Nu jau esmu sava Parīzes brauciena atpakaļceļā, 8km augstumā
kaut kur virs Polijas. Parīze man patika, bet nevarētu teikt, ka tā mani kaut
kā pārsteidza. Viss bija aptuveni tā, kā es to biju iedomājies. Nevarētu arī
teikt, ka šoreiz bija žēl doties prom, kā tas ir citreiz. Parasti, kad dodos
prom no kādas vietas, kas man patika, lidmašīnai paceļoties domāju – diez vai
kādreiz vēl dzīvē būs iespēja apmeklēt šo vietu. Šoreiz par šo lietu aizdomājos
tikai Varšavas lidostā. Jebkurā gadījumā, tās dienas, ko pavadīju Parīzē ārpus
studijām, deva zināmu vielu pārdomām par šo pilsētu.
Neesmu kļuvis par lielu
Parīzes speciālistu, bet ir daži momenti, kas, iespējams, noderēs ceļojot uz šo
pilsētu arī Jums, lasītāji. Mana galvenā doma par Parīzes baudīšanu ir par to, ka
viss Parīzes skaistums ir smalkajās detaļās. Jā, Eifeļa tornis ir skaists, un
muzeji ir lieliski, bet tam visam pa virsu nāk neskaitāmie tūristi, salīdzinoši
liela netīrība, bezpajumtnieki, vietējo īpatnības nerunājot citās valodās utt. Pēc
Rīgas man personīgi vajadzēja 2-3 dienas, lai pierastu pie ritma. Parīze jūnijā
ir cilvēku pilna, visur notiek tūristu konkurence – par vietu vilcienā, par
vietu pie restorāna galdiņa, par labāku vietu pie Monē gleznas, par vietu
rindā, lai vispār tiktu līdz šai gleznai. Apmeklējot Parīzi, ir jāmāk
"ātrumus" – kamēr mēģini nokļūt no punkta A uz punktu B, ir jābūt
ātram, atjautīgam un dažreiz pat nedaudz agresīvam. Bet, kad nokļūsti galamērķī,
ir jāspēj atslābināties un baudīt. Šāda "pārslēgšanās" vismaz man no
sākuma radīja problēmas, īpaši pēc haosa transporta sistēmā dienā, kad ierados
Parīzē. Pilsētā ir jāmāk atkāpties no klišejām, izdarīt soli nezināmajā, t.i.
iet nevis tur, kur iet visi, bet iet pa paralēlo ielu, nogriezties uz ielas,
kad nezini, kur tā aizvedīs, izslēgt google maps telefonā un ielikt pilsētas
karti mugursomā. Mana labākā diena Parīzē bija vien tad, kad ievēroju šos
principus – aizmirsu par tūristiem, kas ir apkārt, par to, ka man vēl ir
jāpaspēj apskatīt tas, tas un vēl tas. Vienkārša klīšana pa Parīzi ir tas, kas
visticamāk radīs šo Francijas/Parīzes romantiskā šarma sajūtu. Neapšaubāmi, ja
jau esat Parīzē, tad būtu grēks neapskatīt Eifeļa torni vai Elizejas laukus,
bet, iespējams, to var darīt savādākā leņķī, savādāku motīvu dēļ utt. Par dažām
detaļām un atziņām, kas man šķita interesantas:
·
Parīze ir skaista. Neapšaubāmi – arhitektūra,
parki un dārzi, mazās ieliņas, Elizejas lauki, Eifeļa tornis, Triumfa arka,
Sēna ar tās neskaitāmajiem tiltiem, Notre-Dame
un daudz kas cits. Tomēr šis skaistums jāmāk saskatīt, nedrīkst uzķerties
tūristu bara vilinājumam, t.i. ir jāapstājas vietā, kur neviena nav, jāieiet
kādā dārzā/pagalmā/arkā/ielā/ēkā, kur kāds japānis jau priekšā neknipsē.
Ieteikums – Parīze izskatās īpaši lieliska vakarā, 1-2 stundas pirms saulrieta
skaidrā dienā, tas arī ir pats labākais fotografēšanas laiks.
Franču virtuve – nebija nevienas dienas, kad
varētu sūdzēties par to, ko ēdu. Tomēr no kolēģu teiktā, sapratu, ka, ja
dosieties tur, kur ēdienkarte ir pieejama angļu valodā, tad gan būs
"ieberziens". J Parīzes pieredze būs ļoti atkarīga no tā, kā tiksiet
galā ar "tourist trap" atpazīšanu. Man personīgi gastronomiskie
jaunumi bija Foie Gras un vietējā Crepe. Foie Gras iepriekš biju ēdis, bet Parīzē garšotā gan bija pilnīgi
savādāka. Man garšoja, tomēr nevarētu teikt, ka būtu kļuvis par lielu tā fanu –
dotu priekšroku paša gatavotajai pastētei. J Par Crepe biju pozitīvi pārsteigts – tās
tirgo uz katras ielas, tomēr vien vienā no pēdējiem vakariem pagaršoju. Lai arī
tas it kā izteikti junk-food
koncepts, tomēr ļoti gardi, bez lieka salduma vai eļļainuma. Vēl atmiņā palika Falafel, ko nogaršoju Rue de Rosiers, jeb Le Marais rajonā. Ņemiet vērā, ka tā gluži nav uzkoda, bet
pilnvērtīgs ēdiens – es mazliet iekritu, gribēju uzkodu, bet dabūju
pilnvērtīgas pusdienas. J
·
Le Marais rajons,
starp citu, ir ātrākais veids, kā iepazīst to romantisku Parīzi, par kuru
redzam filmās un lasām grāmatās. Turklāt tā ir vieta, kur var viegli noslēpties
no pūļiem un standartiem/klišejām. Tikmēr, bohēmisma pilnā Monmartra noteikt ir
daudz pūļaināka, bet baznīca kalna galā ir tā skata vērta, turklāt skats pāri
Parīzei ir ļoti skaists, un neatpaliek no Tour
Montparnasse piedāvātā. Tour Montparnasse – skatu laukums Parīzes augstākajā
vietā, ir lieliska alternatīva Eifeļa torņa apmeklējumam, lētāk, bez lielām
rindām un…ar Eifeļa torni, ko apskatīt un nobildēt. Vienīgais ieteikums –
vasaras mēnešos saulriets sanāk gandrīz aiz Eifeļa torņa, t.i. nobildēt to būs
pagrūti, tādēļ vai nu speciāli jāgatavo tehnika, vai arī jānāk citā laikā (no
rīta, pa dienu, pēc saulrieta).
·
D'Orsay
muzejs – lieliska alternatīva Luvrai. Luvras apmeklējumam nepietiek ar dažām
stundām, bet D'Orsay muzeja gadījumā
var pietikt ar 2-3 stundām, turklāt bijusī stacijas ēka, kurā muzejs mūsdienās
atrodas, ir šedevrs pati par sevi.
·
Pāris elementāras frāzes un vārdu zināšana
franču valodā noderēs – tas nav mīts par apkalpojošā personāla nerunāšanu
angliski, pat viesnīcā ne visi ar Jums runās angliski.
·
Parīzes metro sistēma, lai arī sākumā šķiet
sarežģīta, tomēr ir ļoti praktiska. Satiksme ir ļoti bieža un līdz vēlām nakts
stundām. Ja neplānojat dienā braukt vismaz ~4 braucienus (pārsēšanās neskaitās
kā atsevišķs brauciens), tad dienas kartes neatmaksājas, labāk pirkt
vienreizējās biļetes (1.70 Eur, lētāk, ja pērk uzreiz 10).
·
Pārsvarā visur pieņem kredītkartes, t.sk. daudz
kur AmEx.
·
Ja patīk dārzi un parki, tad iesaku Luksemburgas
dārzus – ļoti skaisti un salīdzinoši mierīgi,
pēc pilsētas centra pat gaiss šķiet svaigāks.
·
Rēķinieties, ka tūristiem jāstaigā daudz – tik
daudz tūristu ar samocītām kājām nebiju redzējis nekur citur pasaulē, arī pats
beigās samocīju kājas. Tāpēc apaviem jābūt ērtiem + plāksterim kabatā J
·
Parīzes riteņu īre ir lieliska alternatīva
klasiskajam publiskajam transportam – varat izbraukt pa Elizeja laukiem,
aizbraukt līdz Eifeļa tornim, vai vienkārši vizināties pa Parīzi (pa centru gan
grūtāk, liela gājēju plūsma un daudz krustojumu, tomēr arī salīdzinoši daudz
veloceliņi ir pieejami).
·
Parīze ir ļoti skaista naktī – kā jau teicu, nav
iemesla baidīties no Parīzes naktī. Concorde
laukums ar obelisku un Sēnas tilti ir lieliski izgaismoti, tāpat arī Eifeļa
tornis. Turklāt šajās stundās tūristu ir ievērojami mazāk. Ja man jāizvēlas
viena pieredze no Parīzes, tad tās ir tās 2-3 stundas, ko pavadīju Conorde laukumā un Elizejas laukos
bildējot vakarīgo un naksnīgo Parīzi.
Nobeigumā, kāda ir atbilde uz jautājumu vai man patika
Parīze? Jā, bet ir jāpiestrādā pie tā, lai Parīze nepaliktu atmiņā ar rindām,
haosu transporta sistēmā un tūristu pūļiem. Parīze ir tik milzīga, ka katram
pilsētas apmeklētājam visticamāk būs tikai viņam raksturīga un neatkārtojama
pieredze. Manējā, par spīti dažām nebūšanām sākumā, bija visnotaļ patīkama.
Kāda būs Jūsu? J
Pārējos Parīzes ceļojuma blogus, kur detalizētāk aprakstu
katras dienas notikumus, var lasīt šeit: [1], [2], [3], [4], [5].
