Miesnieks.com

Klāt jau aprīlis, bet Helsinkos joprojām gana ziemīgi skati. Nedēļu atpakaļ bijām "izbēguši" uz nedēļas nogali Vīnē (kur bija lieliski +20C), pēc kuras, pilnīgi neticās, ka, paraugoties ārā pa logu, joprojām sniega čupas un aizsalis kanāls, pa kuru pat cilvēki mēģina šļūkāt. Šis ir bijis daudzejādā ziņā dīvains pavasaris ar daudz notikumiem gan globāli, gan arī mūsu pašu ikdienā. Vēl nepaspējuši īsti atgūties no Covid mocībām, jau piedzīvojam kara šausmas tepat tuvumā.  Man pašam interesanti vērot to, cik ļoti dažādi kara šausmas "virpuļo" abās informatīvajās telpās - Latvijā un Somijā. Lai arī abās valstīs Krievijas kā agresora risks ir sen zināms un prognozēts, pastāv atšķirības kaut vai tādēļ, ka Somija nav NATO locekle. Tad nu jauājumi nav tik daudz par to, kurš nāks palīgā, cik par to - kā sevi aizsargāt. Protams, karš uzjundījis arī diskusiju par NATO. Un lai arī atbalsts Somijai NATO ir audzis, sabiedrībā tāpat virmo gana asas diskusijas . Tas, kas mani neda

Decembra otrajā pusē beidzot izrāvāmies no sava darbs-mājas-bērna slimošana trijstūra. Šoreiz izbēgām uz Dubaju, Apvienotajos Arābu Emirātos. Pēc ilgākiem laikiem izbēgām no Eiropas. Teikšu godīgi, Dubaja nekad ne tuvu nav bijusi mans sapņu galamērķis. Pilsēta, kas izaugusi mazliet nekurienes vidū, tuksnešu ieskauta, mani neuzrunāja. Tajā pašā laikā, šoreiz izvēli noteica faktoru kombinācija - “logs” Covid ierobežojumos (knapi, knapi paspējām), nu jau gandrīz trīsgadnieces faktors un attiecīgi vēlme pēc ērta transporta, kā arī vēlme pēc silta klimata pēc n-to rudens vīrusu pārslimošanas. Šādām prasībām no Helsinkiem nemaz tik daudz opciju nav - Kanāriju salas/Malaga (bet laikapstākļi var būt visādi decembrī), Taizeme - bet patāls lidojums, ja ir tik nedēļa laika, tad īsti neatmaksājas), kā arī Dubaja. Izvēle krita par labu Dubajai, jo 6-7h tiešais lidojums ar Finnair, ap 25-28C gaisa temperatūra un ap 23-24C ūdens temperatūra. Lidojām ar Finnair, par biļešu cenām nemācēšu teikt, iz

Ziema pamazām pārņem Helsinkus Gads ir pagājis kopš pagājušā ieraksta. Nedaudz neapzināti sanāca paņemt pauzi no rakstīšanas. Acīmredzot gadi rakstīšanas bija darījuši savu. Un, godīgi sakot, nemaz daudz nav bijis par ko rakstīt - COVID-19 situācija mazliet mainīja manu laika uztveri. Tas arī ir galvenais vīrusa efekts ar ko saskāros - laika izjūta pilnībā sajukusi. Jau vairāk nekā pusotrs gads nodzīvots “jaunajos” apstākļos un brīžiem vairs nesaprotu vai kaut kas, kas noticis, bija šogad vai pagājušogad vai vispār pirms tam. Labi, ka ir meita, kuras attīstība, ir labs atskaites punkts (no sērijas, “viņa toreiz vēl nestaigāja” vai “atceries, viņa vēl lielajos ratos bija”).  Tā nemanāmi arī pagāja 4 gadu jubileja kopš dzīvoju Helsinkos. Varbūt vīrusa dēļ, bet laikam ne tikai tādēļ, pavisam neticas, ka tie jau ir 4 gadi. Tikai, kad “sāku likt pa plauktiņiem” saprotu, ka tiešām četri gadi. Arvien vairāk to jūtu arī ikdienā. Arvien mazāk sekoju tam, kas notiek LV (lai arī joprojām gana dau

3 gadi ir palidojuši nemanot. Bet kā jau tas bieži ir šādos gadījumos, ja palūkojas atpakaļ, tad daudz, kas ir noticis un mainījies. Šo trīs gadu laikā nācies adaptēties dzīvei citā vietā, sabiedrība. Nācies pierast pie dažādām nacionālajām īpatnībām. Sanācis nedaudz iemācīties somu valodu - ne tik daudz, lai kaut ko runātu, bet vismaz tik daudz, lai saprastu vienkāršākus uzrakstus un kontekstu rakstos. Arī ikdiena ir sakārtota tik tālu, ka nemaz nav vairs tās sajūtas, ka esi ārpus "savas vides". Kultūršoka nekad īsti nav bijis, bet šobrīd ir sajūta, ka viss ir tā, kā tam ir jābūt. Visam pāri gan, protams, stāv apstāklis, ka tagad mājās katru dienu mani gaida meita. Un esmu neizsakāmi pateicīgs par to, ka viņa ir vesela un dzīvo drošā un attīstību veicinošā vidē. Bet ne par to šoreiz.  Šoreiz vairāk par to, kā mana pārvākšanās ir noritējusi profesionālā ziņā. Kaut kad iepriekš savos bloga ierakstos rakstīju par savu avantūru , pametot lauciņu, kurā strādāju 10 gadus (makroeko

Pēdējos gados podkāsti ir kļuvuši par ierastu lietu daudzu cilvēku ikdienā. (Uzreiz atkāpe: diez šis termins ir latviskots? Ok, paskatījos - "podraide" un "aplāde". Nē, sorry , tos es nelietošu.) Mani podkāsti nekad tā īsti nav "paķēruši", jo, acīmredzot, tie, kurus mēģināju klausīties, īsti neuzrunāja. Tik laika gaitā sapratu, ka izklaides rakstura podkāsti īsti nav man - brīvajā laikā es varu atrast labākas lietas, ko darīt. Bet, ir savādāk, ja runājam par podkāstiem par manu profesionālo nodarbi - ekonomiku. Šajā ierakstā gribēju padalīties par tiem dažiem, ko klausos, un kas man sniedz vērtīgu informāciju kondensētā veidā. Tieši apstāklis, ka dienas/nedēļas ziņas vai kādu specifisku tēmu varu paklausīties pastaigā mājas-darbs-mājas, ir galvenais iemesls, kādēļ podkāstus sāku klausīties.  Nevienu podkāstu neklausos no A līdz Z tikai tādēļ, ka jānoklausās. Bieži tēma nav tik saistoša vai veids, kā tā pasniegta nešķiet gana interesants vai izzinošs. Dažre

Mūsu pēdējo mēnešu ikdiena ir tik piesātināta ar visdažādāko analīzi un spriedelējumiem par Covid-19 efektiem, ka šķiet, visi šīs tēmas leņķi apskatīti. Tādēļ sekojošajā bloga ierakstā daži publiskajā telpā mazāk minēti aspekti. Protams, ņemot vērā manu background , tēmai ekonomisks “piesitiens”. Tāpat kā daudziem citiem kolēģiem, arī man, pēdējos mēnešos nācās “kara apstākļos” iziet crash course epidemioloģijā, jo ekonomiskie iznākumi šajā gadījumā ir tiešā veidā atkarīgi no vīrusa izplatības. Un tas ir ļoti interesanti no makroekonomiskā viedokļa, jo pārskatāmā pagātnē līdzīgu ekonomisko šoku īsti nav, attiecīgi ekonomisti-analītiķi "taustās tumsā", mēģinot izskaidrot notiekošo ekonomikā. Ekonomiskās prognozes šajā laikā vispār, šķiet, ir pielīdzināmas mērenam šarlatānismam, bet, protams, bez tām īsti nevar, cilvēce radusi dzīvot ar plānu par rītdienu. :) • Viena lieta, kas mani nedaudz izbrīna, ir, tas, ka (ekonomiskajā) analīzē par vīrusu dominē gandrīz vai bināra pieeja