laika apstākļu dēļ, bet visticamāk tomēr fakts, ka pati pilsēta ir lielāka. Vernazza ir vairāk mazu pastaigu ieliņu, vairāk veikalu, vairāk kafejnīcu/restorānu. Pilsētiņā ir ļoti skaista piestātne un zona ap to. Brīnišķīga vieta fotogrāfiem saulrieta laikā – te tapa dažas no ceļojuma labākajām bildēm. Vernazza apēdām līdzi paņemtos gardumu (sieru, šķiņķi utt.) un iedzērām vīniņu, baudot skatu uz lielajiem viļņiem, kas šļācās pāri molam. Manuprāt, Vernazza bija viens no mūsu ceļojuma highlightiem.     

Pēc-pārgājiena foto

Cinque terre pēdējā dienā devāmies uz Monterosso (tālāko ciematu), lai izpeldētos. Ciemats ir pats dzīvīgākais no cilvēku viedokļa – visvairāk tūristu, visvairāk kafejnīcu, vairākas pludmales, viesnīcas utt. Mūs gan pati pilsēta īpaši neuzrunāja – īpaši pēc romantiskajām Riomaggiore un Vernazza. Tāpēc īpaši ilgi pilsētā neuzkavējāmies – vien izpeldējāmies un devāmies uz Manarola – pēdējo no mūsu neapmeklētajiem ciematiņiem. Nezinu kādēļ, bet jau iepriekš, kad pētījām ciematus internetā, domāju, ka šī varētu būt tā vieta, kas man patiktu vislabāk. Un es nekļūdījos – mazs ciemats, nav pārbāzts ar tūristiem (laikam lielākā daļa tomēr brauc uz lielākiem ciematiem), pats ciemats atrodas klints galā ar vienu būtisku niansi – tas ir vienīgais ciemats, kurš ir ar fasādi pavērsts pret rietumiem. Tas nozīmē, ka šī ir ideālā fotogrāfa vieta – vakara saule brīnišķīgi izgaismo ciematu, kā arī ātrāk var sākt bildēt nakts bildes, jo saule riet aiz nākamā kalna/klints. Manarola reto reizi atļāvāmies aiziet uz restorānu, un izbaudīt vietējās jūras veltes. Bija gardi... J Es ņēmu svaigo jūra velšu izlasi uzkodā, un lielo krabi. J Vakaru noslēdzām ar vietējā vīna malkošanu (kas uz kopējā ceļojuma vīna neveiksmju fona garšoja pārsteidzoši labi) kalnu grēdā ar skatu uz naksnīgo Manarola. Kā vienmēr, pašā atbildīgākajā brīdī no fotografēšanas viedokļa, aizmirsu viesnīcā statīvu... :D Līdz ar to nācās izlīdzēties ar oldschool metodēm – margām, zemi, akmeņiem utt. Bet kopumā sanāca neslikti. Šī bilde tapa jau nedaudz saldsērīgā noskaņā, jo jau nākamās dienas pēcpusdienā mums bija jādodas uz vilcienu, lai dotos uz Milānu, kur mums bija paredzētas pēdējās divas šā ceļojuma naktis.
Viens no tiem kadriem, ko atcerēšos līdz mūža galam arī bez mana Nikon d5100 palīdzības :)
P.s. Ja apmeklējat Cinque terre, paturiet prātā, ka ciemati joprojām atkopjas no briesmīgas dabas katastrofas, kas to piemeklēja 2011. gadā. Īpaši cieta Vernazza un Monterossote var apskatīt video par to, cik traki tas bija. Sirreāli bija tagad tur staigāt.
Praktiskās lietas:
·        Vilciena biļetes uz Cinque terre nav vērts pirkt iepriekš, tās var pirkt turpat stacijā pirms brauciena.
·        Peldēties var šķiet vienīgi Monterosso, kur ir labiekārtotas pludmales.
·       Ja ir vēlme pastaigāt starp Cinque terre, tad vieglākais maršruts (ap 30 minūtēm, esot piemērots pat cilvēkiem ratiņkrēslā – paši gan nepārbaudījām) ir starp Riomaggiore un Manarola. Otrs vieglākais ir pārgājiens Manarola – Corniglia, esot gan tagad slēgts, bet runā, ka iet var, nekādu barjeru neesot. Tad seko mūsu izietais Corniglia – Vernazza, kurš varētu teikt ir vidējas grūtības taka, bet, ja ir piemēroti apavi un fiziskā forma ir daudz maz ok (daudz jākāpelē augšā/lejā pa trepēm), tad šo var iet. Vēl aktīvāku piedzīvojumu meklētājiem – pēdējā sekcija no Vernazza uz Monterosso. Turklāt visā reģionā ir daudz pastaigu taku arī nostāk no piekrastes. Īsta hiking paradīze.
·       Ja plānojat doties garākās pastaigās pa Cinque terre takām, tad, iespējams, vērts paņemt līdzi ērtus apavus.
 


Pēdējā blogā – par ceļojumu uz Milānu un dažām dienām tur.
Pārējās bildes no Itālijas ceļojuma var apskatīt šeit.

Atvadu kadrs no Manarola, tik trūkst tā vēja un smaržas, un Cinque terre vīna garšas uz mēles