Decembra otrajā pusē beidzot izrāvāmies no sava darbs-mājas-bērna slimošana trijstūra. Šoreiz izbēgām uz Dubaju, Apvienotajos Arābu Emirātos. Pēc ilgākiem laikiem izbēgām no Eiropas. Teikšu godīgi, Dubaja nekad ne tuvu nav bijusi mans sapņu galamērķis. Pilsēta, kas izaugusi mazliet nekurienes vidū, tuksnešu ieskauta, mani neuzrunāja. Tajā pašā laikā, šoreiz izvēli noteica faktoru kombinācija - “logs” Covid ierobežojumos (knapi, knapi paspējām), nu jau gandrīz trīsgadnieces faktors un attiecīgi vēlme pēc ērta transporta, kā arī vēlme pēc silta klimata pēc n-to rudens vīrusu pārslimošanas. Šādām prasībām no Helsinkiem nemaz tik daudz opciju nav - Kanāriju salas/Malaga (bet laikapstākļi var būt visādi decembrī), Taizeme - bet patāls lidojums, ja ir tik nedēļa laika, tad īsti neatmaksājas), kā arī Dubaja. Izvēle krita par labu Dubajai, jo 6-7h tiešais lidojums ar Finnair, ap 25-28C gaisa temperatūra un ap 23-24C ūdens temperatūra. Lidojām ar Finnair, par biļešu cenām nemācēšu teikt, iz
Ziema pamazām pārņem Helsinkus Gads ir pagājis kopš pagājušā ieraksta. Nedaudz neapzināti sanāca paņemt pauzi no rakstīšanas. Acīmredzot gadi rakstīšanas bija darījuši savu. Un, godīgi sakot, nemaz daudz nav bijis par ko rakstīt - COVID-19 situācija mazliet mainīja manu laika uztveri. Tas arī ir galvenais vīrusa efekts ar ko saskāros - laika izjūta pilnībā sajukusi. Jau vairāk nekā pusotrs gads nodzīvots “jaunajos” apstākļos un brīžiem vairs nesaprotu vai kaut kas, kas noticis, bija šogad vai pagājušogad vai vispār pirms tam. Labi, ka ir meita, kuras attīstība, ir labs atskaites punkts (no sērijas, “viņa toreiz vēl nestaigāja” vai “atceries, viņa vēl lielajos ratos bija”). Tā nemanāmi arī pagāja 4 gadu jubileja kopš dzīvoju Helsinkos. Varbūt vīrusa dēļ, bet laikam ne tikai tādēļ, pavisam neticas, ka tie jau ir 4 gadi. Tikai, kad “sāku likt pa plauktiņiem” saprotu, ka tiešām četri gadi. Arvien vairāk to jūtu arī ikdienā. Arvien mazāk sekoju tam, kas notiek LV (lai arī joprojām gana dau