- Lakši - daudz. Sataisīju lakšu sviestu - taisa tāpat kā ķiploku/zaļumu sviestu. Tiem, kam patīk mazliet ķiploka aromātam, bet kam pēc tam arī jābučojas. :) Lakši man šogad aizvieto ierasto sparģeļu sezonu - kaut kā vēl nav sanācis jaunajā sezonā dabūt vietējos vai vismaz Eiropas sparģeļus.
- Studenti. Mēģina mani atrast, un pierunāt aizpildīt anketu visu - twitter, fb, e-pastā. Un bieži pat ne anketu, kuru ātri aizpildi, bet ar n-tajiem atvērtajiem jautājumiem. Šodien vispār bija unikāls variants - 6 atvērtie jautājumi, par kuru katru varētu rakstīt traktātu. Un termiņš - šodien vajag. :) Šajā pavasarī esmu aizpildījis arī neskaitāmas bakalaura/maģistra darbu anketas. Un secinājums ir viens - anketas taisīt mūsdienās studenti nemāk. Jā, internetā ir vieglāk, nekā mēs agrāk taisījām, bet kvalitāte no tā neuzlabojas. Jautājumi noformulēti nekorekti, atbildes vēl trakāk. Bieži aizpildu anketu un jau tās vidū saprotu, ka studentam beigās no tās rezultātiem nekāda labuma nebūs. Augstskolās vairs statistiku nemāca?
- Ērces un peldes. Neticēsiet, bet esmu paspējis izbaudīt jau abus. Ērci dabūju relatīvi agri - 30.aprīlī kaut kur mežos starp Garciemu un Garupi. Bija piesūkusies maita rokā, pie pleca. Labi, ka Polundrs pamanīja laicīgi. Vienpadsmitos vakarā braucu uz Infektoloģijas centru, lai noņem un pārbauda. Šoreiz paveicās - neinficēta, vakcinēts neesmu. Bet on the upside, pagājušajās brīvdienās ar Polundru izpeldējāmies jūra. Well, ieskrējām, apmērcējāmies, un izskrējām (zinu, zinu - ūdenī jāiet pakāpeniski, lai ķermenis pierastu, bet ej nu tu ieeja pakāpeniski 10-12°C). Bet tehniski peldēšanās sezonu atklājām.
- Hokejs. Šogad gandrīz neskatos. Sliktas priekšnojautas par izkrišanu no A grupas, bet nu tādas man jau ir pēdējos 10-15 gadus, līdz ar to, tas nav rādītājs.
- Bloga lasītāju statistika. Tāda sajūta, ka visi brauc uz Sicīliju. Tas pēdējo mēnesi blogā ir pārsteidzoši populārs raksts. Un attaisot Instagram, to vien redzu, kā paziņas, kas kāpelē pa tām pašām Caltagirone trepēm vai klīst pa Agrigento tempļiem, kur lieliskais četrinieks bija nu jau tālajā 2012.gadā.
- Pēdējās dienas vairāk pieraduma dēļ čekoju aviobiļetes. Šogad acīmredzot pateicoties zemajām degvielas cenām ir fantastiski zemas cenas lidojumiem uz Z-Ameriku (var atrast zem 300 Eur turp-atpakaļ). Lai arī šogad bija plāns nekur neceļot, siekala tek septembrī kaut kur aizbraukt - uz Kanādu vai ASV.
- Dzīvoklis sāk iesilt. Istabas augi aug griezdamies - citronkoki, rozmarīni, baziliki,ogu un citronmētras, salvijas u.c. draugi. Ieaudzies arī rozmarīns, ko atvedu no Gerzensee apmeklējuma. Toreiz Montreux no liela rozmarīna krūma noplūcu kātiņu, ko 3-4 dienas turēju ūdenī viesnīcā, tad vedu uz Rīgu, turēju vēl 2-3 nedēļas ūdenī, līdz pārstādīju zemē. Būs man Šveices rozmarīns par piemiņu no pavadītā laika tur.
- Pēdējo divu mēnešu laikā darba ir bijis tik daudz, ka virtuvē faktiski neko neesmu darījis. Vienu reizi uzcepu pīli. Vienreiz no uz palodzes audzētā bazilika uztaisīju pesto. Un tas arī pa lielam viss - nekā interesanta, būs kaut kas jāizdomā. Nu ok, šogad ēdam dīgstus - nopirkām diedzētavu - vispār laba štelle, īpaši pavasarī, kad rudens veltas jau izēstas, bet vasaras veltes vēl nav klāt.
- Pēdējā laikā bijām pāris kulūras pasākumos. Uz Riga Jaze Stage, Pētera Vaska jubilejas koncertu Dzintaros un filmu Saules Staros. Lai arī P.Vasks man patīk, koncertā tā pa īstam izbaudīju 1/3 daļu - vijoles un čella duetu Castillo Interior. Džeza koncerts bija foršs, lai arī jāteic, ka esmu absolūts šī žanra klausītājs-čaiņiks. Savukārt par filmu palika divējādas sajūtas. Pirms tam lasīju visai jūsmīgas atsauksmes. Es laikam gluži nejūsmoju, bet, ja vakarā nav ko darīt, un gribas paskatīties par to, kā dzīvojas aiz priekšskara, tad jau var. Filma gan nav īsti dokumentāla, bet Z.Korejiešu "režisēta".
- Pēdējā laikā sanāca nedaudz pabraukāt pa Latvijas rūpniecības uzņēmumiem. Iedvesmojoši - ir patīkami laiku pa laikam izrāpties no biroja, beigt blenzt ekrānā un klabināt pa klaviatūru. Ir patīkami, ka Latvijā ir īsti entuziasti, kas svēti tic savas idejas panākumiem.
Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties - pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu
Komentāri
Ierakstīt komentāru