Rīdzinieki vasarnīcā, un ardievas, Rīga!

Nē, Rīdzinieki nu jau kādu laiku vairs nedzīvo vasarnīcā. :) Rīdzinieki no tās izvācās septembra vidū, kad naktis kļuva vēsas, bija jādodas ceļojumā uz saulaino Sorento un vispār beidzās īres līgums. :) Rīdzinieku gaitas vasarnīcā bija raibu raibās (tik labas, ka īsti neatlika laika tās aprakstīt). Sākot ar jūliju, kad mežs sāka pildīties ar dažādām veltēm, Rīdzinieki arvien biežāk uzkavējās tur – lasot mellenes, gailenes, kadiķogas, dažādas bekas, avenes, kazenes, brūklenes, vēlāk arī pīlādžus. Darba dienu vakari un brīvdienas tika veltītas peldēm jūrā un pastaigām mežā. Arī grils tika izmantots ļoti intensīvi – Rīdzinieks iemācījies pagatavot dažus jaunus gardumus. Tāpat Rīdzinieki bija bieži viesi Ādažu "MAD Cafe" un "Jāņa Saukas gaļas veikalā" :) Rīdzinieks vairākas reizes devās garākos izbraucienos pa rajonu ar savu riteni – iepazīstot gan bedraino Garciema-Ādažu ceļu, gan apsekojot bijušo karabāzi Mežgarciemā, un diezgan psiho lidotāju treniņbāzi Ādažu lidostā.

Bet…ne par to šoreiz stāsts. Vienu lietu Rīdzinieki iepriekšējos ierakstos nepateica līdz galam – vasara romantiskā koka vasarnīcā Garupē bija tikai iesildīšanās lielākam projektam, kas īstenojies gada nogalē. Rīdzinieki vairs nav Rīdzinieki! Šobrīd Rīdzinieki pakāpeniski kļūst par Carnikaviešiem. Šāds lēmums brieda ilgāku laiku, bet, padzīvojot pa vasaru Garupē, kļuva skaidrs, ka jārīkojas.

Tad nu lūk – šobrīd Rīdzinieku/Carnikavieši ir metušies jaunā avantūrā. Tagad dzīve norisinās ar malku apkurināmā mājā Carnikavā. Un jāteic, ka dzīve pagriezusies par 180C – viss ir jauns, nepierasts, pirmo reizi. Jātiek galā ar to, ka malka ir galvenais siltuma avots. Jātiek galā ar to, ka vienā istabā var būt sakurināts līdz pat +30, kamēr blakus telpā ir vien +5C. Jātiek galā arī ar izbraukāšanu uz darbu. Tas nozīmē agrāku celšanos un gulēt iešanu, lai sakasītu tik ļoti nepieciešamās 7-8h miega. Jātiek galā ar to, ka mājā problēmu pa pilnam – santehnika jāmaina, ūdens rūsains, krāsnis nav tīrītas un normāli apkoptas ļoti sen utt. Tagad Carnikavieši vēl ir pārvākšanās procesā – daļa mantu joprojām glabājas Rīgā, bet tuvākajā laikā arī tās tiks pārvestas. Kaķis jau iedzīvojies jaunajā mītnē, atradis siltākās vietas, kur sildīties, un vietas, kur paslēpties no viesiem. :)

Kas īsti ir bijusi motivācija pārvākties? Pirmkārt, svaigs gaiss. Gadu atpakaļ, savā dzimšanas dienā nobildēju fotogrāfiju, kas atstāja lielu iespaidu uz mani – ieraudzīju pamatīgu smogu virs Rīgas. Un sapratu, ka 30 gadu šī te, ir par daudz. Otrkārt – izmaksas. Par labiekārtota dzīvokļa cenu Rīgā, labā rajonā, nākas maksāt tikpat daudz, cik par māju Pierīgā. Treškārt, kas nav mazsvarīgi – pēdējos gados Rīgā īsti neredz attīstību (ir muzeji, bibliotēkas, teātri, bet bieži netiek attīstītas pašsaprotamas lietas). Varbūt neesmu pareizajā sociālajā grupā, bet īsti neredzu atdevi no sevis maksātajiem nodokļiem. Tā vietā ir milzu dotācijas transporta uzņēmumam, ko gandrīz neizmantojam. Un RNP apsaimniekotā māja, kurā dzīvojām, nevis tiek normāli uzturēta, bet nolaista arvien vairāk. Carnikavā situācija šajā jomā ir labāka – redzams kur paliek nauda – tiek laboti ceļi, uzstādīts apgaismojums, labiekārtotas atpūtas vietas u.tml. Jauki un nepierasti, ka komunikācija ar pašvaldību ir patīkama un konstruktīva. Un, protams, - jūra. Centīsimies nebūt tie piejūras iedzīvotāji, kas līdz jūrai aiziet vien reizi gadā :) Kādēļ tieši Carnikava? Vērtējām plašu apgabalu – no Kalngales līdz pat Gaujai. Vislabāk būtu gribējuši Garciemu, bet tur cenas ir augstas, piedāvājums ierobežots. Izvēle krita par labu Carnikavai, jo ir iespēja apvienot dzīvi mežā, netālu no jūras, ar visām pilsētas ērtībām (ir bērnudārzs, skola, aptiekas, veikali utt.).

Lūk tā! Rīgu, protams, pavisam nepametam – joprojām katru dienu mērosim ceļu uz to, tomēr par mājām turpmāk sauksim Carnikavu (pašiem gan grūti pie tā pierast, pagaidām). Būs jāiemīl nēģi, jāpierod pie vilciena kursēšanas grafika un jāiepazīst kaimiņi.

P.s. Sorry, Nil, mūsu NĪN un IIN aiziet uz Carnikavu. :)