Pāriet uz galveno saturu

Ņujorka. Epilogs.

Nu jau esmu atpakaļ Latvijā. Pēdējās divās dienās iestājās zināms ceļošanas nogurums. Pēc 3 nedēļām Azoru salās, Ņujorka tomēr pamatīgi nogurdināja, un pēdējās dienās organisms sāka pagurt un pārslēgties uz vietējo laiku. No savas pieredzes tagad zinu, ka turēties pretī laika zonu ciklam nav liela jēga, ja paliec vairāk par 3-4 dienām. Sākot ar 5.dienu tāpat saules cikls dara savu un organisms pamazām pārslēdzas uz vietējo laiku, tas nekas, ka celies 5os bet ej gulēt 21.-22.os. Ceturtdien pēc darba pasākuma devos vēl pastaigā pa High Line – bijušās virszemes vilciena līnijas vietā ierīkotu pastaigu taku pa Ņujorkas džungļiem. Interesants koncepts un laba redzamība – var redzēt arhitektūru no nedaudz cita skatu punkta. Tomēr vismaz tajā mirklī, kad biju tur, bija visai pūļains, iespējams, to var norakstīt uz pēcpusdienu. Pēc īsas pastaigas pa Manhetenu, sapratu, ka uzvalkā un cietajās kurpēs nebūs aršana. Aizbraucu uz viesnīcu, pārģērbos un devos uzdevumā – šķērsot kājām Manhetenas tiltu saulrietā. Salīdzinājumā ar Bruklinas tiltu, Manhetenas tiltu kājāmgājēji izmanto daudz, daudz mazāk (lai arī nesaprotu kādēļ, skats ļoti skaists, turklāt skaisto Bruklinas tiltu var vērot no malas). Tieši tāpēc pievērsu uzmanību divām sievietēm, kas arī tuvojās tiltam. Ejot viņām garām, sadzirdēju pazīstamu valodu :) Diezgan negaidīti, bet 6.jā dienā Ņujorkā, beidzot satiku latviešus. Laine (kas kādu laiku dzīvo ASV) un Anete (kas atbraukusi ciemos) attiecīgi bija manas pavadones pāri Manhetenas tiltam – bija patīkami satikt savus cilvēkus, kad kādu laiku latviski nebija runāts. Tilta otrajā pusē šķīrāmies, es devos iekšā pilsētā, bildēt naksnīgo Manhetenu - Chinatown, Taimskvēru, dzelzceļa staciju utt. Vienvārdsakot beidzot, pēdējā vakarā, metos tajā, ko man patīk darīt – fotografēt.

Vispār fotografēšanai Ņujorkā var veltīt atsevišķu rindkopu. Tiem, kas šai lietai pieiet nopietni var likties interesanti. Man bija divas lietas, kas atstāja paliekošu iespaidu. Viens, pat 24mm objektīvs uz pilnkadra kameras brīžiem likās par šauru. Īpaši vietās, kur liela debesskrāpju koncentrācija. Man līdzi bija 24mm fiksēta lēca un 85mm fiksētā. Pēdējo gandrīz neizmantoju – nebija kur, viss pārāk tuvu. Otrs, gaismas spēles stikloto debesskrāpju vidū. Ļoti daudzas bildes dabūju pārgaismotas, ar dīvainiem baltiem pleķiem, jo kad apkārt ir 3-4 lieli stiklaini debesskrāpji, un saule spīd no zema leņķa, tad gaismas spēles ir neparedzamas. Nezinu vai ar filtra palīdzību šo gluži var izlabot, vairāk vienkārši ir jāpiedomā pie situācijas, jāatrod pareizais leņķis. Vēl viena lieta – vakarā galvenajās ielās nav kur nolikt statīvu :D Teiksim Taimskvērā gandrīz nereāli noķert kadru, lai kāds neielīstu priekšā kadram. Vienīgā opcija, iet bildēt stundās, kad nav cilvēku.

Pēdējā pusdiena Ņujorkā man sākās visai agri – piecēlos ap sešiem, sakārtoju somas, paēdu brokastis un izčekojos no viesnīcas. Rezultātā jau ap 9ņiem biju vilcienā uz Braitonbīču un Coney Island. 30 minūšu brauciens no Bruklinas, un jau biju vietā, kur krievu valoda labākajā gadījumā ir līdzvērtīga valoda angļu valodai, bet reāli likās, ka tā ir pirmā un galvenā valoda rajonā. Cilvēki sarunājas krieviski, veikalu izkārtnes krieviski, veikalos preces no post-padomju telpas, ir arī biezpiena sieriņi "Kārums". Ригу visi atceras ar labiem vārdiem – atceras Jūrmalu, Rīgas Šprotes. Pēc nelielas pastaigas pa veikalu ielu, devos uz okeānu. Smilšu pludmale, kā tepat – LV. Piekraste pilna ar molusku paliekām, putnu saplosītiem krabjiem, mīdijām veidīgiem veidojumiem utt. Un dīvaina sajūta – tur tālumā, ir Azoru salas. Zinu, ka nākamos ~4000 km zemes nav un nākamais pleķītis, kas ir, ir Flores sala Azorās, tās rietumu piekraste, kur vēl 2 nedēļas pirms tam, absolūtā nekurienē, sēdējām ar Polundru pie jūras kafejnīcā un malkojām vīnu. Tas kontrasts starp šīm divām vietām, kuras atdala 4000 km ūdens, ir milzīgs – viena no pasaules lielākajām metropolēm, un viena no visgrūtāk sasniedzamajām apdzīvotajām vietām. Kamēr stāvēju un prātoju par šo, vilnis, kas pirms tam skalojās 10 metrus no manis, mani pārsteidza. Un tieši tāpat kā 2 nedēļas atpakaļ Azoru salās, vnk līdz pēdējais vīlei samērcēju savas baltās botas – tās pašas, kurās vēl bija Atlantijas Okeāna smiltis no Azorām. :D Nevarēju nesmieties – 2x mūžā esmu samērcējis apavus šādā veidā, ar 2 nedēļu intervālu Atlantijas okeāna dažādās malās. :)
Tā kā kājas bija pilnīgi slapjas, nācās pasteigties ar Coney Island apmeklējumu. Jāteic gan, ka tur viss bija slēgts – ierastās atrakcijas bija slēgtas, un vieta izskatījās pamesta. Pieņemu gan, ka brīvdienās viss notiek. Jebkurā gadījumā, ja ir iespēja izlauzties no Manhetenas, tad Braitonbīča un Coney Island nav tā sliktākā vieta uz kurieni doties, īpaši ja laikapstākļi tam ir labvēlīgi.

Pēc īsas pieturas viesnīcā, nomainot apavus, devos uz nu jau iepazīto sierakūku vietu Manhetenā un uz pastaigu pa Midtown – vietu, kur man tik ļoti iepatikās iepriekšējos bloga ierakstos aprakstītā arhitektūra. Jāteic, ka ceļojuma 7.dienā jutos mazliet nomocīts – 4 nedēļas ceļojumu, mainot laika zonas, darīja savu – spēku vairs nebija daudz. Izstaigāju Midtown, devos uz Battery Park Manhetenas dienvidu daļā. Skaists parks/promenāde ar skatu uz Ņūdžersiju un Brīvības Statuju tālumā. Tur ieturēju tikko Whole Foods paķertās pusdienas, un izdzēru vēl 3 dienas atpakaļ nopirkto GingerAle.
Izejot cauri parkam, sapratu, ka faktiski, jādodas uz viesnīcu, jāpaķer somas, un jādodas uz JFK lidostu. Bet, pag… visas šīs dienas, domāju, ka jānoķer kāds kadrs ar vietējo vāveri. Un tā arī domāju, domāju, bet kadra ta' nav! Zināju, ka parka dienvidu daļā pāris biju redzējis iepriekš. Atradu, bet fotografēties gan negrib. Un tad sev jakas kabatā, atradu…vienu saulespuķu sēkliņu, kas man bija izkritusi no riekstu maisījuma iepakojuma, ko mēģinājām nedēļu iepriekš nobarot Londonas vāverēm (bet tās bija izlepušas un neēda). Un šī viena sēkliņa bija mans-fotogrāfa glābiņš. Šī vāvere nesmādēja un ātri vien kļuva par fotomodeli. :) Tad nu tas arī pēc būtības palika pēdējais kadrs no Ņujorkas.

Ceļojums atpakaļ izvērtās mierīgāk nekā turpceļā. Nekādu aizķeršanos pārbaudēs. Vienīgi lidmašīnā vietas kājām bija gaužām maz, kas neļāva gulēt. Faktiski visu nakti paliku nomodā, tāpēc joprojām mokos ar pamatīgām laika joslu maiņas sekām. Šodien dienu darbā neko kreatīvu padarīt nespēju, tik tehniskas lietas. Braucot atpakaļ iedomājos pats pie sevis jautājumu – Ņujorka vai Vašingtona (DC)? Daudziem par pārsteigumu, man šaubu nebija ne mirkli – Vašingtona. Ņujorka ir brīnišķīga vieta, kur aizbraukt uz nedēļu, paķert kultūršoku, paskatīties, kā trakie dzīvo šādā vietā. Bet lai katru dienu dotos cīņā par izdzīvošanu metro, cīņā par pirmo vietu pakaļ kafijai, virtulim¸ cīņā par vietu vakarā pārtikas veikalā utt… Laikam nē, nav priekš manis – es labāk tajās pašās Azoru salās sarunājos ar govīm. :D Bet neapšaubāmi, katram ceļotājam vajadzētu reizi dzīvē paviesoties Ņujorkā. Un nav obligāti jātusē  pa Ņujorku ilgstoši – man pietika ar divām dienām, lai redzētu visu svarīgāko un paspētu sajust to – Ņujorkas sajūtu. Jā, divas saspringtas un nogurdinošas dienas, bet neviens jau nav teicis, ka ceļošana ir viegla. :)

Un, ja tagad man jautā, kas visvairāk palika atmiņā, tad noteikti saku – arhitektūra, kas atrodas “zemāk par debesskrāpjiem”. Manuprāt, ļoti skaista arhitektūra, kas paliek “lielo brāļu” fonā. Savās bildēs speciāli pievērsu pastiprinātu uzmanību tam. Runājot ar vietējiem, ieminējos par to, ka patīk šī arhitektūra, bet viņu reakciji bija mērens pārsteigums – no sērijas, “būs jāiet paskatīties”... J Paldies, ka lasījāt to, kā man gāja Ņujorkā!
Pārējās bildes var atrast te (Google photos), iepriekšējo dienu (p)ieraksti te:

Komentāri

  1. Superīgs apraksts, paldies! Ja būtu vēl papildus karte ar taviem klejojumu maršrutiem, vispār būtu zelts, bet nu visu jau vēlēties nevar. Vēl tikai jāsaņemas bildēm iziet cauri.

    AtbildētDzēst
  2. Iedvesmojošs raksts. Es ar labprāt vēlētos aizceļot uz šīm vietām. Ceru, ka kaut kad tuvākā nākotnē izdosies.

    AtbildētDzēst
  3. Paldies par labajiem vārdiem. Par karti bija doma, bet, godīgi sakot, 80% no laika vienkārši klaiņoju (manuprāt, labākais veids, kā apskatīt pilsētu) ļoti aptuveni zinot, kur atrodos. Mugursomā bija planšete ar google maps, bet tajā ieskatījos labi, ja reizi 2-3 stundās, kad pavisam likās, ka aizeju "neceļos" :)

    AtbildētDzēst
  4. Jā, par karti piekrītu, bet doma pašam savilkt tavu dienu maršutus kartē, lai aptuveni zinātu kas ir kur, un kā labāk soļot apskatēs.
    Raksti ļoti vērtīgi un jau nākošnedēļ man daudz kas no šī noderēs. Uz NHL gan iešu uz Islanders - Buffalo spēli zināmu iemeslu dēļ Bruklinas arēnā, bet Madison Square Garden apmeklējums ieplānots uz pirmo NY Knicks mājas spēli atbalstīt savu vārda brāli:)

    AtbildētDzēst

Komentāra publicēšana

Šī emuāra populārākās ziņas

Iceland in winter – why not? Travel guide for those who travel on a budget. PART 2

This is the second part of our trip review to Iceland. You can find the first part here (a link to my personal blog). 


"Golden Circle" and trip to the south of Iceland We’ve done this route twice! Attempt nr. 1. First time we tried to do it was our first day when we got our car. And taking into account the result that was probably a mistake. Firstly it took some time till we got to Reykjavik and found the car rental (we had to take the bus from Hafnarfjordur; we should have started earlier in the morning), then we had to sign the agreement in the car rental. And that’s it – half of the day was already gone. :) But still, the weather was so good (a lot of sunshine, although a snowstorm was forecasted for the evening) that after getting into the car we decided to go for the “Golden Circle” – a route in the southwestern part of Iceland which includes several sightseeings – Kerid volcano crater, Geysir, Gulfoss waterfall and Thingvellir National Park (Þingvellir).


Some time ago (…

Kazeņu ievārījums - ziemas kārums

Tie, kas mani labi pazīst, zina, ka mans mīļākais ievārījums ir kazeņu ievārījums. Jau daudzus gadus katru augustu bubinu par to, ka Latvijā īsti nav izplatīta kazeņu kultūra. Pagājušajā gadā biju Ungārijā tieši kazeņu laikā, par ko rakstīju arī savā ceļojumu aprakstā. Toreiz ļoti lielu iespaidu atstāja tirgus apmeklējums, kur kazenes tika tirgotas kilogramiem, pārdevēji izkārtoja kazenes piramīdas formā, kā pie mums ābolus Rīgas Centrāltirgū. Tur jūdzos, gribējās nopirkt visu un paņemt līdzi uz LV. Toreiz nodomāju - ja man būtu iespēja šīs kazenes dabūt LV, tad tik es sev savārītu ievārījumus. Zinu, ka pēdējos gados arī LV pakāpeniski attīstās kazeņu audzēšana, arī pats esmu apsvēris domu par to audzēšanu. Tomēr šogad noveicās - atradu vietu, kur var salasīt daudz meža kazeņu (jeb cūceņu, kā tās patiesībā sauc; jā, jā - zinu, visiem "cūcenes" asociējas ar sēnēm). :) Tad nu šoreiz par kazeņu ievārījumu - pamēģiniet, kamēr ir sezona! :) Un, ja ir iespēja - izmantojiet meža ka…

Drakulas zeme - Transilvānija

Ievads  Pēc reorganizācijas darbā uzzināju, ka esmu iekļauts Eiropas Komisijas darbagrupā, kura tiekas aptuveni 8 reizes gadā. Un viena no tām ir neformālā tikšanās ar kolēģiem kādā no dalībvalstīm. Tad nu paspēju vienu reizi aizbraukt uz birokrātijas galvaspilsētu Briseli un uzzināju, ka būs jābrauc arī uz neformālo pasākumu Rumānijā. Pie tam nevis galvaspilsētā, bet gan Transilvānijas pilsētā SIBIU. Protams, īpaši priecīgs par to nebiju – es, kā cilvēks, kas necieš karstumu, nespēju sevi iedomāties Rumānijā jūnija vidū. Pēcāk uzzināju, ka uz neformālo pasākumu var ņemt līdzi arī savas otrās puses, tad nu izdomāju, ka šo pasākumu varu uztaisīt par nelielu ceļojumu kopā ar savu līgavu. :) Asociācijas Kas normālam cilvēkam asociējas ar Rumāniju? Man – čigāni, futbols (Rumānijas izlase vienmēr ir patikusi), karstums un nabadzība, ja skatāmies ES-27 līmenī. Par Bukaresti man priekšstats bija, ka varētu būt post-padomju telpai līdzīga pilsēta, tik ar dienvidu zemju elementiem…iedomājos k…

Podkāsti par ekonomikas tēmu

Pēdējos gados podkāsti ir kļuvuši par ierastu lietu daudzu cilvēku ikdienā. (Uzreiz atkāpe: diez šis termins ir latviskots? Ok, paskatījos - "podraide" un "aplāde". Nē, sorry, tos es nelietošu.) Mani podkāsti nekad tā īsti nav "paķēruši", jo, acīmredzot, tie, kurus mēģināju klausīties, īsti neuzrunāja. Tik laika gaitā sapratu, ka izklaides rakstura podkāsti īsti nav man - brīvajā laikā es varu atrast labākas lietas, ko darīt. Bet, ir savādāk, ja runājam par podkāstiem par manu profesionālo nodarbi - ekonomiku. Šajā ierakstā gribēju padalīties par tiem dažiem, ko klausos, un kas man sniedz vērtīgu informāciju kondensētā veidā. Tieši apstāklis, ka dienas/nedēļas ziņas vai kādu specifisku tēmu varu paklausīties pastaigā mājas-darbs-mājas, ir galvenais iemesls, kādēļ podkāstus sāku klausīties.  Nevienu podkāstu neklausos no A līdz Z tikai tādēļ, ka jānoklausās. Bieži tēma nav tik saistoša vai veids, kā tā pasniegta nešķiet gana interesants vai izzinošs. Dažreiz…

Restorāns kā ierocis

Kinfildiešu sāgas kontekstā atcerējos sarunu ar vienu ārzemnieku, kuram Rīgā pieder ēdināšanas iestāde. Katru reizi, kad tikāmies uz kādu alu, agri vai vēlu saruna nonāca pie nodokļiem. Un nē - viņš nesūdzējās, ka Latvijā būtu pārāk augsti nodokļi. Un nē - nesūdzējās, ka būtu pārāk liela birokrātija. Tieši otrādi - dažreiz pa uzslavēja, teica ka salīdzinājumā ar savu mītnes zemi, LV ir vieglāk. Bet viņš sūdzējās…par kafejnīcu pāri ielai. Un to, kas nākamajā ielā. Un visām tām pārējām. Tām, par kurām viņš zināja, ka tās nemaksā nodokļus. Un dažreiz viņš bija izmisis - jo nolaidās rokas cīnīties dažādu spēles noteikumu spēlē. Katru reizi, kad vajadzēja noalgot darbinieku - faktiskā neto alga, ko varēja piedāvāt bija, zemāka, nekā spēja tās citas bodes - jo tur neto alga ir vienāda ar bruto algu.  Man ir žēl, ka kaut kāds uzpūsts neaizvietojama restorāna stāsts tiek veiksmīgi izmantots (un to dara tie paši cilvēki, kas jau piedalījušies visādu interesantu stāstu tapšanā), lai pastāstītu…