Wednesday, April 5, 2017

Bērnības ainiņas

Vakar nevarēju iemigt, un kaut kā domas panesās atpakaļ bērnībā. Un pieķēru sevi pie domas, ka dažas ainiņas no bērnības atmiņā saglabājušas tik spilgti, cik mūsdienu notikumi atmiņā neiespiežas. Diez kādēļ tā? Un kas nosaka to, kuras atmiņas paliek, kuras nē? Vai tiešām ar vecumu maņu orgāni notrulinās? Vai mantrausība/komercializācija aizmiglo spēju saskatīt patīkamo vienkāršos notikumos/lietās? Nezinu. Es vispār no bērnības atceros ļoti daudz un detalizēti. No sarunām, zinu, ka citi cilvēki agro bērnību tik spilgti neatceras, bet man tā gandrīz ir acu priekšā.

* Atceros Ziemassvētku vakaru, kad pēkšņi zem egles parādījās dāvana (Lego)… prasīju mammai kā salavecis tika iekšā mājā. Neko citu, kā atbildi "Pa atslēgas caurumu" viņa ātrumā nepaspēja izdomāt. Tad pa kluso gāju novērtēt atslēgas caurumu un veicu padziļinātu analīzi. Tad laikam sapratu… :)
* Atceros pēc-Ziemassvētku rītu, kad vecāki man pasaka, ka šodien vedīs mani uz Ventspili. Man bija 3-4 gadi, bet atceros visu – istabas izkārtojumu, saulaino dienu, un, šķiet, pat brokastu smaržu. Tik ļoti ātrāk gribējās doties…
* Atceros to mirkli, kad pagalmā krītu no stalažām un ar pakausi atsitos pret metāla konstrukcijām. Atceros mammas pārdzīvojumus un ledu uz galvas. Atceros pārbijušos pārējos pagalma bērnus. 
* Atceros kā tēvs ļāva pastūrēt nesen iegādāto "LADA" pēdējā nogrieznī pirms mājām. Protams, paņemot klēpī un tik ļaujot rokas uz stūres uzlikt, bet mana sajūsma bija neizmērojama.
* Atceros kāds bija prieks, kad pēc visas dienas pavadītas redzes korekcijas bērnudārzā ar aizlīmētu aci, varēja noplēst to plāksteri un skatīties ar abām acīm.
* Atceros vilšanos, kad bērnudārzā man vakarā pakaļ neatnāk. Nāk vecāki pakaļ vienam, otram, trešajam…un beigās paliek vien neliela bērnu grupiņa, kam paredzēts palikt pa nakti. Šķiet tā bija tik vienreiz, bet atceros.
* Atceros mammas gatavoto šokolādes pudiņu. Pagatavošanas process bija galvenais – jo varēja izlaizīt bļodu ar šokolādes pudiņa masu. Un kotletes, un ābolmaizi. Un atceros, kā viņa gatavoja karbonādes, un sautētu vistu ar garšvielu, kurā spēcīgi jūt krustnagliņas.
* Atceros kā Garciemā ievēlos irigācijas kanālā, paķerot līdzi Katrīnu. Labi, ka bija Ansis – izvilka mūs abus (visiem kādi 4-5g).
* Atceros kā Ventspilī vecvecāki katrs pa kluso no otra deva man saldumus. Par spīti tam, ka vecāki bija aizlieguši man tos dot. :) Nav brīnums, ka atpakaļ braucu pumpains.
* Atceros visu Ventspils vectēva pusdienu rituālu – zupa, otrais. Kafija. Viena baltmaizes šķēle ar sviestu un sieru (Krievijas), otra ar zemeņu vai upeņu ievārījumu. Sieru ļoti ilgi un cītīgi piegrieza tā, lai noklātu katru maizītes kvadrātmilimetru. Kafija laba – no jūrnieku veikala.
* Atceros, kā ar Ventspils vectēvu spēlējām dambreti un šahu. Viņš man padevās. Es to zināju. Bet prieks par uzvaru tāpat bija liels.
* Atceros desu veikalu 3-4 tramvaja pieturu attālumā no mājām (10.tramvajs).
* Atceros Centrāltirgu. Saldskābo kāpostu sulu. Un zivju paviljonu. Man vienmēr patika Centrāltirgus apmeklējums, tur dzīve kūsāja. Un pēc tā apmeklējuma vienmēr gadījās kas gards. Cukurgailīši! Par tiem biju aizmirsis, bet rakstot šo pēkšņi atausa atmiņā – cik gan gardi tie šķita. :)
* Atceros, kā Ventspils vectēvs veda mani makšķerēt. Viņam nepadevās. Nē, tiešām nepadevās un neveicās.  Dažreiz vajadzēja stundu gaidīt, kamēr viņam izdevās sagatavot makšķeri. Un tad ar pirmo metienu noraut auklu. Mēs braucām bieži. Bet lielu zivju nebija. Nekad. Tas gan nemainīja prieku par mazajām. Un viņš pīpēja. Teica, lai vecmammai nesaku. Joprojām atceros visus tos dīķus Ventspils apkārtnē, kur makšķerējām – katru reizi braucot garām, uzzibsnī atmiņa.
* Atceros, kā tēvocis ar vilcienu veda mani uz Ventspili. Braucām glaunajā kupejā ar TV. Piesmēķēta, ar šaubīgu bojeviku fonā ar Van Dammi galvenajā lomā un aizspiestā deguna teksta ierunātāju. Un Fanta limonādi.
* Atceros kā Ventspils vecmamma dusmojās, kad mans tēvocis mājās pirmo reizi atveda līgavu. Tik dusmīgu vecmammu nebiju redzējis. :)
* Atceros kā vecmamma pirms darba Garciemā taisīja man brokastis. Dejojot un dziedot LR1 pavadībā. Kad es piecēlos brokastis bija uz galda. Olu kultenis un rupmaize ar sviestu un svaigiem zaļajiem lociņiem.
* Atceros Ventspils vecmammai apelsīnkokus un citronkokus uz palodzes. Kā karstā dienā istabā smaržoja pēc citroniem. Laikam tādēļ, man tagad ir 3 citronkoki.
* Atceros vectēva gastronomiskos šedevrus, ko iemācījos novērtēt vien pieaugot. Viņa taisīto auksto zupu, vareņikus, boršču, zivju zupu. Un jā – makaroni ar biezpienu – bērnības garša.
* Atceros kā vectēvs stundām rosījās garāžā. Man patika tur vienmēr esošā benzīna smarža. Un tie n-tie instrumenti likās tik sveši un nepazīstami. Un bija bail no sūkņa, kas laiku pa laikam ieslēdzās garāžas pagrabā.
* Atceros to dienu (pareizāk nakti), kad atveda mājās kaķīti. Atceros, ka nāca miegs, bet interese par kaķi bija milzīga. Dienu, kad kaķi aizveda, neatceros.
* Atceros universālveikalu (tagad – "Galerija centrs"). Tur bija (un joprojām ir) lielas koka trepes un atceros lampas. Un tā smarža otrajā/trešajā stāvā – pēc ādas/dermantīna. Bet pirmajā stāvā bija sulas un saldējumu kokteiļi, kurus katru reizi gribējās nobaudīt.
* Atceros slimnīcu Vienības gatvē. Neatceros, ko ar mani tur darīja (vai negribu atcerēties), bet atceros to, ka pēc tam mani veda uz netālo kafejnīcu, kur bija tās pašas sulas, kas universālveikalā – tādos lielos caurspīdīgos bunduļos, kur lēni griezās maisītājs.
* Atceros vecvecmammas bēres. Nezināju ko darīt, kur likties. Pazīstamie cilvēki likās nepazīstami.  
* Atceros kājminamās mašīnas, pie tēva darba vietas Jūrmalā. Man tās ļoti patika, tik reti dabūju ar tām izbraukt.
* Atceros vilcienu. Man patika braukt ar vilcienu. Koka soli. Un biezas stikla lampas. Bet bija bail kāpt pa stāvajām trepēm un iet starp vagoniem.
* Atceros pirmo skolas dienu. 1.septembris. Vilnas džemperis un ļoti karsta saule. Stadionā iesoļoju pie kaut kādas tantes rokas (12.klases skolnieces). Uz diviem gruzovikiem sporta laukuma vidū kaut kādi cilvēki kaut ko bezsakarīgu runāja (1991.gads, 1.sept. – spējat iedomāties). 

Atceros ļoti daudz. Interesanti, ka atmiņās ir elementi no visiem maņu orgāniem. Atceros smaržas, garšas, skaņas, bildi un pat tausti. Vai es ko tādu atceros no 4 gadus vecas pagātnes? Īsti nē. Varbūt atmiņām, kā labam vīnam, nepieciešams nogatavināties? Iespējams, atmiņām pakāpeniski dziestot, paliek tikai stiprākās un atmiņā paliekošākās. 

Friday, March 17, 2017

Gripas monitoringa dati - gripa dodas prom

Laiku pa laikam "iemetu acis" gripas monitoringa datos. Kāpēc? Lai plānotu savu ikdienu. Pirms dažiem gadiem pārslimoju gripu, un vairs negribu. Nomocījos nedēļu, bet sekas jutu vēl labu laiku. Kopš tās reizes janvārī-martā ļoti piedomāju pie tā vai bez liekas nepieciešamības apmeklēt sabiedriskus pasākumus + cenšos mazāk izmantot sabiedrisko transportu. Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra datiem 2016-2017.gada sezonā gripas intensitāte ir visai augsta. Grafikā saliku pēdējo gadu reģistrēto gribu gadījumu skaitu uz 100 000 iedzīvotājiem. Redzams, ka 2017. gadā intensitāte visai augsta. Labā ziņa (vismaz tiem, kas to nav saķēruši), ka jau 9.-10. nedēļās intensitāte būtiski mazinājusies, attiecīgi iespēja uz to uzrauties vēl šajā sezonā sarūk.

Ēdam ķiplokus, elpojam gaisu un gaidam siltumu. 

Datu avots: SPKC

Thursday, March 16, 2017

Psihisko saslimšanu statistika LV

Vienu dienu rokoties pa Centrālās statistikas datubāzēm "uzskrēju virsū" šādai statistikai: Latvijas iedzīvotāju saslimstību ar psihiskajām slimībām. Tas, kas mani ieinteresēja šajā gadījumā – kas nosaka šā rādītāja dinamiku? Vai ir kāda sakarība ar ekonomisko ciklu (t.i. vai pasliktinoties ekonomiskajai situācijai ir vairāk saslimšanu un vice versa). Vienkārši aplūkojot grafiku gan šķiet, ka sakarība nav vai ir ar novēlojumu. Vismaz dižkrīzes gados 2008. un 2009. gadā nav vērojams nekāds dižais saslimšanu pieaugums. Nākamajos gados, kad ekonomika sāka atkopties, gan. 
Vai nu šāda veida saslimšanas progresē lēnu (neko no šī novirziena nerubīju), vai arī diagnostika novēlota. Vai vēl ticamāk, vienkārši uzskaite nepilnīga. Gan jau arī vēl kādi strukturāli lūzumi datos utt. Jebkurā gadījumā, katru reizi braucot pa Tvaika iela, domas atgriežas pie šīs tēmas, jo kaut kā šķiet, ka temats nepamatoti aizmirsts. Sabiedrība, šķiet, īsti nevēlas par šo domāt - tāda tipiska strausa aizsargreakcija - mani tas neskar, neko neredzu...

Kādam ir idejas par to, kas nosaka šo dinamiku?
  

Wednesday, March 15, 2017

Uzņēmumu twitter konti

Kopš dažus gadus atpakaļ sāku lietot Twitter, mana komunikācija ar uzņēmumiem/pakalpojumu sniedzējiem notiek galvenokārt vairs tikai šajā vidē. Kādēļ? Jo tā ir efektīvāka. Daudz efektīvāka. Acīmredzot, uzņēmumi nevēlas, ka "netīrā veļa" tiek mazgāta publiski, tādēļ ļoti proaktīvi risina problēmas, cerot uz pozitīvu atsauksmi. Tā pēdējo gadu laikā esmu sazinājies gan ar "Lattelecom", gan "Latvenergo", gan "Sadales tīklu". Visos gadījumos pretīmnākšana ir bijusi neraksturīgi proaktīva. Risinājumi atrasti situācijām, kas tradicionālajos komunikācijas veidos aizņemtu dienas/nedēļas vai iestātos "nekad". 

Var tikai novēlēt, lai uzņēmumu tradicionālā klientu apkalpošana (pa telefonu, klātienē, e-pastos) kaut nedaudz kvalitātes ziņā pietuvotos twitter komunikācijai. 

Tuesday, March 14, 2017

Pa telefonu ilgi, pa e-pastu - nekad

Laiku pa laikam mēģinu pierakstīties pie kāda ārsta vai sarunāt kādu speciālistu remontdarbu veikšanai. Ievēroju dīvainu kultūras īpatnību (nekā savādāk to nevaru nosaukt), ka e-pasts šajos gadījumos nedarbojas. 

Zināms, ka, piezvanot uz kādu no reģistratūru numuriem, var gadīties, ka jāgaida ilgi. Mans personīgais rekords ir 1:20h ar "Ars" reģistratūru. Rekords laikam būtu garāks, bet...izlādējās telefons. Līdzīgi ir arī slimnīcās. 

Pēdējā laikā virkne veselības iestāžu gan piedāva iespēju rakstīt e-pastu. To arī regulāri daru, bet rezultāts vienmēr tas pats - mans lūgums pēc pieraksta paliek kaut kur e-pastu arhīvu dzīlēs. Vai arī reakcija ir pēc nedēļas, kad jau sen esmu pierakstījies pie ārsta pa telefonu, aizgājis uz vizīti. 

Pagājušajā nedēļā uzrakstīju e-pastus uz 3 medicīnas iestādēm - reakcija nulle. Šodien visus bez problēmām sazvanīju. Laikam e-pastu tajā galā čeko 1x nedēļā :)

Tāpat vajadzēja vairākus remontdarbu meistarus. Uzrakstīju e-pastus. Reakcija - nulle. Piezvanīju, uzreiz visu sarunāju. Kāda jēga ir no e-pastiem, ja uzņēmumi tos neizmanto? :) Varbūt man izlase neveiksmīga. :)

Secinājums viens - gribi ātri - zvani. Ātri nebūs, bet vismaz būs. 

Wednesday, March 8, 2017

Ikdienas pārbūve (work in progress)

Ziemīgais skats
Nu jau gandrīz trīs mēneši nodzīvoti Carnikavā. Liekās, ka vairāk laika pagājis, acīmredzot spilgtu iespaidu daudz. Ko lai saka – iepriekšējā manis, kā Rīdzinieka, dzīve ir mainījusies, ja ne par 180 grādiem, tad par 150 grādiem noteikti. Galvenais, ko tagad izjūtu ir… laika un daļēji arī miega trūkums, jo pirmais tiek kompensēts ar otro.

Guļu gan es labāk, daudz, daudz labāk nekā Rīgā, Kr.Valdemāra ielā, kas daļēji kompensē to, ka nākas gulēt mazāk (Rīgā centos gulēt vismaz 8h, tagad obligātais minimums pazemināts līdz 7h). Nav nekādu trokšņu, un gaiss ir brīnišķīgs. 5os no rīta garām nebrauc pirmie trolejbusi, dzērāji zem logiem neklaigā. Un gaiss. Dažreiz joprojām, izkāpjot no vilciena/mašīnas, brīnos par to, cik "biezs" ir gaiss salīdzinājumā ar Rīgu – liekas, ka ar plaušām to dzeru nevis elpoju.

Un tad, protams, ir lielā pārmaiņa – māja vs. dzīvoklis no saimnieciskā viedokļa. Visu savu mūžu esmu nodzīvojis pa dzīvokļiem (Pārdaugava, Maskačka, Teika, Purvciems, Lāčplēša iela, Antonijas iela, Kr.Valdemāra iela), vien vasarās nedaudz padauzoties pa vasarnīcu Garciemā. Tagad mirkļiem, kad vakara tumsā kārtējo reizi lienu pakaļ malkai šķūnī, iedomājos – kā gan es nonācu līdz kaut kam tādam. :D Ikdienas rutīna ir pilnībā mainījusies. Tagad saprotu jēdzienu "dzīvo mājai". Galvenokārt tas saistās ar to, ka mājai ir malkas apkure, kas atsevišķos brīžos (nu, piemēram, kad ārā -20C) tiek kombinēta ar elektriskajiem sildītājiem. Dažas pārdomas/notikumi no pēdējā mēneša dzīves:
  •          Nopirkām cirvi. Pirmās reizes malkas skaldīšana padevās varen neveikli. No 4 cirtieniem vismaz 3 bija neveiksmīgi. Tagad jau iet labāk, aptuveni saprotu, ko daru pareizi, ko nē un veiksmīgu/neveiksmīgu cirtienu attiecība mainījusies par labu veiksmīgajiem.
  •          Pēc vairākkārtējām santehniķa vizītēm, esam palaiduši siltās grīdas vannasistabā – uzreiz dzīve skaistāka. Efekts gan bija īslaicīgs, laiku pa laikam grīda niķojas. Esmu arī spēris pirmos soļus santehniķa karjerā. 
  •          Esam paspējuši sačakarēt "Jotul" krāsni, un arī pašrocīgi to salabot. 24. decembrī ar Polundru vakarā sēdējām "Depo" kafejnīcā un spriedām, kuri ir tie trakie cilvēki, kas 26.decembrī, otrajos Ziemassvētkos, 8:00 no rīta brauc uz "Depo" (veikala darba laiks). Tad, kad nākamajā dienā mūsu "Jotul" krāsnij izkrita stikls, atbilde bija rokā… :)
  •          Beidzot veikta pilnvērtīga mājas inspekcija. Aptuveni saprotu darāmo darbu apjomu. Dažas mistērijas gan vēl saglabājas, bet to risināšana atlikta uz pavasari. :)
  •          Organisms sāk pielāgoties jaunajai dzīvei. Ja agrāk dzīvoklī pie +15 grādiem likās, ka ir nenormāli auksti, tad tagad liekas, ka ir ok. Pacērtot malku, pašķūrējot sniegu un pastaipot dažādas mantas, atcerējos, ka ir muskuļu grupas, kas netiek nodarbinātas ne slēpojot, ne, braucot ar riteni, ne skrituļojot. :)
  •          Viens no lielākajiem plusiem – liela virtuve ar normālu cepeškrāsni. Jau esmu izbaudījis to, ka vienā reizē var uzcept 4 pīļu kājas, nevis 2x pa divām. :D Jēra cepetis un liellopa rostbifs arī bija lietas, ko iepriekš negatavoju, jo vnk nebija iespēju. Tagad slūžas ir vaļā, tik trūkst galvenā – laika. Nopirktā Annas Pannas kūku grāmata iegādāta, tagad tik jāatrod laiks izpausties.
  •          Mūsu palodžu garšaugiem gan iet ļoti grūti – divi rozmarnīni jau miruši. Pat īsti nezinu, kas to ietekmē – aukstums (rozmarīns gan ir salcietīgs), kaķa uzbrukumi vai vienkārši sezonālā tumsa/saules trūkums.
  •          Teritorijā aug daudz priedes un daži bērzi. Katru reizi, kad skaitu, sanāk savādāks skaits. :) Līdz ar to vasarā būs trīs stihijas – čiekuru krišanas/lasīšanas periods, priežu ziedēšanas laiks ar neiztrūkstošajiem dzeltenajiem putekšņiem, kā arī skuju grābšana. Labā ziņa – priedes nedaudz aiztur sniega krišanu. Un labā ziņa, gar teritoriju nav trotuāru - no rīta nav jāceļas un tie jātīra. 
  •          Iepriekšējā punktā minētā iemesla dēļ ar baigo dārzkopību nodarboties nesanāks – zeme ir pilna ar priežu saknēm un skujām. Ar laiku piemeklēšu kādu stūri, kur kaut ko iesēt, bet nekādas baigās vagas nesanāks (paldies Dievam). Īstenībā zemes gabals ir diezgan tuvs meža statusam. Izcila vieta kādam rododendram, kadiķim un pīlādzim.
  •          Slīpajam jumtam ir savas priekšrocības un savi trūkumi. Par pēdējo pārliecināmies pēc katra puteņa – terase tiek notīrīta no sniega, bet nav garantija, ka 10 minūšu laikā pēc tā uz terases nebūs 2m3 ar sniegu no jumta. :D Vienu rītu, iznākot no mājas, biju pilnīgā nesapratnē (no rīta ne vienmēr smadzenes darbojas uz 100%) – kā varēja tik daudz sniega pa nakti sasnigt. :)
  •          LMT 4G, kas turpat blakus, Garupē darbojās bez problēmām, jaunajā mājvietā diemžēl ir lēns un nestabils.

Ah jā, nopirkām distanču slēpes. Carnikavā bez apkārt esošajiem mežiem un sniegotajiem ceļiem ir arī divas speciāli sagatavotas slēpošanas trases. Tā nopietni slēpojis ar distanču slēpēm nebiju – vienīgi kaut kad 1. vai 2. klasē skolā. Pēc padsmit gadiem uz kalnu slēpēm, sajūta, uzkāpjot uz distanču slēpēm, bija pavisam dīvaina. Slēpes garas, bez asinātam kantīm. Pirmās divas reizes vairāk staigāju/skrēju ar slēpēm pie kājām un nūjām rokās, bet, sākot ar trešo reizi, kaut kas sāk arī izdoties. 

Tuesday, March 7, 2017

Klepotāju koris

Piektdien izmantoju savu dzimšanas dienas dāvanu - biļetes uz Čaikovska 1.klavierkoncertu un 7.simfoniju. Koncerts bija lielisks, paldies Polundram par dāvanu. Koncertu ierakstīja LR3, bet nespēju iedomāties kā tas izklausās radio, jo visas klusuma pauzes, kad orķestris nespēlēja, aizpildīja koris. Klepotāju koris. Saprotu, ka februāris/marts ir klepotāju "pīķa sezona", nesaprotu to, kādēļ jāiet uz publisku pasākumu, ja saproti, ka esi slims/nespēj kontrolēt savu klepu. Tēma veca, bet, gadiem ritot, skatos, ka nekas nemainās. Un laikam arī nekas nemainīsies, ja teātru/operu/koncertu apmeklētāji neapjēgs, kā tā ir ne tikai necieņa pret blakus sēdētājiem, bet arī tiem, kas uz skatuves Tevis dēļ cenšas. Nemaz nerunājot par faktu, ka rezultāta esi atnācis ne tikai uz Čaikovska 1.klavierkoncertu ar klepotāja kora pavadījumu, bet arī uz virusoloģijas laboratoriju ar lielu iespēju kādu no "jaukumiem" pārnest arī mājās kā suvenīru no pasākuma... :)
Pats pēdējo 2 gadu laikā trīs reizes esmu palicis malā, pēdējā brīdī kādam atdodot biļeti, jo nešķita, ka varēšu apmeklēt pasākumu, netraucējot pasākuma norisi. 

Kliedziens nekurienē, bet gribējās šo pateikt. :)