Ziema pamazām pārņem Helsinkus Gads ir pagājis kopš pagājušā ieraksta. Nedaudz neapzināti sanāca paņemt pauzi no rakstīšanas. Acīmredzot gadi rakstīšanas bija darījuši savu. Un, godīgi sakot, nemaz daudz nav bijis par ko rakstīt - COVID-19 situācija mazliet mainīja manu laika uztveri. Tas arī ir galvenais vīrusa efekts ar ko saskāros - laika izjūta pilnībā sajukusi. Jau vairāk nekā pusotrs gads nodzīvots “jaunajos” apstākļos un brīžiem vairs nesaprotu vai kaut kas, kas noticis, bija šogad vai pagājušogad vai vispār pirms tam. Labi, ka ir meita, kuras attīstība, ir labs atskaites punkts (no sērijas, “viņa toreiz vēl nestaigāja” vai “atceries, viņa vēl lielajos ratos bija”). Tā nemanāmi arī pagāja 4 gadu jubileja kopš dzīvoju Helsinkos. Varbūt vīrusa dēļ, bet laikam ne tikai tādēļ, pavisam neticas, ka tie jau ir 4 gadi. Tikai, kad “sāku likt pa plauktiņiem” saprotu, ka tiešām četri gadi. Arvien vairāk to jūtu arī ikdienā. Arvien mazāk sekoju tam, kas notiek LV (lai arī joprojām gana dau
3 gadi ir palidojuši nemanot. Bet kā jau tas bieži ir šādos gadījumos, ja palūkojas atpakaļ, tad daudz, kas ir noticis un mainījies. Šo trīs gadu laikā nācies adaptēties dzīvei citā vietā, sabiedrība. Nācies pierast pie dažādām nacionālajām īpatnībām. Sanācis nedaudz iemācīties somu valodu - ne tik daudz, lai kaut ko runātu, bet vismaz tik daudz, lai saprastu vienkāršākus uzrakstus un kontekstu rakstos. Arī ikdiena ir sakārtota tik tālu, ka nemaz nav vairs tās sajūtas, ka esi ārpus "savas vides". Kultūršoka nekad īsti nav bijis, bet šobrīd ir sajūta, ka viss ir tā, kā tam ir jābūt. Visam pāri gan, protams, stāv apstāklis, ka tagad mājās katru dienu mani gaida meita. Un esmu neizsakāmi pateicīgs par to, ka viņa ir vesela un dzīvo drošā un attīstību veicinošā vidē. Bet ne par to šoreiz. Šoreiz vairāk par to, kā mana pārvākšanās ir noritējusi profesionālā ziņā. Kaut kad iepriekš savos bloga ierakstos rakstīju par savu avantūru , pametot lauciņu, kurā strādāju 10 gadus (makroeko