Pāriet uz galveno saturu

Parīze: rezumējums

Nu jau esmu sava Parīzes brauciena atpakaļceļā, 8km augstumā kaut kur virs Polijas. Parīze man patika, bet nevarētu teikt, ka tā mani kaut kā pārsteidza. Viss bija aptuveni tā, kā es to biju iedomājies. Nevarētu arī teikt, ka šoreiz bija žēl doties prom, kā tas ir citreiz. Parasti, kad dodos prom no kādas vietas, kas man patika, lidmašīnai paceļoties domāju – diez vai kādreiz vēl dzīvē būs iespēja apmeklēt šo vietu. Šoreiz par šo lietu aizdomājos tikai Varšavas lidostā. Jebkurā gadījumā, tās dienas, ko pavadīju Parīzē ārpus studijām, deva zināmu vielu pārdomām par šo pilsētu.
Neesmu kļuvis par lielu Parīzes speciālistu, bet ir daži momenti, kas, iespējams, noderēs ceļojot uz šo pilsētu arī Jums, lasītāji. Mana galvenā doma par Parīzes baudīšanu ir par to, ka viss Parīzes skaistums ir smalkajās detaļās. Jā, Eifeļa tornis ir skaists, un muzeji ir lieliski, bet tam visam pa virsu nāk neskaitāmie tūristi, salīdzinoši liela netīrība, bezpajumtnieki, vietējo īpatnības nerunājot citās valodās utt. Pēc Rīgas man personīgi vajadzēja 2-3 dienas, lai pierastu pie ritma. Parīze jūnijā ir cilvēku pilna, visur notiek tūristu konkurence – par vietu vilcienā, par vietu pie restorāna galdiņa, par labāku vietu pie Monē gleznas, par vietu rindā, lai vispār tiktu līdz šai gleznai. Apmeklējot Parīzi, ir jāmāk "ātrumus" – kamēr mēģini nokļūt no punkta A uz punktu B, ir jābūt ātram, atjautīgam un dažreiz pat nedaudz agresīvam. Bet, kad nokļūsti galamērķī, ir jāspēj atslābināties un baudīt. Šāda "pārslēgšanās" vismaz man no sākuma radīja problēmas, īpaši pēc haosa transporta sistēmā dienā, kad ierados Parīzē. Pilsētā ir jāmāk atkāpties no klišejām, izdarīt soli nezināmajā, t.i. iet nevis tur, kur iet visi, bet iet pa paralēlo ielu, nogriezties uz ielas, kad nezini, kur tā aizvedīs, izslēgt google maps telefonā un ielikt pilsētas karti mugursomā. Mana labākā diena Parīzē bija vien tad, kad ievēroju šos principus – aizmirsu par tūristiem, kas ir apkārt, par to, ka man vēl ir jāpaspēj apskatīt tas, tas un vēl tas. Vienkārša klīšana pa Parīzi ir tas, kas visticamāk radīs šo Francijas/Parīzes romantiskā šarma sajūtu. Neapšaubāmi, ja jau esat Parīzē, tad būtu grēks neapskatīt Eifeļa torni vai Elizejas laukus, bet, iespējams, to var darīt savādākā leņķī, savādāku motīvu dēļ utt. Par dažām detaļām un atziņām, kas man šķita interesantas:

·         Parīze ir skaista. Neapšaubāmi – arhitektūra, parki un dārzi, mazās ieliņas, Elizejas lauki, Eifeļa tornis, Triumfa arka, Sēna ar tās neskaitāmajiem tiltiem, Notre-Dame un daudz kas cits. Tomēr šis skaistums jāmāk saskatīt, nedrīkst uzķerties tūristu bara vilinājumam, t.i. ir jāapstājas vietā, kur neviena nav, jāieiet kādā dārzā/pagalmā/arkā/ielā/ēkā, kur kāds japānis jau priekšā neknipsē. Ieteikums – Parīze izskatās īpaši lieliska vakarā, 1-2 stundas pirms saulrieta skaidrā dienā, tas arī ir pats labākais fotografēšanas laiks.

        Franču virtuve – nebija nevienas dienas, kad varētu sūdzēties par to, ko ēdu. Tomēr no kolēģu teiktā, sapratu, ka, ja dosieties tur, kur ēdienkarte ir pieejama angļu valodā, tad gan būs "ieberziens". J Parīzes pieredze būs ļoti atkarīga no tā, kā tiksiet galā ar "tourist trap" atpazīšanu. Man personīgi gastronomiskie jaunumi bija Foie Gras un vietējā Crepe. Foie Gras iepriekš biju ēdis, bet Parīzē garšotā gan bija pilnīgi savādāka. Man garšoja, tomēr nevarētu teikt, ka būtu kļuvis par lielu tā fanu – dotu priekšroku paša gatavotajai pastētei. J Par Crepe biju pozitīvi pārsteigts – tās tirgo uz katras ielas, tomēr vien vienā no pēdējiem vakariem pagaršoju. Lai arī tas it kā izteikti junk-food koncepts, tomēr ļoti gardi, bez lieka salduma vai eļļainuma. Vēl atmiņā palika Falafel, ko nogaršoju Rue de Rosiers, jeb Le Marais rajonā. Ņemiet vērā, ka tā gluži nav uzkoda, bet pilnvērtīgs ēdiens – es mazliet iekritu, gribēju uzkodu, bet dabūju pilnvērtīgas pusdienas. J
·         Le Marais rajons, starp citu, ir ātrākais veids, kā iepazīst to romantisku Parīzi, par kuru redzam filmās un lasām grāmatās. Turklāt tā ir vieta, kur var viegli noslēpties no pūļiem un standartiem/klišejām. Tikmēr, bohēmisma pilnā Monmartra noteikt ir daudz pūļaināka, bet baznīca kalna galā ir tā skata vērta, turklāt skats pāri Parīzei ir ļoti skaists, un neatpaliek no Tour Montparnasse piedāvātā. Tour Montparnasse – skatu laukums Parīzes augstākajā vietā, ir lieliska alternatīva Eifeļa torņa apmeklējumam, lētāk, bez lielām rindām un…ar Eifeļa torni, ko apskatīt un nobildēt. Vienīgais ieteikums – vasaras mēnešos saulriets sanāk gandrīz aiz Eifeļa torņa, t.i. nobildēt to būs pagrūti, tādēļ vai nu speciāli jāgatavo tehnika, vai arī jānāk citā laikā (no rīta, pa dienu, pēc saulrieta).
 ·         D'Orsay muzejs – lieliska alternatīva Luvrai. Luvras apmeklējumam nepietiek ar dažām stundām, bet D'Orsay muzeja gadījumā var pietikt ar 2-3 stundām, turklāt bijusī stacijas ēka, kurā muzejs mūsdienās atrodas, ir šedevrs pati par sevi.
·         Pāris elementāras frāzes un vārdu zināšana franču valodā noderēs – tas nav mīts par apkalpojošā personāla nerunāšanu angliski, pat viesnīcā ne visi ar Jums runās angliski.
·         Parīzes metro sistēma, lai arī sākumā šķiet sarežģīta, tomēr ir ļoti praktiska. Satiksme ir ļoti bieža un līdz vēlām nakts stundām. Ja neplānojat dienā braukt vismaz ~4 braucienus (pārsēšanās neskaitās kā atsevišķs brauciens), tad dienas kartes neatmaksājas, labāk pirkt vienreizējās biļetes (1.70 Eur, lētāk, ja pērk uzreiz 10).

·         Pārsvarā visur pieņem kredītkartes, t.sk. daudz kur AmEx.

·         Ja patīk dārzi un parki, tad iesaku Luksemburgas dārzus – ļoti skaisti un salīdzinoši mierīgi, pēc pilsētas centra pat gaiss šķiet svaigāks.
·         Rēķinieties, ka tūristiem jāstaigā daudz – tik daudz tūristu ar samocītām kājām nebiju redzējis nekur citur pasaulē, arī pats beigās samocīju kājas. Tāpēc apaviem jābūt ērtiem + plāksterim kabatā J
·         Parīzes riteņu īre ir lieliska alternatīva klasiskajam publiskajam transportam – varat izbraukt pa Elizeja laukiem, aizbraukt līdz Eifeļa tornim, vai vienkārši vizināties pa Parīzi (pa centru gan grūtāk, liela gājēju plūsma un daudz krustojumu, tomēr arī salīdzinoši daudz veloceliņi ir pieejami).

·         Drošība. Protams, nevaru spriest pilnīgi droši, bet es teiktu, ka tas ir mīts, par nedrošību Parīzē. Ja saglabājat veselo saprātu un neklīstat naktī pa Parīzes Imantu vai Zolitūdi, tad neredzu nekādas problēmas. Protams, kabatzagļi uzdarbojas, bet tas tā ir visur, arī Rīgā. Nevienā mirklī nejutos apdraudēts  Parīzes centrā. Tomēr paejot un pabraucot nostāk no tūristu ceļiem ārpus centra, redzams, ka labāk naktī te vienam ar fotoaparātu un pilnu maku labāk neklaiņot. J
·         Parīze ir ļoti skaista naktī – kā jau teicu, nav iemesla baidīties no Parīzes naktī. Concorde laukums ar obelisku un Sēnas tilti ir lieliski izgaismoti, tāpat arī Eifeļa tornis. Turklāt šajās stundās tūristu ir ievērojami mazāk. Ja man jāizvēlas viena pieredze no Parīzes, tad tās ir tās 2-3 stundas, ko pavadīju Conorde laukumā un Elizejas laukos bildējot vakarīgo un naksnīgo Parīzi.
Nobeigumā, kāda ir atbilde uz jautājumu vai man patika Parīze? Jā, bet ir jāpiestrādā pie tā, lai Parīze nepaliktu atmiņā ar rindām, haosu transporta sistēmā un tūristu pūļiem. Parīze ir tik milzīga, ka katram pilsētas apmeklētājam visticamāk būs tikai viņam raksturīga un neatkārtojama pieredze. Manējā, par spīti dažām nebūšanām sākumā, bija visnotaļ patīkama. Kāda būs Jūsu? J
Pārējos Parīzes ceļojuma blogus, kur detalizētāk aprakstu katras dienas notikumus, var lasīt šeit: [1], [2], [3], [4], [5].


Šī emuāra populārākās ziņas

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog). 


"Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “Golden Circle” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir, Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park (Þingvellir).


Some time ago (…

Kazeņu ievārījums - ziemas kārums

Tie, kas mani labi pazīst, zina, ka mans mīļākais ievārījums ir kazeņu ievārījums. Jau daudzus gadus katru augustu bubinu par to, ka Latvijā īsti nav izplatīta kazeņu kultūra. Pagājušajā gadā biju Ungārijā tieši kazeņu laikā, par ko rakstīju arī savā ceļojumu aprakstā. Toreiz ļoti lielu iespaidu atstāja tirgus apmeklējums, kur kazenes tika tirgotas kilogramiem, pārdevēji izkārtoja kazenes piramīdas formā, kā pie mums ābolus Rīgas Centrāltirgū. Tur jūdzos, gribējās nopirkt visu un paņemt līdzi uz LV. Toreiz nodomāju - ja man būtu iespēja šīs kazenes dabūt LV, tad tik es sev savārītu ievārījumus. Zinu, ka pēdējos gados arī LV pakāpeniski attīstās kazeņu audzēšana, arī pats esmu apsvēris domu par to audzēšanu. Tomēr šogad noveicās - atradu vietu, kur var salasīt daudz meža kazeņu (jeb cūceņu, kā tās patiesībā sauc; jā, jā - zinu, visiem "cūcenes" asociējas ar sēnēm). :) Tad nu šoreiz par kazeņu ievārījumu - pamēģiniet, kamēr ir sezona! :) Un, ja ir iespēja - izmantojiet meža ka…

Drakulas zeme - Transilvānija

Ievads  Pēc reorganizācijas darbā uzzināju, ka esmu iekļauts Eiropas Komisijas darbagrupā, kura tiekas aptuveni 8 reizes gadā. Un viena no tām ir neformālā tikšanās ar kolēģiem kādā no dalībvalstīm. Tad nu paspēju vienu reizi aizbraukt uz birokrātijas galvaspilsētu Briseli un uzzināju, ka būs jābrauc arī uz neformālo pasākumu Rumānijā. Pie tam nevis galvaspilsētā, bet gan Transilvānijas pilsētā SIBIU. Protams, īpaši priecīgs par to nebiju – es, kā cilvēks, kas necieš karstumu, nespēju sevi iedomāties Rumānijā jūnija vidū. Pēcāk uzzināju, ka uz neformālo pasākumu var ņemt līdzi arī savas otrās puses, tad nu izdomāju, ka šo pasākumu varu uztaisīt par nelielu ceļojumu kopā ar savu līgavu. :) Asociācijas Kas normālam cilvēkam asociējas ar Rumāniju? Man – čigāni, futbols (Rumānijas izlase vienmēr ir patikusi), karstums un nabadzība, ja skatāmies ES-27 līmenī. Par Bukaresti man priekšstats bija, ka varētu būt post-padomju telpai līdzīga pilsēta, tik ar dienvidu zemju elementiem…iedomājos k…

Podkāsti par ekonomikas tēmu

Pēdējos gados podkāsti ir kļuvuši par ierastu lietu daudzu cilvēku ikdienā. (Uzreiz atkāpe: diez šis termins ir latviskots? Ok, paskatījos - "podraide" un "aplāde". Nē, sorry, tos es nelietošu.) Mani podkāsti nekad tā īsti nav "paķēruši", jo, acīmredzot, tie, kurus mēģināju klausīties, īsti neuzrunāja. Tik laika gaitā sapratu, ka izklaides rakstura podkāsti īsti nav man - brīvajā laikā es varu atrast labākas lietas, ko darīt. Bet, ir savādāk, ja runājam par podkāstiem par manu profesionālo nodarbi - ekonomiku. Šajā ierakstā gribēju padalīties par tiem dažiem, ko klausos, un kas man sniedz vērtīgu informāciju kondensētā veidā. Tieši apstāklis, ka dienas/nedēļas ziņas vai kādu specifisku tēmu varu paklausīties pastaigā mājas-darbs-mājas, ir galvenais iemesls, kādēļ podkāstus sāku klausīties.  Nevienu podkāstu neklausos no A līdz Z tikai tādēļ, ka jānoklausās. Bieži tēma nav tik saistoša vai veids, kā tā pasniegta nešķiet gana interesants vai izzinošs. Dažreiz…

Restorāns kā ierocis

Kinfildiešu sāgas kontekstā atcerējos sarunu ar vienu ārzemnieku, kuram Rīgā pieder ēdināšanas iestāde. Katru reizi, kad tikāmies uz kādu alu, agri vai vēlu saruna nonāca pie nodokļiem. Un nē - viņš nesūdzējās, ka Latvijā būtu pārāk augsti nodokļi. Un nē - nesūdzējās, ka būtu pārāk liela birokrātija. Tieši otrādi - dažreiz pa uzslavēja, teica ka salīdzinājumā ar savu mītnes zemi, LV ir vieglāk. Bet viņš sūdzējās…par kafejnīcu pāri ielai. Un to, kas nākamajā ielā. Un visām tām pārējām. Tām, par kurām viņš zināja, ka tās nemaksā nodokļus. Un dažreiz viņš bija izmisis - jo nolaidās rokas cīnīties dažādu spēles noteikumu spēlē. Katru reizi, kad vajadzēja noalgot darbinieku - faktiskā neto alga, ko varēja piedāvāt bija, zemāka, nekā spēja tās citas bodes - jo tur neto alga ir vienāda ar bruto algu.  Man ir žēl, ka kaut kāds uzpūsts neaizvietojama restorāna stāsts tiek veiksmīgi izmantots (un to dara tie paši cilvēki, kas jau piedalījušies visādu interesantu stāstu tapšanā), lai pastāstītu…