Miesnieks.com

Tuvojoties gada beigām, atcerējos, ka saviem lasītājiem esmu parādā vienu bloga ierakstu. Lai jauno gadu neuzsāktu ar nepadarīta darba sajūtu, nolēmu izpildīt solījumu, ko devu savā ierakstā “ Jauni profesionālie izaicinājumi ”. Pēc nelielas atpūtas vasarā, ko ieplānoju, lai varētu nedaudz “pārslēgt smadzenes” starp abām darbavietām, devos uz Helsinkiem, kur 1.septembrī sāku strādāt par vecāko ekonomistu Ziemeļu Investīciju bankā. Ziemeļu Investīciju banka (turpmāk tekstā - NIB) ir starptautiska finanšu institūcija - tās īpašnieki ir Ziemeļvalstis (Somija, Zviedrija, Norvēģija, Islande un Dānija), kā arī no 2005. gada arī Baltijas valstis (Latvija, Lietuva, Igaunija). Ar ko NIB atšķiras no klasiskas bankas? Par īpašniekiem jau uzrakstīju, bet galvenais bankas darbības stūrakmenis ir tās vīzija un misija. Zinu, zinu - LV pierasts “vīziju” un “misiju” ierakstīt biznesa plānā, ilgtermiņa stratēģijā un par tiem veiksmīgi aizmirst. Šis nav tas gadījums - bankas ne tikai stratēģiskā, be

Somu valodas mocības Neapšaubāmi, iknedēļas saspringtākais moments joprojām ir 80-minūšu somu valodas lekcija. Pēc 2 mēnešu mācībām, kļūst arvien grūtāk. Pēc lekcijas jūtos fiziski un morāli iztukšots - tik stipri jākoncentrējas, ka pēc tam spēka nav nekam. Progress ir, bet lēns. Laikam būtu jāpiespiež sevi vairāk mācīties pašam brīvajā laikā. Bet pamazām smadzenēs sāk rasties reflekss, ka somu valodas mācīšanās = mocības. :D Nu labi, labi - nav tik traki, bet ir tiešām gana grūti. Šobrīd, sāku uzkārties pie darbības vārdu konjugācijām, darbības vārdu tipiem utt. Bail iedomāties kādas šausmas priekšā, kad sāksies dažādie laiki. Joprojām valodu ziņā man zināms jūklis, bet situācija pamazām uzlabojas - esmu sācis brīvāk runāt angliski, momentiem jau pieķeru sevi domājam angliski, kas laikam ir labi. Somijas 100-gades svinības Viens no pēdējā laika "highlight", protams, bija Somijas 100-gades svinības. Šogad sanāca, ka LV neatkarības dienā nevarēju būt Latvijā, tādēļ varē

Tikai šā gada 29.lidojumā, es beidzot tiku pie iespējas palidot (lai arī ļoti īsu, 40 minūšu lidojumu) ar jauno Bombardier CS300 . Šoreiz paveicās, lidojumā paredzētais Boeing acīmredzot bija aizņemts vai kārtējo reizi noplīsis . Ņemot vērā, ka šīs lidmašīnas izstrādei sekoju jau no aptuveni 2005. gada, tad man šis bija īstens svētku brīdis. Bija brīži, kad patiešām šķita, ka šī lidmašīna nekad nelidos, bet tomēr. Pirmais iespaids dikti patīkams. Daudz vairāk vietas (gan ailē, gan krēslos), normāla apziņošanas sistēma un lielāki bagāžas nodalījumi. Neņemot vērā ekonomiskos un vides ieguvumus (lidmašīna ir būtiski taupīgāka, kas ir labi gan no produktivitātes, gan no ekoloģijas viedokļa), trīs mani visvairāk iepriecinošie apstākļi gan ir citi. Bombardier CS300 Pirmkārt, gaisa kvalitāte. Ne miņas no tik pierastā nenormāli pārsausinātā gaisa lidojumā. Tie, kuriem problēmas ar degunu/ausīm to izjūt ļoti pamatīgi, un katrs lidojums atņem daudz spēku. Pēc lidojuma ar šo lidmašīnu - t

Vakar nedaudz mainījās plāni nedēļas nogalei, kā rezultātā nācās kaut kā izmantot mājās ļoti nogatavinātās hurmas. Atcerējos, par Lindas Virtuves hurmas maizes recepti. Tā kā tagad ir hurmas laiks - varbūt kādam noder. Lai ar ēst gatavošanu esmu uz Tu, konditoreja man tā īsti nekad nav padevusies. Visticamāk, tādēļ, ka gatavojot nekad īsti nepieturos pie receptes, bet visu lieku "uz aci" un sajūtām. Konditorejā tomēr laikam nepieciešama neliela disciplīna un darba organizācija (ja negribi virtuvi pārvērst par haosu). Arī šoreiz mocījos procesā, bet beigās nemaz tik slikti nav. Problēmas radīja apstāklis, ka maize cepu savā Helsinku virtuvē. Un manā prātā virtuves piederumi, kas man ir pieejami Carnikavas un Helsinku virtuvēs ir pamatīgi sajaukušies. Rezultātā, brīdī, kad sāku gatavot, un esmu absolūti pārliecināts, ka ātri tikšu galā, viss izvēršas garā pasākumā uz visu vakaru. 1. Saprotu, ka no Carnikavas neesmu paņēmis nevienu cepamo formu ... biju pārliecināts,

Sāra vēl Rīgas dzīvoklī - savā pārnēsāmajā kastē, kur bija labākā vieta paslēpties no uzmācīgiem fotogrāfiem Bloga regulārie lasītāji atceras, ka kādu laiku atpakaļ rakstīju par mūsu melno panteru Sāru , jeb kaķeni, ko paņēmām no patversmes. Pagājis gads, laiks veikt atskaiti. Šis gads ir bijis gana “krāsains” gan mums pašiem, gan Sārai. Galvenā izmaiņa, kas šajā laika periodā notikusi, esam pārvākušies dzīvot no Rīgas dzīvokļa uz māju Carnikavā. Attiecīgi arī Sārai dzīves vide būtiski mainījusies. To, ka pārvāksimies uz māju, zinājām, jau mirklī, kad ņēmām Sāru no patversmes, tas savā ziņā bija priekšnosacījums kaķa ņemšanai, lai viņai nebūtu jātup caurām dienām dzīvoklī. Iedzīvošanās Carnikavā bija visai ātra - Sāra ātri aprada ar jauno māju, atrada sev labākās vietas (pārsvarā tuvumā kamīniem). Sāra medībās Tā kā pārvācāmies ziemā, apkārtnes teritoriju uzreiz izpētīt nesanāca. Dažas reizes pavadiņā izlaidām laukā uz sniegotas terases, bet Sāra nepavisam nebija saj

Ziemassvētku trakums jau pilnā sparā -2°C, 15-20 m/s, snieg. Somi joprojām dzer alu ārā. Un vīnu. Bet es savā mētelī drebinoties velku koferi. Man laikam ir iestājies Stokholmas sindroms Helsinku ( Vantaa) lidostā. Lai cik amizanti tas arī neizklausītos. :) Pēdējo 3 mēnešu laikā tur ir pavadīts tik daudz laika (sāku skaitīt, bet kad aizgāja diennaktīs, nobijos), ka tur jau liekas kā mājās un tiešām šķiet, ka tā iespējams ir labākā lidosta Eiropā. 3 mēnešu laikā 3 reizes mani lidojumi aizkavējās vairāk par 3 stundām. Rezultātā visai labi esmu iepazinis lidostu. Vismaz lidostām tik ļoti raksturīgo stresu es tur nejūtu vispār. Security check man nekad nav aizņēmis vairāk par 2 minūtēm. Un Vantaa lidostas varētu būt viena no retajām, kur cenas ir tikpat augstas, kā ārpus tās. :D Un lidostas PR regulārie pasākumi ir vnk lieliski - gan Ķīnietis Ryan, kas uz veselu mēnesi bija apmeties uz dzīvi lidostā (a ļa filma “Terminal” ar Tomu Henku; te sākums 30 video sērijai ), ga

Kaut kā pēdējā laikā iet pagrūti ar jauniem bloga ierakstiem. Kopš pirmā ieraksta par Helsinkiem pagājis vairāk par mēnesi. Kopš esmu sācis strādāt jaunajā darbā, ikdienā tik daudz jālasa, ka vakaros vairs īsti nevaru savākties rakstīšanai. Visai paradoksāli – iepriekšējā darbavietā rakstīju daudz vairāk, es teiktu 10x vairāk, nekā šobrīd, bet izrādās, ka lasīšana arī atņem rakstīšanas iedvesmu. Laikam tomēr iepriekš tik daudz rakstīju darba tekstus, ka bloga rakstīšana bija zināma “izlādēšanās”. Nu jau vairāk nekā divus mēnešus esmu nostrādājis jaunajā darbavietā (par to kādā atsevišķā bloga ierakstā uzrakstīšu). Katra diena joprojām ir ar to nelielo “stresiņu”, jo viss jauns, lielu daļu kolēģu nepazīstu. Small talk katrā stūrī, visu laiku esi uzmanības centrā, un jūties tā kā neveikli, jo apzinies, ka vismaz pagaidām, neko daudz nejēdz par procesiem un apkārt notiekošo. Regulāri neveiklas situācijas, kad iepazīstinu ar sevi, bet izrādās, ka ar šo kolēģi jau esam pazīstami, es

Helsinkos jau pusotru nedēļu list gandrīz bez pārtraukuma. Turklāt pārsvarā lietus ir kombinācijā ar >10 m/s vēju, kas padara lietussargu lietošanu gandrīz par bezjēdzīgu. Lielākai daļa uz ielas sastapto cilvēku tādēļ ir attiecīgs apģērbs - lietus jakas/mēteļi un ūdensnecaurlaidīgi apavi. Daži ikdienā staigā siltinātos gumijas zābakos. Apsveru arī veikt korekcijas savā apģērbu kolekcijā. Bet ne par to stāsts. Vakar, kad kārtējo reizi lija lietus, iegāju Tokmanni veikalā, kas te kaut kas līdzīgs JYSK - liela noliktava ar visām iespējamajām sadzīves precēm. Sadzīves ķīmija, šampūni, dažādas ierīces/iekārtas, ēdiens, dzērieni, kārtīgs kiš-miš. Tā staigāju, līdz iegāju saldumu nodaļā, kur nāsīs iesitās acetona smaka. Tā vismaz likās. Intuitīvi sāku meklēt - kur nagu laku noņemšanai paredzētie šķīdumi, bet apkārt tik Fazer un tml. produkcija. Tajā brīdī "aizgāja", ka esmu nokļuvis lakricas mīļotāju paradīzē. Un nīdēju ellē... Šādu kvantumu dažādu lakricas izstrādājumu e

Vismaz pagaidām es neesmu praksē saskāries ar to, ko man ir stāstījuši par somiem. Dominējošais viedoklis vismaz manā iepriekšējā informācijas telpā bija, ka viņi ir auksti, nekomunikabli un neizpalīdzīgi. Nezinu, varbūt šobrīd esmu trāpījis kādā “siltumnīcā”, bet kaimiņi ir ārkārtīgi jauki un izpalīdzīgi, veikalos pārdevēji ir kā no 5* viesnīcas apkalpojošā personāla (īpaši, ja salīdzina ar Maxima draudzīgo staffu). Par pieklājību un sabiedrības normu ievērošanu vispār nerunāsim. Pār sarkano gaismu neviens neiet (tikai es, un tad gan dabūju nosodošus skatienus no bērniem). Ja kāds redz nokritušu papīrīti, paceļ. Jaunieši atbrīvo vietu vecākiem cilvēkiem transportā bez aicinājuma. Un tā tālāk un vēl joprojām. Uz katra soļa Tu saskaries ar to, ka Tev apkārt ir līdzcilvēki. Tu viņus nepazīsti, viņi Tevi arī nē, bet dzīvojam kopā - vienā vietā, vienā sabiedrībā, vienā vidē. Es pieņemu, ka ar laiku es šo aspektu vairs nemanīšu, bet tagad, sākumā, tā atšķirība no LV ir gana kliedzoša. Un

Pēc aiziešanas prom no LB, kādu laiku nesekoju LV makro-rādītājiem. Vienkārši vajadzēja nelielu atelpu no tā visa. Pievērsos dabas pētniecībai – sēņoju, ogoju, peldēju utt. + Pastiprināti pētīju Latvijas būvniecības pakalpojumu nozares īpatnības praksē. :) Bet ne par to šis bloga ieraksts. No 1.septembra atgriežoties interneta paralēlajā pasaulē, paskatījos, kas pa šo laiku ir bijis aktuāls. Un ekonomikas jomā atkal uzvirmojusi vecā diskusija – ir vai nav pārkaršana? Nu jau kādu laiku šī diskusija nav bijusi aktuāla. Manuprāt, tas vien, ka šāda diskusija uzrodas un ir aktuāla, pati par sevi liecina par ekonomikas atrašanos zināmā cikla pozīcijā. Mans redzējums par šā brīža situāciju ir gana vienkāršs. Šobrīd ekonomiku “silda” vairāki faktori. (i) Kā jau bija gaidāms, pēc visai dramatiska investīciju “iekritiena” 2015. un 2016. gados, šogad jūtams būtisks “atsitiens”. Par to liecina gan tas, ko redzam uz ielām (ar to es nedomāju tikai pārraktās Rīgas ielas), gan būvniecības dati,

Ņemts no: Zvaigzne.lv Ilgāku laiku gribēju izlasīt finansistu vidū zināmu interesi izraisījušo taisnīguma cīnītāja Toma Kreicberga grāvēju “Lopu ekspresis”. Izlasīju. Patika. Grāmata viegli lasās, ātri “ievelk sevī”. Apbrīnoju Toma spēju rakstīt dialogus, paralēli sulīgi aprakstot to, kas darās varoņu galvās. Tā ir apskaužama spēja grāmatā atainot gan to, kas notiek verbālā līmenī, gan to, kas paliek galvās. Un sižeta “pinums” arī izcils. Galvenais iemesls, kādēļ mani šī grāmata ir uzrunāja, galvenokārt, ir pārdomas par finanšu pasaules uzbūvi, ētiku, lietderīgumu un racionalitāti. Manuprāt, Toms, ir izcili uztvēris finanšu pasaules paradoksus un dzīves ironiju ar ko saskaries, kad esi kļuvis par “līdzbraucēju”. Mana līdzšinējā profesionālā pieredze ir bijusi līdzīga un aptuveni līdzīgu iemeslu dēļ arī es esmu atteicies no piedāvājumiem strādāt pasaules finanšu centros. Grāmata ir interesanta speciālistiem arī ar to, ka tajā iekļauta Toma interpretācija par vienu no pēdējo desm