Pāriet uz galveno saturu

30

Nu ir pienācis mirklis, kad man ir 30. Atceros, ka tad, kad man bija kādi gadi 10, vēl Balvu ielas dzīvoklī, sēdēju savā istabā un uz pirkstiem rēķināju, ka 2015. gadā man būs 30. Tas likās tik tālu un nesasniedzami. Toreiz domāju, ka uz ielām jau būs lidojošās mašīnas.  Atceros, ka domāju, ka man būs mašīna un suns, bet nebūs sievas. Rezultātā, man nav ne mašīna, ne suns, bet ir sieva. :) Un lidojošo mašīnu arī nav, tās pašas braucošās…

Ja nopietni, tad mazliet dīvaina sajūta - šķiet salīdzinoši nesen bija jāsvin 20 gadu dzimšanas diena, bet jau 30. Runā, ka katra nākamā desmitgade arvien ātrāk paiet, joprojām ceru, ka tā nav gluži taisnība, jo liekas, ka jau šī desmitgade palidoja garām pārāk ātri. Šķiet vēl nesen likās, ka visas durvis vaļā, tik jāizvēlas pa kurām iet, bet tagad redzu, ka atsevišķas durvis pamazām taisās ciet. Interesanti, ka no vienas puses man liekas, ka esmu vecāks par saviem gadiem. Salīdzinoši ātri kļuvu patstāvīgs, tāpēc liekas, ka "pieaugušo dzīve" man jau ir sen. No otras puses - ir jomas, kur joprojām jūtos kā bērns. Brīžiem pašam šķiet, ka dzīve ir bijusi salīdzinoši saudzīga pret mani, kā rezultātā trūkst brieduma. Runā gan, ka katrā vīrietī mīt bērns. :)

Apaļās jubilejas man parasti ir mirklis, lai atskatītos uz savu dzīvi un sasniegto. Jāteic, ka pēdējos gados mana uztvere par dzīvi ir turpinājusi mainīties - esmu vēl vairāk spējis neuztraukties, ko par mani padomās citi, un dzīvot pats savu dzīvi. Tieši tā, dzīvot savu dzīvi laikam ir mans pēdējās desmitgades moto. Darīt tā kā vēlos, pieņemt lēmumus un pilnā mēra izbaudīt to konsekvences (gan pozitīvās, gan negtīvās). Agrāk brīžos, kad nezināju ko darīt, vienmēr meklēju atbildi apkārtējos, vērsos pēc padoma pie vecākiem, radiem un draugiem. Tagad saprotu, ka brīžos, kad jāpieņem lēmums, kas attiecas uz mani pašu, neviens cits labāk par mani pašu to neizdarīs. Protams, labs padoms joprojām ir zelta vērts, bet...atbildība par lēmumu paliek uz saviem pleciem.

30 ir tas vecums, kad sāc saprast, ka apkārtējo pasauli neizmainīsi, un ir vien jāpielāgojas dzīvei tajā. Savā ziņā kļūst vieglāk, ideāli sabrūk. No otras puses, arvien vairāk aktualizējas jautājums - un, kas tālāk? Visi mēs dzīvojam, lai mirtu...jautājums, kas notiek pa vidu. Savos 30, varu teikt, ka dzīve man ir bijusi pietiekami raiba. Un es teiktu viegla, iespējams pat pārāk viegla. Pēdējā laikā arvien vairāk aizdomājos par to, kādēļ dzīvoju. Īsti atbildi neesmu atradis, bet tā īsti arī nemeklēju - tas laikam vairāk aktuāli ap 40, kad jāpērk jauns, sarkans sporta autiņš. 30 gadu priekšrocība ir tāda, ka var sākt kapitalizēt savu dzīves pieredzi. Ir parādījusies nauda, kas ļauj realizēt bērnības/jaunības nepiepildītos sapņus. Tas arī savā ziņā ir motivācijas slazds – bērnībā sapņi ir krietni pieticīgāki – pilnai laimei vajag kādu mantiņu, kādu gardumu un mātes apskāvienu. Tagad, mantiņas īsti vairs neinteresē – ok, fotoaparāts, iespējams, manā gadījumā ir šāda mantiņā. Gardumi – varu nopirkt, ko vēlos, bet vairs nevaru atļauties ēst visu, kas pagadās – jādomā par svaru un nākusi klāt apziņa, ka tas ko gribas, ir kaitīgs (bērnībā tas netraucē :)). Tajā pašā laikā ir vairāki mīnusi. No tiem es galveno atzīmētu – laiku. Trūkst laika domāšanai. Pusaudža gados un arī pēdējās desmitgades sākumā daudz laika pavadīju domājot. Vienkārši tāpat – par dažādām tēmām, mēģinot uzbūvēt savu pasaules izpratni. Salīdzinoši nesen, man bija saruna ar vienu man svarīgu cilvēku, priekšnieku, – kurš tiešā tekstā man pajautāja – "Igor, tev ir laiks padomāt? Tā vienkārši – apsēsties un padomāt?". Un iedomājos, ka cilvēkam tiešām taisnība – pēdējos gados man trūkst tā laika, kad varu "salikt pa plauktiņiem" visu to, kas notiek ikdienā.

Darbs. Pēdējās 10-gades sākumā galvenā prioritāte bija profesionālā izglītība un darbs. Makroekonomika man vienmēr ir bijusi vairāk nekā tikai darbs. Tas ir hobijs un reizē dzīve. Mēģinājumos saprast, kas notiek ekonomikā, eju tālāk par klasisko analīzi – mēģinu saprast ekonomikas dalībnieku – mājsaimniecību, uzņēmēju, ekon. pol. veidotāju un citu dalībnieku psiholoģiskos aspektus un vērtēt procesus no dažādiem, dažreiz netradicionāliem rakursiem. Ja 20 gados, man kāds teiktu, ko nākamajos 10 gados sadarīšu darbā un kādas prof. iespējas man pavērsies - neticētu. Vēl pirms nepilniem 10 gadiem ziemā cēlos 5:30, lai tīrītu Kojusalas ielas trotuāru no sasnigušā sniega un saņēmu par to 0.42s stundā (strādāju par nakts dežurantu/teritorijas kopēju, diennakts maiņās).

Tomēr 10-gades beigās - mēģinājums nedaudz mainīt prioritātes. Ikdienā arvien vairāk pievēršos citiem dzīves aspektiem - cenšos izglītoties ar ekonomiku tiešā veidā nesaistītās jomās (tomēr tāpat atrodu aspektus, kas palīdz arī ekon. analīzei). Lai cik dīvaini nebūtu - mani arvien vairāk sāk interesēt lietas, pret ko skolā man iedvesa alerģiju. Piemēram, vēsture  šobrīd interesē daudz vairāk nekā skolas gados. Šobrīd interesē arī cilvēku uzvedības izzināšana - standarta un nestandarta uzvedība.

Mantiskās vērtības. Tik ļoti mainījusies uztvere par mantiskajām vērtībām. Nekad neesmu bijis īsti orientēts uz mantiskajām vērtībām, bet vēl jo mazāk esmu kļuvis tagad. Mantiskās vērtības vērtēju izteikti no to praktiskuma. Šajā jomā mana racionālā domāšana pēdējo 10 gadu laikā ir gājusi vēl tālāk. Man daudz svarīgākas ir kļuvušas emocijas, pieredze, zināšanas. Tieši tādēļ ceļoju. Katrā ceļojumā atbrīvojos no saspringtās ikdienas, un domas pašas raisās. Redzu citus cilvēkus, citu pieeju dzīvei, citas problēmas. Daži to sauc par izraušanos no rutīnas, bet es gribētu teikt, ka katrs ceļojums ir solis augšā pa pieredzes kāpnītēm.

Veselība. Objektīvi vērtējot ir kļuvis tikai sliktāk. Visas tās kaites, par kurām zināju savos 20, ir tikai progresējušas. Fiziskas sāpes varu paciest labi un ilgi, bet brīžiem konstatēju, ka prāts vairs nav tik ass, kā iepriekš. Ja esmu labi atpūties, tad vēl ir ok, bet ilgtermiņa noturība pret stresu ir būtiski mazinājusies, kas pasliktina spēju koncentrēties stresainos brīžos. Noturība pret stresu ir mazinājusies. Šī iemesla dēļ, esmu apņēmies nākamajā 10-gadē lielāku uzmanību pievērst prāta trenētībai un stresa noturības veicināšanai. Ir daudz paņēmienu, kā asināt prātu, gan jau izdosies. Daudz svarīgāka nekā 20 gados, man ir kļuvusi emocionālā stabilitāte - svarīgāk man šobrīd ir atpūsties emocionāli. Savā būtībā es joprojām esmu vientuļnieks - ļoti izbaudu tos nedaudzos mirkļus, kad nevienam neesmu vajadzīgs un varu vienkārši veltīt laiku sev (tāpēc nebrīnies, ja uz telefona zvanu neatbildu vai uz e-pastu neatbildu :)). Fiziski esmu kļuvis stiprāks un izturīgāks - varu pacelt to, ko nevarēju pirms 10 gadiem, varu noskriet/nopeldēt to, ko nevarēju agrāk.

Zināšanas – ir pozīcija, kas mani priecē, bet tajā pašā laikā apzinos līdz šim neizmantoto potenciālu. Viens ir profesionālās zināšanas, kuru gadījumā man galvenokārt jāpateicas maniem līdzcilvēkiem - kolēģiem un priekšniekiem par to, ka man šīs zināšanas ir dāvājuši. Otrs ir ikdienas lietas. 10 gadu laikā esmu iemācījos virkni lietu, kas iepriekš nepratu. 1) Iemācījos izprast garšas. Nē, ēst gatavot tas būti skaļi teikts. Esmu iemācījies atšķirt kvalitāti no masu produkcijas. Zinu, kā un pie kādiem ēdieniem lietot garšvielas. Zinu par dažādu ēdienu ietekmi uz savu organismu. Māku pagatavot dažus sev garšojošus ēdienus un zinu, ko vēl gribu iemācīties gatavot. 2) Māku saplānot izcilus ceļojumus. Aptuveni zinu, kur gribu vēl aizbraukt. + Esmu sapratis, ka mani absolūti neinteresē masu tūrisms – lielās pilsētas, slaveni galamērķi, meinstrīms.  3) Nedaudz iemācījos fotografēt. 4) Iemācījos itāļu valodas pamatus. 5) Izveidoju blogu! :)

Nu ko, tad uz maniem 30 un par nākamo desmitgadi! :)


Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Tēva lomai - 4

Kādu laiku atpakaļ rakstīju šo tekstu par randiņu ar meiteni . Meitai šonedēļ dzimšanas diena - 4 gadi. Attiecīgi arī manai tēva lomai - 4. Man pašam īsti vairs netop skaidrs, kur tas laiks ir palicis. Un jubileja šoreiz ir vismaz mazliet saldskāba. No vienas puses forši, ka jau liela meitene, ar spēcīgu "ES", savām interesēm, spējām, iebildumiem utt. Forši, ka var sarunāt lietas. Pamazām laika un vietas dimensija nostiprinās – saprot kas ir Carnikava, kas ir Helsinki. Saprot, gadalaikus un gaida lielākus notikumus. No otras puses - tik ļoti gribās, lai vēl kaut mazliet nesteigtos ar pieaugšanu. Lai  tētis vēl kādu brīdi būtu draugs, palīgs un varonis. Lai joprojām var priecāties kā par lielām lietā, tā maziņām. Lai joprojām viņu var pārsteigt ar ko tādu, kas mums ir ikdiena. Ar prātu gan saprotu, ka šis vilciens pamazām aizdodas.  Šodien domāju, kādi ir bijuši šie četri gadi. Interesanti ir tas, ka smadzenes dzēš vai vismaz pamatīgi bloķē visu negatīvo - negulētās naktis, ta

Azoru salas - vieta, kur atgriezties

Motivācija un gatavošanās Visu laiku kopš 2013. gada pavasara, kad mēs ar Polundru apmeklējām Portugālei piederošās Azoru salas, laiku pa laikam domās atgriezāmies tur. 9 salu arhipelāgs uz mums atstāja tik lielu iespaidu, ka nespējām tik vaļā no uzmācīgas domas turp doties vēlreiz. Šo divu gadu laikā, ar mums ir sazinājušies daudz cilvēku, kas sekojot mūsu ceļojuma aprakstam, ir atklājuši sev Azoru salas. Arī mūsu Azoru salu draugi ir ziņojuši, ka mūsu pēdās pēkšņi sākusies latviešu tūristu plūsma. Patīkami, ka izdevies latviešiem atklāt šo skaistumu. Šogad, plānojot ceļojumu septembra mēnesim, primārā doma bija par došanos uz Patagoniju. Bet savelkot kopā ceļojuma budžetu, sapratām, ka “pacelt” šogad to nespējam – jāplāno laicīgāk, jāmeklē lētās biļetes, jāmeklē “gali” paziņu lokā, kas var palīdzēt ar naktsmītnēm. Tad nu atlikām to uz citu reizi. Tad nu likās, ka šī varētu būt tā reize, kad vērts doties uz Azorām – aizbraukt uz salu arhipelāga tālāko stūri – Flores un Corvo , ai