Wednesday, October 11, 2017

Apsēstība

Helsinkos jau pusotru nedēļu list gandrīz bez pārtraukuma. Turklāt pārsvarā lietus ir kombinācijā ar >10 m/s vēju, kas padara lietussargu lietošanu gandrīz par bezjēdzīgu. Lielākai daļa uz ielas sastapto cilvēku tādēļ ir attiecīgs apģērbs - lietus jakas/mēteļi un ūdensnecaurlaidīgi apavi. Daži ikdienā staigā siltinātos gumijas zābakos. Apsveru arī veikt korekcijas savā apģērbu kolekcijā.
Bet ne par to stāsts. Vakar, kad kārtējo reizi lija lietus, iegāju Tokmanni veikalā, kas te kaut kas līdzīgs JYSK - liela noliktava ar visām iespējamajām sadzīves precēm. Sadzīves ķīmija, šampūni, dažādas ierīces/iekārtas, ēdiens, dzērieni, kārtīgs kiš-miš. Tā staigāju, līdz iegāju saldumu nodaļā, kur nāsīs iesitās acetona smaka. Tā vismaz likās. Intuitīvi sāku meklēt - kur nagu laku noņemšanai paredzētie šķīdumi, bet apkārt tik Fazer un tml. produkcija.
Tajā brīdī "aizgāja", ka esmu nokļuvis lakricas mīļotāju paradīzē. Un nīdēju ellē... Šādu kvantumu dažādu lakricas izstrādājumu es vēl nebiju redzējis. Un jāteic, ka lakricu te lieto visur un it visā. Kronis visam bija aizvakar, kad veikalā redzēju lakricas jogurtu. Es tiešām nespēju iedomāties kā var sākt dienu ar glāzi...lakricas jogurta. :D Un turklāt es nepiederu pie tiem, kam lakrica šķebina - saprātīgos daudzumos to varu  ēst. Un kā būtu saldais krējums ar lakricas garšu? Un biezpiena sieriņš? Tēja? Kafija? :)

Tuesday, October 10, 2017

RIX - HEL - RIX (1)

  • Vismaz pagaidām es neesmu praksē saskāries ar to, ko man ir stāstījuši par somiem. Dominējošais viedoklis vismaz manā iepriekšējā informācijas telpā bija, ka viņi ir auksti, nekomunikabli un neizpalīdzīgi. Nezinu, varbūt šobrīd esmu trāpījis kādā “siltumnīcā”, bet kaimiņi ir ārkārtīgi jauki un izpalīdzīgi, veikalos pārdevēji ir kā no 5* viesnīcas apkalpojošā personāla (īpaši, ja salīdzina ar Maxima draudzīgo staffu). Par pieklājību un sabiedrības normu ievērošanu vispār nerunāsim. Pār sarkano gaismu neviens neiet (tikai es, un tad gan dabūju nosodošus skatienus no bērniem). Ja kāds redz nokritušu papīrīti, paceļ. Jaunieši atbrīvo vietu vecākiem cilvēkiem transportā bez aicinājuma. Un tā tālāk un vēl joprojām. Uz katra soļa Tu saskaries ar to, ka Tev apkārt ir līdzcilvēki. Tu viņus nepazīsti, viņi Tevi arī nē, bet dzīvojam kopā - vienā vietā, vienā sabiedrībā, vienā vidē. Es pieņemu, ka ar laiku es šo aspektu vairs nemanīšu, bet tagad, sākumā, tā atšķirība no LV ir gana kliedzoša. Un te nav runa par iekārtu (sociālisms, liberālisms utt.), bet gan normālu, cilvēcisku līdzāspastāvēšanu. Acīmredzot LV esam tomēr pārlieku daudz aizņemti ar savām ikdienas rūpēm, lai būtu iespējas vēl vairot cēlo.
  • Atkritumu šķirošana. Šķiro visur un visu. Man dzīvoklī ir speciāla miskaste ar 6 nodalījumiem. Pagrabā konteineri katram atkritumu veidam. Darbā kabinetā nav miskastes - ir viena centralizēta stāvā, kur atkal - viss jāšķiro. No sākuma likās dīvaini, bet tagad jau pieradu. Dīvaini tajā ziņā, ka apēd ābolu, bet serdi noliec turpat uz galda, lai vēlāk, dodoties gar telpu, kur pieejamas miskastes, varētu to izmest. 
  • Somijā vajadzēja attaisīt bankas kontu. Pirmais kultūršoks ir brīdī, kad sāc salīdzināt cenas par banku pakalpojumiem. Saproti, ka Latvijā šajā ziņā esam izlutināti. Jāmaksā par katru soli - norēķinu kontam mēneša maksa, kartei mēneša maksa, internetbankai mēneša maksa utt. Kad tomēr, esi atradis potenciālo banku, aizej uz filiāli, un konstatē, ka priekšā ir aptuveni 60 cilvēki, no kuriem aptuveni 40 ir…hmm…kā lai to pasaka… teiksim asociāli tipi - dzērāji, bezpajumtnieki utt (acīmredzot pabalstu saņemšana). Pēc gandrīz stundas gaidīšanas, tomēr devos atpakaļ uz darbu, un pārcēlu šo vizīti uz citu dienu. Nākamajā reizē gāju uz citu banku - viss kulturāli, klusi, mierīgi. Domāju - nu tūlīt būs. Aha…kā tad. Lai attaisītu kontu, iepriekš esot jāpierakstās. Domāju, “nu labi, atnākšu rīt”. Tuvākais laiks esot…pēc 3 nedēļām. “Ok, paldies”. Eju atpakaļ uz pirmo banku, šoreiz rinda mazāka. Apkalpo skaista somu blondīne ar zilām acīm - uzreiz teic, ka kontu varēs attaisīt tikai limitētu - kamēr man nav somu soc. nr., tikmēr kontā varēs tikai ienākt nauda. Kad būs soc. nr., tad varēs arī pārējās “ekstras” pieslēgt. Kas man atliek - kontu darbā prasa. Tā lūk, tagad man ir konts, kuru es varēšu izmantot pēc aptuveni mēneša. Darbā kolēģiem rādīju savu “Citadeles” interneta banku, mobilo aplikāciju un cenrādi - visi mēmi - daži puspajokam prasīja vai nerezidenti var attaisīt bankas kontu Latvijā. J
  • Pēc 3 nedēļām smadzenes sāka mēreni “jūgties” valodu ziņā. Ikdienā strādāju angliski, domāju joprojām latviski. Ar daļu kolēģiem sarunājos krieviski + mācos somu valodu, bet darbā pārsvarā skan zviedru valoda. Naktīs mostos no murgiem, kuros pēkšņi “uzkaros”, jo nespēju izdomāt pareizo vārdu, salikt kopā teikumu vai vispār valodas jūk. Kļūst arvien grūtāk izveidot sakarīgu teikumu latviski. Un tas tik pēc viena mēneša.
  • Uz ielām neesmu redzējis nevienu kaķi. Aizliegts. Suņu gan diezgan daudz, bet nevienu bez pavadas neesmu redzējis.
  • Pirmo reizi dzīvē tā nopietnāk saskāros ar indukcijas plīts virsmu. Lai arī esmu gāzes vai vēl labāk malkas krāsns cienītājs, indukcijas plītij nav ne vainas salīdzinājumā ar elektrisko plīts virsmu ar ko mokos mājās. Protams, indukcijai nav ne vainas, ja esi informēts, ka Tev tāda ir. :D Šajā gadījumā sanāca, ka speciāli pirkto un vesto pannu nāksies vest atpakaļ. Liels bija mans pārsteigums, kad uz plīts ieraudzīju uzrakstu “induction” :)
  • Pārtikas cenas Somijā. Jā, Somijā ir dārgi. Tomēr ir viens liels “BET”. Ir virkne produktu, kuriem cenas ir zemākas nekā Latvijā. Neticami, bet fakts. Pārsvarā tā ir no citām valstīm importētā pārtika. Itālijas un Āzijas valstu virtuves cienītājiem lētāk ir Helsinkos nekā Rīgā. Eksotiskie augļi un dārzeņi te ir lētāki. Arī atsevišķi vietēji dārzeņi dīvainā kārtā ir lētāki. Piena produkti caurmērā ir tikpat dārgi, bet vismaz šobrīd sviests, saldais krējums un piens ir pieejams lētāk. Un jau atkal – franču un itāļu sieri ir mazliet lētāki. Gaļa ir dārgāka – cūkgaļa un vistas gaļa nedaudz, liellops daudz dārgāks. Alkohols, protams, ir būtiski dārgāks. Bet dārgajā galā cenu diference izlīdzinās. Jā, šeit pa lēto nepiedzersies :), bet, ja vēlies ko kvalitatīvu, var gadīties, ka būs pat lētāk nekā LV. Faktiski te var redzēt, kā praksē salīdzinājumā ar tik mazu tirgu kā LV darbojas economy of scale. Cita lieta - preču klāsts. Joprojām katrs gājiens uz pārtikas veikalu man ir kā gājiens uz muzeju - dārzeņu/augļu nodaļās “uzkaros”, telefonā gūglēju dažādus dīvainus, iepriekš neredzētus augļus. Tomēr jāteic, ka te mazliet šauj pār strīpu ar standartizāciju - visi augļi/dārzeņi pārsvarā ir 1.kategorijas - ideālas formas, bet bojājumiem utt. Negribas pat domāt, kur paliek pārējais.
    Ļoti izplatītas ir atlaides produktiem, kam tuvojas derīguma termiņš. Turklāt piemēram, gaļas produktiem ar 30% atlaidi var dabūt produktus, kuriem derīguma termiņš beidzas pēc 3-4 dienām. Ja gluži netaisies gatavot jēlu steiku, tad nebūt nav slikta opcija, lai ietaupītu kādu EUR. 
  • Dārzeņi tiek bāzti klāt visam. Maize ar 25% dārzeņiem, desa ar 30% dārzeņiem.
  • Lakrica. Visur. It visā. JOGURTĀ! :D
  • Nekur neesmu redzējis tādu nepāliešu restorānu daudzumu. Šķiet, ka katrā otrajā-trešajā kvartālā ir pa vienam. Kafejnīcās/restorānos īsti neesmu bijis šomēnes, bet kopumā klāsts ir milzīgs, visas iespējamās virtuves ko vien var iedomāties - tuvo austrumu, ķīniešu, indiešu, japāņu, fusion, itāļu, krievu utt.
  • Helsinkos pat tuvu nav tādu tirgu, kādi ir Rīgā. Tuvākais mūsu izpratnei par tirgu ir Hakaniemen Kauppahalli, bet apjomi ir daudz kārt mazāki.
  • Braukšanas kultūra te ir nepieklājīgi pieklājīga. Kad tuvojos gājēju pārejai, pat tā kā sakautrējos no tā, ka mašīnas bremzē tad, kad mierīgi vēl varēja paspēt. Gājējs un riteņbraucējs nosaka toni satiksmē (vairāk tas ar riteņiem), auto ir izteikti zemākā prioritāte.
  • Ieteikums lidotājiem Vantaa lidostā. Ja jālido laukā no Terminal 2 peak-hours laikā, labāk doties caur Terminal 1 drošības pārbaudi. Daudz īsāka rinda, kafejnīcās nav jāstāv 20 cilvēku rindā pakaļ kafijai utt. Un jāiet nekur tālu nav - starp termināliem max. 5 minūtes. No lidostas uz centru visvieglāk nokļūt ar I vai P vilcienu - abi aptuveni 30 minūšu laikā aizgādā līdz pašam pilsētas centram. Biļetes jāpērk automātos lidostā starp termināliem vai uz platformas. Ērtākais veids gan HSL mob. aplikācija - ātrāk un nedaudz lētāk. Biļete vienā virzienā - 5 EUR.
Rudens toņi Helsinkos

Wednesday, September 13, 2017

Kur esam, kur ejam?


Pēc aiziešanas prom no LB, kādu laiku nesekoju LV makro-rādītājiem. Vienkārši vajadzēja nelielu atelpu no tā visa. Pievērsos dabas pētniecībai – sēņoju, ogoju, peldēju utt. + Pastiprināti pētīju Latvijas būvniecības pakalpojumu nozares īpatnības praksē. :)
Bet ne par to šis bloga ieraksts. No 1.septembra atgriežoties interneta paralēlajā pasaulē, paskatījos, kas pa šo laiku ir bijis aktuāls. Un ekonomikas jomā atkal uzvirmojusi vecā diskusija – ir vai nav pārkaršana? Nu jau kādu laiku šī diskusija nav bijusi aktuāla. Manuprāt, tas vien, ka šāda diskusija uzrodas un ir aktuāla, pati par sevi liecina par ekonomikas atrašanos zināmā cikla pozīcijā.
Mans redzējums par šā brīža situāciju ir gana vienkāršs. Šobrīd ekonomiku “silda” vairāki faktori. (i) Kā jau bija gaidāms, pēc visai dramatiska investīciju “iekritiena” 2015. un 2016. gados, šogad jūtams būtisks “atsitiens”. Par to liecina gan tas, ko redzam uz ielām (ar to es nedomāju tikai pārraktās Rīgas ielas), gan būvniecības dati, gan investīciju dati. Vai atsitiens rada pārkaršanas draudus? Jā, tas rada zināmas tirgus kroplības – saraustītais pasūtījumu apjoms būvniekiem lika meklēt tos ārpus LV, bet tagad aktuālas kapacitātes problēmas, kas lielākā vai mazākā mērā radīs darba tirgus kroplības. Būvniecībā trūks darba roku, atalgojums kāps, iespējams, daļu no nepieciešamajiem darbiniekiem “nozags” no citām nozarēm. Diez vai gan tas būs tik izteikti, kā tas bija iepriekšējā reizē. Offtopic: Interesanti, ka LV neviens joprojām nav uzņēmies atbildību par tik neizprotamu ekonomisko politiku. Jā, valstij, kas tik ļoti atkarīga no ES fondu finansējuma, ES fondu plānošana un ieviešana arī ir ekonomiskās politikas instruments. Manuprāt, normālā gadījumā par neizdarībām, kas saistītas ar ES fondiem bija jānoņem skalps atbildīgajām iestādēm, politiķiem. Bet...sabiedrības iesaiste ikdienas politiskajā dzīvē ir sasniegusi tik zemu punktu, ka pat šādas, it kā acīmredzamas neizdarības paliek nesodītas... (ii) Eiropā ir jūtams visai būtisks ekonomikas upswing, kas pavelk līdzi virkni LV atvērtāko nozaru. Protams, galvenā guvēja ir apstrādes rūpniecība, bet savs labums tiek arī transporta nozarei, tūrismam, IKT u.c. nozarēm. Ir grūti pateikt cik ilgi turpināsies “uzsilšanas” periods ārējā vidē, bet izskatās, ka šobrīd tas ir gana noturīgs un varam sagaidīt, ka dažus gadus tas turpināsies. Protams, ja vien nav kādas negaidītas kataklizmas. (iii) Arī kreditēšana pakāpeniski atjaunojas. Jā, pieauguma tempi joprojām ir zemi, īpaši vēsturiskā perspektīvā raugoties. Tomēr pēc-krīzes perioda perspektīvā, tie ir gana cienījami. Tātad, vai varētu teikt, ka ekonomika pārkarst? Īsā atbilde ir – nē. Šobrīd ir vērojama labvēlīga faktoru kombinācija, kas, visticamāk, ļaus tuvākos divus vai trīs gadus dzīvot ar ļoti solīdiem IKP pieauguma tempiem. 5%-6%-7% - absolūti nebrīnītos tādus pieauguma tempus ieraudzīt tuvākajos gados. LV ekonomikai vienmēr ir bijis raksturīgs savā ziņā ekstrēmisms (:), nespēju citu vārdu piemeklēt). Tādēļ domāju, ka “atsperes izstiepšanās” periodā pieauguma tempi var būt arī ļoti augsti. Vai tas radīs problēmas?Visticamāk, ka nē. Šobrīd “kārtis it sakritušas” tā, ka darbojas gandrīz visi iespējamie pozitīvie faktori. Ilgi tas tā neturpināsies - es teiktu maksimums 2-3 gadus. Pa to laiku diezvai mums izdosies LV ekonomiku padarīt tik nesabalansētu, ka tas radītu kādas būtiskas problēmas (kaut gan nedrīkst nenovērtēt mūsu ekonomiskās politikas veidotājus - labi pacenšoties ar prociklisku fiskālu politiku, protams, to var izdarīt). Labā ziņa, ka tekošais konts pagaidām arī nerada papildus bažas par ekonomikas nesabalansētību. Problēmas var rasties atsevišķās nozarēs, kur vērojama darba tirgus uzsilšana. Nedomāju, ka gaidāms izteikts boom-bust stila cikls, tam vismaz pagaidām nav pamata. Tajā pašā laikā - situācija var visai strauji mainīties - iepriekšējā pieredze rāda, ka no momenta, kad “ekonomika aug strauji” līdz “ekonomika ir recesijā” vai otrādi, var paiet vien 2 ceturkšņi. Turklāt parasti šos “pārliekuma punktus” visai vārgi uztver operatīvā statistika. Pēc n-revīzijām kļūst skaidrs, kur bija “pārliekuma punkts”, bet ko tas dod, ja par to uzzinām divus gadus post factum.
Tomēr tas, ka nav gaidāms vēl viens boom-bust, nenozīmē, ka nav problēmu. Vienīgā nopietnā baža, kas šobrīd saistīta ar LV ekonomiku, ir tās nominālā puse, jeb darba tirgus, uzņēmumu pelnītspējas un produktivitātes kopsakarības attīstība. Algu pieaugums ir sasniedzis sen neredzētus augstumus, kam netiek līdzi uzņēmumu produktivitātes kāpums. Tas nozīmē to, ka darba tirgus kļuvis par darba ņēmēju tirgu – spēles noteikumus diktē vairāk darba ņēmēji. Šādos apstākļos uzņēmējam ir divas izvēles iespējas – nodrošināt darbinieku atalgojuma kāpumu uz savas peļņas rēķina vai novirzīt izmaksu kāpumu uz galapatērētāju pleciem. Lasi – palielināt galaprodukcijas realizācijas cenu. Labi, ja uzņēmējam ir iespēja izvēlēties, bet mazāk efektīvos uzņēmumos situācija ir mazāk labvēlīga – nav vai nav pietiekamas peļņas, uz kuras rēķina varētu palielināt darbaspēka atalgojumu. Tāpēc tas notiek uz realizācijas cenu rēķina. Un tad ir kritiskais jautājums, kas nosaka to vai uzņēmums saglabās vietu tirgū vai tomēr bankrotēs – vai uzņēmuma produkcija (prece vai pakalpojums) ir gana pievilcīga patērētājiem (vienalga – vietējiem vai eksportā), lai to pirktu arī par augstāku cenu? Vai preces/pakalpojuma pieprasījums ir noturīgs pret cenu pārmaiņām (pieprasījuma elastība)? Tas ir mehānisms, kas darbojas ne tikai uzņēmumu, jeb mikro līmenī, bet arī makro līmenī. Kas notiek šobrīd un, visticamāk, notiks tuvākajā laikā? Algas augs straujāk par produktivitāti, ko papildus veicinās minimālās algas celšana. Uzņēmumi būs izvēles priekšā par to, kā noturēt darbaspēku savā rīcībā. Kāpināt atalgojumu varēs efektīvākie, ar lielākajām peļņas maržām utt. Citiem nāksies kāpināt galaprodukcijas cenu, kas pasliktinās šo uzņēmumu cenu konkurētspējas pozīciju. Ja vien necenu faktori nebūs ļoti labvēlīgi (kvalitatīva produkcija, labs tirgus segments, uzticīgi klienti utt.), tad būs problēmas.
Ko es ar šo visu, mazliet haotisko tekstu, gribu pateikt? Šī brīža cikla upswing, visticamāk, neradīs acīmredzamas ekonomikas problēmas. Manuprāt, nebūs īsti punkta, kur teiksim: “Jā, esam pārkarsuši”. Bet problēma būs neredzamāka, fona process. Kā cilvēkam, kas ilgstoši staigā ar paaugstinātu asinsspiedienu – acīmredzamu problēmu nav, bet ilgtermiņā process ir izteikti nelabvēlīgs.
Tajā pašā laikā, šis process ir jāiziet jebkurai tautsaimniecībai, kas vēlas tikt pāri vidēju ienākumu slazdam. Mēs taču gribam dzīvot labāk? Vienīgā atbilde ir produkcijas (ražoto preču, sniegto pakalpojumu) kvalitāte un produktivitāte. Jeb tas, cik unikāla ir tā produkcija, ko piedāvājam, un cik labi (lasi efektīvi) spējam to saražot labāk par citiem. Jautājums - kā to panākt? Atbildes ir ļoti labi zināmas, šķiet pēdējo gadu laikā par to vien esmu rakstījis, tāpēc neatkārtošos. Šis ir tas kritiskais punkts, kas ļautu pārdzīvot cenu konkurētspējas zudumu. Īsumā – īstermiņā ekonomika būs siltāka, ko, visticamāk, mājsaimniecības izjutīs pozitīvi. Ilgtermiņā ekonomikas uzsilšana uzliek ekonomikai pārbaudījumu – vai esam gana konkurētspējīgi un produktīvi? Šajā ziņā mani māc šaubas, bet ceru, ka kļūdos.
Pilnībā gan piekrītu tam, ko pauduši LB un FDP – šis nav laiks, lai nodarbotos ar prociklisku fiskālo politiku. Jā, algas ir jāpalielina, bet tam jābūt saistītam ar efektivitātes pieaugumu. Nevar kāpināt atalgojumu tādēļ, ka “gribas dzīvot labāk”. Neviens neapšauba to, ka, piemēram, veselības sistēmā strādājošo atalgojums ir traģiski zems. Bet neviens neapšauba (nu labi, daži prātu izkūkojuši ļautiņi twitterī teic, ka viss ok) arī to, ka sistēma ir nesakārtota un tās iekšienē slēpjas milzīgs efektivizācijas potenciāls. Es joprojām uzskatu, ka liet iekšā veselības sistēmā naudu ir neefektīvi. Atkal algu fonda pieauguma lielāko daļu savāks neiroķirurgi un citi augsti apmaksātie speciālisti, kamēr skalas apakšām tiks atmesti vien kauliņi. Ir beidzot jābūt skaidrībai par to, kas tiek saņemts par līdzekļiem, kas tiek pumpēti sistēmā.
Padzīvojot tik dažas nedēļas Somijā, nomācošās domas par Latvijas ekonomikas ilgtermiņa perspektīvu tikai pastiprinās... Jau iepriekš esmu teicis, ka neredzu ekonomisku potenciālu tuvākajās desmitgadēs būtiskam konverģences procesam (ok, tagad cikla ietekmē mazliet pakonverģēsim). Diemžēl Latvijā ir maz cilvēku politiskajā elitē, kas to varētu atklāti pateikt, lai arī skaidrs tas ir daudziem. Pēdējā laikā esmu dzirdējis daudz viedokļu no cilvēkiem, kas savulaik ir vērtējuši investēšanas iespējas Latvijā. Un ziniet, kas ir vienīgais iemesls, kas tiek minēts visos gadījumos? Nē, ne nodokļi. Un arī ne augstie enerģijas tarifi. Un pat ne darbaspēka piesaistes problēmas. Bet gan korupcija. Un šajā jomā LV tiek uzskatīta par mērenu banānu republiku. Igaunija arī ir tālu no Ziemeļvalstu standartiem, bet par Latviju atsauksmes ir vēl bēdīgākas. Diemžēl šim jautājumam LV ir bijusi pievērsta pārlieku maza uzmanība. Un tā ir korupcija visos sabiedrības līmeņos (maksātnespējas administrācijā, valdībā, ministrijās, iepirkumu procedūrās, skolās, slimnīcās iekšlietu struktūrās, būvvaldēs utt.). Jāteic, ka es, ilgstoši uzturoties “siltumnīcā” to tā īsti neredzēju vai nemaz negribēju redzēt. Pēc 10 dienām Somijā, man atveras acis un tik tagad saprotu tos apmērus, kādi ir LV korupcijā. Un korupciju nevajadzētu nonivelēt līdz kukuļu vai otkatu līmenim. Korupcija ir arī, ja Tu samaksā ārstam dvadcāru, lai ātrāk tiktu uz izmeklējumu vai aiznes konjaka pudeli uz būvvaldi, lai tavus papīrus izskatītu pirmos. Līdz ar to tā vairāk ir sabiedrības problēma, ko risināt palīdzēs laikam tikai laiks.
P.s. Par pārkaršanu, manuprāt, labs apkopojums (tas pats, kas šeit, tikai daaaaudz īsāk un strukturētāk) padevies Uldim: https://www.makroekonomika.lv/vai-parkarstam

Tuesday, August 1, 2017

T.Kreicberga "Lopu ekspresis"

Ņemts no: Zvaigzne.lv
Ilgāku laiku gribēju izlasīt finansistu vidū zināmu interesi izraisījušo taisnīguma cīnītāja Toma Kreicberga grāvēju “Lopu ekspresis”. Izlasīju. Patika.

Grāmata viegli lasās, ātri “ievelk sevī”. Apbrīnoju Toma spēju rakstīt dialogus, paralēli sulīgi aprakstot to, kas darās varoņu galvās. Tā ir apskaužama spēja grāmatā atainot gan to, kas notiek verbālā līmenī, gan to, kas paliek galvās. Un sižeta “pinums” arī izcils. Galvenais iemesls, kādēļ mani šī grāmata ir uzrunāja, galvenokārt, ir pārdomas par finanšu pasaules uzbūvi, ētiku, lietderīgumu un racionalitāti. Manuprāt, Toms, ir izcili uztvēris finanšu pasaules paradoksus un dzīves ironiju ar ko saskaries, kad esi kļuvis par “līdzbraucēju”. Mana līdzšinējā profesionālā pieredze ir bijusi līdzīga un aptuveni līdzīgu iemeslu dēļ arī es esmu atteicies no piedāvājumiem strādāt pasaules finanšu centros. Grāmata ir interesanta speciālistiem arī ar to, ka tajā iekļauta Toma interpretācija par vienu no pēdējo desmitgažu lielākajām finanšu krīzēm – kas ir bijuši iemesli, kas pie tās noveda, un kā tā attīstījās. Tomēr tā noteikti nav dominējošā grāmatas līnija, tā meistarīgi ir ievērpta pamatsižetā.

Grāmatu var vērtēt no diviem skatpunktiem. No izklaidējošā viedokļa, man grāmatai nav kur piesieties – laba grāmata dažiem brīvdienu vakariem (dažiem, jo izlasīsi ātri, un ne tādēļ, ka grāmata būtu plāna :D). No izzinošā viedokļa grāmata būs vērtīga galvenokārt tiem, kas tikai sāk savu ceļu finansistu pasaulē. Es neesmu drošs vai jaunietis, kas tikko beidzis universitāti, izķers Toma vēstījumus, bet gan jau kaut kas paliks atmiņā. Pieredzējušākiem finansistiem grāmata, visticamāk, tikai apstiprinās iekšēji nostiprinājušos pārliecību.

Grāmatu savā ziņā unikālu padara Toma mēģinājums sasiet divus it kā savstarpēji nesaistāmus procesus. Un vismaz man, paralēles starp šiem procesiem liekas pārāk tālas – darbs Volstrītā tomēr ir paša izvēle, kamēr lopu vagons... Tomēr šis salīdzinājums ir veikts kvalitatīvi tajā ziņā, ka tas netraucē, pat, ja īsti tam nepiekrīti. Potenciāli sliktā ziņa – ne visi lasītāji, šķiet, uztvers smalko ironiju, kas saistīta ar to grāmatas daļu, kurā aprakstīta Volstrītas ikdiena. Nav tā, ka grāmata ne-speciālistam būtu nelasāma, bet daļa vēstījumu varētu zust.
Īsumā – iesaku izlasīt, gan izklaidei, gan izziņai, bet negaidiet, ka atklāsiet lielo patiesību par Volstrītu vai deportāciju šausmām. Mums zināmas lietas, citā, bet neapšaubāmi garšīgā mērcē.

Pēc izlasīšanas mani nomoka tik viens jautājums – cik daudz no grāmatas ir Toma paša pieredze, cik – fantāzijas rezultāts. 

P.s. Cerams, ka pēc kāda laika nebūs līdzīgs garadarbs arī par Indexo. :)

Tuesday, July 25, 2017

Pēc-atvaļinājuma pārdomas par Carnikavas novadu

Jūlijā divas nedēļas biju atvaļinājumā. Rezultātā, paralēli remontdarbiem mājās, esmu diezgan daudz paceļojis pa Carnikavas novadu. Gāju mežos sēņot, gāju uz Jūru, braukāju ar riteni pa novada mežiem. Pirmkārt, par labo – novads ar katru gadu kļūst koptāks – arvien vairāk ielu ar labiem segumiem, Carnikavā viss tīrs un sakopts, vairāk atpūtas vietu, vairāk soliņu, volejbola tīkli pie jūras utt. Paldies par to novada iedzīvotājiem (tieši iedzīvotāji maksā par to) un pašvaldībai. Acīmredzot deklarēšanās vilnis atstāj pozitīvu ietekmi uz novada budžetu + pamazām iekustās arī ES fondu projekti. Arī ikdienas dzīve novadā ir pašpietiekama – labs piedāvājums tirgū sestdienas rītos, arī dažas ēstuves, kur mieloties, ja slinkums gatavot. Nemaz nerunājot par dabu un tās sniegtajām priekšrocībām.
Bet, medusmucā ir vairākas darvas karotes. Šoreiz par divām no tām. Abas "darvas karotes" nav tiešs pārmetums pašvaldībai, tomēr ieteikums, ko vēl varētu darīt.
1) Atkritumi. Subjektīvi vērtējot, gada laikā būtiski saasinājusies situācija ar atkritumiem mežos. Es nezinu, kas tam īsti ir par iemeslu. Zinu, ka pašvaldība pat organizē speciālus atkritumu konteinerus talkas laikā. Bet…Sēņojot, esmu uzgājis neskaitāmas vietas, kur cilvēki vienkārši ierīko izgāztuves. Mests tiek viss – būvgruži, sadzīves lietas, auto detaļas utt. (piemēram, mežā starp Garupi un Carnikavu). Tikmēr Carnikavā tikko atremontētā Jūras iela ir novedusi pie liela cilvēku pieplūduma Piejūras dabas parkā. Un tai sekojošai atkritumu straumei. Pudeles, plastmasas iepakojumi, stikla lauskas, cigarešu izsmēķi. Īpaši dusmas, jo plastmasa nesadalās, stikla lauskas traumē cilvēkus, kas vēlas pa mežu pastaigāties basām kājām, bet cigarešu izsmēķis ik pēc metra nozīmē, ka ugunsdrošība cilvēkiem ir vienaldzīga.
Neesmu speciālists atkritumu veidošanās prevencijā, bet kaut kas ir jādara, savādāk novads zaudēs lielāko aktīvu kas tam ir – dabu. Ja cilvēku pašapziņa nav pietiekami augsta, tad iespējams lieli sodi un atgādinājuma zīmes par tiem noderētu? Vairāk atkritumu urnu? Nezinu, bet ceru, ka pašvaldībai ir kāds plāns šajā sakarā. Cik varu, savācu pats – bet atkritumu pietiek daudziem…
2) Tūrisms. Pirms pārvācos uz Carnikavas novadu, kaut kur plānošanas dokumentos redzēju pazibam "attīstīt tūrismu". Yeah, right… Pagājušajā nedēļā sanāca ēst pusdienas ar diviem velo-tūristiem no Vācijas (katru dienu Carnikavu šķērso vairāki desmiti velotūristu, kas ceļo no Lietuvas uz Igauniju vai otrādi). Viņi bija patīkami pārsteigti par dabu, par ceļiem, par meža takām, par jūru, par ogām un sēnēm mežos, par atsaucīgajiem, bet slikti svešā mēlē runājošajiem cilvēkiem. Bet nepatīkami pārsteigti, ka netiek domāts, kā šādiem tūristiem palīdzēt. Teicās, ka ļoti labprāt padzīvotos dažas dienas novadā, bet… Ne zīmju kā nokļūt uz jūru, ne naktsmītņu, ne velo-darbnīcas. Jā, tourism.carnikava.lv, kaut ko var atrast, bet ar to ir pavisam nepietiekami. Pavisam ātri aplūkojot AirBnB un Booking.com mājaslapas redzams, ka novadā palikt faktiski nav kur. Brīnos, ka cilvēki nepiedāvā savas dzīvesvietas. Daudziem iedzīvotājiem tā ir otrā un pat trešā dzīvesvieta. Daudziem pagalmā atpūtas mājās. Daudziem īpašumi stāv uz pārdošanu vai izīrēšanu. Kādēļ netiek izmantotas iespējas? Un te nu būtu vajadzīga aktīvāka pašvaldības iesaiste – izglītojot, informējot iedzīvotājus par iespējām – tas nebūtu dārgi. Liela daļa cilvēku nemaz nezina to, cik ļoti populāra ir opcija AirBnB izīrēt vienu istabu (ja neesi gatavs uzreiz visu īpašumu). Arī izveidot nelielu pašapkalpošanās velo-darbnīcu kaut kur drošā vietā centrā, neko daudz nemaksātu, bet velo-entuziastus pavērstu virzienā uz Carnikavu. Un ir vēl virkne lietu pie kā var strādāt, bet pagaidām neredz pozitīvu virzību. Es nekādā gadījumā nesaku, ka Carnikavai jākļūst par pūļu pārpildīto Jūrmalu. Carnikavai nav jābūt masu-tūrisma mekai – nedomāju, ka to grib novada iedzīvotāji. Neviens negrib būt otra Palanga vai Jūrmala. Bet, manuprāt, Carnikavai ir ko piedāvāt. Kaut vai, nākamreiz, gaidot uz vilcienu, palasiet stacijas informatīvo stendu, par vēsturisko tūrismu novadā. :) Jau gadsimtu atpakaļ, Carnikava bija tūrisma galamērķis. Bet kā ir tagad? Labi, ja "braucām cauri, piestājām" vai arī – "tur ir tie Nēģu svētki, ja?". Tūrisms var būt kvalitatīvs – bez liekām blaknēm, bet ar pienesumu novada ikdienā. Pareizi plānojot (uzsvaru liekot nevis uz fizisko infrastruktūru, bet informatīvo) var ļoti labi mazināt arī sezonalitātes radīto slogu.
Ah, jā. Blakus novads ļoti aktīvi izmanto likteņa piespēli (Kadagas iedzīvotāju skaita straujo pieaugumu). Katru dienu redzu spāņus, slovākus, amerikāņus cilvēkus ceļojam uz Carnikavu ar riteni – uz jūru. Ja Ādažu novadā jaunais bizness zeļ un plaukst, un pat ir kapacitātes problēmas, tad kādēļ to nevar palīdzēt risināt Carnikava? :)

Dažas mob. tel. bildes no atvaļinājuma - laiks nebija nemaz tik slikts. :)







Thursday, July 6, 2017

Kaķis. Fotogrāfija. Regresija.

Tā kā 10 gadu laikā, ko nostrādāju kā ekonomists, mans zinātniskais pienesums ir bijis salīdzinoši neliels, izlēmu, ka šī dzīves netaisnība jālabo. Un kuru gan patiesībā interesē – cik lielai jābūt nodokļu likmei, kā jāattīsta valsts ekonomiskā politika vai kas ir IKP? J Tāpēc pievērsos daudz svarīgākam pētījumam, kam ir fundamentāla jēga un kas risina nozīmīgas mūsdienu cilvēces problēmas. Tātad – vai kaķa esamība fotogrāfijā palielina “like” skaitu. Jau sen vajadzēja veikt šo eksperimentu, bet bija viena problēma – nebija kaķa. :D
Kaķis ir statistiski nozīmīgs :D

Pētījuma metode un rezultāti. Lietoju visas bildes, kas ievietotas manā Instagram kontā pēdējā gada laikā. Kopā sanāk 55 novērojumi. Kaķis parādās 10 bildēs. Viss, kas jādara – jāpārbauda vai ir nozīmīga atšķirība “patīk” skaitā bildēm ar kaķi, un bildēm bez kaķa. Uztaisīju tā saucamo bināro regresiju (logit). Rezultāti pārliecinoši. Ja vidēji manu bildi bez kaķa ar “patīk” atzīmē 19 cilvēki, tad bildes ar kaķi – 27 cilvēki. Tātad, manā gadījumā kaķa esamība bildē, palielināja "patīk" skaitu par 8 reizēm, jeb 42%. Rezultāts statistiski nozīmīgs (uz R2 var neskatīties - logit regresijas gadījumā diezgan bezjēdzīgs rādītājs). Tātad urbānā leģenda par kaķi internetā tiešām strādā... viss, kas nepieciešams – mīļš kaķītis. :D
Problēma, ka teorētiski vajadzētu pārbaudīt vēl pāris lietas – kā piemēram, vai atšķirību nenosaka kādi citi faktori. Piemēram, bildēs ar kaķi parādās vēl kaut kas, kas cilvēkiem patīk. Vai tieši otrādi – bildēs nav kaut kā, kas nepatīk. Piemēram, bildēs ar kaķi, visticamāk, nav manis. :D

Būs vien jāturpina eksperiments – jāsavāc lielāks novērojumu skaits, lai varētu kontrolēt pārējos faktorus. Bet īsumā – ja gribi, lai bilde ir populārāka “Instagram”, liec kadrā kaķi.


Wednesday, June 28, 2017

Jauni profesionālie izaicinājumi

Pēdējā laikā daži cilvēki jau ir dzirdējuši, daži nē, daži jautā – tādēļ uzrakstu publisku atbildi. Jā, pēc ilgākām pārdomām, esmu nolēmis, ka dzīvē nepieciešamas pārmaiņas. Jūlija beigās došos prom no savas līdzšinējās darba vietas, Latvijas Bankas. Turpmāk mana profesionālā darbība nebūs tiešā veidā saistīta ar makroekonomiku, vismaz ne klasiskajā tās izpratnē. Makroekonomika un analītika arvien paliek mans hobijs, iespējams, kaut ko ik pa laikam par to ierakstīšu šajā blogā, bet savā profesionālajā darbībā uz kādu laiku pievērsīšos citiem izaicinājumiem.
Dažiem var rasties jautājums par iemesliem, kādēļ dodos prom no savas līdzšinējās darba vietas. Lēmums pieņemts galvenokārt tādēļ, ka vēlējos dažādot savu dzīves pieredzi, iegūt jaunas zināšanas, jaunu pieredzi un emocijas. Varētu teikt, ka dažus pēdējos gadus strādāju pēc labākās sirdsapziņas, bet tomēr tukšgaitā, bez liela entuziasma un motivācijas. Kādu laiku tā var, bet ilgtermiņā šāda situācija sāk "grauzt" no iekšpuses. Tāpat jāatzīst, ka daļu savu personīgo mērķu esmu sasniedzis, un jūtu, ka man nepieciešami jauni izaicinājumi. Latvijas Bankā paliek virkne talantīgu un spējīgu ekonomistu, kam novēlu visu to labāko. Manuprāt, Latvijas Banka ir un paliek galvenā ekonomikas analītiskā kapacitāte Latvijā. 
10 gadi ļoti šaurajā Latvijas makroekonomikas lauciņā ir darījuši savu. Esošie apstākļi un turpmākie izaicinājumi man vairs nešķita pietiekami saistoši, tādēļ arī tāds lēmums. Ko tur liegties – ilgstoša uzturēšanās komforta zonā ir patīkama, bet no ilgtermiņa perspektīvas viedokļa – bīstama. Tāpēc "izgrūžu sevi" ārpus komforta zonas – vēlos dzīvi tvert plašāk, gūt jaunu pieredzi, zināšanas. Nevarētu teikt, ka esmu 100% pārliecināts par sava lēmuma pareizību, bet tā tas būs vienmēr. Šādu lēmumu gadījumā vienmēr būs šaubas un neziņa par rītdienu.
Šobrīd plānoju kādu laiku atpūsties, padarboties pa māju un dārzu, un tad jau metīšos iekšā jaunos izaicinājumos. Pēc ilgāka jaunu izaicinājumu meklēšanas perioda esmu atradis sev tādus. Joprojām būšu ekonomists, bet šaurākā un daudz mazāk-publiskā amatā. Par to savā blogā gan jau uzrakstīšu pēc kāda laika – rudens pusē. 
Paldies visiem, kuri lasīja un komentēja manus rakstus, iesaistījās diskusijās un, protams, arī kritizēja.
 
Ja turpmāk nepieciešams ar mani sazināties, tad esmu sasniedzams Igors.Kasjanovs@gmail.com



Wednesday, April 5, 2017

Bērnības ainiņas

Vakar nevarēju iemigt, un kaut kā domas panesās atpakaļ bērnībā. Un pieķēru sevi pie domas, ka dažas ainiņas no bērnības atmiņā saglabājušas tik spilgti, cik mūsdienu notikumi atmiņā neiespiežas. Diez kādēļ tā? Un kas nosaka to, kuras atmiņas paliek, kuras nē? Vai tiešām ar vecumu maņu orgāni notrulinās? Vai mantrausība/komercializācija aizmiglo spēju saskatīt patīkamo vienkāršos notikumos/lietās? Nezinu. Es vispār no bērnības atceros ļoti daudz un detalizēti. No sarunām, zinu, ka citi cilvēki agro bērnību tik spilgti neatceras, bet man tā gandrīz ir acu priekšā.

* Atceros Ziemassvētku vakaru, kad pēkšņi zem egles parādījās dāvana (Lego)… prasīju mammai kā salavecis tika iekšā mājā. Neko citu, kā atbildi "Pa atslēgas caurumu" viņa ātrumā nepaspēja izdomāt. Tad pa kluso gāju novērtēt atslēgas caurumu un veicu padziļinātu analīzi. Tad laikam sapratu… :)
* Atceros pēc-Ziemassvētku rītu, kad vecāki man pasaka, ka šodien vedīs mani uz Ventspili. Man bija 3-4 gadi, bet atceros visu – istabas izkārtojumu, saulaino dienu, un, šķiet, pat brokastu smaržu. Tik ļoti ātrāk gribējās doties…
* Atceros to mirkli, kad pagalmā krītu no stalažām un ar pakausi atsitos pret metāla konstrukcijām. Atceros mammas pārdzīvojumus un ledu uz galvas. Atceros pārbijušos pārējos pagalma bērnus. 
* Atceros kā tēvs ļāva pastūrēt nesen iegādāto "LADA" pēdējā nogrieznī pirms mājām. Protams, paņemot klēpī un tik ļaujot rokas uz stūres uzlikt, bet mana sajūsma bija neizmērojama.
* Atceros kāds bija prieks, kad pēc visas dienas pavadītas redzes korekcijas bērnudārzā ar aizlīmētu aci, varēja noplēst to plāksteri un skatīties ar abām acīm.
* Atceros vilšanos, kad bērnudārzā man vakarā pakaļ neatnāk. Nāk vecāki pakaļ vienam, otram, trešajam…un beigās paliek vien neliela bērnu grupiņa, kam paredzēts palikt pa nakti. Šķiet tā bija tik vienreiz, bet atceros.
* Atceros mammas gatavoto šokolādes pudiņu. Pagatavošanas process bija galvenais – jo varēja izlaizīt bļodu ar šokolādes pudiņa masu. Un kotletes, un ābolmaizi. Un atceros, kā viņa gatavoja karbonādes, un sautētu vistu ar garšvielu, kurā spēcīgi jūt krustnagliņas.
* Atceros kā Garciemā ievēlos irigācijas kanālā, paķerot līdzi Katrīnu. Labi, ka bija Ansis – izvilka mūs abus (visiem kādi 4-5g).
* Atceros kā Ventspilī vecvecāki katrs pa kluso no otra deva man saldumus. Par spīti tam, ka vecāki bija aizlieguši man tos dot. :) Nav brīnums, ka atpakaļ braucu pumpains.
* Atceros visu Ventspils vectēva pusdienu rituālu – zupa, otrais. Kafija. Viena baltmaizes šķēle ar sviestu un sieru (Krievijas), otra ar zemeņu vai upeņu ievārījumu. Sieru ļoti ilgi un cītīgi piegrieza tā, lai noklātu katru maizītes kvadrātmilimetru. Kafija laba – no jūrnieku veikala.
* Atceros, kā ar Ventspils vectēvu spēlējām dambreti un šahu. Viņš man padevās. Es to zināju. Bet prieks par uzvaru tāpat bija liels.
* Atceros desu veikalu 3-4 tramvaja pieturu attālumā no mājām (10.tramvajs).
* Atceros Centrāltirgu. Saldskābo kāpostu sulu. Un zivju paviljonu. Man vienmēr patika Centrāltirgus apmeklējums, tur dzīve kūsāja. Un pēc tā apmeklējuma vienmēr gadījās kas gards. Cukurgailīši! Par tiem biju aizmirsis, bet rakstot šo pēkšņi atausa atmiņā – cik gan gardi tie šķita. :)
* Atceros, kā Ventspils vectēvs veda mani makšķerēt. Viņam nepadevās. Nē, tiešām nepadevās un neveicās.  Dažreiz vajadzēja stundu gaidīt, kamēr viņam izdevās sagatavot makšķeri. Un tad ar pirmo metienu noraut auklu. Mēs braucām bieži. Bet lielu zivju nebija. Nekad. Tas gan nemainīja prieku par mazajām. Un viņš pīpēja. Teica, lai vecmammai nesaku. Joprojām atceros visus tos dīķus Ventspils apkārtnē, kur makšķerējām – katru reizi braucot garām, uzzibsnī atmiņa.
* Atceros, kā tēvocis ar vilcienu veda mani uz Ventspili. Braucām glaunajā kupejā ar TV. Piesmēķēta, ar šaubīgu bojeviku fonā ar Van Dammi galvenajā lomā un aizspiestā deguna teksta ierunātāju. Un Fanta limonādi.
* Atceros kā Ventspils vecmamma dusmojās, kad mans tēvocis mājās pirmo reizi atveda līgavu. Tik dusmīgu vecmammu nebiju redzējis. :)
* Atceros kā vecmamma pirms darba Garciemā taisīja man brokastis. Dejojot un dziedot LR1 pavadībā. Kad es piecēlos brokastis bija uz galda. Olu kultenis un rupmaize ar sviestu un svaigiem zaļajiem lociņiem.
* Atceros Ventspils vecmammai apelsīnkokus un citronkokus uz palodzes. Kā karstā dienā istabā smaržoja pēc citroniem. Laikam tādēļ, man tagad ir 3 citronkoki.
* Atceros vectēva gastronomiskos šedevrus, ko iemācījos novērtēt vien pieaugot. Viņa taisīto auksto zupu, vareņikus, boršču, zivju zupu. Un jā – makaroni ar biezpienu – bērnības garša.
* Atceros kā vectēvs stundām rosījās garāžā. Man patika tur vienmēr esošā benzīna smarža. Un tie n-tie instrumenti likās tik sveši un nepazīstami. Un bija bail no sūkņa, kas laiku pa laikam ieslēdzās garāžas pagrabā.
* Atceros to dienu (pareizāk nakti), kad atveda mājās kaķīti. Atceros, ka nāca miegs, bet interese par kaķi bija milzīga. Dienu, kad kaķi aizveda, neatceros.
* Atceros universālveikalu (tagad – "Galerija centrs"). Tur bija (un joprojām ir) lielas koka trepes un atceros lampas. Un tā smarža otrajā/trešajā stāvā – pēc ādas/dermantīna. Bet pirmajā stāvā bija sulas un saldējumu kokteiļi, kurus katru reizi gribējās nobaudīt.
* Atceros slimnīcu Vienības gatvē. Neatceros, ko ar mani tur darīja (vai negribu atcerēties), bet atceros to, ka pēc tam mani veda uz netālo kafejnīcu, kur bija tās pašas sulas, kas universālveikalā – tādos lielos caurspīdīgos bunduļos, kur lēni griezās maisītājs.
* Atceros vecvecmammas bēres. Nezināju ko darīt, kur likties. Pazīstamie cilvēki likās nepazīstami.  
* Atceros kājminamās mašīnas, pie tēva darba vietas Jūrmalā. Man tās ļoti patika, tik reti dabūju ar tām izbraukt.
* Atceros vilcienu. Man patika braukt ar vilcienu. Koka soli. Un biezas stikla lampas. Bet bija bail kāpt pa stāvajām trepēm un iet starp vagoniem.
* Atceros pirmo skolas dienu. 1.septembris. Vilnas džemperis un ļoti karsta saule. Stadionā iesoļoju pie kaut kādas tantes rokas (12.klases skolnieces). Uz diviem gruzovikiem sporta laukuma vidū kaut kādi cilvēki kaut ko bezsakarīgu runāja (1991.gads, 1.sept. – spējat iedomāties). 

Atceros ļoti daudz. Interesanti, ka atmiņās ir elementi no visiem maņu orgāniem. Atceros smaržas, garšas, skaņas, bildi un pat tausti. Vai es ko tādu atceros no 4 gadus vecas pagātnes? Īsti nē. Varbūt atmiņām, kā labam vīnam, nepieciešams nogatavināties? Iespējams, atmiņām pakāpeniski dziestot, paliek tikai stiprākās un atmiņā paliekošākās. 

Friday, March 17, 2017

Gripas monitoringa dati - gripa dodas prom

Laiku pa laikam "iemetu acis" gripas monitoringa datos. Kāpēc? Lai plānotu savu ikdienu. Pirms dažiem gadiem pārslimoju gripu, un vairs negribu. Nomocījos nedēļu, bet sekas jutu vēl labu laiku. Kopš tās reizes janvārī-martā ļoti piedomāju pie tā vai bez liekas nepieciešamības apmeklēt sabiedriskus pasākumus + cenšos mazāk izmantot sabiedrisko transportu. Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra datiem 2016-2017.gada sezonā gripas intensitāte ir visai augsta. Grafikā saliku pēdējo gadu reģistrēto gribu gadījumu skaitu uz 100 000 iedzīvotājiem. Redzams, ka 2017. gadā intensitāte visai augsta. Labā ziņa (vismaz tiem, kas to nav saķēruši), ka jau 9.-10. nedēļās intensitāte būtiski mazinājusies, attiecīgi iespēja uz to uzrauties vēl šajā sezonā sarūk.

Ēdam ķiplokus, elpojam gaisu un gaidam siltumu. 

Datu avots: SPKC

Thursday, March 16, 2017

Psihisko saslimšanu statistika LV

Vienu dienu rokoties pa Centrālās statistikas datubāzēm "uzskrēju virsū" šādai statistikai: Latvijas iedzīvotāju saslimstību ar psihiskajām slimībām. Tas, kas mani ieinteresēja šajā gadījumā – kas nosaka šā rādītāja dinamiku? Vai ir kāda sakarība ar ekonomisko ciklu (t.i. vai pasliktinoties ekonomiskajai situācijai ir vairāk saslimšanu un vice versa). Vienkārši aplūkojot grafiku gan šķiet, ka sakarība nav vai ir ar novēlojumu. Vismaz dižkrīzes gados 2008. un 2009. gadā nav vērojams nekāds dižais saslimšanu pieaugums. Nākamajos gados, kad ekonomika sāka atkopties, gan. 
Vai nu šāda veida saslimšanas progresē lēnu (neko no šī novirziena nerubīju), vai arī diagnostika novēlota. Vai vēl ticamāk, vienkārši uzskaite nepilnīga. Gan jau arī vēl kādi strukturāli lūzumi datos utt. Jebkurā gadījumā, katru reizi braucot pa Tvaika iela, domas atgriežas pie šīs tēmas, jo kaut kā šķiet, ka temats nepamatoti aizmirsts. Sabiedrība, šķiet, īsti nevēlas par šo domāt - tāda tipiska strausa aizsargreakcija - mani tas neskar, neko neredzu...

Kādam ir idejas par to, kas nosaka šo dinamiku?
  

Wednesday, March 15, 2017

Uzņēmumu twitter konti

Kopš dažus gadus atpakaļ sāku lietot Twitter, mana komunikācija ar uzņēmumiem/pakalpojumu sniedzējiem notiek galvenokārt vairs tikai šajā vidē. Kādēļ? Jo tā ir efektīvāka. Daudz efektīvāka. Acīmredzot, uzņēmumi nevēlas, ka "netīrā veļa" tiek mazgāta publiski, tādēļ ļoti proaktīvi risina problēmas, cerot uz pozitīvu atsauksmi. Tā pēdējo gadu laikā esmu sazinājies gan ar "Lattelecom", gan "Latvenergo", gan "Sadales tīklu". Visos gadījumos pretīmnākšana ir bijusi neraksturīgi proaktīva. Risinājumi atrasti situācijām, kas tradicionālajos komunikācijas veidos aizņemtu dienas/nedēļas vai iestātos "nekad". 

Var tikai novēlēt, lai uzņēmumu tradicionālā klientu apkalpošana (pa telefonu, klātienē, e-pastos) kaut nedaudz kvalitātes ziņā pietuvotos twitter komunikācijai. 

Tuesday, March 14, 2017

Pa telefonu ilgi, pa e-pastu - nekad

Laiku pa laikam mēģinu pierakstīties pie kāda ārsta vai sarunāt kādu speciālistu remontdarbu veikšanai. Ievēroju dīvainu kultūras īpatnību (nekā savādāk to nevaru nosaukt), ka e-pasts šajos gadījumos nedarbojas. 

Zināms, ka, piezvanot uz kādu no reģistratūru numuriem, var gadīties, ka jāgaida ilgi. Mans personīgais rekords ir 1:20h ar "Ars" reģistratūru. Rekords laikam būtu garāks, bet...izlādējās telefons. Līdzīgi ir arī slimnīcās. 

Pēdējā laikā virkne veselības iestāžu gan piedāva iespēju rakstīt e-pastu. To arī regulāri daru, bet rezultāts vienmēr tas pats - mans lūgums pēc pieraksta paliek kaut kur e-pastu arhīvu dzīlēs. Vai arī reakcija ir pēc nedēļas, kad jau sen esmu pierakstījies pie ārsta pa telefonu, aizgājis uz vizīti. 

Pagājušajā nedēļā uzrakstīju e-pastus uz 3 medicīnas iestādēm - reakcija nulle. Šodien visus bez problēmām sazvanīju. Laikam e-pastu tajā galā čeko 1x nedēļā :)

Tāpat vajadzēja vairākus remontdarbu meistarus. Uzrakstīju e-pastus. Reakcija - nulle. Piezvanīju, uzreiz visu sarunāju. Kāda jēga ir no e-pastiem, ja uzņēmumi tos neizmanto? :) Varbūt man izlase neveiksmīga. :)

Secinājums viens - gribi ātri - zvani. Ātri nebūs, bet vismaz būs. 

Wednesday, March 8, 2017

Ikdienas pārbūve (work in progress)

Ziemīgais skats
Nu jau gandrīz trīs mēneši nodzīvoti Carnikavā. Liekās, ka vairāk laika pagājis, acīmredzot spilgtu iespaidu daudz. Ko lai saka – iepriekšējā manis, kā Rīdzinieka, dzīve ir mainījusies, ja ne par 180 grādiem, tad par 150 grādiem noteikti. Galvenais, ko tagad izjūtu ir… laika un daļēji arī miega trūkums, jo pirmais tiek kompensēts ar otro.

Guļu gan es labāk, daudz, daudz labāk nekā Rīgā, Kr.Valdemāra ielā, kas daļēji kompensē to, ka nākas gulēt mazāk (Rīgā centos gulēt vismaz 8h, tagad obligātais minimums pazemināts līdz 7h). Nav nekādu trokšņu, un gaiss ir brīnišķīgs. 5os no rīta garām nebrauc pirmie trolejbusi, dzērāji zem logiem neklaigā. Un gaiss. Dažreiz joprojām, izkāpjot no vilciena/mašīnas, brīnos par to, cik "biezs" ir gaiss salīdzinājumā ar Rīgu – liekas, ka ar plaušām to dzeru nevis elpoju.

Un tad, protams, ir lielā pārmaiņa – māja vs. dzīvoklis no saimnieciskā viedokļa. Visu savu mūžu esmu nodzīvojis pa dzīvokļiem (Pārdaugava, Maskačka, Teika, Purvciems, Lāčplēša iela, Antonijas iela, Kr.Valdemāra iela), vien vasarās nedaudz padauzoties pa vasarnīcu Garciemā. Tagad mirkļiem, kad vakara tumsā kārtējo reizi lienu pakaļ malkai šķūnī, iedomājos – kā gan es nonācu līdz kaut kam tādam. :D Ikdienas rutīna ir pilnībā mainījusies. Tagad saprotu jēdzienu "dzīvo mājai". Galvenokārt tas saistās ar to, ka mājai ir malkas apkure, kas atsevišķos brīžos (nu, piemēram, kad ārā -20C) tiek kombinēta ar elektriskajiem sildītājiem. Dažas pārdomas/notikumi no pēdējā mēneša dzīves:
  •          Nopirkām cirvi. Pirmās reizes malkas skaldīšana padevās varen neveikli. No 4 cirtieniem vismaz 3 bija neveiksmīgi. Tagad jau iet labāk, aptuveni saprotu, ko daru pareizi, ko nē un veiksmīgu/neveiksmīgu cirtienu attiecība mainījusies par labu veiksmīgajiem.
  •          Pēc vairākkārtējām santehniķa vizītēm, esam palaiduši siltās grīdas vannasistabā – uzreiz dzīve skaistāka. Efekts gan bija īslaicīgs, laiku pa laikam grīda niķojas. Esmu arī spēris pirmos soļus santehniķa karjerā. 
  •          Esam paspējuši sačakarēt "Jotul" krāsni, un arī pašrocīgi to salabot. 24. decembrī ar Polundru vakarā sēdējām "Depo" kafejnīcā un spriedām, kuri ir tie trakie cilvēki, kas 26.decembrī, otrajos Ziemassvētkos, 8:00 no rīta brauc uz "Depo" (veikala darba laiks). Tad, kad nākamajā dienā mūsu "Jotul" krāsnij izkrita stikls, atbilde bija rokā… :)
  •          Beidzot veikta pilnvērtīga mājas inspekcija. Aptuveni saprotu darāmo darbu apjomu. Dažas mistērijas gan vēl saglabājas, bet to risināšana atlikta uz pavasari. :)
  •          Organisms sāk pielāgoties jaunajai dzīvei. Ja agrāk dzīvoklī pie +15 grādiem likās, ka ir nenormāli auksti, tad tagad liekas, ka ir ok. Pacērtot malku, pašķūrējot sniegu un pastaipot dažādas mantas, atcerējos, ka ir muskuļu grupas, kas netiek nodarbinātas ne slēpojot, ne, braucot ar riteni, ne skrituļojot. :)
  •          Viens no lielākajiem plusiem – liela virtuve ar normālu cepeškrāsni. Jau esmu izbaudījis to, ka vienā reizē var uzcept 4 pīļu kājas, nevis 2x pa divām. :D Jēra cepetis un liellopa rostbifs arī bija lietas, ko iepriekš negatavoju, jo vnk nebija iespēju. Tagad slūžas ir vaļā, tik trūkst galvenā – laika. Nopirktā Annas Pannas kūku grāmata iegādāta, tagad tik jāatrod laiks izpausties.
  •          Mūsu palodžu garšaugiem gan iet ļoti grūti – divi rozmarnīni jau miruši. Pat īsti nezinu, kas to ietekmē – aukstums (rozmarīns gan ir salcietīgs), kaķa uzbrukumi vai vienkārši sezonālā tumsa/saules trūkums.
  •          Teritorijā aug daudz priedes un daži bērzi. Katru reizi, kad skaitu, sanāk savādāks skaits. :) Līdz ar to vasarā būs trīs stihijas – čiekuru krišanas/lasīšanas periods, priežu ziedēšanas laiks ar neiztrūkstošajiem dzeltenajiem putekšņiem, kā arī skuju grābšana. Labā ziņa – priedes nedaudz aiztur sniega krišanu. Un labā ziņa, gar teritoriju nav trotuāru - no rīta nav jāceļas un tie jātīra. 
  •          Iepriekšējā punktā minētā iemesla dēļ ar baigo dārzkopību nodarboties nesanāks – zeme ir pilna ar priežu saknēm un skujām. Ar laiku piemeklēšu kādu stūri, kur kaut ko iesēt, bet nekādas baigās vagas nesanāks (paldies Dievam). Īstenībā zemes gabals ir diezgan tuvs meža statusam. Izcila vieta kādam rododendram, kadiķim un pīlādzim.
  •          Slīpajam jumtam ir savas priekšrocības un savi trūkumi. Par pēdējo pārliecināmies pēc katra puteņa – terase tiek notīrīta no sniega, bet nav garantija, ka 10 minūšu laikā pēc tā uz terases nebūs 2m3 ar sniegu no jumta. :D Vienu rītu, iznākot no mājas, biju pilnīgā nesapratnē (no rīta ne vienmēr smadzenes darbojas uz 100%) – kā varēja tik daudz sniega pa nakti sasnigt. :)
  •          LMT 4G, kas turpat blakus, Garupē darbojās bez problēmām, jaunajā mājvietā diemžēl ir lēns un nestabils.

Ah jā, nopirkām distanču slēpes. Carnikavā bez apkārt esošajiem mežiem un sniegotajiem ceļiem ir arī divas speciāli sagatavotas slēpošanas trases. Tā nopietni slēpojis ar distanču slēpēm nebiju – vienīgi kaut kad 1. vai 2. klasē skolā. Pēc padsmit gadiem uz kalnu slēpēm, sajūta, uzkāpjot uz distanču slēpēm, bija pavisam dīvaina. Slēpes garas, bez asinātam kantīm. Pirmās divas reizes vairāk staigāju/skrēju ar slēpēm pie kājām un nūjām rokās, bet, sākot ar trešo reizi, kaut kas sāk arī izdoties. 

Tuesday, March 7, 2017

Klepotāju koris

Piektdien izmantoju savu dzimšanas dienas dāvanu - biļetes uz Čaikovska 1.klavierkoncertu un 7.simfoniju. Koncerts bija lielisks, paldies Polundram par dāvanu. Koncertu ierakstīja LR3, bet nespēju iedomāties kā tas izklausās radio, jo visas klusuma pauzes, kad orķestris nespēlēja, aizpildīja koris. Klepotāju koris. Saprotu, ka februāris/marts ir klepotāju "pīķa sezona", nesaprotu to, kādēļ jāiet uz publisku pasākumu, ja saproti, ka esi slims/nespēj kontrolēt savu klepu. Tēma veca, bet, gadiem ritot, skatos, ka nekas nemainās. Un laikam arī nekas nemainīsies, ja teātru/operu/koncertu apmeklētāji neapjēgs, kā tā ir ne tikai necieņa pret blakus sēdētājiem, bet arī tiem, kas uz skatuves Tevis dēļ cenšas. Nemaz nerunājot par faktu, ka rezultāta esi atnācis ne tikai uz Čaikovska 1.klavierkoncertu ar klepotāja kora pavadījumu, bet arī uz virusoloģijas laboratoriju ar lielu iespēju kādu no "jaukumiem" pārnest arī mājās kā suvenīru no pasākuma... :)
Pats pēdējo 2 gadu laikā trīs reizes esmu palicis malā, pēdējā brīdī kādam atdodot biļeti, jo nešķita, ka varēšu apmeklēt pasākumu, netraucējot pasākuma norisi. 

Kliedziens nekurienē, bet gribējās šo pateikt. :)