Pāriet uz galveno saturu

30

Nu ir pienācis mirklis, kad man ir 30. Atceros, ka tad, kad man bija kādi gadi 10, vēl Balvu ielas dzīvoklī, sēdēju savā istabā un uz pirkstiem rēķināju, ka 2015. gadā man būs 30. Tas likās tik tālu un nesasniedzami. Toreiz domāju, ka uz ielām jau būs lidojošās mašīnas.  Atceros, ka domāju, ka man būs mašīna un suns, bet nebūs sievas. Rezultātā, man nav ne mašīna, ne suns, bet ir sieva. :) Un lidojošo mašīnu arī nav, tās pašas braucošās…

Ja nopietni, tad mazliet dīvaina sajūta - šķiet salīdzinoši nesen bija jāsvin 20 gadu dzimšanas diena, bet jau 30. Runā, ka katra nākamā desmitgade arvien ātrāk paiet, joprojām ceru, ka tā nav gluži taisnība, jo liekas, ka jau šī desmitgade palidoja garām pārāk ātri. Šķiet vēl nesen likās, ka visas durvis vaļā, tik jāizvēlas pa kurām iet, bet tagad redzu, ka atsevišķas durvis pamazām taisās ciet. Interesanti, ka no vienas puses man liekas, ka esmu vecāks par saviem gadiem. Salīdzinoši ātri kļuvu patstāvīgs, tāpēc liekas, ka "pieaugušo dzīve" man jau ir sen. No otras puses - ir jomas, kur joprojām jūtos kā bērns. Brīžiem pašam šķiet, ka dzīve ir bijusi salīdzinoši saudzīga pret mani, kā rezultātā trūkst brieduma. Runā gan, ka katrā vīrietī mīt bērns. :)

Apaļās jubilejas man parasti ir mirklis, lai atskatītos uz savu dzīvi un sasniegto. Jāteic, ka pēdējos gados mana uztvere par dzīvi ir turpinājusi mainīties - esmu vēl vairāk spējis neuztraukties, ko par mani padomās citi, un dzīvot pats savu dzīvi. Tieši tā, dzīvot savu dzīvi laikam ir mans pēdējās desmitgades moto. Darīt tā kā vēlos, pieņemt lēmumus un pilnā mēra izbaudīt to konsekvences (gan pozitīvās, gan negtīvās). Agrāk brīžos, kad nezināju ko darīt, vienmēr meklēju atbildi apkārtējos, vērsos pēc padoma pie vecākiem, radiem un draugiem. Tagad saprotu, ka brīžos, kad jāpieņem lēmums, kas attiecas uz mani pašu, neviens cits labāk par mani pašu to neizdarīs. Protams, labs padoms joprojām ir zelta vērts, bet...atbildība par lēmumu paliek uz saviem pleciem.

30 ir tas vecums, kad sāc saprast, ka apkārtējo pasauli neizmainīsi, un ir vien jāpielāgojas dzīvei tajā. Savā ziņā kļūst vieglāk, ideāli sabrūk. No otras puses, arvien vairāk aktualizējas jautājums - un, kas tālāk? Visi mēs dzīvojam, lai mirtu...jautājums, kas notiek pa vidu. Savos 30, varu teikt, ka dzīve man ir bijusi pietiekami raiba. Un es teiktu viegla, iespējams pat pārāk viegla. Pēdējā laikā arvien vairāk aizdomājos par to, kādēļ dzīvoju. Īsti atbildi neesmu atradis, bet tā īsti arī nemeklēju - tas laikam vairāk aktuāli ap 40, kad jāpērk jauns, sarkans sporta autiņš. 30 gadu priekšrocība ir tāda, ka var sākt kapitalizēt savu dzīves pieredzi. Ir parādījusies nauda, kas ļauj realizēt bērnības/jaunības nepiepildītos sapņus. Tas arī savā ziņā ir motivācijas slazds – bērnībā sapņi ir krietni pieticīgāki – pilnai laimei vajag kādu mantiņu, kādu gardumu un mātes apskāvienu. Tagad, mantiņas īsti vairs neinteresē – ok, fotoaparāts, iespējams, manā gadījumā ir šāda mantiņā. Gardumi – varu nopirkt, ko vēlos, bet vairs nevaru atļauties ēst visu, kas pagadās – jādomā par svaru un nākusi klāt apziņa, ka tas ko gribas, ir kaitīgs (bērnībā tas netraucē :)). Tajā pašā laikā ir vairāki mīnusi. No tiem es galveno atzīmētu – laiku. Trūkst laika domāšanai. Pusaudža gados un arī pēdējās desmitgades sākumā daudz laika pavadīju domājot. Vienkārši tāpat – par dažādām tēmām, mēģinot uzbūvēt savu pasaules izpratni. Salīdzinoši nesen, man bija saruna ar vienu man svarīgu cilvēku, priekšnieku, – kurš tiešā tekstā man pajautāja – "Igor, tev ir laiks padomāt? Tā vienkārši – apsēsties un padomāt?". Un iedomājos, ka cilvēkam tiešām taisnība – pēdējos gados man trūkst tā laika, kad varu "salikt pa plauktiņiem" visu to, kas notiek ikdienā.

Darbs. Pēdējās 10-gades sākumā galvenā prioritāte bija profesionālā izglītība un darbs. Makroekonomika man vienmēr ir bijusi vairāk nekā tikai darbs. Tas ir hobijs un reizē dzīve. Mēģinājumos saprast, kas notiek ekonomikā, eju tālāk par klasisko analīzi – mēģinu saprast ekonomikas dalībnieku – mājsaimniecību, uzņēmēju, ekon. pol. veidotāju un citu dalībnieku psiholoģiskos aspektus un vērtēt procesus no dažādiem, dažreiz netradicionāliem rakursiem. Ja 20 gados, man kāds teiktu, ko nākamajos 10 gados sadarīšu darbā un kādas prof. iespējas man pavērsies - neticētu. Vēl pirms nepilniem 10 gadiem ziemā cēlos 5:30, lai tīrītu Kojusalas ielas trotuāru no sasnigušā sniega un saņēmu par to 0.42s stundā (strādāju par nakts dežurantu/teritorijas kopēju, diennakts maiņās).

Tomēr 10-gades beigās - mēģinājums nedaudz mainīt prioritātes. Ikdienā arvien vairāk pievēršos citiem dzīves aspektiem - cenšos izglītoties ar ekonomiku tiešā veidā nesaistītās jomās (tomēr tāpat atrodu aspektus, kas palīdz arī ekon. analīzei). Lai cik dīvaini nebūtu - mani arvien vairāk sāk interesēt lietas, pret ko skolā man iedvesa alerģiju. Piemēram, vēsture  šobrīd interesē daudz vairāk nekā skolas gados. Šobrīd interesē arī cilvēku uzvedības izzināšana - standarta un nestandarta uzvedība.

Mantiskās vērtības. Tik ļoti mainījusies uztvere par mantiskajām vērtībām. Nekad neesmu bijis īsti orientēts uz mantiskajām vērtībām, bet vēl jo mazāk esmu kļuvis tagad. Mantiskās vērtības vērtēju izteikti no to praktiskuma. Šajā jomā mana racionālā domāšana pēdējo 10 gadu laikā ir gājusi vēl tālāk. Man daudz svarīgākas ir kļuvušas emocijas, pieredze, zināšanas. Tieši tādēļ ceļoju. Katrā ceļojumā atbrīvojos no saspringtās ikdienas, un domas pašas raisās. Redzu citus cilvēkus, citu pieeju dzīvei, citas problēmas. Daži to sauc par izraušanos no rutīnas, bet es gribētu teikt, ka katrs ceļojums ir solis augšā pa pieredzes kāpnītēm.

Veselība. Objektīvi vērtējot ir kļuvis tikai sliktāk. Visas tās kaites, par kurām zināju savos 20, ir tikai progresējušas. Fiziskas sāpes varu paciest labi un ilgi, bet brīžiem konstatēju, ka prāts vairs nav tik ass, kā iepriekš. Ja esmu labi atpūties, tad vēl ir ok, bet ilgtermiņa noturība pret stresu ir būtiski mazinājusies, kas pasliktina spēju koncentrēties stresainos brīžos. Noturība pret stresu ir mazinājusies. Šī iemesla dēļ, esmu apņēmies nākamajā 10-gadē lielāku uzmanību pievērst prāta trenētībai un stresa noturības veicināšanai. Ir daudz paņēmienu, kā asināt prātu, gan jau izdosies. Daudz svarīgāka nekā 20 gados, man ir kļuvusi emocionālā stabilitāte - svarīgāk man šobrīd ir atpūsties emocionāli. Savā būtībā es joprojām esmu vientuļnieks - ļoti izbaudu tos nedaudzos mirkļus, kad nevienam neesmu vajadzīgs un varu vienkārši veltīt laiku sev (tāpēc nebrīnies, ja uz telefona zvanu neatbildu vai uz e-pastu neatbildu :)). Fiziski esmu kļuvis stiprāks un izturīgāks - varu pacelt to, ko nevarēju pirms 10 gadiem, varu noskriet/nopeldēt to, ko nevarēju agrāk.

Zināšanas – ir pozīcija, kas mani priecē, bet tajā pašā laikā apzinos līdz šim neizmantoto potenciālu. Viens ir profesionālās zināšanas, kuru gadījumā man galvenokārt jāpateicas maniem līdzcilvēkiem - kolēģiem un priekšniekiem par to, ka man šīs zināšanas ir dāvājuši. Otrs ir ikdienas lietas. 10 gadu laikā esmu iemācījos virkni lietu, kas iepriekš nepratu. 1) Iemācījos izprast garšas. Nē, ēst gatavot tas būti skaļi teikts. Esmu iemācījies atšķirt kvalitāti no masu produkcijas. Zinu, kā un pie kādiem ēdieniem lietot garšvielas. Zinu par dažādu ēdienu ietekmi uz savu organismu. Māku pagatavot dažus sev garšojošus ēdienus un zinu, ko vēl gribu iemācīties gatavot. 2) Māku saplānot izcilus ceļojumus. Aptuveni zinu, kur gribu vēl aizbraukt. + Esmu sapratis, ka mani absolūti neinteresē masu tūrisms – lielās pilsētas, slaveni galamērķi, meinstrīms.  3) Nedaudz iemācījos fotografēt. 4) Iemācījos itāļu valodas pamatus. 5) Izveidoju blogu! :)

Nu ko, tad uz maniem 30 un par nākamo desmitgadi! :)


Komentāri

Komentāra publicēšana

Šī emuāra populārākās ziņas

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog). 


"Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “Golden Circle” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir, Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park (Þingvellir).


Some time ago (…

Kazeņu ievārījums - ziemas kārums

Tie, kas mani labi pazīst, zina, ka mans mīļākais ievārījums ir kazeņu ievārījums. Jau daudzus gadus katru augustu bubinu par to, ka Latvijā īsti nav izplatīta kazeņu kultūra. Pagājušajā gadā biju Ungārijā tieši kazeņu laikā, par ko rakstīju arī savā ceļojumu aprakstā. Toreiz ļoti lielu iespaidu atstāja tirgus apmeklējums, kur kazenes tika tirgotas kilogramiem, pārdevēji izkārtoja kazenes piramīdas formā, kā pie mums ābolus Rīgas Centrāltirgū. Tur jūdzos, gribējās nopirkt visu un paņemt līdzi uz LV. Toreiz nodomāju - ja man būtu iespēja šīs kazenes dabūt LV, tad tik es sev savārītu ievārījumus. Zinu, ka pēdējos gados arī LV pakāpeniski attīstās kazeņu audzēšana, arī pats esmu apsvēris domu par to audzēšanu. Tomēr šogad noveicās - atradu vietu, kur var salasīt daudz meža kazeņu (jeb cūceņu, kā tās patiesībā sauc; jā, jā - zinu, visiem "cūcenes" asociējas ar sēnēm). :) Tad nu šoreiz par kazeņu ievārījumu - pamēģiniet, kamēr ir sezona! :) Un, ja ir iespēja - izmantojiet meža ka…

Drakulas zeme - Transilvānija

Ievads  Pēc reorganizācijas darbā uzzināju, ka esmu iekļauts Eiropas Komisijas darbagrupā, kura tiekas aptuveni 8 reizes gadā. Un viena no tām ir neformālā tikšanās ar kolēģiem kādā no dalībvalstīm. Tad nu paspēju vienu reizi aizbraukt uz birokrātijas galvaspilsētu Briseli un uzzināju, ka būs jābrauc arī uz neformālo pasākumu Rumānijā. Pie tam nevis galvaspilsētā, bet gan Transilvānijas pilsētā SIBIU. Protams, īpaši priecīgs par to nebiju – es, kā cilvēks, kas necieš karstumu, nespēju sevi iedomāties Rumānijā jūnija vidū. Pēcāk uzzināju, ka uz neformālo pasākumu var ņemt līdzi arī savas otrās puses, tad nu izdomāju, ka šo pasākumu varu uztaisīt par nelielu ceļojumu kopā ar savu līgavu. :) Asociācijas Kas normālam cilvēkam asociējas ar Rumāniju? Man – čigāni, futbols (Rumānijas izlase vienmēr ir patikusi), karstums un nabadzība, ja skatāmies ES-27 līmenī. Par Bukaresti man priekšstats bija, ka varētu būt post-padomju telpai līdzīga pilsēta, tik ar dienvidu zemju elementiem…iedomājos k…

Podkāsti par ekonomikas tēmu

Pēdējos gados podkāsti ir kļuvuši par ierastu lietu daudzu cilvēku ikdienā. (Uzreiz atkāpe: diez šis termins ir latviskots? Ok, paskatījos - "podraide" un "aplāde". Nē, sorry, tos es nelietošu.) Mani podkāsti nekad tā īsti nav "paķēruši", jo, acīmredzot, tie, kurus mēģināju klausīties, īsti neuzrunāja. Tik laika gaitā sapratu, ka izklaides rakstura podkāsti īsti nav man - brīvajā laikā es varu atrast labākas lietas, ko darīt. Bet, ir savādāk, ja runājam par podkāstiem par manu profesionālo nodarbi - ekonomiku. Šajā ierakstā gribēju padalīties par tiem dažiem, ko klausos, un kas man sniedz vērtīgu informāciju kondensētā veidā. Tieši apstāklis, ka dienas/nedēļas ziņas vai kādu specifisku tēmu varu paklausīties pastaigā mājas-darbs-mājas, ir galvenais iemesls, kādēļ podkāstus sāku klausīties.  Nevienu podkāstu neklausos no A līdz Z tikai tādēļ, ka jānoklausās. Bieži tēma nav tik saistoša vai veids, kā tā pasniegta nešķiet gana interesants vai izzinošs. Dažreiz…

Restorāns kā ierocis

Kinfildiešu sāgas kontekstā atcerējos sarunu ar vienu ārzemnieku, kuram Rīgā pieder ēdināšanas iestāde. Katru reizi, kad tikāmies uz kādu alu, agri vai vēlu saruna nonāca pie nodokļiem. Un nē - viņš nesūdzējās, ka Latvijā būtu pārāk augsti nodokļi. Un nē - nesūdzējās, ka būtu pārāk liela birokrātija. Tieši otrādi - dažreiz pa uzslavēja, teica ka salīdzinājumā ar savu mītnes zemi, LV ir vieglāk. Bet viņš sūdzējās…par kafejnīcu pāri ielai. Un to, kas nākamajā ielā. Un visām tām pārējām. Tām, par kurām viņš zināja, ka tās nemaksā nodokļus. Un dažreiz viņš bija izmisis - jo nolaidās rokas cīnīties dažādu spēles noteikumu spēlē. Katru reizi, kad vajadzēja noalgot darbinieku - faktiskā neto alga, ko varēja piedāvāt bija, zemāka, nekā spēja tās citas bodes - jo tur neto alga ir vienāda ar bruto algu.  Man ir žēl, ka kaut kāds uzpūsts neaizvietojama restorāna stāsts tiek veiksmīgi izmantots (un to dara tie paši cilvēki, kas jau piedalījušies visādu interesantu stāstu tapšanā), lai pastāstītu…