Pāriet uz galveno saturu

Parīze: rezumējums

Nu jau esmu sava Parīzes brauciena atpakaļceļā, 8km augstumā kaut kur virs Polijas. Parīze man patika, bet nevarētu teikt, ka tā mani kaut kā pārsteidza. Viss bija aptuveni tā, kā es to biju iedomājies. Nevarētu arī teikt, ka šoreiz bija žēl doties prom, kā tas ir citreiz. Parasti, kad dodos prom no kādas vietas, kas man patika, lidmašīnai paceļoties domāju – diez vai kādreiz vēl dzīvē būs iespēja apmeklēt šo vietu. Šoreiz par šo lietu aizdomājos tikai Varšavas lidostā. Jebkurā gadījumā, tās dienas, ko pavadīju Parīzē ārpus studijām, deva zināmu vielu pārdomām par šo pilsētu.
Neesmu kļuvis par lielu Parīzes speciālistu, bet ir daži momenti, kas, iespējams, noderēs ceļojot uz šo pilsētu arī Jums, lasītāji. Mana galvenā doma par Parīzes baudīšanu ir par to, ka viss Parīzes skaistums ir smalkajās detaļās. Jā, Eifeļa tornis ir skaists, un muzeji ir lieliski, bet tam visam pa virsu nāk neskaitāmie tūristi, salīdzinoši liela netīrība, bezpajumtnieki, vietējo īpatnības nerunājot citās valodās utt. Pēc Rīgas man personīgi vajadzēja 2-3 dienas, lai pierastu pie ritma. Parīze jūnijā ir cilvēku pilna, visur notiek tūristu konkurence – par vietu vilcienā, par vietu pie restorāna galdiņa, par labāku vietu pie Monē gleznas, par vietu rindā, lai vispār tiktu līdz šai gleznai. Apmeklējot Parīzi, ir jāmāk "ātrumus" – kamēr mēģini nokļūt no punkta A uz punktu B, ir jābūt ātram, atjautīgam un dažreiz pat nedaudz agresīvam. Bet, kad nokļūsti galamērķī, ir jāspēj atslābināties un baudīt. Šāda "pārslēgšanās" vismaz man no sākuma radīja problēmas, īpaši pēc haosa transporta sistēmā dienā, kad ierados Parīzē. Pilsētā ir jāmāk atkāpties no klišejām, izdarīt soli nezināmajā, t.i. iet nevis tur, kur iet visi, bet iet pa paralēlo ielu, nogriezties uz ielas, kad nezini, kur tā aizvedīs, izslēgt google maps telefonā un ielikt pilsētas karti mugursomā. Mana labākā diena Parīzē bija vien tad, kad ievēroju šos principus – aizmirsu par tūristiem, kas ir apkārt, par to, ka man vēl ir jāpaspēj apskatīt tas, tas un vēl tas. Vienkārša klīšana pa Parīzi ir tas, kas visticamāk radīs šo Francijas/Parīzes romantiskā šarma sajūtu. Neapšaubāmi, ja jau esat Parīzē, tad būtu grēks neapskatīt Eifeļa torni vai Elizejas laukus, bet, iespējams, to var darīt savādākā leņķī, savādāku motīvu dēļ utt. Par dažām detaļām un atziņām, kas man šķita interesantas:

·         Parīze ir skaista. Neapšaubāmi – arhitektūra, parki un dārzi, mazās ieliņas, Elizejas lauki, Eifeļa tornis, Triumfa arka, Sēna ar tās neskaitāmajiem tiltiem, Notre-Dame un daudz kas cits. Tomēr šis skaistums jāmāk saskatīt, nedrīkst uzķerties tūristu bara vilinājumam, t.i. ir jāapstājas vietā, kur neviena nav, jāieiet kādā dārzā/pagalmā/arkā/ielā/ēkā, kur kāds japānis jau priekšā neknipsē. Ieteikums – Parīze izskatās īpaši lieliska vakarā, 1-2 stundas pirms saulrieta skaidrā dienā, tas arī ir pats labākais fotografēšanas laiks.

        Franču virtuve – nebija nevienas dienas, kad varētu sūdzēties par to, ko ēdu. Tomēr no kolēģu teiktā, sapratu, ka, ja dosieties tur, kur ēdienkarte ir pieejama angļu valodā, tad gan būs "ieberziens". J Parīzes pieredze būs ļoti atkarīga no tā, kā tiksiet galā ar "tourist trap" atpazīšanu. Man personīgi gastronomiskie jaunumi bija Foie Gras un vietējā Crepe. Foie Gras iepriekš biju ēdis, bet Parīzē garšotā gan bija pilnīgi savādāka. Man garšoja, tomēr nevarētu teikt, ka būtu kļuvis par lielu tā fanu – dotu priekšroku paša gatavotajai pastētei. J Par Crepe biju pozitīvi pārsteigts – tās tirgo uz katras ielas, tomēr vien vienā no pēdējiem vakariem pagaršoju. Lai arī tas it kā izteikti junk-food koncepts, tomēr ļoti gardi, bez lieka salduma vai eļļainuma. Vēl atmiņā palika Falafel, ko nogaršoju Rue de Rosiers, jeb Le Marais rajonā. Ņemiet vērā, ka tā gluži nav uzkoda, bet pilnvērtīgs ēdiens – es mazliet iekritu, gribēju uzkodu, bet dabūju pilnvērtīgas pusdienas. J
·         Le Marais rajons, starp citu, ir ātrākais veids, kā iepazīst to romantisku Parīzi, par kuru redzam filmās un lasām grāmatās. Turklāt tā ir vieta, kur var viegli noslēpties no pūļiem un standartiem/klišejām. Tikmēr, bohēmisma pilnā Monmartra noteikt ir daudz pūļaināka, bet baznīca kalna galā ir tā skata vērta, turklāt skats pāri Parīzei ir ļoti skaists, un neatpaliek no Tour Montparnasse piedāvātā. Tour Montparnasse – skatu laukums Parīzes augstākajā vietā, ir lieliska alternatīva Eifeļa torņa apmeklējumam, lētāk, bez lielām rindām un…ar Eifeļa torni, ko apskatīt un nobildēt. Vienīgais ieteikums – vasaras mēnešos saulriets sanāk gandrīz aiz Eifeļa torņa, t.i. nobildēt to būs pagrūti, tādēļ vai nu speciāli jāgatavo tehnika, vai arī jānāk citā laikā (no rīta, pa dienu, pēc saulrieta).
 ·         D'Orsay muzejs – lieliska alternatīva Luvrai. Luvras apmeklējumam nepietiek ar dažām stundām, bet D'Orsay muzeja gadījumā var pietikt ar 2-3 stundām, turklāt bijusī stacijas ēka, kurā muzejs mūsdienās atrodas, ir šedevrs pati par sevi.
·         Pāris elementāras frāzes un vārdu zināšana franču valodā noderēs – tas nav mīts par apkalpojošā personāla nerunāšanu angliski, pat viesnīcā ne visi ar Jums runās angliski.
·         Parīzes metro sistēma, lai arī sākumā šķiet sarežģīta, tomēr ir ļoti praktiska. Satiksme ir ļoti bieža un līdz vēlām nakts stundām. Ja neplānojat dienā braukt vismaz ~4 braucienus (pārsēšanās neskaitās kā atsevišķs brauciens), tad dienas kartes neatmaksājas, labāk pirkt vienreizējās biļetes (1.70 Eur, lētāk, ja pērk uzreiz 10).

·         Pārsvarā visur pieņem kredītkartes, t.sk. daudz kur AmEx.

·         Ja patīk dārzi un parki, tad iesaku Luksemburgas dārzus – ļoti skaisti un salīdzinoši mierīgi, pēc pilsētas centra pat gaiss šķiet svaigāks.
·         Rēķinieties, ka tūristiem jāstaigā daudz – tik daudz tūristu ar samocītām kājām nebiju redzējis nekur citur pasaulē, arī pats beigās samocīju kājas. Tāpēc apaviem jābūt ērtiem + plāksterim kabatā J
·         Parīzes riteņu īre ir lieliska alternatīva klasiskajam publiskajam transportam – varat izbraukt pa Elizeja laukiem, aizbraukt līdz Eifeļa tornim, vai vienkārši vizināties pa Parīzi (pa centru gan grūtāk, liela gājēju plūsma un daudz krustojumu, tomēr arī salīdzinoši daudz veloceliņi ir pieejami).

·         Drošība. Protams, nevaru spriest pilnīgi droši, bet es teiktu, ka tas ir mīts, par nedrošību Parīzē. Ja saglabājat veselo saprātu un neklīstat naktī pa Parīzes Imantu vai Zolitūdi, tad neredzu nekādas problēmas. Protams, kabatzagļi uzdarbojas, bet tas tā ir visur, arī Rīgā. Nevienā mirklī nejutos apdraudēts  Parīzes centrā. Tomēr paejot un pabraucot nostāk no tūristu ceļiem ārpus centra, redzams, ka labāk naktī te vienam ar fotoaparātu un pilnu maku labāk neklaiņot. J
·         Parīze ir ļoti skaista naktī – kā jau teicu, nav iemesla baidīties no Parīzes naktī. Concorde laukums ar obelisku un Sēnas tilti ir lieliski izgaismoti, tāpat arī Eifeļa tornis. Turklāt šajās stundās tūristu ir ievērojami mazāk. Ja man jāizvēlas viena pieredze no Parīzes, tad tās ir tās 2-3 stundas, ko pavadīju Conorde laukumā un Elizejas laukos bildējot vakarīgo un naksnīgo Parīzi.
Nobeigumā, kāda ir atbilde uz jautājumu vai man patika Parīze? Jā, bet ir jāpiestrādā pie tā, lai Parīze nepaliktu atmiņā ar rindām, haosu transporta sistēmā un tūristu pūļiem. Parīze ir tik milzīga, ka katram pilsētas apmeklētājam visticamāk būs tikai viņam raksturīga un neatkārtojama pieredze. Manējā, par spīti dažām nebūšanām sākumā, bija visnotaļ patīkama. Kāda būs Jūsu? J
Pārējos Parīzes ceļojuma blogus, kur detalizētāk aprakstu katras dienas notikumus, var lasīt šeit: [1], [2], [3], [4], [5].


Šī emuāra populārākās ziņas

Komo ezers un Lugano

Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu). Viena no skaistajām mājām Komo ezera krastā Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā. :) Villa Balbinel

Vīns, saule, kristālzils ūdens - 14 dienas Sicīlijā

Šoreiz nedaudz par mūsu ceļojumu uz Sicīliju. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm man ir slinkums daudz rakstīt, tāpēc centīšos īsi, uzsvarus liekot uz padomiem un piedzīvojumiem. Kāpēc Sicīlija? Sicīlija ir fantastiska vieta tās vēstures dēļ. Ja mēs runājam, ka Latvijai ir gājušas pāri visas tautas pēc kārtas, tad ir vērts ieskatīties kam tik nav piederējusi Sicīlija. Un tieši tas raisa interesi – Sicīlija ir 2.5 reizes mazāka par LV, bet tik dažāda. Atsevišķos Sicīlijas reģionos ir jūtams Grieķu, Romiešu, Bizantijas, Normāņu un Arābu pieskaņa. Tik dažāda arhitektūra, tik dažāda virtuve, cilvēki un ikdiena. Un to visu var apskatīt salīdzinoši īsā laika periodā. Tieši tāpēc izvēlējāmies Sicīliju – emocijām un jauniem iespaidiem pilns ceļojums tikai 2 nedēļās. Uzreiz varu teikt, ka nav iespējams 2 nedēļās apskatīt visu Sicīliju – intuitīvi šķiet, ka pietrūka kādas 10 dienas, bet tas labi – tātad būs kādreiz iemesls atgriezties. Neapskatījām Sicīlijas dienvidaustrumu daļu ar kalnu pilsētām

Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē. Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums. Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu

Tēva lomai - 4

Kādu laiku atpakaļ rakstīju šo tekstu par randiņu ar meiteni . Meitai šonedēļ dzimšanas diena - 4 gadi. Attiecīgi arī manai tēva lomai - 4. Man pašam īsti vairs netop skaidrs, kur tas laiks ir palicis. Un jubileja šoreiz ir vismaz mazliet saldskāba. No vienas puses forši, ka jau liela meitene, ar spēcīgu "ES", savām interesēm, spējām, iebildumiem utt. Forši, ka var sarunāt lietas. Pamazām laika un vietas dimensija nostiprinās – saprot kas ir Carnikava, kas ir Helsinki. Saprot, gadalaikus un gaida lielākus notikumus. No otras puses - tik ļoti gribās, lai vēl kaut mazliet nesteigtos ar pieaugšanu. Lai  tētis vēl kādu brīdi būtu draugs, palīgs un varonis. Lai joprojām var priecāties kā par lielām lietā, tā maziņām. Lai joprojām viņu var pārsteigt ar ko tādu, kas mums ir ikdiena. Ar prātu gan saprotu, ka šis vilciens pamazām aizdodas.  Šodien domāju, kādi ir bijuši šie četri gadi. Interesanti ir tas, ka smadzenes dzēš vai vismaz pamatīgi bloķē visu negatīvo - negulētās naktis, ta

Vēlais pavasaris

Klāt jau aprīlis, bet Helsinkos joprojām gana ziemīgi skati. Nedēļu atpakaļ bijām "izbēguši" uz nedēļas nogali Vīnē (kur bija lieliski +20C), pēc kuras, pilnīgi neticās, ka, paraugoties ārā pa logu, joprojām sniega čupas un aizsalis kanāls, pa kuru pat cilvēki mēģina šļūkāt. Šis ir bijis daudzejādā ziņā dīvains pavasaris ar daudz notikumiem gan globāli, gan arī mūsu pašu ikdienā. Vēl nepaspējuši īsti atgūties no Covid mocībām, jau piedzīvojam kara šausmas tepat tuvumā.  Man pašam interesanti vērot to, cik ļoti dažādi kara šausmas "virpuļo" abās informatīvajās telpās - Latvijā un Somijā. Lai arī abās valstīs Krievijas kā agresora risks ir sen zināms un prognozēts, pastāv atšķirības kaut vai tādēļ, ka Somija nav NATO locekle. Tad nu jauājumi nav tik daudz par to, kurš nāks palīgā, cik par to - kā sevi aizsargāt. Protams, karš uzjundījis arī diskusiju par NATO. Un lai arī atbalsts Somijai NATO ir audzis, sabiedrībā tāpat virmo gana asas diskusijas . Tas, kas mani neda