Pāriet uz galveno saturu

30

Nu ir pienācis mirklis, kad man ir 30. Atceros, ka tad, kad man bija kādi gadi 10, vēl Balvu ielas dzīvoklī, sēdēju savā istabā un uz pirkstiem rēķināju, ka 2015. gadā man būs 30. Tas likās tik tālu un nesasniedzami. Toreiz domāju, ka uz ielām jau būs lidojošās mašīnas.  Atceros, ka domāju, ka man būs mašīna un suns, bet nebūs sievas. Rezultātā, man nav ne mašīna, ne suns, bet ir sieva. :) Un lidojošo mašīnu arī nav, tās pašas braucošās…

Ja nopietni, tad mazliet dīvaina sajūta - šķiet salīdzinoši nesen bija jāsvin 20 gadu dzimšanas diena, bet jau 30. Runā, ka katra nākamā desmitgade arvien ātrāk paiet, joprojām ceru, ka tā nav gluži taisnība, jo liekas, ka jau šī desmitgade palidoja garām pārāk ātri. Šķiet vēl nesen likās, ka visas durvis vaļā, tik jāizvēlas pa kurām iet, bet tagad redzu, ka atsevišķas durvis pamazām taisās ciet. Interesanti, ka no vienas puses man liekas, ka esmu vecāks par saviem gadiem. Salīdzinoši ātri kļuvu patstāvīgs, tāpēc liekas, ka "pieaugušo dzīve" man jau ir sen. No otras puses - ir jomas, kur joprojām jūtos kā bērns. Brīžiem pašam šķiet, ka dzīve ir bijusi salīdzinoši saudzīga pret mani, kā rezultātā trūkst brieduma. Runā gan, ka katrā vīrietī mīt bērns. :)

Apaļās jubilejas man parasti ir mirklis, lai atskatītos uz savu dzīvi un sasniegto. Jāteic, ka pēdējos gados mana uztvere par dzīvi ir turpinājusi mainīties - esmu vēl vairāk spējis neuztraukties, ko par mani padomās citi, un dzīvot pats savu dzīvi. Tieši tā, dzīvot savu dzīvi laikam ir mans pēdējās desmitgades moto. Darīt tā kā vēlos, pieņemt lēmumus un pilnā mēra izbaudīt to konsekvences (gan pozitīvās, gan negtīvās). Agrāk brīžos, kad nezināju ko darīt, vienmēr meklēju atbildi apkārtējos, vērsos pēc padoma pie vecākiem, radiem un draugiem. Tagad saprotu, ka brīžos, kad jāpieņem lēmums, kas attiecas uz mani pašu, neviens cits labāk par mani pašu to neizdarīs. Protams, labs padoms joprojām ir zelta vērts, bet...atbildība par lēmumu paliek uz saviem pleciem.

30 ir tas vecums, kad sāc saprast, ka apkārtējo pasauli neizmainīsi, un ir vien jāpielāgojas dzīvei tajā. Savā ziņā kļūst vieglāk, ideāli sabrūk. No otras puses, arvien vairāk aktualizējas jautājums - un, kas tālāk? Visi mēs dzīvojam, lai mirtu...jautājums, kas notiek pa vidu. Savos 30, varu teikt, ka dzīve man ir bijusi pietiekami raiba. Un es teiktu viegla, iespējams pat pārāk viegla. Pēdējā laikā arvien vairāk aizdomājos par to, kādēļ dzīvoju. Īsti atbildi neesmu atradis, bet tā īsti arī nemeklēju - tas laikam vairāk aktuāli ap 40, kad jāpērk jauns, sarkans sporta autiņš. 30 gadu priekšrocība ir tāda, ka var sākt kapitalizēt savu dzīves pieredzi. Ir parādījusies nauda, kas ļauj realizēt bērnības/jaunības nepiepildītos sapņus. Tas arī savā ziņā ir motivācijas slazds – bērnībā sapņi ir krietni pieticīgāki – pilnai laimei vajag kādu mantiņu, kādu gardumu un mātes apskāvienu. Tagad, mantiņas īsti vairs neinteresē – ok, fotoaparāts, iespējams, manā gadījumā ir šāda mantiņā. Gardumi – varu nopirkt, ko vēlos, bet vairs nevaru atļauties ēst visu, kas pagadās – jādomā par svaru un nākusi klāt apziņa, ka tas ko gribas, ir kaitīgs (bērnībā tas netraucē :)). Tajā pašā laikā ir vairāki mīnusi. No tiem es galveno atzīmētu – laiku. Trūkst laika domāšanai. Pusaudža gados un arī pēdējās desmitgades sākumā daudz laika pavadīju domājot. Vienkārši tāpat – par dažādām tēmām, mēģinot uzbūvēt savu pasaules izpratni. Salīdzinoši nesen, man bija saruna ar vienu man svarīgu cilvēku, priekšnieku, – kurš tiešā tekstā man pajautāja – "Igor, tev ir laiks padomāt? Tā vienkārši – apsēsties un padomāt?". Un iedomājos, ka cilvēkam tiešām taisnība – pēdējos gados man trūkst tā laika, kad varu "salikt pa plauktiņiem" visu to, kas notiek ikdienā.

Darbs. Pēdējās 10-gades sākumā galvenā prioritāte bija profesionālā izglītība un darbs. Makroekonomika man vienmēr ir bijusi vairāk nekā tikai darbs. Tas ir hobijs un reizē dzīve. Mēģinājumos saprast, kas notiek ekonomikā, eju tālāk par klasisko analīzi – mēģinu saprast ekonomikas dalībnieku – mājsaimniecību, uzņēmēju, ekon. pol. veidotāju un citu dalībnieku psiholoģiskos aspektus un vērtēt procesus no dažādiem, dažreiz netradicionāliem rakursiem. Ja 20 gados, man kāds teiktu, ko nākamajos 10 gados sadarīšu darbā un kādas prof. iespējas man pavērsies - neticētu. Vēl pirms nepilniem 10 gadiem ziemā cēlos 5:30, lai tīrītu Kojusalas ielas trotuāru no sasnigušā sniega un saņēmu par to 0.42s stundā (strādāju par nakts dežurantu/teritorijas kopēju, diennakts maiņās).

Tomēr 10-gades beigās - mēģinājums nedaudz mainīt prioritātes. Ikdienā arvien vairāk pievēršos citiem dzīves aspektiem - cenšos izglītoties ar ekonomiku tiešā veidā nesaistītās jomās (tomēr tāpat atrodu aspektus, kas palīdz arī ekon. analīzei). Lai cik dīvaini nebūtu - mani arvien vairāk sāk interesēt lietas, pret ko skolā man iedvesa alerģiju. Piemēram, vēsture  šobrīd interesē daudz vairāk nekā skolas gados. Šobrīd interesē arī cilvēku uzvedības izzināšana - standarta un nestandarta uzvedība.

Mantiskās vērtības. Tik ļoti mainījusies uztvere par mantiskajām vērtībām. Nekad neesmu bijis īsti orientēts uz mantiskajām vērtībām, bet vēl jo mazāk esmu kļuvis tagad. Mantiskās vērtības vērtēju izteikti no to praktiskuma. Šajā jomā mana racionālā domāšana pēdējo 10 gadu laikā ir gājusi vēl tālāk. Man daudz svarīgākas ir kļuvušas emocijas, pieredze, zināšanas. Tieši tādēļ ceļoju. Katrā ceļojumā atbrīvojos no saspringtās ikdienas, un domas pašas raisās. Redzu citus cilvēkus, citu pieeju dzīvei, citas problēmas. Daži to sauc par izraušanos no rutīnas, bet es gribētu teikt, ka katrs ceļojums ir solis augšā pa pieredzes kāpnītēm.

Veselība. Objektīvi vērtējot ir kļuvis tikai sliktāk. Visas tās kaites, par kurām zināju savos 20, ir tikai progresējušas. Fiziskas sāpes varu paciest labi un ilgi, bet brīžiem konstatēju, ka prāts vairs nav tik ass, kā iepriekš. Ja esmu labi atpūties, tad vēl ir ok, bet ilgtermiņa noturība pret stresu ir būtiski mazinājusies, kas pasliktina spēju koncentrēties stresainos brīžos. Noturība pret stresu ir mazinājusies. Šī iemesla dēļ, esmu apņēmies nākamajā 10-gadē lielāku uzmanību pievērst prāta trenētībai un stresa noturības veicināšanai. Ir daudz paņēmienu, kā asināt prātu, gan jau izdosies. Daudz svarīgāka nekā 20 gados, man ir kļuvusi emocionālā stabilitāte - svarīgāk man šobrīd ir atpūsties emocionāli. Savā būtībā es joprojām esmu vientuļnieks - ļoti izbaudu tos nedaudzos mirkļus, kad nevienam neesmu vajadzīgs un varu vienkārši veltīt laiku sev (tāpēc nebrīnies, ja uz telefona zvanu neatbildu vai uz e-pastu neatbildu :)). Fiziski esmu kļuvis stiprāks un izturīgāks - varu pacelt to, ko nevarēju pirms 10 gadiem, varu noskriet/nopeldēt to, ko nevarēju agrāk.

Zināšanas – ir pozīcija, kas mani priecē, bet tajā pašā laikā apzinos līdz šim neizmantoto potenciālu. Viens ir profesionālās zināšanas, kuru gadījumā man galvenokārt jāpateicas maniem līdzcilvēkiem - kolēģiem un priekšniekiem par to, ka man šīs zināšanas ir dāvājuši. Otrs ir ikdienas lietas. 10 gadu laikā esmu iemācījos virkni lietu, kas iepriekš nepratu. 1) Iemācījos izprast garšas. Nē, ēst gatavot tas būti skaļi teikts. Esmu iemācījies atšķirt kvalitāti no masu produkcijas. Zinu, kā un pie kādiem ēdieniem lietot garšvielas. Zinu par dažādu ēdienu ietekmi uz savu organismu. Māku pagatavot dažus sev garšojošus ēdienus un zinu, ko vēl gribu iemācīties gatavot. 2) Māku saplānot izcilus ceļojumus. Aptuveni zinu, kur gribu vēl aizbraukt. + Esmu sapratis, ka mani absolūti neinteresē masu tūrisms – lielās pilsētas, slaveni galamērķi, meinstrīms.  3) Nedaudz iemācījos fotografēt. 4) Iemācījos itāļu valodas pamatus. 5) Izveidoju blogu! :)

Nu ko, tad uz maniem 30 un par nākamo desmitgadi! :)


Komentāri

Komentāra publicēšana

Šī emuāra populārākās ziņas

Dažas tēzes un pārdomas par Covid-19 efektiem

Mūsu pēdējo mēnešu ikdiena ir tik piesātināta ar visdažādāko analīzi un spriedelējumiem par Covid-19 efektiem, ka šķiet, visi šīs tēmas leņķi apskatīti. Tādēļ sekojošajā bloga ierakstā daži publiskajā telpā mazāk minēti aspekti. Protams, ņemot vērā manu background, tēmai ekonomisks “piesitiens”. Tāpat kā daudziem citiem kolēģiem, arī man, pēdējos mēnešos nācās “kara apstākļos” iziet crash course epidemioloģijā, jo ekonomiskie iznākumi šajā gadījumā ir tiešā veidā atkarīgi no vīrusa izplatības. Un tas ir ļoti interesanti no makroekonomiskā viedokļa, jo pārskatāmā pagātnē līdzīgu ekonomisko šoku īsti nav, attiecīgi ekonomisti-analītiķi "taustās tumsā", mēģinot izskaidrot notiekošo ekonomikā. Ekonomiskās prognozes šajā laikā vispār, šķiet, ir pielīdzināmas mērenam šarlatānismam, bet, protams, bez tām īsti nevar, cilvēce radusi dzīvot ar plānu par rītdienu. :) • Viena lieta, kas mani nedaudz izbrīna, ir, tas, ka (ekonomiskajā) analīzē par vīrusu dominē gandrīz vai bināra pieeja -…

Pandēmijas laiks Helsinkos

Eh, cik gan sen šeit nekas nav rakstīts. Jāatzīst, ka pēdējā laikā iestājies manāms radošais apsīkums. Pat tagad, kad pasaule sagriezusies kājām gaisā, iedvesmas trūkst, lai arī liktos, tik daudz jauna par ko rakstīt. :)
Tāpat kā daudziem, pandēmija diezgan sačakarēja arī mūsu plānus. Ilgāku laiku bijām plānojuši 2020.gada pavasarī izņemt ilgi taupīto paternitātes atvaļinājumu un doties blandīties pa pasauli. Plānos sākumā bija Āzija, tad Dominikāna, tad "piezemētāki" mērķi kā Itālija (yeah, right), Šveice, Austrija... Beigās paspējām aizceļot uz Tenerifi (mazliet paspējām pabaudīt marta sauli, Līva izbaudīt pludmales smiltis, bet pēc būtības dzīvojām lockdown režīmā), un "evakuēties" atpakaļ uz Helsinkiem, kur godprātīgi pavadījām 2 nedēļas pašizolācijā. Žēl, bijām šo atvaļinājumu ilgi plānojuši un organizējuši visu tā, lai mums ir 7 nedēļas kopā ceļojot skaistās vietās, prom no ikdienas un ierastajiem skatiem. Bet nu ok, vietai nav tik daudz nozīmes - galvenais, k…

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog). 


"Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “Golden Circle” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir, Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park (Þingvellir).


Some time ago (…

Sāremā - ātrais ceļojums "uz salām"

Kā jau rakstīju savā Pērnavas ceļojuma aprakstā, kaut kā ir sanācis, ka esmu izceļojis gan tuvākas, gan tālākas zemes, bet tepat kaimiņzemes zinu visai maz. Šogad tā nopietnāk ķērāmies klāt Igaunijas apsekošanai. Ja vasaras sākumā devāmies vienas dienas ceļojumā uz Pērnavu, tad nesen izlēmām doties tālāk - uz salām. Vispār skan neslikti. "Kur biji atvaļinājumā?" - "Salās". Automātiski nāk prātā kādas siltās zemes... bet ne šoreiz. Devāmies uz Sāremā (Saaremaa) un Muhu (Muhu) salām. Ar ko asociējas Sāremā man? Ar krāteri, ar SPA centru, ar seklu ūdeni jūrā. Atceros arī epizodi no LV ekstravagantā pavāra M.Sirmā raidījuma "Kulta ēdieni"  par Igauniju. Lai arī epizode bija būvēta ap Igauņu Kamu, atceros arī par Sāremā kadiķogām. Un faktiski tas arī viss - asociāciju vairs īsti nebija.
Šis mini-ceļojums bija interesants ar to, ka īpaši to neplānojām. Tā kā Latvijā rudens šogad iestājās tikpat ātri un negaidīt kā vasara, tad līdz pēdējam mirklim vispār domājām…

Ziemeļu Investīciju banka - mana jaunā darba vieta

Tuvojoties gada beigām, atcerējos, ka saviem lasītājiem esmu parādā vienu bloga ierakstu. Lai jauno gadu neuzsāktu ar nepadarīta darba sajūtu, nolēmu izpildīt solījumu, ko devu savā ierakstā “Jauni profesionālie izaicinājumi”. Pēc nelielas atpūtas vasarā, ko ieplānoju, lai varētu nedaudz “pārslēgt smadzenes” starp abām darbavietām, devos uz Helsinkiem, kur 1.septembrī sāku strādāt par vecāko ekonomistu Ziemeļu Investīciju bankā.
Ziemeļu Investīciju banka (turpmāk tekstā - NIB) ir starptautiska finanšu institūcija - tās īpašnieki ir Ziemeļvalstis (Somija, Zviedrija, Norvēģija, Islande un Dānija), kā arī no 2005. gada arī Baltijas valstis (Latvija, Lietuva, Igaunija). Ar ko NIB atšķiras no klasiskas bankas? Par īpašniekiem jau uzrakstīju, bet galvenais bankas darbības stūrakmenis ir tās vīzija un misija. Zinu, zinu - LV pierasts “vīziju” un “misiju” ierakstīt biznesa plānā, ilgtermiņa stratēģijā un par tiem veiksmīgi aizmirst. Šis nav tas gadījums - bankas ne tikai stratēģiskā, bet ar…