Ņujorka. Epilogs.

Nu jau esmu atpakaļ Latvijā. Pēdējās divās dienās iestājās zināms ceļošanas nogurums. Pēc 3 nedēļām Azoru salās, Ņujorka tomēr pamatīgi nogurdināja, un pēdējās dienās organisms sāka pagurt un pārslēgties uz vietējo laiku. No savas pieredzes tagad zinu, ka turēties pretī laika zonu ciklam nav liela jēga, ja paliec vairāk par 3-4 dienām. Sākot ar 5.dienu tāpat saules cikls dara savu un organisms pamazām pārslēdzas uz vietējo laiku, tas nekas, ka celies 5os bet ej gulēt 21.-22.os. Ceturtdien pēc darba pasākuma devos vēl pastaigā pa High Line – bijušās virszemes vilciena līnijas vietā ierīkotu pastaigu taku pa Ņujorkas džungļiem. Interesants koncepts un laba redzamība – var redzēt arhitektūru no nedaudz cita skatu punkta. Tomēr vismaz tajā mirklī, kad biju tur, bija visai pūļains, iespējams, to var norakstīt uz pēcpusdienu. Pēc īsas pastaigas pa Manhetenu, sapratu, ka uzvalkā un cietajās kurpēs nebūs aršana. Aizbraucu uz viesnīcu, pārģērbos un devos uzdevumā – šķērsot kājām Manhetenas tiltu saulrietā. Salīdzinājumā ar Bruklinas tiltu, Manhetenas tiltu kājāmgājēji izmanto daudz, daudz mazāk (lai arī nesaprotu kādēļ, skats ļoti skaists, turklāt skaisto Bruklinas tiltu var vērot no malas). Tieši tāpēc pievērsu uzmanību divām sievietēm, kas arī tuvojās tiltam. Ejot viņām garām, sadzirdēju pazīstamu valodu :) Diezgan negaidīti, bet 6.jā dienā Ņujorkā, beidzot satiku latviešus. Laine (kas kādu laiku dzīvo ASV) un Anete (kas atbraukusi ciemos) attiecīgi bija manas pavadones pāri Manhetenas tiltam – bija patīkami satikt savus cilvēkus, kad kādu laiku latviski nebija runāts. Tilta otrajā pusē šķīrāmies, es devos iekšā pilsētā, bildēt naksnīgo Manhetenu - Chinatown, Taimskvēru, dzelzceļa staciju utt. Vienvārdsakot beidzot, pēdējā vakarā, metos tajā, ko man patīk darīt – fotografēt.

Vispār fotografēšanai Ņujorkā var veltīt atsevišķu rindkopu. Tiem, kas šai lietai pieiet nopietni var likties interesanti. Man bija divas lietas, kas atstāja paliekošu iespaidu. Viens, pat 24mm objektīvs uz pilnkadra kameras brīžiem likās par šauru. Īpaši vietās, kur liela debesskrāpju koncentrācija. Man līdzi bija 24mm fiksēta lēca un 85mm fiksētā. Pēdējo gandrīz neizmantoju – nebija kur, viss pārāk tuvu. Otrs, gaismas spēles stikloto debesskrāpju vidū. Ļoti daudzas bildes dabūju pārgaismotas, ar dīvainiem baltiem pleķiem, jo kad apkārt ir 3-4 lieli stiklaini debesskrāpji, un saule spīd no zema leņķa, tad gaismas spēles ir neparedzamas. Nezinu vai ar filtra palīdzību šo gluži var izlabot, vairāk vienkārši ir jāpiedomā pie situācijas, jāatrod pareizais leņķis. Vēl viena lieta – vakarā galvenajās ielās nav kur nolikt statīvu :D Teiksim Taimskvērā gandrīz nereāli noķert kadru, lai kāds neielīstu priekšā kadram. Vienīgā opcija, iet bildēt stundās, kad nav cilvēku.

Pēdējā pusdiena Ņujorkā man sākās visai agri – piecēlos ap sešiem, sakārtoju somas, paēdu brokastis un izčekojos no viesnīcas. Rezultātā jau ap 9ņiem biju vilcienā uz Braitonbīču un Coney Island. 30 minūšu brauciens no Bruklinas, un jau biju vietā, kur krievu valoda labākajā gadījumā ir līdzvērtīga valoda angļu valodai, bet reāli likās, ka tā ir pirmā un galvenā valoda rajonā. Cilvēki sarunājas krieviski, veikalu izkārtnes krieviski, veikalos preces no post-padomju telpas, ir arī biezpiena sieriņi "Kārums". Ригу visi atceras ar labiem vārdiem – atceras Jūrmalu, Rīgas Šprotes. Pēc nelielas pastaigas pa veikalu ielu, devos uz okeānu. Smilšu pludmale, kā tepat – LV. Piekraste pilna ar molusku paliekām, putnu saplosītiem krabjiem, mīdijām veidīgiem veidojumiem utt. Un dīvaina sajūta – tur tālumā, ir Azoru salas. Zinu, ka nākamos ~4000 km zemes nav un nākamais pleķītis, kas ir, ir Flores sala Azorās, tās rietumu piekraste, kur vēl 2 nedēļas pirms tam, absolūtā nekurienē, sēdējām ar Polundru pie jūras kafejnīcā un malkojām vīnu. Tas kontrasts starp šīm divām vietām, kuras atdala 4000 km ūdens, ir milzīgs – viena no pasaules lielākajām metropolēm, un viena no visgrūtāk sasniedzamajām apdzīvotajām vietām. Kamēr stāvēju un prātoju par šo, vilnis, kas pirms tam skalojās 10 metrus no manis, mani pārsteidza. Un tieši tāpat kā 2 nedēļas atpakaļ Azoru salās, vnk līdz pēdējais vīlei samērcēju savas baltās botas – tās pašas, kurās vēl bija Atlantijas Okeāna smiltis no Azorām. :D Nevarēju nesmieties – 2x mūžā esmu samērcējis apavus šādā veidā, ar 2 nedēļu intervālu Atlantijas okeāna dažādās malās. :)

Tā kā kājas bija pilnīgi slapjas, nācās pasteigties ar Coney Island apmeklējumu. Jāteic gan, ka tur viss bija slēgts – ierastās atrakcijas bija slēgtas, un vieta izskatījās pamesta. Pieņemu gan, ka brīvdienās viss notiek. Jebkurā gadījumā, ja ir iespēja izlauzties no Manhetenas, tad Braitonbīča un Coney Island nav tā sliktākā vieta uz kurieni doties, īpaši ja laikapstākļi tam ir labvēlīgi.

Pēc īsas pieturas viesnīcā, nomainot apavus, devos uz nu jau iepazīto sierakūku vietu Manhetenā un uz pastaigu pa Midtown – vietu, kur man tik ļoti iepatikās iepriekšējos bloga ierakstos aprakstītā arhitektūra. Jāteic, ka ceļojuma 7.dienā jutos mazliet nomocīts – 4 nedēļas ceļojumu, mainot laika zonas, darīja savu – spēku vairs nebija daudz. Izstaigāju Midtown, devos uz Battery Park Manhetenas dienvidu daļā. Skaists parks/promenāde ar skatu uz Ņūdžersiju un Brīvības Statuju tālumā. Tur ieturēju tikko Whole Foods paķertās pusdienas, un izdzēru vēl 3 dienas atpakaļ nopirkto GingerAle.

Izejot cauri parkam, sapratu, ka faktiski, jādodas uz viesnīcu, jāpaķer somas, un jādodas uz JFK lidostu. Bet, pag… visas šīs dienas, domāju, ka jānoķer kāds kadrs ar vietējo vāveri. Un tā arī domāju, domāju, bet kadra ta' nav! Zināju, ka parka dienvidu daļā pāris biju redzējis iepriekš. Atradu, bet fotografēties gan negrib. Un tad sev jakas kabatā, atradu…vienu saulespuķu sēkliņu, kas man bija izkritusi no riekstu maisījuma iepakojuma, ko mēģinājām nedēļu iepriekš nobarot Londonas vāverēm (bet tās bija izlepušas un neēda). Un šī viena sēkliņa bija mans-fotogrāfa glābiņš. Šī vāvere nesmādēja un ātri vien kļuva par fotomodeli. :) Tad nu tas arī pēc būtības palika pēdējais kadrs no Ņujorkas.

Ceļojums atpakaļ izvērtās mierīgāk nekā turpceļā. Nekādu aizķeršanos pārbaudēs. Vienīgi lidmašīnā vietas kājām bija gaužām maz, kas neļāva gulēt. Faktiski visu nakti paliku nomodā, tāpēc joprojām mokos ar pamatīgām laika joslu maiņas sekām. Šodien dienu darbā neko kreatīvu padarīt nespēju, tik tehniskas lietas. Braucot atpakaļ iedomājos pats pie sevis jautājumu – Ņujorka vai Vašingtona (DC)? Daudziem par pārsteigumu, man šaubu nebija ne mirkli – Vašingtona. Ņujorka ir brīnišķīga vieta, kur aizbraukt uz nedēļu, paķert kultūršoku, paskatīties, kā trakie dzīvo šādā vietā. Bet lai katru dienu dotos cīņā par izdzīvošanu metro, cīņā par pirmo vietu pakaļ kafijai, virtulim¸ cīņā par vietu vakarā pārtikas veikalā utt… Laikam nē, nav priekš manis – es labāk tajās pašās Azoru salās sarunājos ar govīm. :D Bet neapšaubāmi, katram ceļotājam vajadzētu reizi dzīvē paviesoties Ņujorkā. Un nav obligāti jātusē  pa Ņujorku ilgstoši – man pietika ar divām dienām, lai redzētu visu svarīgāko un paspētu sajust to – Ņujorkas sajūtu. Jā, divas saspringtas un nogurdinošas dienas, bet neviens jau nav teicis, ka ceļošana ir viegla. :)

Un, ja tagad man jautā, kas visvairāk palika atmiņā, tad noteikti saku – arhitektūra, kas atrodas “zemāk par debesskrāpjiem”. Manuprāt, ļoti skaista arhitektūra, kas paliek “lielo brāļu” fonā. Savās bildēs speciāli pievērsu pastiprinātu uzmanību tam. Runājot ar vietējiem, ieminējos par to, ka patīk šī arhitektūra, bet viņu reakciji bija mērens pārsteigums – no sērijas, “būs jāiet paskatīties”... J Paldies, ka lasījāt to, kā man gāja Ņujorkā!

Pārējās bildes var atrast te (Google photos), iepriekšējo dienu (p)ieraksti te:

New York, New York...

Divas dienas Ņujorkā

Telefoni, hokejs un komplimenti - Ņujorkas stāsta turpinājums

Bruklinas tilts, ģerbšanās stils un Frīki