Pāriet uz galveno saturu

Rīdzinieki vasarnīcā, un ardievas, Rīga!


Nē, Rīdzinieki nu jau kādu laiku vairs nedzīvo vasarnīcā. :) Rīdzinieki no tās izvācās septembra vidū, kad naktis kļuva vēsas, bija jādodas ceļojumā uz saulaino Sorento un vispār beidzās īres līgums. :) Rīdzinieku gaitas vasarnīcā bija raibu raibās (tik labas, ka īsti neatlika laika tās aprakstīt). Sākot ar jūliju, kad mežs sāka pildīties ar dažādām veltēm, Rīdzinieki arvien biežāk uzkavējās tur – lasot mellenes, gailenes, kadiķogas, dažādas bekas, avenes, kazenes, brūklenes, vēlāk arī pīlādžus. Darba dienu vakari un brīvdienas tika veltītas peldēm jūrā un pastaigām mežā. Arī grils tika izmantots ļoti intensīvi – Rīdzinieks iemācījies pagatavot dažus jaunus gardumus. Tāpat Rīdzinieki bija bieži viesi Ādažu "MAD Cafe" un "Jāņa Saukas gaļas veikalā" :) Rīdzinieks vairākas reizes devās garākos izbraucienos pa rajonu ar savu riteni – iepazīstot gan bedraino Garciema-Ādažu ceļu, gan apsekojot bijušo karabāzi Mežgarciemā, un diezgan psiho lidotāju treniņbāzi Ādažu lidostā.
Bet…ne par to šoreiz stāsts. Vienu lietu Rīdzinieki iepriekšējos ierakstos nepateica līdz galam – vasara romantiskā koka vasarnīcā Garupē bija tikai iesildīšanās lielākam projektam, kas īstenojies gada nogalē. Rīdzinieki vairs nav Rīdzinieki! Šobrīd Rīdzinieki pakāpeniski kļūst par Carnikaviešiem. Šāds lēmums brieda ilgāku laiku, bet, padzīvojot pa vasaru Garupē, kļuva skaidrs, ka jārīkojas.
Tad nu lūk – šobrīd Rīdzinieku/Carnikavieši ir metušies jaunā avantūrā. Tagad dzīve norisinās ar malku apkurināmā mājā Carnikavā. Un jāteic, ka dzīve pagriezusies par 180C – viss ir jauns, nepierasts, pirmo reizi. Jātiek galā ar to, ka malka ir galvenais siltuma avots. Jātiek galā ar to, ka vienā istabā var būt sakurināts līdz pat +30, kamēr blakus telpā ir vien +5C. Jātiek galā arī ar izbraukāšanu uz darbu. Tas nozīmē agrāku celšanos un gulēt iešanu, lai sakasītu tik ļoti nepieciešamās 7-8h miega. Jātiek galā ar to, ka mājā problēmu pa pilnam – santehnika jāmaina, ūdens rūsains, krāsnis nav tīrītas un normāli apkoptas ļoti sen utt. Tagad Carnikavieši vēl ir pārvākšanās procesā – daļa mantu joprojām glabājas Rīgā, bet tuvākajā laikā arī tās tiks pārvestas. Kaķis jau iedzīvojies jaunajā mītnē, atradis siltākās vietas, kur sildīties, un vietas, kur paslēpties no viesiem. :)
Kas īsti ir bijusi motivācija pārvākties? Pirmkārt, svaigs gaiss. Gadu atpakaļ, savā dzimšanas dienā nobildēju fotogrāfiju, kas atstāja lielu iespaidu uz mani – ieraudzīju pamatīgu smogu virs Rīgas. Un sapratu, ka 30 gadu šī te, ir par daudz. Otrkārt – izmaksas. Par labiekārtota dzīvokļa cenu Rīgā, labā rajonā, nākas maksāt tikpat daudz, cik par māju Pierīgā. Treškārt, kas nav mazsvarīgi – pēdējos gados Rīgā īsti neredz attīstību (ir muzeji, bibliotēkas, teātri, bet bieži netiek attīstītas pašsaprotamas lietas). Varbūt neesmu pareizajā sociālajā grupā, bet īsti neredzu atdevi no sevis maksātajiem nodokļiem. Tā vietā ir milzu dotācijas transporta uzņēmumam, ko gandrīz neizmantojam. Un RNP apsaimniekotā māja, kurā dzīvojām, nevis tiek normāli uzturēta, bet nolaista arvien vairāk. Carnikavā situācija šajā jomā ir labāka – redzams kur paliek nauda – tiek laboti ceļi, uzstādīts apgaismojums, labiekārtotas atpūtas vietas u.tml. Jauki un nepierasti, ka komunikācija ar pašvaldību ir patīkama un konstruktīva. Un, protams, - jūra. Centīsimies nebūt tie piejūras iedzīvotāji, kas līdz jūrai aiziet vien reizi gadā :) Kādēļ tieši Carnikava? Vērtējām plašu apgabalu – no Kalngales līdz pat Gaujai. Vislabāk būtu gribējuši Garciemu, bet tur cenas ir augstas, piedāvājums ierobežots. Izvēle krita par labu Carnikavai, jo ir iespēja apvienot dzīvi mežā, netālu no jūras, ar visām pilsētas ērtībām (ir bērnudārzs, skola, aptiekas, veikali utt.).
Lūk tā! Rīgu, protams, pavisam nepametam – joprojām katru dienu mērosim ceļu uz to, tomēr par mājām turpmāk sauksim Carnikavu (pašiem gan grūti pie tā pierast, pagaidām). Būs jāiemīl nēģi, jāpierod pie vilciena kursēšanas grafika un jāiepazīst kaimiņi.

P.s. Sorry, Nil, mūsu NĪN un IIN aiziet uz Carnikavu. :)

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Ceļotāju un vēderprieku baudītāju sapņu galamērķis – Kampānija Itālijā (Neapole, Sorento, Amalfi)

Amalfi pludmale Cik es sevi atceros, man Itālija nekad nav asociējusies ar Romas kultūrvēsturi, Florences mākslas pārbagātību vai Milānas moderno šiku. Nē, tā vietā Itālija man galvenokārt saistās ar Neapoli un tās vareno ainu, kur virs pilsētas paceļas Vezuvs. Ar tomātiem, ar picu, ar sieru un šķiņķiem/desām, ar citroniem, ar neskaitāmiem pastu ēdieniem, ar vīniem, liķieriem utt. Ir strīdīgs jautājums par to, kura ir Itālijas gastronomiskākā daļa, bet manā uztverē tieši Kampānija ir viena no galvenajām – tajā cēlusies pica, arī pastas pirmsākumi meklējumi tur, nemaz nerunājot par ne tik izteiktiem kulta ēdieniem. Tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad nokļūšu Kampānijā. Laiks gan ir nepielūdzams... kaut kā sanāca krustu šķērsu izbraukāt pārējo Eiropu, izbraukt ārpus Eiropas, vairākas reizes paceļot pa Itāliju, bet Kampāniju neredzēt. Pēdējā laikā konstatēju, ka katrs nākamais mūsu ceļojums kļūst aizvien avantūriskāks. Izvēlamies vietu, nopērkam biļetes, pierezervējam v

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

La Spezia un Cinque terre – Ligūrijas pērles

Pēc pavadītajām dienām valsts "iekšienē", t.i. prom no jūras, devāmies uz Ligūriju, kur plānojām uz 3 dienām apmesties pie nu jau slavenajiem Cinque terre ciematiņiem. Pēdējās dienas rītā, ko pavadījām Florencē, aizdevāmies nedaudz pabrokastot, pēc kā devāmies uz staciju un stundas braucienā nokļuvām līdz Pizai. Uz vilcienu gan kārtējo reizi pamatīgi skrējām…lai pasēdētu un pagaidītu kamēr vilciens atkal kavējas savas 10-15 minūtes. J Tas jau bija kļuvis par normu – vilcieni laicīgi neatiet. Viena no retajām autora bildēm, Riomaggiore Ieteikums, ja izdomājat, tāpat kā mēs, tikai pieturēt Pizā uz dažām stundām. Ja dodaties turp ar visām ceļa somām, tad prātīgāk kāpt laukā Pisa Centrale stacijā, nevis Pisa S.Rossore , jo pirmajā ir pieejama mantu glabātava. Ja braucat no Florences puses, tad tā atrodas uz pirmā perona (stacijas ēkā) ar ieeju tajā galā, no kurienes pienāk vilciens no Florences. Iesaku pasteigties, jo viss vilciens meklē šo vietu un jau pēc pāris